sentimentālas muļķes ieraksts par veciem laikiem kaut kad sen, sen



šodien tviterī ieraudzīju, ka mani uzrunā – par kaut kādu uzrakstu uz žoga, kas parauj vaļā skumjas pēc mājām. ilgi domāju.

tas ir, es jau uzreiz sapratu, ka laikam runa par konkrētu uzrakstu, jo nemaz tik bieži neko uz žogiem nerakstu. bet kaut kā aizdomājos.

runa taču bija par šo:

ite citati nu kaida vaca roksta, kod pasauļs beja nazkaids cytaids – 2009. goda 25. oktobris.

tālāko lasīt, it kā būtu pēdiņās. mūsdienu teksta vairāk nebūs. tikai mūsdienu bildes. jo toreiz tur pa vidu bija tā bilde, kas tagad ir augšā – trilliņi ar notecējušām acīm.

Tviters ir vīntuļnīku paradīze, kur atrast sovejūs, naizeimūt nu sātys. Tū var redzēt koč šūvokor, kod spontani dzyma #twitterkrogs – sarunys par nikū i par vysu, kū roksta ļauds bess zyna kur. Nav svareigai, kur jī atsarūn i parkū nadora nikuo pruoteiguoka, a meklej sovejūs monitorā.

Jau lobu laiku asu saprotuse, ka nikod vysi muni draugi nabyus vīnā vītā – cyts Londonā, cyts Hamburgā, cyts Minskā – tok jī vysi ir socialajūs teiklūs i munā monitorā.

Pagaidom tviterī ir vaira sovejūs nakai vysaidūs dr.lv i jūs klonūs i radinīkūs. Cyti soka, tī ir par moz ļaužu. Maņ ruodīs, tī ir eistais skaits cylvāku i tī ir eistī ļauds. Kas der vysim, nader nivīnam. Kur ļaužu par daudz, nu tīnis ir juoaizīt.

Mani tikai fascinej vysi tī tvitupi i jimšonuos ap jim. Ļauds savibrej, savibrej, sasalosa kūpā i tod ar gudru seju sprīž par sovu jaunatrostū dīvu tviteri i par jaunū religeju tviteruošonu. Sasajutuši koč kaidā ziņām asam informacejis teikla vierspusē, jī ar pylnom mutem gruob gaisu i runoj, runoj, runoj.

Nu i. Mes vysu laiku rokstom i sasarokstom, mes asam par tuoli vīns nu ūtra, kab varātu apsarunuot, a mobilais telepons ir par daudz lels surogats.


Pošuos beiguos munu ausainūs ārmu karteņa. Jī tī poši, es tei poša, tikai ni ar zeimuli voi pildsplovu puors mehanisku kusteibu iz papeira, a nazcik stuņžu pi Bārnu slimneicys statiņa, raugūt tikt golā ar kruosu, kas tak, nasakluoj, leip. Tai jī palyka taidi rasni, rasni i ar garom kleitom – raugūt sagluobt nūteciejumus.

Kod guoju prūm, mozajim trillenim suoce tecēt acs. Nazkai jūceigai palyka, tys tok taids dzāruoju styurs tymā teritorejā – tai sacēja sietneica, ari puors dzāruoju daguoja kluot i apsarunuojom par bārnim i bizbizmāreitem. Kotrā dzāruojā vysleidza ir bārns, ar kū par apsarunuot par nabyutiskim seikumim.

Acs izlobuoju – cytam saguoja daguns, cytam lelys acs. Naraudit, mozī. Dzāruoji jiusu dasavērs i izdzers par jiusim kaidu čarku ari tod, kod byus solts i snigs snīgs.

Beiguos, pyrms tviterkrūga bārmeni laist paceļu, pādejuo dzīsme nu virtualuo krūga. Arlobunakti!

i esityn ir upis, kuruos navajag īkuopt. piec laika nav nikuo nu tuo, kas beja. teikla eislaiceigums. kruoj, roksti, a ir tik niule.

One thought on “sentimentālas muļķes ieraksts par veciem laikiem kaut kad sen, sen”

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *