Ledussvētki

bīstieties, foto estēti. es te iekrāmēšu drusku ledus bilžu, jo pēc šīs trakās un negulētās pārjājiena nakts pamatīgi nāk miegs un bloga virpināšana tādās reizēs parasti palīdz.

tā kā esmu slaists no dabas, neko daudz no dienas gaismas šajos Ziemassvētkos neredzēju. precīzāk laikam būtu teikt, ka dzīvoju kā kurmja alā (diezgan apledojušā alā).

piebilde niecīgam mierinājumam – neviena salkana saulrieta šajā baisajā bilžu kopā nebūs. saules apmirdzētu sarmas bilžu arī nebūs. tikai miglainas un zili zaļas pustumsā knapinātas atkalas bildes ar kaut kādiem krūmiem.

neapšaubāmi ievērības cienīga ir hiperlokanā bērza bilde ar Sunīti. atrodi bildē Sunīti un uzmini, uz kura gala viņš, auļodams pa ledu, biežāk krita – uz dibena vai purna!

šeit aplūkojamas 25. decembra mežģīnes, kad likās, ka viss ir baisi un baisāk nevar būt. bet, izrādās, var būt arī baisāk.

mazliet nokratīju lieko sniegu no visādiem smukumkrūmiem, kas tāpat ir gar zemi un laikam jau vairs necelsies, un gandrīz sagriezu džinsenes uz ledus – ej pa lauku un katrs solis gandrīz ar kaucienu, jo sajūta kā iet pa stiklu, kas pie katra soļa iegriežas stilbos. nabaga stirnas. nabaga cūkas. nabaga aļņi un visi citi, kas smagāki par žurku vai lapsu. suns iemanījās skriet tikai pa taciņām un bremzēt ar dibenu.

toties nākošajā dienā bija vēl krutāk. nebaidos žargona, jo prastiem vārdiem šito vairs nevar aprakstīt – dzīvs ledus, pilnīgs vāks visam.

tālu jau nekur netiku, jo nu jau ledus vāks bija vismaz centimetru biezs. Sunītis skrēja un sāpīgi iegāzās – ārā tikai purns, aste un pakaļkājas. kārpījās kā varde pa sviestu, bet izkūlās. no tā brīža pa sērsnu skrēja sīkiem solīšiem, ātri likdams kājas – kā tāda spalvaina un ruda šujmašīna.

kaut kāds pustraks Ledusvecis naktī bija glazējis un bļodas atlikumu izlējis jasmīnu krūmā pie mājas.

lijis, salis, snidzis, atkal lijis, salis, snidzis. šitai ziemai fantāzijas netrūkst. cik tad var banāli snigt?

nākošgad, cerams, gaidāma branga bumbieru raža. ja jau bumbierkoks šitik pamatīgi iepakots.

smildziņa ziedēja sudraba ziediem. smildziņa iekonservēta kā betonā. kaut kur tur ir arī necila dzimtās zemes smildziņa.

fundamentāli. uzpūta neliels vējš, un apkārt sāka krakšķēt, vaidēt un īdēt koku zari. nudien, īsts Dvēseļu mežs. tagad vismaz saprotu, kā radušies tie pantiņi par sudrabiņa lietiņiem, kas līst Ziemassvētku vakarā, un visiem sīkiem žagariņiem, kas sudrabiņu vizina (ne jau transportē, bet mirdz), kā arī sudraba birzīm, pa ko godīgas mātesmeitas vazājas, ne zariņa nenolaužot. domāju gan – būt’ zariņu nolauzuse, tad staigātu sudrabota (lasīt, visu to ledus čupu dabūtu uz galvas kā tādu lavīnu).

kaut kādu suņuburkšķu ledus skulptūras. laime, ka saule ne vien jau bija norietējusi, bet vispār nebija uzlekusi – noturējos un nofotografēju tikai pāris ledus bilžu. nekādu ledū kaltu niedru, nekādu kārklu un nekādu mežrožu.

tā nav nekāda sarma, bet ledus blāķis bērza zaros. visa pasaule kā ievīkstīta biezā un cietā dāvanu papīrā. pilsētas estētiem ko priecāties, lauku radībām ko ciest. Sunītis kājas nesagrieza, kaimiņu suns gan – aizskrēja, bet uz ledus ik pa pāris metriem sastingusi asins pilīte.

2 thoughts on “Ledussvētki”

  1. paldies par bildēm un komentāriem zem tām. es arī šajās dienās par to sudraba birzi iedomājos, kur …ne zariņa nenolauzu… te, Kurzemē, tik liels “pustrakā ledus veča” izšķērdīgums gan nebija novērojams, sniegs gan – cietoksnis

    1. Latgalē tik traki, ka nevar no stigas nokāpt – kāja izkrīt cauri centimetru biezam ledum. tīrumi spīd kā nolakoti, meži krakšķ.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *