piedzīvojumi poliklīnikā

tā kā man joprojām ir temperatūra, vairāk guļu nekā ēdu, viss riebjas un neko nevar, bija aizdomas, ka gripa atstājusi dāvantiņus – pneimoniju. vakar biju pie ārsta izklausīt plaušas un savākt nosūtījumus, šodien braucu taisīt analīzes un rentgenu plaušām. analīzes prasīja 10 minūtes, rentgens – 2 stundas. atnākusi mājās, paēdu un aizgāju gulēt, pamodos tikai vakarā. tā ka var teikt – šodien es esmu bijusi tikai poliklīnikā.

toties analīzes, kā jau parasti, ir labas. 😀 un arī rentgens esot tīri glīts. laikam tomēr nav plaušu karsonis.
pareizāk sakot, neviens vells kārtējo reizi nezina, kas man ir. toties vismaz antibiotikas laikam nebūs jādzer, iztiks ar gulēšanu un vitamīniem. kruta.

kā smejies, visas slimības tāpat ceļas no nejēdzīga ēdiena vai neizgulēšanās.
tāpēc arī ārstēšana – gulēt un ēst. :))

toties pensionāres poliklīnikā (nez, ir arī monoklīnika?) šodien bija lieliskas. rinda uz rentgenu nebija liela, bet diezgan agresīva. jo tur pa vidu bija 1 pirmspensijas vecuma fūrija ar meitu, tāda apmēram māte no Jelinekas “Klavierskolotājas” – visu laiku rēja un meklēja kašķi.
patiesībā biju pensionāru pusē, jo tā ragana viņas visu laiku kaitināja. kamēr jau paziņoja, ka viņa, redz, strādā un uztur visas tās pensionāres. 😀
iedomājieties, kas sekoja! ja jau pat man gribējās iekraut tai bābai, tad kā reaģēja īstās pensionāres. 🙂

nē, klope nesekoja, lai gan tālu nebija. 😀
tikko kāds iegāja iekšā, pie durvīm jau nākošais stāvēja stāvus. 😀 lai gadījienā cits neaizskrien priekšā.
kad pienāca mana kārta, pie durvīm jau bija pielīdis viens bābietis un stūma savu vectētiņu – on slepoi, slepoi! ņe budu ja že jego zavtra sjuda taščiķ!
tā kā tas nozīmētu, ka vēl jāgaida 2 cilvēki pa 20 min, bet es jau 1 h 40 min biju gaidījusi, kā arī gribēju ēst un uz ateju, taisnīgā sašutumā un izmisumā no savas vietas pateicu: bet tagad tak mana kārta!
tā kā visu laiku biju klusējusi, laikam abas frontes uzskatīja par savējo. 😀
sekoja gāganu koris: prapusķite devušku! 🙂
kad jau biju iekšā, bābieši aiz durvīm jau laida matom! īsts kaķu koris!
rentgena taisītāja tik nopūtās – tā vienmēr. un pēc nedēļas pilnmēness… par laimi, viņai tad neesot jādežūrē.
aprunājāmies par trakajiem, viņa bija pati laipnība. lika pasaukt nākošo.
izgāju ārā – visi skatās baltām acīm.
ar tādu kaifu vēl nekad nebiju gājusi prom no poliklīnikas. pat tad ne, kad bērnībā gāju pie zobārsta.

lai gan, ja tā pavisam godīgi atzīties, šī bija laikam 2. reize, kad es vispār tieku pie mērķa kādā Rīgas ārstu rindā. parasti apmēram 2. stundas sākumā kapitulēju un izdomāju, ka varbūt nemaz tik slima neesmu. neesmu jau laikam arī, ja jau joprojām dzīva. tā ka nekāda labuma no tās vella medicīnas nav – nesaprotu, kāpēc visi tā plosās par tikšanu iekšā tajos kabinetos.

sēžot uz dermantīna sola 1 vārgas lampas gaismā un vērojot medmāsas, kas uzkasītām fričenēm un sintētikas ķiteļos iestūķētām pakaļām svarīgi klaudzināja pa gaiteni, un padomjlaika stikla paneļu sienu, kas pavirši saķibināta ar cementu, vietām pildījums izsmērēts pa stiklu, vietām notecējis, iedomājos – a kas mums tagad Latvijā skaitās: maksas vai bezmaksas medicīna?

Bildes no 2006. gada vasaras, kad es Sibīrijas poliklīnikā atklāju savus slēptos talantus – izsisties cauri agresīvu pensionāru un vājinieku pūlim. Vicinot Latvijas pasi un izmeklētā baltiešu akcentā bļaujot krievu lamu vārdus, izdevās iedabūt Maritu ārsta kabinetā un tikt pie medicīnas. 🙂

Vairāk par Sibīrijas poliklīnikas piedzīvojumiem rakstīts šeit:

Sibira stuosti. Krīvu medicina. I daļa

Sibira stuosti. Krīvu medicina. II daļa

Krīvu medicinys morale Nr. 1:

Krīvu medicina – loba medicina. Lobuok par jū zynuot, atguoduot i pasasmīt, ni dabuot iz sovys uodys.

A lai Dīvs pasorgoj!

Krīvu medicinys morale Nr. 2:

Ka tev nav sakaru, paziņu i kukuļa, miersti nūst!

(krēju)meļa vārdnīcele

idejeli man iedeva viens puiša izstrādājums Smurrelis!

vecuma cenzs – tiem, kam pāri 18, un tiem, kam nav vēl 70. @dePuce

paldies visiem, kas no sirds priecājas, ka pavīdējusi ideja krējuma izstrādājumu nosaukt par krējumeli! šī vārdnīca ir būtisks pierādījums tam, ka latviešu valoda ir dzīva un dzīvos, jo tās lietotājiem a) nav pie kājas, b) viņi salecas, b) viņi spļaudās, gānās un ironizē.

Kristīne jeb @Kristonka (valodu mīloša valodniece; izklaidīgs filologs) gan norāda: “sajūsmina tas, ka, šķiet, krēmeli kāds prikola pēc bija izmetis, bet nu visi ņemas, pat valodnieki paspējuši bilst, ka pareizi: “krējumelis”.” viņas blogā interesants raksts “par valodnieku sugu”, kur Kristīne meklē krējumeļa saknes – kāpēc valodnieki reizēm ir tādi dunduki, ka sabiedrībai atliek tikai brīnīties.

lūk, tvitera jaunrades pērles!

alelis – alus izstrādājums “Džons”, ko tautā sauc arī par Tosolu. @Norkijs

artelis – dzērumā uz lauka strādājošs traktorists. @zais_

augulis – strauji augošs bērns. @zais_

bērnelis – vecāku izstrādājums. @dainasilina

bērnelis – mazs bērnu izstrādājums. @smurriitis

bērnelis – mazs bērnveida izstrādājums. @AldisLauzis

brūneklis – solārijs. bicha

celis – salocīts izstrādājums. @dainasilina

cepelis – šašliks. Marija

ceplis – cepts izstrādājums, to varētu lietot nelatviskā vārda “šašliks” vietā. murmulis.lv

darbelis – haltūra. @Kristonka

datelis – statistiķis. @zais_

deselis – desas pusproduktelis. @davisvilums

drauģelis – draugs iekš portāla draugiem.lv. vilcēns

dūmelis – dūma izstrādājums (ūdenspīpes dūms). @valtina

ekselis – gļukains kalkulators. @VKarnite

ekseļseļi – skaitīkļi. @VKarnite

Elis – veikals “Elis”. Mož jim kaida saisteiba ar eļim i kriejumu. 😀 @ammarita

eņģelis – durvju eņģu izstrādājums. @smurriitis

eņģelis – Dieva izstrādājums. @Dzintris

filoloģelis – filologa izstrādājums. @Kristonka

fufelis noteikti ir vates izstrādājums. @dainasilina

garnele – gara auguma modele. @zais_

Gomelis – liellopu maltās gaļas izstrādājums. @Kfunts @Antuanete (Gomelis ir viena zivju dīķu daļa pie Lubāna ezera. Tikai nez’ kas tas varētu būt. @KFunts Gomelis oriģinālā skan “Gūmaļs” un latviski – Govmalis, tā ka saistība ir ar govīm 🙂 @Antuanete Gomelis – Gūmaļs – Govmalis – Govs Mala – Govs Malums – Malta Govs – Govs No Maltas – Maltas Govju Malums. @KFunts Kopumā – liellopu maltās gaļas izstrādājums 🙂 @Antuanete No fasētās maltās gaļas apzīmējumiem jau sen vajadzēja izslēgt vārdu “gaļa”, biedri. @PeterisSilins)

gudrelis – indivīds, kurš izdomāja krējuma aizvietotāja sinonīmu. noder.lv

iznirelis – zemūdens peldētāja izstrādājums. @smurriitis

joķelis – neizdevies joks, joka izstrādājums. @gmaliks (īstenībā, es jau gadiem neizdevušos joku saucu par joķeli. #krējumelis @gmaliks)

karamele – kara izstrādājums. @marcisosins

kartelis – tips, kas spēlē kārtis un nospēlē labumus. @saprge

kartupelis – kartonkastē augusi vīriešu dzimtes pele. @Bedre_lv

kartupelis – sēdošs armijnieks. @ammarita

knēvelis – vecāku izstrādājums. @dainasilina

kokaīnelis – kokaīna izstrādājums. @JurgisLiepnieks (Policijas ekspertīzes rāda, ka LV nopērkamajā kokaīnā kokaīns ir tikai apt 20%. Piedāvāju saukt to par “kokaīneli” vai kokaīna izstrādājumu. @JurgisLiepnieks)

krāceklis – tāds kas saldi guļ, bet neļauj gulēt citiem! 😀 @Bedre_lv

krējelis – krējuma izstrādājums. brālēns

krējonēze – krējuma izstrādājums. @Raitis_Krumins

krējuma fufelis – krējuma izstrādājums. @Feja___

krējumāns – krējuma izstrādājums, krējums+māns. @zombezi

krējumelis – krējuma izstrādājums. valodnieki

krējumelis – ļoti polisēmisks vārds: “krējums”/”melis” utt, tieši tāpēc, manuprāt, labi der arī mediju diskusijām. @juzefovics

krējumelis – sviesta vismazākais brālis. @jpetersons

krēmelis – krējuma izstrādājums. tauta

krēmelis – produktam atbilstošs nosaukums. Atvasināts no “krējuma” un “meliem” – meli, ka tajā izstrādājumā ir kaut kas no krējuma. @Liga_deksne

krēmēklis – krējuma izstrādājums. @Krishka

krēmjājelis – krējuma izstrādājums. @JurisLacis

krievelis – ja tikai izliekas par īstu krievu. @Prusis

krūteles – silikona krūtis. @saprge

ķieģelis – celtniecības izstrādājums. @lzeens

ķimelis – tējas izstrādājums ar ķimeņu aromātu. @zais_

lampele – jebkāda veida nepilnīgs gaismas ķermenis. Krekers

latmelis – jebkurš ārzemnieks, kurš izliekas par latvieti, runā ar akcentu u. tml.

Latvele – Latvijas izstrādājums. @viitola (ko tur iespringt ar krējuma izstrādājumu pārdēvēšanu – par krējumeli, liekam uzreiz – Latvele. @viitola)

majonējums – krējuma izstrādājums. @Raitis_Krumins

mammelis kauslīga vecmāmiņa Anglijā. @AgrisAmeriks

mamzele – sieviete ar košļeni mutē. @zais_

mediju izstrādājums – kaut kas, kas “nav īsts” mediju produkts. Piemērs: ziņu straumes, kas būvētas uz PR piegādātās info copy-paste. @juzefovics

melis – latviešu valodas pamatelements. @saprge

melis – mobils produkts. @zz_zigurds

melis – tas, kurš nepatīk valodniekiem (patiesība griež acīs). vilcēns

mēdelis – mediju izstrādājums. @Eipurs

mērlis – AIDS. (“Krējuma izstrādājumu” varētu aizstāt “krēmelis”. Tas no tās pašas operas, kad AIDS gribēja latviskot kā “mērlis” (nejokoju). @Archijs)

mētelis arī ir izstrādājums, bet ar ko tam jāšuj pogas, lai katru 2. dienu tās tinkšķēdamas nekristu ārā? @dainasilina

Mēmele – upes izstrādājums. @Smurriitis

Mēmele – mēma, ideju/info ekonomikas pamatelementa, izstrādājums. http://en.wikipedia.org/wiki/Meme @zz_zigurds

modele – sievele kas seko modei. @smurriitis

murķelis – kaķenes Murkas izstrādājums! @smurriitis

nūdele – zirgs, kas jāskubina. @smurriitis

opelis – mazs vectētiņš. @smurriitis

opelis – mašīnas izstrādājums. Shade

pan(n)elis – pannai līdzīgs izstrādājums. @zais_

papardelis – papardes zieda tīkotājs. @kardinalspujats

papele – tēta mīļā meitiņa. @smurriitis

papele – vientuļā māte, kas izpilda abu vecāku lomas. @zais_

papīrelis – gaļas izstrādājums. @mobwar

pālelis – pāļa izstrādājums (tad, kad vēl var apsēsties pie stūres, bet jau nedrīkst). vilcēns

pendelis – pulkstenim izstrādājums. @smurriitis

perdelis – nopērta dēļa izstrādājums! 🙂 @Bedre_lv

perdelis – pēršanas izstrādājums. @lzeens

pestelis – nelabā izstrādājums. @Evita_R

pieaudzētie mateļi, naģeļi un skropsteles – tas, kas pieaudzēts mākslīgi. (Visa skaistumkopšanas industrija jāpārsauc – solārija brūnelis, pieaudzētie mateļi, naģeļi un skropsteles… 🙂 @LieneL)

pipele – tabakas izstrādājums. 😀 Piiip

pīpeles – elektroniskās cigaretes. @GMeluskans

pohmelis – nākamās dienas sajūtas pēc pārmērīgas alkohola lietošanas. Raivelis

politmelis – politiķis, kas nespēj pozicionēt savu ideoloģisko piederību. @Dzherijs

preteklis (-le) – pretī sēdoša persona. @zais_

pudele – ne īpaši precīza mēriekārta svēršanai pudos? @laumapret

pūdelis – siera šķirne. @smurriitis

puišelis – puiša izstrādājums. @zais_

pūtelis – 1) orkāns; 2) jutīgs cilvēks; 3) pūkains teļš; 4) Henrijs Pūtelis Sivēns no Vinnija Pūka. @KFunts

pūtelis – vējš, vētra. @eedgars (Klau valodnieki, ierosinu to kas tagad darās ārā nodēvēt par PŪTELIS. @eedgars)

rodelis – tās kamaniņas nav, bet ir kaut kas, ko var atrast! …vai kas pats no kaut kurienes uzrodas. @smurriitis

rupeklis – rupjmaizes izstrādājums. @zais_

sabiedrības krēmelis @Jetijs

sapropelis – peles tēviņš, kas saprot angļu valodu. @saprge

sapropelis – saprgveida izstrādājums, japāņiem izrunājamā formā. @AldisLauzis

sardele – saraina un sarkana dēle, kam ir sarkasms. (tā noteikti nav saraina dēle, tas būtu pārāk riebīgi 🙂 @smurriitis varbūt tomēr sardele ir jauna dēļu suga – sarkanās dēles? @lzeens sarkastismiskā dēle! nu tāda ar sarkasmu. @smurriitis)

sardele – speciālos apstākļos ražots desas izstrādājums. @vorompatra

seķelis – reklāmkonts tviterī. @VKarnite

sierelis – siera izstrādājums. @maidzite @KlavsAnsons

siermelis – siera izstrādājums. @zhanett

sievele – sievas izstrādājums, kura sastāvā ir augu tauki. @maidzite

skalpelis – asinskārs indiānis. @zais_

skābā krējuma pārpalikums – krējuma izstrādājums. @Karlis_M

slāneklis – jauneklis no augstākajiem sabiedrības slāņiem. murmulis.lv

sludeklis – viltus priesteris. @zais_

sludmelis – viltus sludinātājs. @kardinalspujats

smērsts – sviesta izstrādājums. @mvanags

smirģelis – tramvajā smirdošs tips. @saprge

sojelis – gaļas izstrādājums. @mobwar

solārija brūnelis – tāds, kas sauļojies solārijā, nevis saulē. (Visa skaistumkopšanas industrija jāpārsauc – solārija brūnelis, pieaudzētie mateļi, naģeļi un skropsteles… 🙂 @LieneL)

spainelis – trauks, kurā glabā krējuma izstrādājumu. @IlmarsPunka (No manis puses vēl: spainelis, kur var tikt glabāts #kremelis. Varbūt arī kāds maišelis, jo pudeles te neiederas. Un visu šito lieto modeles. @Ilmars Punka)

sparģelis – sparīgs drauģelis, kas krīt uz nerviem. @dePuce

sritulis – siera izstrādājums. @mvanags

sūdelis – nekam nederīgs nieciņš, bieži var saņemt dāvanās no mazpazīstamiem cilvēkiem, sinonīms vārdam “suvenīrs”. @Kristonka

sviestelis – sviesta izstrādājums. @maidzite

sviestmelis – sviesta izstrādājums. @zhanett

šaufele – neizdevusies snaipere. @zais_

šinelis – mēteļa izstrādajums? @arnisv

Šilelis – televizora izstrādājums. @Eipurs

šmurgulis – tāds, kas guļ nošmulējies. 😀 @lzeens

šņabelis – 38% šņabja izstrādājums. @GMeluskans

štepselis – šeptīgs cilvēks, tāds, kas baigi komunicē, štepsēlejas visās kompānijās. @dainasilina

šunelis – pilnīgi noteikti kāds modificēts, bet šūnas eksistencei vitāli nozīmīgs šūnas elements. iespējams, ka pat šūnas kodols! @dainasilina

taisnībele – 1) gadījums, kad cilvēkam ir taisnība, bet tiesā viņš tomēr zaudē; 2) kolhoza “Taisnība” izstrādājums. vilcēns

teftelis – teflona izstrādājums? @lzeens

TikTakRādelis – pulkstenis. @marcisosins

tunelis – tjūninga izstrādājums. @Evita_R

tupele – viltus mūķene. @kardinalspujats

tvitelis – tvitera lietotājs, kas reģistrējas, bet neraksta tviteļi. @VKarnite

tvītelis – tuftains tvīts. @VKarnite

ūdele – ūdenī mītošs kaut kas. @smurriitis

vafele – apnicīgi rejoša kuce. @zais_

vaikule – neuzticams polietilēna maisiņa izstrādājums. @zais_

vārdelis – aizvietojums normālam vārdam, ko samudrī valodnieki. Guntele

vārdnīcele – tipa vārdnīca, bet var ievest maldu ceļos, zinātniskus apcerējumus rakstot! @Kristonka

velis – ripojošs izstrādājums. @saprge

vējelis – vēja izstrādājums. @Dacean

vējelis – mākslīgais vējš. @uldisz (lietuvieši šo principu saprata jau sen – atceros, skolā pie roku mazgāšanas bija tādi roku žāvētāji “Vējelis” (jeb mākslīgais vējš). @uldisz)

vīrelis – vīrieša izstrādājums. @zais_

zebrelis – strīpains zirga izstrādājums. @Kristonka

zeķeles – zeķes bez purngaliem. @DanaDombrovska

ziemele – gadalaiks, kad visi 4 velosipēdisti brauc kā piedzērušies – uz ledus un sniegā slīd riepas (skatīt informāciju šeit), bet policija neguļ. @saprge

ziemelis – ziemas izstrādājums. @smurriitis ziemas izstrādājums (tas, kas ir šodien). @valtina

zirģelis – zirga izstrādājums. @saprge

žigulis – žigla automašīna. bicha

vēl arī dzejelis par krējumeli.

Skutelis mētelī no veca šineļa ar skriemeļa modeli rokās stāvēja uz ķieģeļu paneļa kā eņģelis, lasīja vekseli par dīzeli un ēda krējumeli. Pēc tam pie moteļa karuselī uz ēzeļa dzēra fenheļa tēju, piekoda flaneļa portfelī noslēpto siereli un klausījās flīģeli kā tāds Mefistofelis. Kartupelis pieneļa zupā jau vārījās, niķeļa skalpelis bija uzasināts uz smirģeļa, bet Miķelis tunelī vicināja vimpeli ar kamieli. Pūta ass ziemelis, izsvaidīdams tukšos krējumeļa, saldējumeļa un siereļa iepakojumus, kuri mētājās pie Miķeļa Skuteļa zvejnieku arteļa kabeļa. tikmēr hotelī pie kapiteļa bērnelis kā tāds feldfēbeļa bērnelis izsauca uz dueli pūdeli, kurš ar sviesteli sabojājis pikseli uz pasteļa akvareļa. Dobeles Miķelis Skutelis, vietējā Rimelī sapircies sapropeli, bezkaloriju torteli un skaidravota šņabeli, meklē TELIS3, kur pieslēgt mobeli. Ar celi atstutējis portfeli pret papeli un piekārtojis eleganto korporeļa deķeli, sūta sveicienu un atvadās.  (anonīma tvitera teicēja VKR)

un morāle: Tik daudz ažiotāžu par Krējuma izstrādājumu pārsaukšanu Vai tiešām sabiedrība paliek stulbāka vai arī tas vnk ir kaut kas galīgi neizdevies? @KasparOlsevsky

ko darīt tālāk? „Noteikti nevajadzētu pārsteigties ar spriedumiem un vērtējumiem, vispirms jābūt valodas un pārtikas speciālistu un sabiedrības diskusijai, lai izvērtētu, kurš no šiem vārdiem ir veiksmīgs, kuru varētu pieņemt. Laiks, līdz šie jaunie noteikumi stāsies spēkā, vēl ir pietiekoši tālu. Ideālais variants būtu atrast īsu, skanīgu vārdu, kurš arī normāli izklausās,” norāda Liepa. Ikviens var iesaistīties diskusijā, atsūtot savu ierosinājumu Latviešu valodas aģentūrai uz e-pastu agentura@valoda.lv, kas pēc apkopošanas priekšlikumus tālāk nodos valodniekiem un terminologiem apspriešanai. (no raksta ir.lv)

uz priekšu, tauta! jo šī manis apkopotā tvitera ierakstu un ideju vārdnīca liecina – valoda ir dzīva, tā ir runātāju mutēs, rokās un monitoros.

Kulturālais analfabētisms

Latviešu literatūra interesē latviešus vai tos, kas kaut ko grib uzzināt par latviešiem un Latviju, bet varbūt par austrumeiropiešiem, varbūt eiropiešiem, varbūt cilvēkiem vispār. Jo mūsdienu latviešu literatūra ir reizē arī mūsdienu cilvēku literatūra, reizē nav atraujama no savas radīšanas vietas, laika un radītājiem – tā ir postpadomju sabiedrības radīta un kaut ko liecina gan par šo sabiedrību, gan varbūt jebkuru post situāciju un post sabiedrību, kā jau tas piedien pārejas laika tekstiem, kuros autori cenšas definēt jaunās lietas un atskatīties uz vecajām – vairāk dokumentējot, mazāk vērtējot.

Bet kuru interesē latgaliešu literatūra? Latgaliešus? Nūsauc maņ pādejū latgalīšu gruomotu, kas tev lyka rauduot i aizadūmuot par dzeivi, smītīs i just leidza! Latviešus? Kāpēc gan – tā taču ir sarakstīta latgaliski, bet vidējam latvietim jau tā ir grūti. Krīze. Nesaprašana. Lieciet mieru. Kāda literatūra. Kāda latgaliešu literatūra. Kādā latgaliešu valodā. Un vispār – tā ir valoda vai dialekts? Vo, tieciet galā ar šito, tad es kaut ko palasīšu. Ja iztulkosiet normālā valodā.

Ja geju literatūra kā atsevišķi definēts un izcelts fenomens interesē tikai gejus un sieviešu literatūra – tikai sievietes, tam varētu būt savs attaisnojums, interese īpaša tēmu loka pēc. Ja vīriešu mīlestība, tad romāns gejiem. Ja sievietes un vīrieša mīlestība, kas atainota īpaši nepretenciozā garā un beidzas laimīgi, tad sieviešu literatūra. Savukārt, ja sieviete cepas par dzīves jēgu un vīrietis mīl un apmierina sevi, tā ir mūsdienīga literatūra.

Bet vai 19. gs. literatūra interesē tikai 19. gs. cilvēkus? Lielā mērā jā, jo lielākā daļa no tajā laikā sarakstītā ir palikusi ārpus kultūras mainīgās telpas, nav tikusi citēta un ir izčākstējusi. Bet ko darīt ar Rudolfu Blaumani?

Un ko darīt ar Valentinu Lukaševiču, Ingridu Tāraudu, Juoni Ryučānu, kas šobrīd, vēl nekļūdami veci, ir kļuvuši par latgaliešu vecākās paaudzes autoriem? Vai varbūt joprojām vidējās – ir jau vēl arī Emileja Kalvāne, Vladislavs Zeps, Diāna Varslavāne.

Ja interesēties par 19. gs. literatūru ir normāli un ir normāli skolā lasīt Blaumaņa noveles, kas taču rakstītas citā latviešu valodā – kas zina, kas ir “brūtgana kamašas”, “maigles”, kas ikdienā saka “nosaluse”, “bairītis”, “pate”, “nava”? Tad kāpēc nav normāli zināt mūsdienu latgaliešu autorus – pie tam izglītotam cilvēkam? Jo gan 19. gs. latviešu literatūra, gan mūsdienu latgaliešu literatūra ir daļa no mūsu kultūras.

Sasodīts, pareizi būtu – kāpēc ir normāli neko nezināt par latgaliešu literatūru? Kā Latvijā iznākušu/ iznākošu periodisko kultūras izdevumu un kultūras portālu redaktori var autoram pateikt, ka redakcijā neviens nespēj izlasīt viņa latgaliski rakstītos tekstus? Pie tam pašsaprotami uzskatot, ka tā ir autora problēma, ka raksta kaut kādā nesaprotamā rakstībā, nevis redaktora – ka nezina otru latviešu valodas rakstu tradīciju.

Vai tā ir inteliģenta cilvēka reakcija – protestēt par teksta un autora nepareizību, jo tas neatbilst viņa lasīšanas ērtībām? Vai arī ignorēt kā neesošu – ja uz suni neskatās, tas nav jāved ārā pačurāt.

Cik latgaliešu literatūras ir bijis “Literatūrā un Mākslā”, “Literatūrā, Mākslā un Mēs”, “Kultūras Forumā”, “Karogā”? Cik latgaliešu dzejas ir bijis Dzejas dienu centrālajos pasākumos? Cik latgaliešu prozas ir Prozas lasījumos? Cik latgaliešu literatūras ir “Latvju Tekstos”, “Kultūras Dienā” un Satori.lv?

Lai lasītu Kantu, ir jāpiepūlas, jo tā nav ikdienas valoda un sarunvalodas leksika, tomēr lasīt Kantu ir “kruta”, tāpēc zobus sakoduši lasa vai izliekas esam izlasījuši. Ja cilvēks lasa un citē rietumu pasaules domas, viņš ir gudrs un labs. Ja citē austrumu domas, tad “ezotērēts”. Ja lasa latgaliešu literatūru… kāds vispār ir redzējis, ka kāds lasītu romānu latgaliski vai publiski citētu latgaliešu dzeju?

Prāta piepūle izlasīt tekstu latgaliski ir apgrūtinoša, jo bez tā var iztikt un par nelasīšanu nekas nebūs – arī nelasot varēs dabūt gan pamatskolas un vidusskolas atestātu, gan filoloģijas bakalaura un maģistra diplomu. Un varēs nelasot taisīt latviešu literatūras apskatus, mājaslapas un aģentūras. Latgaliešu literatūra ir lieta, kas kaut kur notiek, bet nevienu neinteresē un neietekmē, neatrod atbalsi, netiek citēta, analizēta, kritizēta un neturpinās.

Vieglāk ir pieņemt, ka latgaliski rakstīts teksts ir mēsls, kas nav publicējams, jo saturs ir palicis nezināms – vīnogas ir skābas. Vai varbūt tas ir ērtāk – neiziet ārpus savas komforta zonas un nedomāt par lietām, kuru apguve prasa piepūli un laiku, bet neko prestižu nedod.

Tā tas bijis un tā tas būs – nepublicēsim, jo nevarējām izlasīt. Citu atbildi no Latvijas kultūras izdevumu redaktoriem vēl nav gadījies redzēt. Izdevumi dzimst un mirst, problēma paliek.

Pēdējo dienu kultūršoks – no sākuma pamanīju, ka arī Satori.lv, kas taču sevi definē kā “kultūras un patstāvīgas domas portālu” un vienmēr pozicinējis sevi publiskā telpā kā ambiciozs un radošs, novatorisks projekts, ir tā pati vecā nelaime – vēl trakāk, lapā nav neviena teksta latgaliski. Neatradu ne klasiskā manierē rakstošos, ne postmodernistus. Ne ortodoksālos, ne pareizos, ne huligānus, ne pofigistus. Ne Jurciņa, Vējāna, Rancānes, ne Lukaševiča, Raibuo Suņa, Tāraudas. Ne arī tekstu, kur būtu lietoti vārdi “jis”, “jei” (viņš, viņa).

Šodien saņēmu e-pastu. Izrādās, pirms pāris dienām Ingrida Tārauda, kas sagatavojusi jaunu dzejoļu krājumu latgaliski un latviski “Bisers zam kuoju/Pērlītes zem kājām”, meklē iespējas to publicēt, sagatavojusi arī dzejoļu kopu un aizsūtījusi Satori.lv publicēšanai. Saņēmusi redaktores Ingmāras Balodes atteikumu, jo diez vai kāds no lasītājiem sapratīšot.

Te nu mans kultūršoks turpinās – par ko vispār ir runa? Vai Satori.lv lasītāji tiešām ir tik stulbi, ka nevar neko, kas atrodas ārpus viņu šaurās pieredzes žoga? Un no kurienes rodas mana bloga lasītāji, kas, latgalieši nebūdami, lasa arī tekstus latgaliski?

Tālāk mani ieraksti tviterī, mazā bloga piezīmes. Un sarakste ar laikam tak Reini Tukišu, vismaz  tiešziņā (DM), kas prasīja atsūtīt kontaktus turpmākai saziņai, “Satori” parakstījās kā Reinis.

saprge atļaušos apgalvot, ka @SatoriLV ir snobi, jo tur nav latgaliešu literatūras. ne vecas, ne jaunas. neko neatradu. bet tas ir mans indikators. 7:10 PM Feb 4th

saprge lai gon kur ta tei latgalīšu literatura ir – Kulturys Forumā 1 specialā geto numerī? puors Karūgūs paņteni? deļkuo @SatoriLV byutu izjāmums. 7:11 PM Feb 4th

saprge sviests. Tārauda aizsūtījusi tekstus uz @SatoriLV – atbilde: diez vai kāds lasītājs sapratīs. hei, ērmi! ir 21.gs., latgalieši NAV eksotika! about 6 hours ago

SatoriLV @saprge Diemžēl mūsu redakcijai pašiem pietrūkst kompetences tos saprast. Atvainojamies, bet nav iespējas algot latgaliešu tekstu redaktoru. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV bet vai Latvijā nav neviena latgaliešu valodas korektora, redaktora? neviena latgaliešu literatūrzinātnieka? alibi noraidīts. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV pajautājiet @jelsberx – viņš izlasīs un sapratīs. @Muora, @ammarita taisa latgaliešu tekstu korektūru. + tie, kas nav tviterī. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Tā vienkārši līdz šim nav bijusi mūsu prioritāte. Ja kādam būtu iniciatīva, mēs varētu to ieviest. Pagaidām tādas nav bijis. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV latgaliešu literatūra ir latgaliešu prioritāte, kas eksistē kaut kur otrpus Aiviekstes, jo tā nav latviešu literatūra? about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Domājams, tu pārvērtē mūsu iespējas. Mēs paši pēc savas iniciatīvas nevaram un nespējam interesēties un pārklāt visu. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV diemžēl turpināt oldskūlīgo Karoga un Kultūras Foruma ceļu – nesaprotu = nepublicēju. http://bit.ly/exrNdU – 5. rindk. no apakšas. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV protams, ka nevar pārklāt visu. bet tik daudz gados neviena LTG teksta? tā jau nav ķīniešu valoda, Latvijas kultūrtelpā margināla. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Jā, tiešām pilnīgas šausmas! 🙂 Bet, ja nopietni, tavas replikas ir pamudinājums mums meklēt (un atrast) iespēju to labot. Paldies. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV tieši to arī gribēju panākt. kustību. 🙂 jau pirms pāris dienām norādīju – man kā lasītājai ir indikators – http://bit.ly/g7DLrj about 6 hours ago in reply to SatoriLV

SatoriLV @saprge Aizrakstīsim tev e-pastu un ticams, ka kaut ko izdomāsim. about 6 hours ago in reply to saprge

saprge @SatoriLV ne jau visas intereses un prioritātes nosaka nauda. ja tā būtu, būtu tikai ērtā un vieglā kultūra. gaidīšu ziņu. about 6 hours ago in reply to SatoriLV

saprge @SatoriLV kontakti te: http://lgsc.lv/kontakti/valde/ – DM nevar nosūtīt, jo neseko. about 5 hours ago

saprge kamēr tviterī trādirīdis, latgaliešu dzejniece @inngrida ielikusi savus tekstus @SatoriLV blogu sadaļā – http://bit.ly/euPTVC – lasi tik! about 5 hours ago

Latgalieši ir apdraudējums. Tomēr nevis Latvijas valstiskumam, par ko čukstošā sazvērestības baumu izplatīšanas tonī mēģina pārliecināt ministriju ierēdņi, meklēdami zīmes, ka aiz latgaliešu  valodas, literatūras un kultūras spītīgās eksistences no projekta uz projektu stāv Maskavas lāča spalvainā roka, bet gan “Latviju latviešiem” idejai – ka Latvija ir latviešu valsts un tās vienīgais uzdevums ir aizstāvēt mūžam apdalītos bāreņus latviešus, pareizo latviešu valodu, latviešu teātri, latviešu kino, latviešu literatūru. Bet latgalieši lai tiek galā paši – jo tā ir cita valoda, cita kultūra, cita literatūra. Statistiski viņi ir latvieši, jo citādi mūsu tak ir tik maz, bet kultūru gan jau saglabās paši no maizes darba brīvajā laikā, valodu – mājās.

Tomēr es esmu latviete, citāda latviete. Un arī latgaliete. Un šī ir arī mana valsts un sabiedrība. Tāpēc man liekas dīvaini, ka manu citādumu uzlūko kā kaut kādu kroplību vai neatbilsmi pareizas latvietības rāmim. Kamēr runāju latviski, esmu laba, bet, kad ierunājos latgaliski, apdraudu valsti – tāda morāle no pēdējo gadu sarunām, diskusijām ar ierēdņiem.

Kā Nacionālā teātra šīs sezonas hītā “Latgola.lv” attēlo latgaliešus? Uz sienas  projicēti sarkanbaltsarkanie karogi un Rīgas krastmalas manifestācija, bet aktieri dejo kazačoku, latviski runā ar krievu (!) akcentu. It kā Baltinavā, Ludzā, Preiļos, Līvānos, Viļānos nekad nebūtu bijis Atmodas un nekad nebūtu cilvēki pa ielu nesuši sarkanbaltsarkano karogu. It kā latgalieši būtu… krieviski latvieši.

Bet, iespējams, latgalieši ir Latvijas iespēja mainīties un saglabāt valstiskumu arī 22. gs. un turpmāk – jo pret ksenofobiju un klusumu, kultūras noklusēšanu atbild ar spītīgu rakstīšanu un runāšanu latgaliski, lojālu vienotību ar pārējiem citu novadu latviešiem, kas savas izloksnes arvien straujāk pazaudē vai jau ir pazaudējuši, kā arī savas kopības apliecinājumu – ja ne savā pašu valstī klausoties valsts apmaksātus raidījumus latgaliski, tad nopērkot raidlaiku valsts televīzijā ar SMS un maksas zvaniem, nobalsojot par savējiem šovos un tā iedabūjot savu “Rūžeņu” tur, televizorā.

Ja vajag, es varu sarunāties un rakstīt arī latviski, lai jūs saprastu. Bet savus labākos tekstus, kuros es runāju dzimtajā valodā ar vecāsmātes, tēva, mammas un bērnības vārdiem, ne iemācītiem citātiem, vienalga rakstīšu latgaliski. Ja nav spēka un intereses lasīt, tad kaut kādas durvis, lai arī vaļā stāvošas, vienalga paliks neatvērtas.

Es uzrakstīšu, jo nevaru nerakstīt un tā ir vienīgā valoda, kurā man nav akcenta un nav jādomā par vārdu jēgu un secību. Bet kas lasīs?

atskaite. biju ārā

neapšaubāmi lielākais šodienas (bet varbūt visas nedēļas) notikums bija gājiens uz veikalu. pēc gultā pavadītas nedēļas tas tiešām ir notikums. gājiens nebija tāls, bet ļoti iespaidiem bagāts un košs. jo šodien bija tā diena, kad sniegs saulē izčākst un ūdens ledū izgrauž gultni. un vēl šodien bija diena, kad kaķi sēž kokos kā putni un sauļojas aizmiegtām acīm.

izkāmējusi sieviete ar spieķi un melnām brillēm man gadījās ceļā divas reizes. gan turp, gan atpakaļ ejot. pie tam divās tik dažādās vietās, ka, lai paspētu pārvietoties no A uz B, viņai noteikti bija vajadzīgs propellers. jo abas reizes viņa stāvēja ietves vidū un nevarēja pakustēties. kā viņa bija tikusi pāri ledus kalniem un peļķēm, kvartāliem un ielām, nav ne jausmas. noteikti kāds noslēpums.

vecis bija izvedis pastaigā laikam sievas balonku. reizēm liekas, ka balonkas jau piedzimst vecas un resnas, tomēr nekad nemirst. vai kāds ir redzējis balonkas kucēnu? es nē. vienmēr tikai nošņurkušas un sapinkājušās, diezgan patuklas un pavecas balonkas, kas lēnām steberē reizē ar vecajiem ļaudīm. kā nekad nebeidzas vecie cilvēki, tā nekad neaptrūkstas pelēcīgi bēšīgas balonkas. pasaulē valda miers un kārtība.

gadījās arī aizpampis vīrs ar sarkanu seju, kura aizpampums jau līdzinājās uzburbumam. viņš apturēja mani un vaicāja:
– dzevuška! postoite, dzevuška!
jau domāju, ka vajag 2 santīmus (Āgenskalna ubagi izceļas ar savām summām). bet nē. vecis skatījās man acīs, saules apmirdzēts, seja kā sarkana pankūka, un vaicāja:
– dzevuška! čto seičas?
es apjuku. ziema? pavasaris? laiks? ko viņam varētu vajadzēt? atbildēju:
– voskresenije.
un padomāju:  cik skaists vārds. augšāmcelšanās.
vīrs domīgi noskatījās uz mani un teica:
– ah, voskresenije? ja tak i znal.
un aizgāja.

arī es turpināju ceļu. jocīgi, ka neatceros nekādus putnus – tikai divas vārnas, kas sakāvās kokā un , spārniem švīkstot, zemu aizlaidās pāri ielai. un zvirbulīšu pūli, kas aši knābāja putraimus uz ledus un, sabijušies no sazin kā, iespurdza krūmā, lai pēc brīža pa vienam vien atgrieztos un knābātu vēl uzcītīgāk. un kaiju, kas kaut kur brēca nebalsī, it kā gribēdama izbļaut no sevis visu ziemas stīvumu, bet ko nekur neredzēju – tikai zilas debesis un jumti.

bet mājās atgriezos nogurusi kā nāve. it kā visu pasaules smagumu nestu līdzi. bet man nekā tāda nebija – fotoaparāts un somā eļļas pudele, krējuma trauks un melnās tējas paciņa.

par bildēm netiesājiet bargi. es pat nemācos, vienkārši daru. man jau pāris gadu nav normāla objektīva. un jau pusgadu nenormālajam objektīvam nav vāciņa. un es nezinu, vai par to īpaši skumstu. man nav arī aifona un aipoda.

bet gaiss beidzot ir cits. kūstoša sniega smarža – reizē milzīgs nogurums, ka varētu visu dzīvi nogulēt, bet reizē tāds mundrums, ka nevar aizmigt.

vokora dūmys

vīnkuorši šudiņ ir taida dīna. it kai nikuo nabeja, bet varbyut žāl, ka nikuo nabeja. nu reita izmozguoju ustobu i īleidu dušā, īlyku mozguotīs drēbis, izvuorieju zupu. izaruod, puors stuņžu laikā izpiļdieju dīnys normu. paiežu i aizmygu. niu pasamūdu. mīga ni acī. a kū padareisi – nakts.
tai i siežu i dūmoju. atīt taida gripa i nūlīk pi vītys, a kū tu jai padareisi – upe plyust i plyust, a, ka laiceigi nasaļausi plyudumam, agri voi vieli īaireisi kaidā krostā. a reizem iz upis vyds ir sakrytuši kūki. dūmoj, kai apbraukt. varbyut izadūs. ak jau izadūs. a reizem nūgrimsti upē i verīs, kai apleik leigojās iudiņa zuoļu steigys i aizmaun zivs, iudinī plateidamys muti.

vēļ Klaus&Kinski muzyka ite.

pa dīnu vēļ raudzieju nazkū vērtīs datorā. otkon kinā tyku da tuos pošys vītys, otkon mīgs apjēme. tik viņ spieju kai nūlikt datoru iz zemis – treicūšom rūkom, partū ka 5 kilogrami, izaruod, ir baigi daudz. nazkur sagruobuoju spylvynu i aizmygu. mīgā redzieju, kai tymā mežā, kur apmāram decembrī redzieju īejam aļņus, nazkas kust. tod nu tīnis izguoja aļni. nā, tūmār zyrgi, kam iz mugurys nazkas beja. izaruod, tei beja karavana ar kamīlim. nā, tūmār zyrgim – jī guoja leli i tymsi riņdeņā nu meža iz sātu, kotram iz mugurys žogoru čupa i čyguons. aizskrieju aizslēgt durovys, izsliedžu sātā guni – ka mane naīraudzēs, jī paīs garom. vyss kai nazkod bierneibā, ari sorkonuo grīstu lampa ar vysu kupolu. i jī paguoja garom, izguoja cauri sātai, pat nasyta pi durovu i leli i tymsi pagaisa cytā mežā – riņdeņā, riņdeņā viņ.

taida, vot, nazkaida dīna saguoja. nazkaida nikaida, a koč kaida.

slimības vēsture

īsi sakot, es nezinu – kā, bet baltās sievas aprija bildes šitai ierakstā. bildes ir, bet bilžu nav. patiesībā arī pie kājas. žēl tikai ieguldītā laika.

ā, tomēr atrija. tagad rādās bildes, pirmīt bija daudz melno taisnstūru.

nekāda ieskata šī gada apokaliptiskajā slimošanā nebūs, jo nekā tāda jau nebija – vienkārši gulēju kā beigta un nekas nenotika. nekā tāda. tajā skaitā arī nakādas īpašās intereses par ārpasauli.

bet te ieskats veco laiku slimībās. kā slimoju 1993. gada februārī un kā toreiz bija. arī par naudas maiņu un skolas dzīves aktualitātēm. un ne tikai.

ak jā, slimošanu domāju ne jau angīnu un gripu, bet rakstīšanu. jo 1993. gadā manām publiskajām dienasgrāmatām ritēja jau 2. gads – sāku 1991. gada 1. septembrī. rakstīju arī pirms tam, bet neregulāri.

pēc žanra tas laikam tomēr vairāk ir tviteris, nevis blogs. ar sīkiem notikumu krikumiem, ne izplūšanu tekstos un pārdomās. jo žanrs nosaka izpildījumu – ja es rakstītu gari un neko nezīmētu, neviens nelasītu un neskatītos. bet citādi bija labi – laikam labākais, ko esmu dabūjusi par klades lasīšanu, bija skudru pūznis. tā teikt – honorāri. žēl, ka tagad nevar iedot kādam palasīt blogu pret kūkām. lai gan arvien biežāk pārliecinos, ka kūkas var dabūt pēc tam – labais agri vai vēlu atgriežas.

tomēr jocīgi, ka 32 gadu vecumā es joprojām rakstu kā 14 gadu vecumā – tādiem pašiem teikumiem un vieglu iesmiešanu pa laikam, pa laikam ar skumjām. bet varbūt jāpriecājas, ka jau 14 gadu vecumā es rakstīju tā, kā turpinu tagad un droši vien rakstīšu arī vēlāk. no sevis jau neaizbēgsi.

Aptuvens tās vietas apraksts, kur es cīnījos ar angīnu. Grūti jau gāja, neko nedarīsi, tāpēc jau paskats foršs. Kō? Nē, nē! Tie nav mani kauli, tur Džeris atstiepis savas pusdienas vai brokastis un steidzas sagrauzt, kamēr es neesmu atnākusi. (Parasti, man atnākot, Džeris paslēpa kaulus un, kad es tos atradu, rūca pilnā rīklē. Sekas tam bija tādas, ka pa durvīm izlidoja gan Džeris, gan kauli.)

Angoras žurka. Zīmējums tapa dienā, kad virtuvē dzeramā ūdens spainī bija noslīkusi žurka. Bērnībā mājās to zvēru bija diezgan daudz, bet mums ar Džeri bija izstrādāta diezgan smalka medību taktika. Ielenkt un izbiedēt. Parasti tas beidzās ar suņa kompostiera cienīgu kampienu – izlaist caur zobiem, muti sīki kņadzinot, līdz pāri paliek lupatiņa. Žurku medību joks viņam dikti patika. Jāsaka, ka man arī.

Revīte tagad dzīvo džungļos, jo viņai priekšā uz galda stāv tā puķe, ko visi tā apjūsmo, ka tai pat zieds pacēlies debesīs. Revīte runā “caur puķēm” vai, ja jums tā labāk patīk, “sēž rožu dārzā”. Mūsdienu piezīme – Revīte ir latviešu valodas un literatūras učene Revizore, kas nesaprata mani un ko es nevarēju ciest, bet kas tomēr man iedīdīja gramatiku, par ko viņai paldies.

Ja kas, es varu derēt, ka ne tikai 1. un 5. gadsimtā mūsu ērā, bet arī mūsdienās, tepat Latvijā, pastāv verdzības iekārta. Gunārs spēlēja kaut kādu spēli līdzīgu olu ķērājam, bet Aigars kā kamielis stiepa veselas divas somas. Jūs vēl pateiksiet, ka tā nav verdzība? Ko?

Gunārs ne no kurienes izķer, ka nebūs abu matemātiku. Viņš to paziņo tik  priecīgi (lasīt, skaļi), ka man aizkrīt ausis. Inese K. pieceļas. Ceļ no galdiem 4 krēslus. Liek gan celt arī zēniem, bet – nekā. Santa ēd ābolu. Pļāpā ar Mārīti. Runā angliski. Zeņķi stāsta spoku un joku stāstus. Zviedz. Revīte aiz durvīm. Sarunājas ar Ilgu. Izrādās, viņu kāds atsūtījis pateikt, lai mēs novācam galdiņu. Mūsu zeņķus aiztriec aiznest galdus. Bet mūs pēc eksponātiem. Atnesām gan, pat ķirbi. Ķirbi nesa Santa.

Šito es nepārrakstīšu. Bet baumas ir rūpīgi dokumentētas. 🙂

Oda Gunai
O, zvaigzne pie pelēkām debesīm,
O, piecnieks pie divnieku kalnājiem,
O, galva starp kāpostu kacēniem,
O, rokas starp kokainiem sprunguļiem,
O, Guna starp parastiem ļautiņiem.

Cīki, mazi gabaltiņi no Līgas dzīves
Līga šāda, Līga tāda,
Piemēru mums visiem rāda.
Mācās viņa varen labi,
Atbild vielu par divdabi.
Učikai tā skatās mutē,
Kā tur mirgo zelta zobi.

Veltījums Intai, sēžot, nīkstot un žāvājoties fizikas kabinetā
Mūsu Inta gudra kāda,
Kaut ar brīžiem kobra tāda.
Izgājusi klases priekšā,
Ievelk elpu dziļi iekšā.
Klāsta vienu likumu
Meiča tā ar tikumu.
(..)
Stāsta ģīmi saviebtu
Paragrāfu uzdotu.
Stramkals redz, tur labi nav,
Vietā apsēsties tai ļauj.

Jēs jar jilgu jesam ježuranti, jāpēc jums jāmazgā jrīda, jālaista juķes, jāslauka jutekļi (jo jēs jan jedaram). Jāpēc jes jatru jienu (jandrīz) jieku jājās joti jēlu. Jes jakstu jalodā, jas juva japāņu jalodai. Ja jūs jo japrotat, jad jūs jesat jotri judri. Jot.

Tā kā lapā vēl ir vieta, tad es rakstu. Tikai es nezinu, ko rakstīt, tāpēc te nav arī ko lasīt.

Šodien fizkultūrā mēs dancojām pa bijušā militārista kabinetu. Circene saka, ka 8.a klases zeņķi (2) sēdot viņai uz kakla. (Man gan izskatās, ka viņi sēd uz krēsla.) Man jāpiedalās ķīmijas olimpiādē, kur es neko nejēdzu.

Vēl viena vēsturiska tabula.

Revīte aizliedz apmeklēt diskotēkas. Visi skatās kā iztramdīti brieži. Santa un Inese 1. kašājas kā vistas. Ilmārs un Gunārs guļ kā vardes.

Šitas citāts ir mans pasīvais protests. Jo Revizore atkal bija par kaut ko sabraukusi augumā, jo es atkal kaut ko neizdarīju pareizi. Tas ir, viņai patika labās meitenes un teicamnieces. Bet nu es nekad mūžā neesmu bijusi teicamniece. 😀 Pat 1. klasē ne.

Kladē tika dokumentēti visi ievērības cienīgi notikumi. Tā, piemēram, kādu rītu, ejot uz stundām un kā parasti kavējot, pie skolas ieraudzīju, ka gandrīz visi vīriešu dzimtes skolotāji ir savākušies braukt uz mežu – kam līdzi cirvis, kam zāģis. Tur bija Tučs, direktors, Artis-spageti u.c. Kad es jau biju viņiem gandrīz blakus, 2 makaroni atnesa soliņu, un direktors skaļā balsī pavēstīja: “Uz mežu brauks tikai tie, kas izpildīs 15 vēderpreses.”

Kapzeķes – zeķes, ko dod par kapa rakšanu. Sēdeklis – cilvēks, kas atbrīvots no fizkultūras. Celtnis, modelis – modinātājpulkstenis. Vakarēdiens – no iepriekšējās dienas pāri palicis ēdiens. Satīriķe, slaucēja – apkopēja. Virsroka – cimds. Žurnālists – skolnieks, kas nēsā klases žurnālu. Pelēšana – kaķa profesija. Sprāgonis – darbiņš, kas saplīst, dedzinot krāsniņā.

Es šodien apēdu bārkstainu konfekti. Konfektes vietā iebāzu salocītu papīru un pakāru pie plaukta, jo žurku dēļ to nevar darīt ar pilnu konfekti.

Pašportrets ar plastilīna sauli.

Un tad vienu dienu pie manas mājas nogāzās meteoroloģiskā zonde ar pārsprāgušu balonu, baltu izstaipītas gumijas pļecku. Māte satraucās, ka tas ir kas bīstams, baktērijas no kosmosa vai vismaz mēris. Pie balona bija 3 metri virves. Klāt bija kaste ar baterijām, kas ietītas plēvēs, un plāksnītes ar dzelzīšiem.

Pļeška (mūsdienu piezīme – laikam laborants vai fizikas kabineta piedēklis Plešnors vai Plešners, neatceros) pa radio šļupstēja: “Visi, kas pierakstījušies uz margarīna, var iet saņemt.” Interesanti, mūsdienās Viļānu videnē vēl darbojas iekšējais radio?

Šteļmaha šodien mežonīgi rēca uz Inesi 1., jo viņa, redz, šai no rokām izņēmusi burtnīcu. Vellata tāda!

Šonakt pulksteņi jāpagrūž uz priekšu par veselu stundu. (Varbūt jāpavelk atpakaļ?) Es īsti nezinu, jo klausījos pavirši. Ja kas, no rīta redzēs. Nav jau jāiet uz skolu, ka varētu aizgulēties. Dzīvosim – redzēsim.

Vēstures laikā kreisajā kaktā klases priekšā pa caurulēm sāka ārdīties velns. Viņam piebalsoja nelabais pa radio, kliegdams nelabā balsī paziņojumu.

Es tā atklāju, ka filmas “Bagātie arī raud” un “Vienkārši – Marija” atšķir tikai tas, ka Marijai atšķirībā no Mariannas dēls uzradās jau pašā filmas sākumā. Turklāt abām ir 2 mīļākie.

Abas stārķu saimes, kas apmetušās netālu no mums, regulāri apciemo mūsu dīķi un izķer pēdējās vardes, kas tur saglabājušās no 1992. gada.

Rītiņā mūsiņiem būšot jāiet uz brālīšu kapiņiem un jānoliek ziediņi varonīšu dieniņas sakariņā.

Izrādās, ka nafta ir bezgaisā sadalījušās dinozauru maitas.

vecums, lietus un dzelzceļš Madonā

vārguļoju slimības cisās un, kavējot laiku, rakājos pa vēstures mēslaini. re, atradu ceļojuma aprakstu, 2007. gada augusts.

jau iepriekš atvainojos visām smalkajām dvēselēm par lamuvārdiem, jēlībām un citiem acis aizskarošiem apzīmējumiem.


vot nezinu, kā šito nosaukt. vecums vai kas.
tipa nekur netaisījos braukt (tikai sestdien uz Rēzekni ar mašīnu, ja vedīs).

piektdien lija lietus un drausmīgi negribējās nekur braukt. nu, vopšem gāza balta siena – a ne aci no mājas, kur vēl 6 km līdz Viļānu stacijai ar riteni. gāza pirms ātrā vilciena ap trijiem, gāza vakarā pirms vēlā vilciena ap sešiem.
un tad es vēl padomāju – a nafig kaut kur jābrauc. ja jau nevar pat uz mežu pēc sēnēm, nafig riteņbrauciens kaut kur ellē Vidzemē?
izdomāju, ka nebraukšu. taisni zvanīja vecis no Rēzeknes, sarunājām randiņu. viņš bija tirgū. tas ir, viņš būšot tirgū.
mašīnu gan vēl nesarunāju, bet to atstāju plūdumam.
tas, ko pārāk saplāno, nekad nav pārāk labi.

no rīta gulēju. zvans. jābrauc. esot ritenis, telts un guļammaiss.
nu ko, sametu somā kaut ko, kaut ko apriju un ar riteni uz Viļāniem.
autobuss, protams, negāja (man jau bija tāds čujs). tāpēc somā bija A4 lapa un melnais marķieris.
gaidīdama busu, pieturā uzmargoju glītu uzrakstu MADONA. nekas, protams, nebrauca. vispār mašīnas nekur nebrauca.

aizgāju pāri tiltam. nekādu mašīnu. uz kādu vēl Madonu… lietus līst. vējš. drausmīgi. pilnīgā pakaļā viss pasākums. a kaut vai iet atpakaļ un gulēt.
kaut kāda mašīna brauca, pacēlu uzrakstu.
tā nu es ar to mašīnu (Audi 80) aizbraucu uz Madonu.
pie stūres bija čigāns ar zelta zobiem. muzons viņam bija vienkārši užass. jau likās, ka cauri būs, bet vispār šad tad nogrieza klusāk. nekādus batonus par studijām ausīs nebāzu. tā arī pateicu, ka nestudēju un nestudēšu. ko visi var ņemties ar to studēšanu – ja stopē, tātad students. darīt nav ko.
un kā pa ceļam lija! zupoja!!!

no Madonas čigāns zināja mazāk nekā es. meklējām to Raiņa 19, bet neatradām nekādu Raini.
toties viņš zināja, kur ir autoosta.
bet autoosta viņiem rēcīga. tur laikam ir arī kase vai kas, varbūt autobusi. bet nu veikali!!!!
tāds šopings!!! vot to es saprotu – rindā pirms manis veči domāja: ņemt septītnieku vai piecinieku. paņēma septītnieku. 11 no rīta! tipa šņabi 0,7 litri.
aiz manis pirka maizi. 5 batoni, 5 ķieģeļi, bulkas, klona, Cesvaines kukulīti, radziņu, ko tur vēl. man bija doma nopirkt želejas žurku, bet negribēju apvainot pārdevēju – ja nu tā nav žurka, bet kāmītis. lai gan astes bija zilas un sarkanas, burkā nevarēja saprast. čūskas gan bija čūskas, bet čūsku es jau biju ēdusi. vot žurka būtu prikolīgāk. bet nu paliku pie pončikiem ar zapti (tur tā bija rakstīts). vēl bija rūpniecības preču nodaļa. kas tur bija mantu! man jau acis krita ārā, bet bija arī bail palaist garām vedēju, kas mani savākšot no autoostas. lai gan minūtes 3 vēl dabūju gaidīt. bet ej nu zini – veikalā jau laiks paskrietu nemanot. turklāt vēl bija 2. stāvs ar kaut kādām unikālām kultūrprecēm, bet tur nebiju, jo nebija laika.

tad mūs ar visiem riteņiem iekrāva busiņā un aizveda uz Ērgļiem. pa ceļam brīžam lija tā sisnīgi. Ērgļos lietus beidzās.
turpat bija 2 veikali: PĀRTIKA un ELVI. iegājām otrajā, a tur bija viss kas labs. bija baltkrievu nastoika un biezpiena bumbiņas, viss kas bija. vēl tur bija večuks, kas sēca kaut ko nebalsī. centos ieklausīties, bet neko vairāk par nikni čerkstošu KUR IR MANA MAUKA? nedzirdēju. izrādījās – domāta bija viņa boze vai spieķis, vai kas tur. nākošais teksts jau pie kases, kam garām šis pagāja ar 2 litriem alus un centās nesaprast, ko pārdevējām vajag, bija KUR IR MANA KŪJA? kūju atradis, laimīgs notinās uz autoostu, kur mēs arī kavējām laiku, liekot māgā visu, kas ir ēdams.
autobusi bija 2 gab, pasažieru nebija. pie viena busa stūres bija sirms vecis. 2 reizes iebrauca kanalizācijas akā – nobaukšķēja vien. ietaranēja apmalē. noslāpa. autobuss – principā tāds liels zaļš mikriņš no 80. gadu laikiem. pakaļas riepas resnas, priekšā tādas šauriņas. kanalizācijas akā viņš iebrauca gan ar plānajām, gan biezajām.

tad mēs 50 km braucām ar riteni. bija kruti. sevišķi no kalna. bija krutas mašīnas – alfaromeo ar kādiem 7 atskaldītajiem, kas tuvojās ar tādu troksni, ka domājām jau, ka lidmašīna (nopietni), bet līkumā iegāja ar tādu sasveri, ka jau domājām, ka nonesīs, jo nāca virsū ar visu plakni un aizbrauca pēdējā brīdī, zobus vien nomirdzināja – retus un skaistus. visi 7 gab.
vēl bija zaļais buss no Ērgļu autoostas.

ā, Ērgļu autoostā vēl bija interesanta tante, kūjas onkulītis un pienāca vēl 1 resns un dūšīgs tēvainis tā uz 50 vai 70 gadiem, kas zināja teikt, ka izvadītāji ir laba lieta – sevišķi tie, kas zina visus pantus. sarunas bija par izvadīšanu un izvadītājiem, bet visu nedzirdējām. bija jāēd.
bija vēl 1 košs vecītis ar 2 alus pudelēm tīklā, bet tas aizgāja garām – nepiestāja pie kompānijas.
tante toties mūs izlamāja, ka mēs tur ar saviem riteņiem. nav, kur apsēsties. beigās tāpat nesēdēja.

nu jā, vispār mēs braucām pa dzelzceļa līniju Ērgļi-Madona, ko bija raudzīts celt kaut kad ap 1935. gadu, lai vieglāk tikt uz Gaiziņu.
iecerētās staciju vietas visbiežāk atradās krūmos, bet līnija vairumā gadījumu veda pa ieplakām.

bet vispār mēs tur nebraucām. mēs braucām kaut kur citur. lai gan vispār kartē tāda līnija ir eksistējusi.
domājams, būtu vēl smalkāka nekā no Rīgas uz Ērgļiem.

ak jā, vilcienu no Rīgas arī sagaidījām. tur tiešām bija stacija, īsts vilciens, atbrauca laikam tūrists ar milzīgu mugursomu, kas negribēja ar mums runāt. laikam vēl kāds, bet tie aizgāja kaut kur citur.

vēl tur bija sunītis, kam garšoja mani Madonas autoostas pončiki ar zapti. ar mīlīgu purnu.
tomēr ubagotāja dāvanas viņam nebija pārāk izkoptas. varbūt nav daudz iespēju trenēties.

nu jā, tā tas bija.
vispār jau es nekur netaisījos braukt.

P. S. tā arī nesaprotu, kāpēc bija vajadzīga telts un guļammaiss.

Back to top