skaitu daudz vysaidu latgalīšu puosoku. loboju klaidys i dūmoju, kas lobuok izavērs gruomotā. poša vairs nikuo nasaprūtu. tai ka jius nasabreinojit, ka runoju citatim voi kurs nu jiusu deļ mane izaruod jau nazkur radzāts – na sapynā, a puosokā. ka labi īsaver, pasauļs pylns ar pyukulim (pyučim, zmejim), rogonom, buorineitem i brašim tāvadālim.

dzeivē vyss tok až ni kai puosokā. laiks ari to izastīp, to sasaraun. 3 nakts naguli, 4. nūmiersti, apsalej dušā ar dzeivū i nadzeivū iudini i dzeivoj tuoļuok. 🙂

latgalīšu puosokys ir seviški asiņainys – laikam kam ni bārnim dūmuotys i nav līki literarizeitys. vacī bīdynuošonys stuosti ar vysu asni i nateireibu. ka cylvāks ruopoj, to nūtryn kuojis da bedna kaula i ašņa. ka dur kaidu nūst, to asnis ar straumi. ka zyrgs naklausa, nūkaun. muosa napateik, nūdur. ka puosokai tuos muosys vēļ aizavajaga deļ sižeta i laimeigu beigu, atdzeivynoj – elementari. eisi sokūt, iz ituo fona terminators nūbuolēja kai rudiņa zuole.

ite divejis puosokys par tai sauktim cylvākim ar īpašom vajadzeibom. pošai maņ lels breinums, ka taidys ir. izaruod ir. i obejis beidzās laimeigi – var leidza just, tok juodzeivoj tuoļuok. i nu cylvāka poša atkareigs, kaida dzeive jam byus

Putyns par paleigu

Vīnam kieneņam beja dāls, i tys dāls beja krūplis. Tāvs nazynuoja, kai nu dāla tikt vaļā, i sadūmuoja jū izprecēt. Tok dāls par tū nikuo nazynuoja. Jis, byudams krūplis, nimoz nadūmuoja par taidom lītom, a kotru dīnu guoja iz bazneicu lyugt Dīvu i taipat sātā tikai Dīvu lyudze. Tāvs gon zynuoja, kaids ir juo dāls, tok kai sadūmuoja, tai i padareja.

Vīnā dīnā saguoja daudz meitu, nu kurom dālam vajadzēju izmeklēt sev sīvu. Juos vysas, sādādamys ustobā, runuoja.

– Es atguoju juo naudys dieļ, — soka vīna nu meitom.

– A ka jis mani izmeklēs, es tiuleņ pajimšu juo montu i aptruciešu tū krūpli, — saceja ūtra.

Tai kotra meita ar smīklim runuoja par kieneņa dālu. Blakus ustobai beja ari kieneņa dāla ustoba i jis, vysu tū dzierdādams, suoce rauduot i nazynuoja, kū jam dareit. Jam beja dusmis iz tāva i iz seve, tūmār jis nūdūmuoja izbēgt caur lūgu i koč kur aizbēgt nu taida kauna. Kai sadūmuoja, tai i padareja.

Kod jis beja duorzā i nazynuoja, kur īt, īraudzeja iz sova placa mozu putineņu, kurs jam pasaceja:

– Ej pa lelū ceļu, tī sev laimis dabuosi i nu valna aizbiegsi!

Dāls paklauseja i aizguoja meklēt laimis. Tai guoja jis dīnu, guoja nakti, beidzūt daguoja pi ustabenis i dūmoj, voi īt īškā voi nā. Ēst gribējēs, vajadzēja i atsapyust. Te pīskrēja tys pats putineņš i saceja:

– Ej i puorguli nakti, te dzeivoj lobi ļaudis!

Jis otkon paklauseja putineņam i īguoja ustobā. Tī dzeivuoja veceits ar sovu meitu. Meita beja cīši smuka. Kieneņa dāls, tū radzūt, nimoz nadūmuoja, ka jei īs dzeivuot pi taida krūpļa, i, puorguliejs nakti, jis otkon sasataiseja īt. Tok kas par breinumu beja, kod itei meita suoce lyugt, lai jis vēļ palīk padzeivuot ar jim. Dūmuoja sevī krūplis, voi palikt voi nā, i otkon caur lūgu atskrēja tys mozais putineņš i saceja:

– Palīc!

Jis vēļ palyka. Meita beja cīši jautra, krūpļam ari beja labi iz sirds i jis pavaicuoja tāvam:

– Deļkuo jiusu bārns tik prīceigs? Es sovā myužā nikod nabeju tik jautrs i nivīna cylvāka naradzieju tik prīceiga kai jiusu meita!

– Deļtuo, — atbiļdēja tāvs, — ka boguotam cylvākam nauda i monts nadūd mīra i jam baist, kab kas jū naatjimtu; a kas biedeigs, tys var prīceigs byut – jam nava nikaidys bailis i juo prīcys nivīns navar atjimt kai tik vīneigais Dīvs!

Krūplis suoce tai rauduot, ka tāvam palyka juo žāl i jis saceja:

– Ka tu, dāls, gribi dzeivuot tai, kai mes dzeivojam, jem munu meitu sev par sīvu i dzeivuosim te leidz pošai nuovei!

Kieneņa dāls nūkryta ceļūs i, bučuodams rūkys vacam tāvam, atbiļdēja:

– Nui, es grybu palikt te, partū ka radzu, ka te ir muns eistais tāvs, kurs gryb tikai lobu sovam dālam!

Tai kieneņa dāls palyka dzeivuot leidz tam laikam, cikom sataiseja kuozys. Kod jis ar meitu aizbrauce iz bazneicu lauluotūs, kieneņš dabuoja zynuot tū, sasadusmuoja i aizsyuteja sovus sulaiņus aizdadzynuot ustobu, kur dzeivuoja juo dāls. Kod dāls ar sovim brauce iz sātu, atskrēja otkon mozs putineņš i saceja jam:

– Tova ustoba aizdadzynuota, braucit tagad pa itū ceļu, tī byus lela piļs! Ejte tī i dzeivuojit laimeigi, partū ka Dīvs jums tū izdareja!

Tāvs ar meitu vēļ nagribēja ticēt, tok kieneņa dāls saceja:

– Nui, tys iz cytys zemis putineņš, brauksim tī, kur jis mums saceja!

I jis aizbrauce. Cik tī vajadzēja braukt, beidzūt dabrauce pi lelys smukys piļs i palyka tī dzeivuot laimeigi i sadareigi.

Gudruo meita

Vīnam zemnīkam beja jauna i cīši smuka meita. Jai jau beja ostoņpadsmit godu. Jei nu sovys dzimšonys navarēja staiguot i sēdēja iz vītas, tok beja cīši gudra, gudruokys nabeja iz ituo pasauļa. Iz jū braukuoja ļauds piec vysaidys gudreibys.

Vīnu reizi vīns kungs atsyuteja itai meitai divpadsmit vuoreitu ūlu i pīsaceja, kab leidz reitam jei izsādātu cuoļus. Ka jei ituo napadareis, tūlaik jai byus iz reizis nuove.

Itei meita pajem ituos ūlys, pasaver, ka juos vuoreitys, i runoj sovam vacajam tāvam:

– Tieteit, pajem treis garči zierņu i izvuorej!

– Labi! – pasaceja tāvs, izvuoreja treis garči zierņu i atnese sovoi meitai.

Meita runoj tāvam:

– Tieteit, aizjiudz zyrgu i ved mani pi kunga.

Tāvs paklauseja meitys, aizjiudze zyrgu, sāduos ar sovu meitu i nūbrauce pi kunga. Atbrauc pi kunga i padūd jam treis garči vuoreitu zierņu. Kungs jam vaicoj:

– Kū vajag dareit ar itim ziernim?

– Itūs zierņus vajag īsēt, kab izaugtu vairuok i byutu, ar kū baruot cuoļus.

– Itī zierni vuoreoti, jī augt navar.

– Es tiuleņ atnesšu sovu meitu, kura sēd uorā rotūs, lai jei kū gryb, tū dora.

– Labi! – pasaceja kungs.

Atnese tāvs sovu sādātuoju meitu, i kungs jai vaicoj:

– Jius atneset maņ vuoreitus zierņus i grybit, kab es jūs īsātu i izaugtu vairuok. Jī vuoreiti i izaugt navar.

– Labi! – pasaceja meita, – zierni vuoreiti, izaugt navar, a ūlys ari vuoreitys, izsēdēt navar.

Kungs verās, ka itei meita cīši gudra, i pajēme jū sev par sīvu. Sataiseja lelys i boguotys kuozys. Tai dzeivoj kungs ar sovu sīvu. Juo draugi daudz reižu jam smējēs, ka jis dzeivoj ar taidu sīvu, kura navar staiguot. Kungs paklauseja sovu draugu i soka sovai sīvai:

– Es navaru ar tevi dzeivuot, es grybu ar tevi izaškiert. Jem nu mane, cik gribi, sudobra i zalta, a es ar tevi nadzeivuošu!

Sīva juo pasaceja:

– Es nagrybu nikuo, ni sudobra, ni zalta. Es pajimšu, kuo es grybu.

Kungs, kai jau boguots cylvāks, beja ar itū mīrā i deve sovu parokstu: kū sīva gryb, tū lai jem.

Naktī sīva pasaceja aizjiugt zyrgus i iznest guļūšū kungu iz rotim. Iznese kungu i lyka rotūs. Sīva nūvede jū iz sova tāva mozū ustabeņu.

Reitā, kod kungs pasamūda nu mīga, verās, ka jis ir mozā ustabeņā, i vaicoj:

– Kai es te patyku?

Sīva jam atbiļdēja:

– Es napajiemu ni zalta, ni sudobra, a pajiemu tū, kuo es gribieju. Es teve mīļuoju i teve pajiemu.

Tūlaik kungs verās, ka nu sīvys navar atsaškiert, lyka mīru i dzeivuoja ar jū vysu myužu.

Category

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top