aizver acis, muļķi

interesanti, kas ar mums notiek. vakar sapratu, ka mainījies kaut kas pavisam būtisks – es vairs neticu, ka ir iespējams mainīt pasauli, un vairs nesmaidu visiem. cilvēku jau sen ir par daudz, bet savējo kļūst arvien mazāk.

iespējams, tas ir vecums. droši vien pēdējais brīdis ar ragaviņām uz mežu, jo tālākais ir tikai rutīna un dzīvot kaut kādā aplokā. būt sabiedriski noderīgai piepei.

protams, tas nemaina manu attieksmi pret dzīvi, jo tieši tikpat naivi uzticos un atkal aplaužos, ieperos kaut kādos mistiskos darbos un solījumos, ko žēl lauzt, un tieši tāpat kaut kur klīstu, skatīdamās visā kā pirmo reizi. bet, iespējams, ausis ir nocirstas. tas ir, man ir saglabājies ieradums skriet un triekties, bet neticu. ūdens vairs nenes.

kas vispār ar mums ir noticis. šorīt domāju par tiem draugiem un paziņām, kas kaut kāda iemesla dēļ ir salūzuši. cits miris, cits nodzēries, cits ku-kū, cits aizrāvies ar kaut kādām ārpus esošām un citu formulētām  idejām, it kā meklējot un atrodot balstu savai neizdevušai dzīvei.

kas kopīgs bērnam, Jēzum un budismam.

iespējams, nav slikti, ka kāds iesēj garo pupu un kāpj pa viņu debesīs. kaut kā jau debesīs ir jātiek. ar Dieviņu parunāt, uz mākonīša pasēdēt, kūļājot kājas un beidzot neko nedarot, ar sevi beidzot satikties.

reizēm liekas, ka cits pagrābj Jēzu kā drošo stuti vai tās garās ķekatu kājas un aizmiegtām acīm raušas debesīs. no tāda fanātisma man vienmēr ir bail, jo apzinos – nekad nespēšu noticēt nevienai idejai tā, lai nekad par to nešaubītos un nedomātu no otras puses.

lai gan ko es tur varu domāt vai nosodīt. ir viens laiks, laikam tā ir jaunība, kad nav nekā, bet reizē ir viss. un ir laiks, kad ir kaut kas konkrēti, bet gribas kaut ko pavisam citu. bet ieķeries savā dzīslā, aizver acis un velc, jo pieauguši cilvēki tā dara. netici, bet padodies, lēnām kal tuneli cauri kalnam, jo, iespējams, otrā pusē ir labāk. vai vienkārši kal, jo darbs jau ir iesākts un kādam tas vienalga ir jāpadara.

kaut kā vienalga ir žēl. laikam sajūtas, ka varu visu un viss pašķirsies manā priekšā, jo tam tā ir jānotiek un tas notiek. vai varbūt žēl visu to cilvēku, ko esmu pazinusi, bet kas pa vienam vien kaut kur pazūd, aplaužas un izšķīst.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *