planktons

svētam svēts. iespējams, ar laiku tikšu vaļā arī no fotografēšanas nīgruma. pēdējais mēnesis – viena vienīga māžošanās ar telefonu, jo fotografēšanas nīgrums tieši saistīts arī ar nevēlēšanos vispār kaut ko domāt par fotografēšanu. pasaulē jau tāpat ir pārāk daudz saulrietu bilžu. un vai tāpēc saule sāks rietēt citādi.

šodien biju bibliotēkā un izlasīju: Lūdzu durvis aizvērt lēnām. Sods – sēdēt liftā 1 stundu (Letonika). bibliotēkā izlasīju daudz visādu jocīgu lietu, bet šī mani aizķēra: Tikai saimis puorta syltumā sīvītis dvēsele izplaukst kai breiniška puče, a nu veira lyupu raisuos skaistuokuo dzīsme (Olūts, 1943). savukārt tramvaja pieturā kāds ar pirkstu uz stikla bija uzrakstījis: Es braukšu pie tevis. Es tev visu apēdīšu (Grēcinieku iela).

vēl es sapratu, cik labi tomēr būt sievietei. mašīnu cilāšanas sezona atklāta – tramvajs brauc, brauc, apstājas, atver durvis, dzindzina. atskan: Eu, veči, davai! Ejam! sarosās veci un jauni – cits baltā jakā, cits treniņbiksēs, cits ar slēpju zābakiem. izkāpj, aizstiepj kaut kur prom mašīnu, kāpj atpakaļ vienoti un stipri. nomedījuši lāci, atstiepuši uz mājām briedi. bet man nekur nav jākāpj, nekas nav jāstiepj. vienkārši esmu.

bail iedomāties, kas lasa šos manus teikumus. Tu tak esi dzīvs cilvēks, vai ne? iespējams, mēs nekad nesatiksimies, toties Tu kaut ko par mani domā, jo kaut kāda iemesla pēc lasi šo te – nejauši iemaldījies vai atgriezies. bet man pat nav statistikas, dzīvoju kā maisā.

šai nedēļā gadījies dzirdēt daudz pārmetumu, kāpēc es esmu es. līdz pat apgalvojumam, ka katoļi degs ellē, jo novērsušies no Dieva patiesā vārda. bet tad tā padomā – nu un. ja visi būtu vienādi, kas gan būtu par prieku vērot un dzīvot, brīnīties un satikt. katrs cilvēks tak ir kā kaut kādas tūkstoššķautņu diskobumba – nekad nezini, kas atmirdzēs, kur nu vēl, kas ir otrā pusē.

iespējams, es pa dienu pārāk daudz runāju, lasu un rakstu latgaliski, tāpēc šeit gribas sevi definēt latviski. iespējams, es gribu kaut kur aizlidot – dievinu to brīdi, kad lidmašīnas riteņi atraujas no skrejceļa. iespējams, es varētu būt laimīga, ja vien laime būtu mazliet caurspīdīgāka un tai cauri mirdzētu kaut kādas diskobumbu šķautnes. vai vienkārši ziemas saule, kas izlīdusi no mākoņiem un bliež pa sniegu tā, ka nav iespējams atvērt acis.

ja mēs visi būtu vienādi, nebūtu nekāda prieka satikt otru. mēs vienkārši kā planktons plīvotu, līdz atpeldētu kāds cits un atvērtu savu lielo un rijīgo muti.

droši vien tā ir reklāma. gan jau tā ir reklāma. man pie kājas, ka tā ir reklāma. kā ne reizi vien ir gadījies dzirdēt – es runājot reklāmas frāzēm. vai varbūt reklāmas uzurpē tiesības definēt lietas, tāpēc lietu definīcijas (un nereti 140 zīmēs) skan kā lietu reklāmas. jo domāt, no vienas, puses, ir atbrīvoties no svešām ietekmēm un iet savu ceļu. bet, no otras puses, domāt ir definēt savu pasaules uzskatu. bet pateikt par to ir reklamēt to savu pasauli citiem ērti sagremojamās frāzēs. dabūt domubiedrus ir kruti. negribētos, lai tās ir statistiskas vienības. labāk nezināmais planktons, kas iepeld mana bloga mutē vai varbūt kā liela mute, kas apēd manus tekstus un definīcijas.

tas ir tas kaķis. kaķene. tas ir Adventes vainags, jo viņai tā patika. lai gan vienīgais, kas viņai nepatīk, ir tikt rokās. viņa glaužas pie kājām, tirinās, spēlējas un vilina, murrā un gorās visādi. tikai neņemiet kaķi rokās. kaķi nav tam domāti, viņa domā.

priecīgu 3. Adventes svētdienu! iespējams, šī ir labākā diena, kas jebkad ir bijusi, jo pagaidām tā ir rītdiena. tā ir diena, kad iespējams jebkas. nākotne.

4 thoughts on “planktons”

  1. lasu es un piesakos, ja jau Tev nav statistikas 🙂 un nolasīju arī skaļi priekšā to gabalu, kas par veču kopības sezonu ar mašīnas cilāšanu, jo, iztēlojoties to, kārtīgi izsmējos :))

  2. Kad brauc pāri akmens tiltam, no centa uz Pārdaugavu, uz nama jumta labajā pusē ir liels uzraksts: ты не одна 🙂

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *