atskaite. biju ārā

neapšaubāmi lielākais šodienas (bet varbūt visas nedēļas) notikums bija gājiens uz veikalu. pēc gultā pavadītas nedēļas tas tiešām ir notikums. gājiens nebija tāls, bet ļoti iespaidiem bagāts un košs. jo šodien bija tā diena, kad sniegs saulē izčākst un ūdens ledū izgrauž gultni. un vēl šodien bija diena, kad kaķi sēž kokos kā putni un sauļojas aizmiegtām acīm.

izkāmējusi sieviete ar spieķi un melnām brillēm man gadījās ceļā divas reizes. gan turp, gan atpakaļ ejot. pie tam divās tik dažādās vietās, ka, lai paspētu pārvietoties no A uz B, viņai noteikti bija vajadzīgs propellers. jo abas reizes viņa stāvēja ietves vidū un nevarēja pakustēties. kā viņa bija tikusi pāri ledus kalniem un peļķēm, kvartāliem un ielām, nav ne jausmas. noteikti kāds noslēpums.

vecis bija izvedis pastaigā laikam sievas balonku. reizēm liekas, ka balonkas jau piedzimst vecas un resnas, tomēr nekad nemirst. vai kāds ir redzējis balonkas kucēnu? es nē. vienmēr tikai nošņurkušas un sapinkājušās, diezgan patuklas un pavecas balonkas, kas lēnām steberē reizē ar vecajiem ļaudīm. kā nekad nebeidzas vecie cilvēki, tā nekad neaptrūkstas pelēcīgi bēšīgas balonkas. pasaulē valda miers un kārtība.

gadījās arī aizpampis vīrs ar sarkanu seju, kura aizpampums jau līdzinājās uzburbumam. viņš apturēja mani un vaicāja:
– dzevuška! postoite, dzevuška!
jau domāju, ka vajag 2 santīmus (Āgenskalna ubagi izceļas ar savām summām). bet nē. vecis skatījās man acīs, saules apmirdzēts, seja kā sarkana pankūka, un vaicāja:
– dzevuška! čto seičas?
es apjuku. ziema? pavasaris? laiks? ko viņam varētu vajadzēt? atbildēju:
– voskresenije.
un padomāju:  cik skaists vārds. augšāmcelšanās.
vīrs domīgi noskatījās uz mani un teica:
– ah, voskresenije? ja tak i znal.
un aizgāja.

arī es turpināju ceļu. jocīgi, ka neatceros nekādus putnus – tikai divas vārnas, kas sakāvās kokā un , spārniem švīkstot, zemu aizlaidās pāri ielai. un zvirbulīšu pūli, kas aši knābāja putraimus uz ledus un, sabijušies no sazin kā, iespurdza krūmā, lai pēc brīža pa vienam vien atgrieztos un knābātu vēl uzcītīgāk. un kaiju, kas kaut kur brēca nebalsī, it kā gribēdama izbļaut no sevis visu ziemas stīvumu, bet ko nekur neredzēju – tikai zilas debesis un jumti.

bet mājās atgriezos nogurusi kā nāve. it kā visu pasaules smagumu nestu līdzi. bet man nekā tāda nebija – fotoaparāts un somā eļļas pudele, krējuma trauks un melnās tējas paciņa.

par bildēm netiesājiet bargi. es pat nemācos, vienkārši daru. man jau pāris gadu nav normāla objektīva. un jau pusgadu nenormālajam objektīvam nav vāciņa. un es nezinu, vai par to īpaši skumstu. man nav arī aifona un aipoda.

bet gaiss beidzot ir cits. kūstoša sniega smarža – reizē milzīgs nogurums, ka varētu visu dzīvi nogulēt, bet reizē tāds mundrums, ka nevar aizmigt.

5 thoughts on “atskaite. biju ārā”

  1. tie kaķi ir pārģeniāli elementi 😀 😀 😀 skatoties uz viņiem top skaidrs, ka pavasaris kaut kur ir un būs arī te. kaut kad 🙂

  2. Tā ir, saule visus dara nemierīgus, īpaši ņemot vērā tik retos mūsu ziemas gaismas brīžus. Un ja vēl līdz ir fotoaparāts, tad bez kādām šaubām tas ir jālieto. To zinu arī pēc sevis – gribas nobildēt kaut ko, vienalga ko, lai tikai tajā ir jūtama saule. Man patīk tas bolonkas/vilka portrets uz sētas, vai kas tā arī nebūtu – ļoti tipiski šai ziemai, arī mūsu rajonā šoziem suņi rej ausī, nevis kaut kur zemāk, kā pierasts.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *