Kulturālais analfabētisms

Latviešu literatūra interesē latviešus vai tos, kas kaut ko grib uzzināt par latviešiem un Latviju, bet varbūt par austrumeiropiešiem, varbūt eiropiešiem, varbūt cilvēkiem vispār. Jo mūsdienu latviešu literatūra ir reizē arī mūsdienu cilvēku literatūra, reizē nav atraujama no savas radīšanas vietas, laika un radītājiem – tā ir postpadomju sabiedrības radīta un kaut ko liecina gan par šo sabiedrību, gan varbūt jebkuru post situāciju un post sabiedrību, kā jau tas piedien pārejas laika tekstiem, kuros autori cenšas definēt jaunās lietas un atskatīties uz vecajām – vairāk dokumentējot, mazāk vērtējot.

Bet kuru interesē latgaliešu literatūra? Latgaliešus? Nūsauc maņ pādejū latgalīšu gruomotu, kas tev lyka rauduot i aizadūmuot par dzeivi, smītīs i just leidza! Latviešus? Kāpēc gan – tā taču ir sarakstīta latgaliski, bet vidējam latvietim jau tā ir grūti. Krīze. Nesaprašana. Lieciet mieru. Kāda literatūra. Kāda latgaliešu literatūra. Kādā latgaliešu valodā. Un vispār – tā ir valoda vai dialekts? Vo, tieciet galā ar šito, tad es kaut ko palasīšu. Ja iztulkosiet normālā valodā.

Ja geju literatūra kā atsevišķi definēts un izcelts fenomens interesē tikai gejus un sieviešu literatūra – tikai sievietes, tam varētu būt savs attaisnojums, interese īpaša tēmu loka pēc. Ja vīriešu mīlestība, tad romāns gejiem. Ja sievietes un vīrieša mīlestība, kas atainota īpaši nepretenciozā garā un beidzas laimīgi, tad sieviešu literatūra. Savukārt, ja sieviete cepas par dzīves jēgu un vīrietis mīl un apmierina sevi, tā ir mūsdienīga literatūra.

Bet vai 19. gs. literatūra interesē tikai 19. gs. cilvēkus? Lielā mērā jā, jo lielākā daļa no tajā laikā sarakstītā ir palikusi ārpus kultūras mainīgās telpas, nav tikusi citēta un ir izčākstējusi. Bet ko darīt ar Rudolfu Blaumani?

Un ko darīt ar Valentinu Lukaševiču, Ingridu Tāraudu, Juoni Ryučānu, kas šobrīd, vēl nekļūdami veci, ir kļuvuši par latgaliešu vecākās paaudzes autoriem? Vai varbūt joprojām vidējās – ir jau vēl arī Emileja Kalvāne, Vladislavs Zeps, Diāna Varslavāne.

Ja interesēties par 19. gs. literatūru ir normāli un ir normāli skolā lasīt Blaumaņa noveles, kas taču rakstītas citā latviešu valodā – kas zina, kas ir “brūtgana kamašas”, “maigles”, kas ikdienā saka “nosaluse”, “bairītis”, “pate”, “nava”? Tad kāpēc nav normāli zināt mūsdienu latgaliešu autorus – pie tam izglītotam cilvēkam? Jo gan 19. gs. latviešu literatūra, gan mūsdienu latgaliešu literatūra ir daļa no mūsu kultūras.

Sasodīts, pareizi būtu – kāpēc ir normāli neko nezināt par latgaliešu literatūru? Kā Latvijā iznākušu/ iznākošu periodisko kultūras izdevumu un kultūras portālu redaktori var autoram pateikt, ka redakcijā neviens nespēj izlasīt viņa latgaliski rakstītos tekstus? Pie tam pašsaprotami uzskatot, ka tā ir autora problēma, ka raksta kaut kādā nesaprotamā rakstībā, nevis redaktora – ka nezina otru latviešu valodas rakstu tradīciju.

Vai tā ir inteliģenta cilvēka reakcija – protestēt par teksta un autora nepareizību, jo tas neatbilst viņa lasīšanas ērtībām? Vai arī ignorēt kā neesošu – ja uz suni neskatās, tas nav jāved ārā pačurāt.

Cik latgaliešu literatūras ir bijis “Literatūrā un Mākslā”, “Literatūrā, Mākslā un Mēs”, “Kultūras Forumā”, “Karogā”? Cik latgaliešu dzejas ir bijis Dzejas dienu centrālajos pasākumos? Cik latgaliešu prozas ir Prozas lasījumos? Cik latgaliešu literatūras ir “Latvju Tekstos”, “Kultūras Dienā” un Satori.lv?

Lai lasītu Kantu, ir jāpiepūlas, jo tā nav ikdienas valoda un sarunvalodas leksika, tomēr lasīt Kantu ir “kruta”, tāpēc zobus sakoduši lasa vai izliekas esam izlasījuši. Ja cilvēks lasa un citē rietumu pasaules domas, viņš ir gudrs un labs. Ja citē austrumu domas, tad “ezotērēts”. Ja lasa latgaliešu literatūru… kāds vispār ir redzējis, ka kāds lasītu romānu latgaliski vai publiski citētu latgaliešu dzeju?

Prāta piepūle izlasīt tekstu latgaliski ir apgrūtinoša, jo bez tā var iztikt un par nelasīšanu nekas nebūs – arī nelasot varēs dabūt gan pamatskolas un vidusskolas atestātu, gan filoloģijas bakalaura un maģistra diplomu. Un varēs nelasot taisīt latviešu literatūras apskatus, mājaslapas un aģentūras. Latgaliešu literatūra ir lieta, kas kaut kur notiek, bet nevienu neinteresē un neietekmē, neatrod atbalsi, netiek citēta, analizēta, kritizēta un neturpinās.

Vieglāk ir pieņemt, ka latgaliski rakstīts teksts ir mēsls, kas nav publicējams, jo saturs ir palicis nezināms – vīnogas ir skābas. Vai varbūt tas ir ērtāk – neiziet ārpus savas komforta zonas un nedomāt par lietām, kuru apguve prasa piepūli un laiku, bet neko prestižu nedod.

Tā tas bijis un tā tas būs – nepublicēsim, jo nevarējām izlasīt. Citu atbildi no Latvijas kultūras izdevumu redaktoriem vēl nav gadījies redzēt. Izdevumi dzimst un mirst, problēma paliek.

Pēdējo dienu kultūršoks – no sākuma pamanīju, ka arī Satori.lv, kas taču sevi definē kā “kultūras un patstāvīgas domas portālu” un vienmēr pozicinējis sevi publiskā telpā kā ambiciozs un radošs, novatorisks projekts, ir tā pati vecā nelaime – vēl trakāk, lapā nav neviena teksta latgaliski. Neatradu ne klasiskā manierē rakstošos, ne postmodernistus. Ne ortodoksālos, ne pareizos, ne huligānus, ne pofigistus. Ne Jurciņa, Vējāna, Rancānes, ne Lukaševiča, Raibuo Suņa, Tāraudas. Ne arī tekstu, kur būtu lietoti vārdi “jis”, “jei” (viņš, viņa).

Šodien saņēmu e-pastu. Izrādās, pirms pāris dienām Ingrida Tārauda, kas sagatavojusi jaunu dzejoļu krājumu latgaliski un latviski “Bisers zam kuoju/Pērlītes zem kājām”, meklē iespējas to publicēt, sagatavojusi arī dzejoļu kopu un aizsūtījusi Satori.lv publicēšanai. Saņēmusi redaktores Ingmāras Balodes atteikumu, jo diez vai kāds no lasītājiem sapratīšot.

Te nu mans kultūršoks turpinās – par ko vispār ir runa? Vai Satori.lv lasītāji tiešām ir tik stulbi, ka nevar neko, kas atrodas ārpus viņu šaurās pieredzes žoga? Un no kurienes rodas mana bloga lasītāji, kas, latgalieši nebūdami, lasa arī tekstus latgaliski?

Tālāk mani ieraksti tviterī, mazā bloga piezīmes. Un sarakste ar laikam tak Reini Tukišu, vismaz  tiešziņā (DM), kas prasīja atsūtīt kontaktus turpmākai saziņai, “Satori” parakstījās kā Reinis.

saprge atļaušos apgalvot, ka @SatoriLV ir snobi, jo tur nav latgaliešu literatūras. ne vecas, ne jaunas. neko neatradu. bet tas ir mans indikators. 7:10 PM Feb 4th

saprge lai gon kur ta tei latgalīšu literatura ir – Kulturys Forumā 1 specialā geto numerī? puors Karūgūs paņteni? deļkuo @SatoriLV byutu izjāmums. 7:11 PM Feb 4th

saprge sviests. Tārauda aizsūtījusi tekstus uz @SatoriLV – atbilde: diez vai kāds lasītājs sapratīs. hei, ērmi! ir 21.gs., latgalieši NAV eksotika! about 6 hours ago

SatoriLV @saprge Diemžēl mūsu redakcijai pašiem pietrūkst kompetences tos saprast. Atvainojamies, bet nav iespējas algot latgaliešu tekstu redaktoru. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV bet vai Latvijā nav neviena latgaliešu valodas korektora, redaktora? neviena latgaliešu literatūrzinātnieka? alibi noraidīts. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV pajautājiet @jelsberx – viņš izlasīs un sapratīs. @Muora, @ammarita taisa latgaliešu tekstu korektūru. + tie, kas nav tviterī. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Tā vienkārši līdz šim nav bijusi mūsu prioritāte. Ja kādam būtu iniciatīva, mēs varētu to ieviest. Pagaidām tādas nav bijis. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV latgaliešu literatūra ir latgaliešu prioritāte, kas eksistē kaut kur otrpus Aiviekstes, jo tā nav latviešu literatūra? about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Domājams, tu pārvērtē mūsu iespējas. Mēs paši pēc savas iniciatīvas nevaram un nespējam interesēties un pārklāt visu. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV diemžēl turpināt oldskūlīgo Karoga un Kultūras Foruma ceļu – nesaprotu = nepublicēju. http://bit.ly/exrNdU – 5. rindk. no apakšas. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV protams, ka nevar pārklāt visu. bet tik daudz gados neviena LTG teksta? tā jau nav ķīniešu valoda, Latvijas kultūrtelpā margināla. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Jā, tiešām pilnīgas šausmas! 🙂 Bet, ja nopietni, tavas replikas ir pamudinājums mums meklēt (un atrast) iespēju to labot. Paldies. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV tieši to arī gribēju panākt. kustību. 🙂 jau pirms pāris dienām norādīju – man kā lasītājai ir indikators – http://bit.ly/g7DLrj about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Aizrakstīsim tev e-pastu un ticams, ka kaut ko izdomāsim. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV ne jau visas intereses un prioritātes nosaka nauda. ja tā būtu, būtu tikai ērtā un vieglā kultūra. gaidīšu ziņu. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV kontakti te: http://lgsc.lv/kontakti/valde/ – DM nevar nosūtīt, jo neseko. about 5 hours ago

saprge kamēr tviterī trādirīdis, latgaliešu dzejniece @inngrida ielikusi savus tekstus @SatoriLV blogu sadaļā – http://bit.ly/euPTVC – lasi tik! about 5 hours ago

Latgalieši ir apdraudējums. Tomēr nevis Latvijas valstiskumam, par ko čukstošā sazvērestības baumu izplatīšanas tonī mēģina pārliecināt ministriju ierēdņi, meklēdami zīmes, ka aiz latgaliešu  valodas, literatūras un kultūras spītīgās eksistences no projekta uz projektu stāv Maskavas lāča spalvainā roka, bet gan “Latviju latviešiem” idejai – ka Latvija ir latviešu valsts un tās vienīgais uzdevums ir aizstāvēt mūžam apdalītos bāreņus latviešus, pareizo latviešu valodu, latviešu teātri, latviešu kino, latviešu literatūru. Bet latgalieši lai tiek galā paši – jo tā ir cita valoda, cita kultūra, cita literatūra. Statistiski viņi ir latvieši, jo citādi mūsu tak ir tik maz, bet kultūru gan jau saglabās paši no maizes darba brīvajā laikā, valodu – mājās.

Tomēr es esmu latviete, citāda latviete. Un arī latgaliete. Un šī ir arī mana valsts un sabiedrība. Tāpēc man liekas dīvaini, ka manu citādumu uzlūko kā kaut kādu kroplību vai neatbilsmi pareizas latvietības rāmim. Kamēr runāju latviski, esmu laba, bet, kad ierunājos latgaliski, apdraudu valsti – tāda morāle no pēdējo gadu sarunām, diskusijām ar ierēdņiem.

Kā Nacionālā teātra šīs sezonas hītā “Latgola.lv” attēlo latgaliešus? Uz sienas  projicēti sarkanbaltsarkanie karogi un Rīgas krastmalas manifestācija, bet aktieri dejo kazačoku, latviski runā ar krievu (!) akcentu. It kā Baltinavā, Ludzā, Preiļos, Līvānos, Viļānos nekad nebūtu bijis Atmodas un nekad nebūtu cilvēki pa ielu nesuši sarkanbaltsarkano karogu. It kā latgalieši būtu… krieviski latvieši.

Bet, iespējams, latgalieši ir Latvijas iespēja mainīties un saglabāt valstiskumu arī 22. gs. un turpmāk – jo pret ksenofobiju un klusumu, kultūras noklusēšanu atbild ar spītīgu rakstīšanu un runāšanu latgaliski, lojālu vienotību ar pārējiem citu novadu latviešiem, kas savas izloksnes arvien straujāk pazaudē vai jau ir pazaudējuši, kā arī savas kopības apliecinājumu – ja ne savā pašu valstī klausoties valsts apmaksātus raidījumus latgaliski, tad nopērkot raidlaiku valsts televīzijā ar SMS un maksas zvaniem, nobalsojot par savējiem šovos un tā iedabūjot savu “Rūžeņu” tur, televizorā.

Ja vajag, es varu sarunāties un rakstīt arī latviski, lai jūs saprastu. Bet savus labākos tekstus, kuros es runāju dzimtajā valodā ar vecāsmātes, tēva, mammas un bērnības vārdiem, ne iemācītiem citātiem, vienalga rakstīšu latgaliski. Ja nav spēka un intereses lasīt, tad kaut kādas durvis, lai arī vaļā stāvošas, vienalga paliks neatvērtas.

Es uzrakstīšu, jo nevaru nerakstīt un tā ir vienīgā valoda, kurā man nav akcenta un nav jādomā par vārdu jēgu un secību. Bet kas lasīs?

16 thoughts on “Kulturālais analfabētisms”

    1. eisuok eisti navarēja – cikom vysus argumentus salyku seceibā. 😀
      es že pīrakstieju ar rūku iz papeira, tok nabeja mīra – daguoja slēgt vydā kompi i puorraksteit, publicēt…

  1. Par latgalīšu literaturu – ni to sirdeitīs, ni kū cytu, bet pagaidom sovā školys myužā napīmiņu, kab literaturys kursā (laikam tok vaļsts apstyprynuotā) byutu īlykts kaids latgalīšu autora dorbs latgalīšu volūdā.
    Vyss atkareigs nu tuo, ci školuotuojs skaita par vajadzeigu škoļnīkim pastuosteit, ka ir tok ari taidi latgalīšu autori, kas roksta i pat gruomotys latgaliski izdūd! Ka tuo nav, pījemu, ka latgalīšu škoļnīks, par puornūvodnīku i narunojūt, pabeidz školu i ni druskys nav par latgalīšu literaturu dzierdiejs, kur ta vēļ lasiejs.

  2. Viennozīmīgi latgaliešu valodai ir savs šarms, tomēr tekstā tas nenododas. Nekodējas informācija un viss. Iespējams ar valstiskiem mehānismiem un resursiem to var panākt, bet Latgalei tādi nav pieejami. Kas notiks grūti iedomāties, gan jau nākotnes valodnieki spēs pamanīt Jūsu 21.gs latgaliešu rakstus. Varbūt LV saražos lielu IKP un uzturēs šādu ekskluzīvu lietu, kā latgaļu valoda.
    Tomēr.. es jau kādu laiku atpakaļ ierosināju rakstīt krievu burtiem, bet Jums tāda ideja likās tikpat kā noziegums.. esot atgriešanās pie rusifikācijas politikas, kas jau kādreiz bija. Un bija liels ļaunums.. un tomēr dzīvojam globālajā laikmetā. jauni ģeopolitiski izaicinājumi varbūt mums šoreiz būtu izdevīgi. Lai kā, ir jādiskutē..

  3. Vladislavs Zeps “Dzeives celi”! 🙂 Tys beja beidzamīs, kū lasieju latgaliski. Bet nu radinīks kai nikai. Mož tys nazaskaituos?

    1. maņ ruodīs, ka skaituos. gols golā – cik ta 2010. godā vyspuor izguojs gruomotu latgaliski…

  4. Taisneiba gon,ka “vel vīna raksteibas reforma”…
    Patreizejō tikai =ispahabila= Palicis tikai
    vysnajiedzeigōkais liberālisms, gluži kai valsts
    =derjmokrātiskajā= saimnīcyskajā dzeivē.

    1. nasaceitu vys.
      asu ituos ortografejis komisejis sekretare i sekuoju leidza vysim sprīdumim i argumentim. komisejis moto beja – kur var naatsakuopt nu tradicejis, tū nadareit.
      ituos īmesļa deļ, par pīmāru, ir “februars”, na “febraļs” voi “pebraļs”.

      beidzūt latgalīšim beja i ir īspieja normēt raksteibu – kū Strods īcerēja i napaspēja Ulmaņa apvārsuma, okupaceju deļ i kas trimdā vairs nabeja īspiejams, partū ka dominēja īsakonserveišona i saglobuošona, na atteisteiba.
      mainuos vysys ortografejis – dzeivom volūdom. myrušai volūdai raksteiba to gon palīk namaineiga, partū ka nivīnam nav aktualai sakuortuot naskaidrū.

      eiss izmaiņu konspekts.
      garumzeime 20. g. s. suokumā tikai īguoja volūdā, i apzeimuot ar jū kai garūs burtus, tai divskaņus beja klaida, kas radeja i roda daudz puorprotumu kai raksteibā, tai raksteituo izrunā.
      divskani [uo] apzeimuot ar “uo” beja jau Stroda komisejis īcere, ka atsavērt volūdys normiešonys viesturē. a myusu dīnuos tys ir ārtuok internetā, poligrafejā i ari mozuok puorprotumu, ka nazynuotuojs puorskaitēs kai [ō].
      a divskaņa [ie] apzeimiešona ar “ē” – cik daudz puorprotumu seviški darbeibys vuordūs, kur jau tai sarunvolūdā vaira nav skaidrys sistemys, pastuoveigys paradigmys. bez konteksta (i cytureiz pat ar jū) vaira nav īspiejams atšifrēt, kas dūmuots – gulēja, gulieja, kalējs voi kaliejs, pērtīs (darbeibys vuorda nanūteiksme) voi piertīs (lītvuords daudzskaitļa lokativā) i t. t.
      pozicejā “ji” vysod rokstuo “ji”, na “jy” – jaunuokī pietejumi fonetikā pīruoda, ka “i” itaidā gadīnī ir vaira “i”, na “y”.
      golūtnis “-as”, “-es” i “-ys”, “-is” lītojamys, kai tys atbylst runuotuoja, raksteituoja izlūksnei – tik nadreikst jaukst sistemu vīna teksta rūbežūs. dialektologejis pietejumi ruoda, ka “-ys”, “-is” ir dominejūšuos, deļtuo juos ari tyka īlyktys kai primarys. partū ka na vysim raksteituojim vaira ir sova sātā lītuotuo izlūksne – roksta ari nalatgalīši.
      svešvuordūs lītoj eisūs patskaņus – “demokratisms”, “liberalisms”.
      saiklis “i” ir vacs baltu ciļmis vuords. deļkuo lītuot vuocyskū “un”?

      ka demokrateja ir īšona tyvuok dzeivajai i runuotajai volūdai, kab ļautu jai lobuok sasaglobuot, tod es asu demokrats.
      trešuo izlūksne ar “viņš” (na jis), “gluži” (na taišni, eistyn i c. pošu latgalīšu vuordi) i “vīnmār” (na vysod) ir latgalīšu volūdys strupceļs i smierts.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *