ceturtdienas atradumi

Pīters Miglinīks (1852-1883)

Desmit bausleibys

1. Ceineitīs pret nataisneibu.
2. Nakleist svešumā, bet palikt uzticeigim sovai dzimtinei.
3. Navys sovu zemi atstuot, bet atgiut atpakaļ tū, kas pajimts.
4. Steigtīs piec gora gaismys.
5. Ceņstīs piec saimnīciskys nūsastyprynuošonys.
6. Turētīs kūpā, byut vīnuotim.
7. Palikt pi sovim tykumim i tradicejom.
8. Styngri turētīs pi sovys ticeibys.
9. Lītuot dzymtū mēli.
10. Ticēt lobuokai tautys nuokūtnei.

Par latgalīšu dumpinīku, mūcekli, dzejnīku i taisneibys ceineituoju Pīteri Miglinīku var puorskaiteit latvīšu literaturzynuotnīka Teodora Zeiferta saceitū Latvīšu rakstnīceibys viesturē, teiklā atsarūn ite.

Jemit, draugi, gluozis rūkā,
Izdersim pa vīnai.
Jimā gori sleicynuosim,
Bādai acs aizlīsim.

Ej, ej, nabādoj!
Ceiņā vysu giusim!
Osorys kas bierdynoj,
Napaleidzēs myusim.

Iz pasauļa laime ir,
Tikai na dieļ myusu.
Iz pasauļa prīca ir,
Tikai na dieļ vysu.

Ej, ej, nabādoj!
Ceiņā vysu giusim!
Osorys kas bierdynoj,
Napaleidzēs myusim.

Netaisneiba iz pasauļa
Krepka ir kai myurs,
Un myuru myusim ar kulākim
Nikod nasasist.

Ej, ej, nabādoj!
Ceiņā vysu giusim!
Osorys kas bierdynoj,
Napaleidzēs myusim.

ceturtdienas rīta atmiņas

sapnī redzēju, ka rakstu blogā. kaut ko ļoti sakarīgu uzrakstīju. likās pat, ka atcerēšos – tik sakarīgi tas bija. bet atceros tikai sajūtu.

sen teksts nav bijis kā pacelšanās. dzīvot nav laika vai būt.

visas Lietuvas brauciena bildes

Lietuvā biju nepilnas 2 dienas. vairāk bilžu nav.

lielākais sasniegums – Viļņas podu cehā (Vilniaus puodžių cechas) salipināju māla sievieti. muskuļainu, ar lielām krūtīm, kleitu un lūpām. tā kā nezināju, vai sanāks uztaisīt spārnus un vai rokas nesanāks tizlas, tad labajā pusē tapa roka, kreisajā – spārns. tā kā jau apriebās un māls sāka kalst, frizūtu un glītas austiņas netaisīju. salipināju uz kleitas kļockas un uz galvas – kaķa ausis. neprasi, kāpēc viņa izskatās tā. bet vietējie ļaudis atzina, ka šajā filologā slēpjas mākslinieka dvēsele. bet telpa ļoti iedvesmojoša. kad nākošreiz būšu Viļņā, noteikti piekāpšu vēl. māla vecene jākrāso. un seno laiku keramikas rekonstrukcijas darbnīcā ir interesanti. katrā kaktā pa brīnumam – no krāsns podiņiem ar leišu rakstiem un poļu ģērboņiem, baroka puķēm un Ladogas ezera keramikas rekonstrukcijām līdz seno inku statuju kopijām un akmens laikmeta akmens nažiem.

vēl man leišos patīk vitālais baltiskums, kas nav samocīts ar kultūrtrēģerisma nestiem murgiem. pazīstama krāsu izjūta no vecām jostām, prievēm un zeķēm dzīvo mūsdienu interjerā, bet bērnus var nosaukt arī vienkārši – dēls Osis, meita Vasara. un ko tu tādiem padarīsi. kā stipram spēku atņemsi, ja pats nedod un nepadodas.

kuces memuāri

vajadzētu pasēdēt pie papīra lapām un failiem, bet kaut kā sametās tik skumji, ka ir pēdējais laiks pagaudot blogā. jo, ja jau es esmu kuce, kāpēc lai negaudotu.

februāra vidū piezvanīja kaut kāda sieviete, kas esot LTV režisore un taisot filmu par Andu Līci, tāpēc gribot iefilmēt manu viedokli. esot internetā atradusi un izlasījusi manu rakstu, radušies vairāki jautājumi. runa ir par šo te gabalu, ko uzrakstīju pēc tam, kad muzejs aicināja apmeklēt Nostaļģijas maratonu – respektīvi aizgājušo laiku autoru dzejas lasījumus.

no kuplā Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkotā pasākuma autoru piedāvājuma rudenī izvēlējos Andu Līci, jo Anna Rancāne būtu pārāk banāli, bet pārējie autori interesēja vēl mazāk vai arī lasīja laikā, kad uz pasākumu netiku. komplektā Līcei nāca arī Imants Auziņš. ne es viņu bērnībā lasīju, ne tagad – tikai pirms pasākuma palasīju padomjlaika krājumus un pabrīnījos, kādu sviestu gan tomēr publicēja arī tolaik. par spīti cenzūrām un taču ne jau samizdatam (autoru pašu finansētiem un rediģētiem izdevumiem) kā nereti mūsdienās.

varētu izdot 1 normālu krājumu, bet tā vietā ir izdoti nezin cik. ritmiski rakstīt jau nav nekāda lielā māksla, lai to par katru cenu drukātu un tiražētu. un cik no tiem sensirmajiem tekstiem vairs kādam svarīgi, cik tad tur ir to labo lietu, ko laika zobs nesagrauzīs un vēja gars neizvētīs.

latvieši ir aptrakuši ar dzeju. vai nu daiņotāju gēni, kad katru smildziņu sidraba ziediem, katru pelēku akmistiņu apmīļot’i. vai arī no laika gala skolā iedīdīts, ka ir kruti būt dzejniekam un plivināties kaut kur apmēram pie gubu mākoņiem un romantiski īdēt te par laimi, te ciešanām. pamēģini skolas laikā atzīties, ka raksti dzeju – učenes izvazās pa visiem kaktiem un vēl nopublicēs pagasta avīzē. vai kāds brīnums, ka visi grib rakstīt un arī raksta – cits bērnībā, izmēģinādams jaunas iespējas, cits jaunībā, mirdams no nelaimīgas loves, cits uz vecumu, gribēdams pamest aiz sevis ko pārlaicīgu.

padomju laikā latvieši bija sevišķi aptrakuši ar dzeju – pilnas sekcijas. jo poētiskākas dabas ainas, jo mazāk ko piesieties. jo izkoptāka metaforu valoda, jo mazāk nepatikšanu. bailēs no soda latvietis kļūst dzejnieks. un pēc tam savā paštaisnumā brīnās, ka citiem labāk patīk proza.

muzeja pasākumā Līces un Auziņa teksti nebija nekas negaidīts – poētiskas dabas gleznas, ko nespēju palasīt jau kopš bērnības un ko ar mokām izcietu skolā, un tipiskā umpapā pensionāru dzeja par mūsdienām – sarīmētas rindas par deputātiem un klišejiskām negācijām. nebija pat smieklīgi. kā tāda aizgājušo laiku latvietība un vecāsmātes kožu saēstie cimdi – izmest nedrīkst, nēsāt nevar. un tad izdomā, kur likt – pie sienas rāmī vai atvilknē kodēm par prieku. vai arī digitalizēt un aizmirst.

vienai autoru sugai ir tāda sērga – klabināt dzejas par knauzerīgo Europu, desu e-vielām un slaistiem deputātiem, par apbižotajiem pensionāriem un mirstošo Latviju. latviski un latgaliski. lasi galva ritmā šūpojas līdzi – paņēmuši krutkas tašu, iesim izlakt polšu pašu, iedami uz gaišo tāli, izpirksim mēs bodē sāli (autoru nemeklēt, tikko sarīmēju).

piekritu palīdzēt. ja jau mans teksts par sen notikušu pasākumu kādam noder, varu to nolasīt vai arī komentēt. lai gan godīgi jāsaka – 1. martā, kad bija paredzēta filmēšana, par to jau biju aizmirsusi. kad TV ļaudis piezvanīja, stāvēju LU ēdnīcā pie letes un domāju, ko lai apēd. noliku paplāti un aizgāju – cilvēkiem tak jāpalīdz. ja viņiem priekš filmas vajag manu komentāru par reiz rakstītu tekstu, nav grūti palīdzēt. katrs, kas kaut ko organizējis, zina, cik pretīgi, ja kaut kas sāk iet pret spalvu un neviens nepalīdz.

bet te arī sākās cirks. mani filmēja veselu pusstundu. un tā sanāca tāda taisnošanās un atbilde uz uzbrukumiem par viedokli. jo filmā man bija iedalīta kuces loma, ko režisore nemaz īpaši neslēpa – centās izdabūt tekstus un īpaši neiedziļinājās, ko gribu pateikt vai domāju. jo – jūs taču saprotat, ka mēs montēsim. un – gribu saprast, kas jūs par cilvēku, man vienkārši interesanti (mani bērnībā arī interesēja dēles, tāpēc liku smiltīs, lai rāpo). apmēram kā preparējamu vardi nolikt uz stikla, dīrāt ar skalpeli un mēģināt saprast citu paaudzi. neslēpjot savu pretīgumu.

jo nelasīt aizgājušo laiku literatūru nav labais stils. un pavisam slikts stils ir publiski pateikt, ka nemaz netaisos to darīt un arī nenožēloju. komentāru par to P. Bankovskis iecepa savā Satori blogā: Daudz neizprotamāki ir dažādi vecuma ierobežojumi, kas, kā laiku pa laikam noprotams, “jauno autoru” vai “vidējās paudzes” autoru darbus kritizēt vēl pieļauj, bet brīdī, kad autors jau sasniedzis pensionēšanās vecumu, atstāj vien divas iespējas – vai nu klusējot nelikties ne zinis, vai pieminēt, tā teikt, pagātnes nopelnu gaismā. Manuprāt, šāda pārprasta pietāte pret sirmajām galvām, literatūrā ir kaitīga un pat lipīga – laika gaitā tā no kambariem, kur mājo sirmie un godājamie gluži kā tāda labi sastāvējusies smēķu smaka izlien pa durvju apakšu un piesmirdina arī visu pārējo telpu. (..) Nav jau viegli samierināties ar domu, ka ja vien par tevi un taviem darbiem nerunā tikai labu, tad tu, visticamāk, vēl arvien esi dzīvs.


bet tas, galu beigās, par Līces nelasīšanu ir mans privātais viedoklis. cilvēkam tak nav jāizlasa visa pasaules un pat ne visa latviešu vai latgaliešu literatūra. un visa literatūra nav domāta visiem cilvēkiem. kam Remarks, kam Bodlērs. kam Ignats Zariņš un Rēzeknes bombardēšana, kam Melānijas Vanagas izsūtīto stāsti, kam atkal mūsdienu latvju prozas senvārdu kruzules, nīkulīga cepšanās un femīnās poētikas glāsmainie vēzieni, no kā man arī brīžam gribas vemt. ja man nepatīk, tad taču varu pateikt, ka nelasīšu. jo es tiešām nelasīšu.

jā, lasu un lasīšu Ziedoni, Skujenieku, Belševicu, Elsbergu, Vācieti. vēlams, mūsdienu izdevumā. bet pret tām daudzajām padomjlaika mazgrāmatiņām, ar ko bija pilna sekcija, man ir alerģija. gan tieša, gan pārnestā nozīmē. jo man ir alerģija no pelējuma un putekļiem – asaro acis un šķaudu. bet arī alerģija no tekstu blāķiem – tekstu apkārt ir tik daudz, ka nevaru paspēt izlasīt visu, ko kāroju. kur nu vēl kaut ko pienākuma pēc.

kā saprotu no zvaniem un komentāriem (man nav TV), kaut kāds mans teikums ir ielikts Andas Līces filmas reklāmā un tagad ik pa laikam tiek drillēts tās filmas pašreklāmas laikā.

Pateikt un pateikties. Anda Līce. LTV videofilmas pirmizrāde. Šogad aprīļa beigās dzejniece Anda Līce svin skaistu apaļu jubileju. 70 gadi ir labs brīdis mūžā, lai pateiktu saviem senčiem, savai mammai paldies par labajiem gēniem, taisno muguru un gaišo, priecīgo prātu. Videofilmā dzejniece runās arī par trīs laikiem savā dzīvē, kuru robežu spilgti iezīmējis 1949. gada 25. marts.

nevaru saprast – pie kājas vai esmu nikna. jo blogā uzrakstīju par dīvainu pasākumu muzejā, filmēšanas laikā runāju par aizgājuša laika literatūru. bet tagad esmu nonākusi dīvainā lomā, jo filmu rādīs 25. martā, tieši izsūtīšanu uz Sibīriju kontekstā. filmēšanas brīdī taču to nezināju, bet tagad esmu izmantota par vēl vienu klišejisku naglu mocekļa zārkā – tad izsūtīja, tagad jaunie nelasa.

naivi gribēju palīdzēt sataisīt to filmu. nu sanāk, ka esmu piekāvusi izsūtīto. kā tā “maita krieva” 16. martā pie Brīvības pieminekļa.

laikam jau ir iemesls būt niknai uz režisori, jo laikam jau viņa mani vienkārši izmantoja kā ļaunā tēlu sevis režisētā vēstījumā. tas ir, atnāca pakaļ video materiālam ar manu seju, jo filmai neder pliks teksts. jau iepriekš zinot, ka vajag jaunās paaudzes maitu. tas ir, es pati viņu nemaz neinteresēju. tas ir, ja es būtu trula maita, mūžam neņemtos ar latgaliešu valodu un kultūru – vieglāk taču ir grauzt popkornu un lakot nagus. bet var jau būt, ka esmu kuce, jo nav ne mazākās vēlēšanās izlikties labākai un lasīt. labāk tomēr rakstīt.

vai mani uztrauc, ka mani teksti kādam nepatīk un visticamāk pazudīs nekurienē? tā ir realitāte. es rakstu šim brīdim un daru to internetā. uz papīra drukāt ir vērts tikai pašu labāko. un daudz kas no iepriekšējo paaudžu sadrukātā ir tikai analogais spams.

bet man vienalga ir ļoti nepatīkama pēcsajūta un pretīga priekšsajūta. pie viena arī atvadoties no sava naivuma. protams, ka citureiz, kad kādam vajadzēs manu seju vai vārdu, vērtēšu daudz rūpīgāk, vai tas ir to vērts.

naleiņ vysim ūkstim par spryudzini. na kotram ūkstam vajag spryudziņa. i na kotram spryudziņam juoatsarūn ūkstā.

Ūdens diena

No 23. marta līdz 23. aprīlim Latgales Kultūrvēstures muzejā (Atbrīvošanas alejā 102, Rēzeknē) skatāma delfīnu gleznotu mākslas darbu izstāde “Ūdens zīmes”.  Sadarbībā ar Lietuvas Jūras muzeju, izstādē skatāmi 15 gleznojumi, kuros delfīni neparastu zīmju veidā atklāj ūdens pasaules noslēpumus. Delfīniem nav roku, tādēļ tie glezno, otiņu turot zobos. Args ir 27 gadus vecs Lietuvas Jūras muzeja delfīnu barvedis, lielākais un spēcīgākais delfīns. Kā jau barvedim pienākas tas diktē noteikumus, kuru ievēro citi, tādēļ viņa darbi aizrauj ar izteiktām krāsām un spēcīgiem vilcieniem. Glorija (24 g.v.) un Gabija (18 g.v.) ir divas delfīnu dāmas – gleznotājas, taču viņu darbi ir atšķirīgi. Glorijas zīmējumi ir smalki, viegli un liriski. Gabija ir trīs delfīnēnu mamma, taču kuplā ģimene mākslai netraucē, viņas darbi ir ļoti rotaļīgi un jautri. (Avots šeit.)

Izlasīju šo rakstu un atcerējos rīta braucienu autobusā. Tā kā mūždien es esmu tur, kur nav mans ritenis, kā arī vakar bija pretīgi auksti, šodien braucu ar sabiedrisko. Palaidu garām pārbāztu 21. un iekāpu drusku mazāk pārbāztajā 25. busā. (Ja kas, tam 25. autobusam ir pat domubiedru grupa draugos.)

Protams, smirdēja pēc veca seska un drusku maitāties sākušas miesas, kam klāt drusku urīna, alkohola un sastāvējušos drēbju pieskaņas. Klasika. Apstājos kaut kur pa vidu, kur teorētiski nevienam nav jālien, jo abas durvis ir vienlīdz tālu. Jau iegrimu nekādības domās par neko, bet tad ierunājās divas jaunas meitenes – vēlīnās padsmitgadnieces. Stāstīja savus sapņus. Vienai bija sevišķi koši un atmiņā paliekoši, otra kaut ko bubināja zem deguna un arī sapņi tādi ikdienišķie. Pirmā viņu pārtrauca: Runā skaļāk! Te tak neviens neklausās!

Ir tik jokaini sabiedriskajā transportā noklausīties pilnīgi sveša cilvēka sapņus. Vēl jocīgāk ir vērot apkārt sēdošo un stāvošo cilvēku ausis un sejas, mēģinot saskatīt kādas vaibstu trīsas, skatienus un uzminēt – viņi arī klausās? Vai arī viņi dzird to pašu, ko es? Un cik tālu sēž tie, kas dzird? Bet pats jocīgākais – pēc tam ieraudzīt cilvēku, kas stāsta. Jo nereti seja nemaz neatbilst priekšstatam, ko radījusi balss un izstāstītā informācija. Kad ieraudzīju meiteni, kas to stāsta, drusku vīlos: galīgi jauniņa, melni krāsoti mati, kosmētika, vienaldzīga seja, spicpapēži un pieguļošas džīnītes. Bet stāsts bija tik bērnišķīgs un atklāts.

Iedomājies. Redzēju sapnī, ka mana mamma ir mirusi. Nu, ne mirusi, bet pazudusi. Nav viņas. Beigās izrādījās, ka viņa ir aizbraukusi uz Itāliju. Nezinu, kā to uzzināju, bet viņa bija Itālijā. Es sapratu, ka viņas nekur nav. Nu kā cilvēks tā var pazust? Raudāju sapnī, drausmīgi raudāju. Kā vispār sapnī tā var raudāt? Tad izdomāju un apsēdos pie neta, aizrakstīju viņai tai portālā, kur viņa visu laiku tusē – kur viņa ir. Nesen redzēju, ka viņa tur ir piereģistrējās. Bet nav viņas nekur, es tik raudu. Nu, vispār viss briesmīgi. Skatos, atbilde. Viņa raksta: tipa es te Itālijā tagad dzīvoju, mani meklē policija, tāpēc man ir divi vārdi. Un to vārdu man nesaka. Tikai atrakstīja no profila. Nemeklē mani, man te ir stringu bizness. Iedomājies?

Un tad nākošais sapnis. Es joprojām raudu. Liela pļava, tur mani vecāki zāles lasa. Prasu, kam tās zāles. Viņi – šodien Ūdens diena! Un tik plūc tās zāles. Tā kā Jāņos, bet nav tie Jāņi un zāles ne tādas. Iedomājies, apkārt tai pļavai pēkšņi plakāti! Virsū uzraksti: Ūdens diena! Ūdens diena! Nu, kā jau uz plakātiem. Viņi tik brien pa zāli, plūc un liek klēpī. Bet es raudu.

Un tad es pamodos. Visa noraudājusies. Kā vispār sapnī tā var raudāt? Un uzmini, cik pulkstens bija? 6:48! Vēl varēja gulēt. Aizmigu un vairs neko neredzēju, modinātāju arī nedzirdēju.

Sanāk, ka es šorīt esmu nozagusi sveša cilvēka sapni? Vai manī ir par vēl vienu stāstu vairāk, jo klausījos un domāju – tā meitene tik labi runā, ka to varētu mierīgi ierakstīt kā teicēju. Un tagad es to svešo sapni izstāstīju arī Tev. Dari, ko zini. Jo šodien ir Ūdens diena.

tukšs burbulis jeb eksperimenti

ja objektīvam kaut ko aizliek priekšā, tad objektīvs ir ciet un nekas vairs nesanāk normāli. atradu mistiskos negatīvus, no kuriem nekad nav taisītas bildes. bērnu kaleidoskops un celofāna maisiņš. priekš kam tas bija vajadzīgs, nezinu. tāpat kā nezinu, priekš kam to rakstu un piesārņoju ēteru. daudz labāk būtu klusēt – pašai mierīgāk un citiem par vienu linku mazāk.

runājot bērnības vārdiem – man ir mazrakstelīgais periods.

par vistām

lūkojoties vecos negatīvos, var atrast dažādus kompromātus. bērnība.

atradumi kurpju kastē

krīzes sākumā aizstiepu uz fotosalonu dažus kilogramus negatīvu, kas sakrājušies gadu laikā. lai tad, kad nav ko darīt, ieskanē. nu jau krīze iet labu laiku, beidzot dabūju arī dažus gigabaitus atpakaļ. tagad interesanti skatīties, kur esmu blandījusies ar savu zenītu, nikonu, smenu.


ja kāds uzminēs visas 3 vietas, kas redzamas bildēs, tad notiks kaut kas labs. piemērams, sāksies pavasaris.

Skursteņi

Kad Prāta Vētra būs patafonos
Un uz cakota bufetes pārklāja
(No iedzelteniem īrisa diegiem)
Tavu bildi plastmasas sudraba rāmītī likšu,

Zini –
es iemīlēšos

Tajās nenotikušo dienu atbalsīs,
Patafona klakšķos un meldijās apaļās
Kā vārdi uz tavām lūpām
(vai kā pilnmēness raganu naktīs,
kad skursteņi ir zemes kliedzieni
pēc ieiešanas debesīs
(kaut vai tikai ar dūmiem)).

Paskatoties pa logu, atcerējos. Protams, vairs nevarēju atrast, tāpēc palaidu datorā meklētāju. Atrada. Ir tik daudz tekstu, par kuriem es varbūt neatcerēšos nekad. Un pat tie, ko atcerēšos, pēc brīža jau būs aizmirsti. Droši vien daļa no viņiem jau sen ir izdzēsti no visiem diskiem.

pavasara pazeimis

100%. tiuleņ byus pavasars, partū ka piercieji veikalā suokuši aizmierst cymdus. tys vysod nūteik pošuos zīmys beiguos. tai maņ vakar sacēja Lucija, kas par puordevieju struodoj jau nu krīva laiku.

a vystom jau niu īsasuocs pavasars – kuopelej pa snīga kupanom, dzer kiustūšu iudini i jau kaš zemi, kur pīsaulē atsalaiduse. pareizuok sokūt, brīn da pus kuojis pa dublim i laimeigys.

naizbāgami ir pavasars – Viļānu tiergā iudiņa beja vaira kai asfalta. kuojis slapnis, pa lada putru sleid. i vysuos moluos tiergoj ogūrču i tomatu sāklys, vairseipūleņus i lileju seipulus. aizguojom da vacūs kopu, kur tiergoj dzeivnīkus. syvāni beja tikai 1 mašynā, cenu nazynu.

beja Pļorka (ci Florence) ar sovu tačku – sēd vaca i leika babeņa lada jiurys vydā iz tačkys i kastē jai sūpluok sierms gaiļs ar sasītom kuojom – trycynoj sorkonu seksti. vys kaida dzeraunis buoba atīs i pajims jū sovom 10 visteņom par prīcu – cuoleišu to vajag. i vystom prīcys vajag i gaiļa dzīsmis.

cytā koktā kastē auss škurynuoja truši, cytā nu kuojis iz kuoju meicējēs izadiejušuos fabrikys vystys, kam teik dūta ūtruo īspieja – atsakūpt dzeraunē, izbezdēt pa vosoru kaidu ūlu i rudiņ zupys kotlā.

a pi vīnys mašynys pīkabis kuoša beja dasīti div suni zylā kaprona stričī. trynuos vīns car ūtru, kuceitis Reja i Brenda. Rejai gods i kolleja purns, bīzs kažuks. Brendai 7 mieneši, lāpauša skatīņs i garys kuojis.

vaca sīvīte atvaduse nu Stiernīnis i puordūd – zīmu savaidiejuse ar pļaušom, vaira navar turēt saimisteibu. treis gūvs nūdavuse, a kam jai vairs suni?

jei stuostēja, kai iz tiergu kotru dīnu poša vaduse pīnu, kai siejuse sīru – eļnis dorbs i nūsajimšona, da i spāka vaira nav. i veseleiba cauri.

tai vot es i tyku pi ilgi maklātuo suņa. “Pučukolnā” niu jauna saimineica. lai tik aug gudra i pacīteiga.

i Luočam, munam kiulys kruosys suneišam, prīceiguok. a to beja palics vīns pats iz diveju sātu.

Back to top