slimības vēsture

īsi sakot, es nezinu – kā, bet baltās sievas aprija bildes šitai ierakstā. bildes ir, bet bilžu nav. patiesībā arī pie kājas. žēl tikai ieguldītā laika.

ā, tomēr atrija. tagad rādās bildes, pirmīt bija daudz melno taisnstūru.

nekāda ieskata šī gada apokaliptiskajā slimošanā nebūs, jo nekā tāda jau nebija – vienkārši gulēju kā beigta un nekas nenotika. nekā tāda. tajā skaitā arī nakādas īpašās intereses par ārpasauli.

bet te ieskats veco laiku slimībās. kā slimoju 1993. gada februārī un kā toreiz bija. arī par naudas maiņu un skolas dzīves aktualitātēm. un ne tikai.

ak jā, slimošanu domāju ne jau angīnu un gripu, bet rakstīšanu. jo 1993. gadā manām publiskajām dienasgrāmatām ritēja jau 2. gads – sāku 1991. gada 1. septembrī. rakstīju arī pirms tam, bet neregulāri.

pēc žanra tas laikam tomēr vairāk ir tviteris, nevis blogs. ar sīkiem notikumu krikumiem, ne izplūšanu tekstos un pārdomās. jo žanrs nosaka izpildījumu – ja es rakstītu gari un neko nezīmētu, neviens nelasītu un neskatītos. bet citādi bija labi – laikam labākais, ko esmu dabūjusi par klades lasīšanu, bija skudru pūznis. tā teikt – honorāri. žēl, ka tagad nevar iedot kādam palasīt blogu pret kūkām. lai gan arvien biežāk pārliecinos, ka kūkas var dabūt pēc tam – labais agri vai vēlu atgriežas.

tomēr jocīgi, ka 32 gadu vecumā es joprojām rakstu kā 14 gadu vecumā – tādiem pašiem teikumiem un vieglu iesmiešanu pa laikam, pa laikam ar skumjām. bet varbūt jāpriecājas, ka jau 14 gadu vecumā es rakstīju tā, kā turpinu tagad un droši vien rakstīšu arī vēlāk. no sevis jau neaizbēgsi.

Aptuvens tās vietas apraksts, kur es cīnījos ar angīnu. Grūti jau gāja, neko nedarīsi, tāpēc jau paskats foršs. Kō? Nē, nē! Tie nav mani kauli, tur Džeris atstiepis savas pusdienas vai brokastis un steidzas sagrauzt, kamēr es neesmu atnākusi. (Parasti, man atnākot, Džeris paslēpa kaulus un, kad es tos atradu, rūca pilnā rīklē. Sekas tam bija tādas, ka pa durvīm izlidoja gan Džeris, gan kauli.)

Angoras žurka. Zīmējums tapa dienā, kad virtuvē dzeramā ūdens spainī bija noslīkusi žurka. Bērnībā mājās to zvēru bija diezgan daudz, bet mums ar Džeri bija izstrādāta diezgan smalka medību taktika. Ielenkt un izbiedēt. Parasti tas beidzās ar suņa kompostiera cienīgu kampienu – izlaist caur zobiem, muti sīki kņadzinot, līdz pāri paliek lupatiņa. Žurku medību joks viņam dikti patika. Jāsaka, ka man arī.

Revīte tagad dzīvo džungļos, jo viņai priekšā uz galda stāv tā puķe, ko visi tā apjūsmo, ka tai pat zieds pacēlies debesīs. Revīte runā “caur puķēm” vai, ja jums tā labāk patīk, “sēž rožu dārzā”. Mūsdienu piezīme – Revīte ir latviešu valodas un literatūras učene Revizore, kas nesaprata mani un ko es nevarēju ciest, bet kas tomēr man iedīdīja gramatiku, par ko viņai paldies.

Ja kas, es varu derēt, ka ne tikai 1. un 5. gadsimtā mūsu ērā, bet arī mūsdienās, tepat Latvijā, pastāv verdzības iekārta. Gunārs spēlēja kaut kādu spēli līdzīgu olu ķērājam, bet Aigars kā kamielis stiepa veselas divas somas. Jūs vēl pateiksiet, ka tā nav verdzība? Ko?

Gunārs ne no kurienes izķer, ka nebūs abu matemātiku. Viņš to paziņo tik  priecīgi (lasīt, skaļi), ka man aizkrīt ausis. Inese K. pieceļas. Ceļ no galdiem 4 krēslus. Liek gan celt arī zēniem, bet – nekā. Santa ēd ābolu. Pļāpā ar Mārīti. Runā angliski. Zeņķi stāsta spoku un joku stāstus. Zviedz. Revīte aiz durvīm. Sarunājas ar Ilgu. Izrādās, viņu kāds atsūtījis pateikt, lai mēs novācam galdiņu. Mūsu zeņķus aiztriec aiznest galdus. Bet mūs pēc eksponātiem. Atnesām gan, pat ķirbi. Ķirbi nesa Santa.

Šito es nepārrakstīšu. Bet baumas ir rūpīgi dokumentētas. 🙂

Oda Gunai
O, zvaigzne pie pelēkām debesīm,
O, piecnieks pie divnieku kalnājiem,
O, galva starp kāpostu kacēniem,
O, rokas starp kokainiem sprunguļiem,
O, Guna starp parastiem ļautiņiem.

Cīki, mazi gabaltiņi no Līgas dzīves
Līga šāda, Līga tāda,
Piemēru mums visiem rāda.
Mācās viņa varen labi,
Atbild vielu par divdabi.
Učikai tā skatās mutē,
Kā tur mirgo zelta zobi.

Veltījums Intai, sēžot, nīkstot un žāvājoties fizikas kabinetā
Mūsu Inta gudra kāda,
Kaut ar brīžiem kobra tāda.
Izgājusi klases priekšā,
Ievelk elpu dziļi iekšā.
Klāsta vienu likumu
Meiča tā ar tikumu.
(..)
Stāsta ģīmi saviebtu
Paragrāfu uzdotu.
Stramkals redz, tur labi nav,
Vietā apsēsties tai ļauj.

Jēs jar jilgu jesam ježuranti, jāpēc jums jāmazgā jrīda, jālaista juķes, jāslauka jutekļi (jo jēs jan jedaram). Jāpēc jes jatru jienu (jandrīz) jieku jājās joti jēlu. Jes jakstu jalodā, jas juva japāņu jalodai. Ja jūs jo japrotat, jad jūs jesat jotri judri. Jot.

Tā kā lapā vēl ir vieta, tad es rakstu. Tikai es nezinu, ko rakstīt, tāpēc te nav arī ko lasīt.

Šodien fizkultūrā mēs dancojām pa bijušā militārista kabinetu. Circene saka, ka 8.a klases zeņķi (2) sēdot viņai uz kakla. (Man gan izskatās, ka viņi sēd uz krēsla.) Man jāpiedalās ķīmijas olimpiādē, kur es neko nejēdzu.

Vēl viena vēsturiska tabula.

Revīte aizliedz apmeklēt diskotēkas. Visi skatās kā iztramdīti brieži. Santa un Inese 1. kašājas kā vistas. Ilmārs un Gunārs guļ kā vardes.

Šitas citāts ir mans pasīvais protests. Jo Revizore atkal bija par kaut ko sabraukusi augumā, jo es atkal kaut ko neizdarīju pareizi. Tas ir, viņai patika labās meitenes un teicamnieces. Bet nu es nekad mūžā neesmu bijusi teicamniece. 😀 Pat 1. klasē ne.

Kladē tika dokumentēti visi ievērības cienīgi notikumi. Tā, piemēram, kādu rītu, ejot uz stundām un kā parasti kavējot, pie skolas ieraudzīju, ka gandrīz visi vīriešu dzimtes skolotāji ir savākušies braukt uz mežu – kam līdzi cirvis, kam zāģis. Tur bija Tučs, direktors, Artis-spageti u.c. Kad es jau biju viņiem gandrīz blakus, 2 makaroni atnesa soliņu, un direktors skaļā balsī pavēstīja: “Uz mežu brauks tikai tie, kas izpildīs 15 vēderpreses.”

Kapzeķes – zeķes, ko dod par kapa rakšanu. Sēdeklis – cilvēks, kas atbrīvots no fizkultūras. Celtnis, modelis – modinātājpulkstenis. Vakarēdiens – no iepriekšējās dienas pāri palicis ēdiens. Satīriķe, slaucēja – apkopēja. Virsroka – cimds. Žurnālists – skolnieks, kas nēsā klases žurnālu. Pelēšana – kaķa profesija. Sprāgonis – darbiņš, kas saplīst, dedzinot krāsniņā.

Es šodien apēdu bārkstainu konfekti. Konfektes vietā iebāzu salocītu papīru un pakāru pie plaukta, jo žurku dēļ to nevar darīt ar pilnu konfekti.

Pašportrets ar plastilīna sauli.

Un tad vienu dienu pie manas mājas nogāzās meteoroloģiskā zonde ar pārsprāgušu balonu, baltu izstaipītas gumijas pļecku. Māte satraucās, ka tas ir kas bīstams, baktērijas no kosmosa vai vismaz mēris. Pie balona bija 3 metri virves. Klāt bija kaste ar baterijām, kas ietītas plēvēs, un plāksnītes ar dzelzīšiem.

Pļeška (mūsdienu piezīme – laikam laborants vai fizikas kabineta piedēklis Plešnors vai Plešners, neatceros) pa radio šļupstēja: “Visi, kas pierakstījušies uz margarīna, var iet saņemt.” Interesanti, mūsdienās Viļānu videnē vēl darbojas iekšējais radio?

Šteļmaha šodien mežonīgi rēca uz Inesi 1., jo viņa, redz, šai no rokām izņēmusi burtnīcu. Vellata tāda!

Šonakt pulksteņi jāpagrūž uz priekšu par veselu stundu. (Varbūt jāpavelk atpakaļ?) Es īsti nezinu, jo klausījos pavirši. Ja kas, no rīta redzēs. Nav jau jāiet uz skolu, ka varētu aizgulēties. Dzīvosim – redzēsim.

Vēstures laikā kreisajā kaktā klases priekšā pa caurulēm sāka ārdīties velns. Viņam piebalsoja nelabais pa radio, kliegdams nelabā balsī paziņojumu.

Es tā atklāju, ka filmas “Bagātie arī raud” un “Vienkārši – Marija” atšķir tikai tas, ka Marijai atšķirībā no Mariannas dēls uzradās jau pašā filmas sākumā. Turklāt abām ir 2 mīļākie.

Abas stārķu saimes, kas apmetušās netālu no mums, regulāri apciemo mūsu dīķi un izķer pēdējās vardes, kas tur saglabājušās no 1992. gada.

Rītiņā mūsiņiem būšot jāiet uz brālīšu kapiņiem un jānoliek ziediņi varonīšu dieniņas sakariņā.

Izrādās, ka nafta ir bezgaisā sadalījušās dinozauru maitas.

3 thoughts on “slimības vēsture”

  1. Bet ir tok tradicejis – ja vīns var sausus rubļus meit pret latu, tod napilsūni – ni čorta nadabuos! 😀

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *