dzīvnieku draugi : lauku barbars

tā kā par maniem suņa meklēšanas piedzīvojumiem jau panesusies diskusija Cibā, bet turienes paroli neatceros, lai atbildētu, tad lai iet ieraksts šeit – mēģināšu bez emocijām. lai gan vakardienas rīts sākās ar dīvainu dzīvnieku patversmes vēstuli un visa diena pagāja ar pretīgu garšu mutē, ap 2 dienā tomēr neizturēju un uzrakstīju garāku atbildes vēstuli, uz ko gan atbildi neesmu saņēmusi un droši vien arī nekad nesaņemšu.

runa ir par pilsētas un lauku morāles konfrontāciju. par suņa turēšanu pie ķēdes, kas pilsētniekam liekas barbarisms. un par suņa turēšanu dzīvoklī un 15 minūšu kakināšanu parkā, kas lauciniekam liekas vardarbīgi. nerunājot par pilsētas dāmu ieradumiem vazāties apkārt ar paduses kvekšķiem, suņu guldināšanu saimnieka gultā, fliterētām jaciņām un suņu bučošanu, kaku krāsas apspriešanu.

nu jau labu laiku Latvijā ir jauna reliģija – suņu ķēdēm nē. nav gan nekad dzirdēts – nē, kaķu nagu apgriešanai, kanārijputnu būrīšiem kategorisks nē. par govju ķēdēm nerunāšu. vai par humāno suņu likšanu voljēros aiz restēm, kur viņu nevar pat noglaudīt.

bet stāsts sākās ar kaķi. tā kā mammai laukos vajadzēja kaķi, bet kaimiņos nekā prātīga nebija, kā arī 17. novembra vakarā drausmīgi lija sniegs un pūta pretīgs vējš, Rīgā uz ielas savācu pusaugu kaķenīti, kas gan man sadīrāja visas rokas, bet tomēr nu jau ir laukos un kļuvis pavisam normāls mājas kaķis, mīlīgs, murrājošs un pieglaudīgs – tikai rokās nevar paņemt. pēc visa spriežot, māju kaķēns, kas ar māti un otru bēdu brāli/māsu izlikts uz ielas, jo apnika tāds zvērudārzs un gan jau arī kaķēni vairs nebija tik mīlīgi kunkulīši. par to spriežu pēc tā, ka uz ielas varēju paņemt rokās, kaķis uzreiz gāja uz kastīti, meklē cilvēku tuvumu.

tad mamma atzinās, ka viņai ir ļoti bail un ka ar vienu suni tomēr ir par maz veselām 2 mājām – suns neredz visu perimetru un brīžam rej kā nezinādams, no tā arī cilvēks neko nevar saprast. suns ir šitas te – coolais kūlas krāsas sunītis Lācis, smieklīgais krancītis, kam sācies mīļākais gadalaiks, kad var ārdīties pa sniegu, lekt kupenā uz galvas un rakt ārā sniega kurmjus.

Lāci dabūju nejauši pēc tam, kad biju izraudājusies un izbesījusies par pasaules stulbumu – pirms nepilniem 2 gadiem februāra sākumā no rīta pēkšņi tika atrasts nomiris (vai nosists, noindēts, sekciju tā arī neviens neuztaisīja, jo vetārstei negribējās krāmēties, mammai bija žēl, bet policija īsti neiespringa) melnais suns Augusts. iepriekšējā vakarā normāls suns, dzīvespriecīgs un aktīvs, no rīta guļ beigts un no mutes asinis. galvaskauss it kā vesels, bet ej nu zini. izaudzē lielu, māci, audzini, bet vienā naktī – pļurkš.

bet nu lauku mājās bez suņa nevar – tas būtu dzīvoklis bez durvīm un bez zvana. ir tik daudz neslēdzamu ēku, žoga apkārt nav, durvis slēdz tikai uz nakti. ja iet prom pa dienu, durvīm priekšā aizliek slotu – zīmi, ka neviena nav istabā. tāpēc suns ar riešanu paziņo, ka pagalmā ir kāds svešinieks. ja iemanās, var pat atšķirt, kas ir atnācis – kāds tuvāks kaimiņš vai pavisam svešs, brauc garām ar zirgu vai jau iet pagalmā, ir tikai parādījies vai jau pie durvīm.

tāpēc pirms 2 gadiem meklēju suni Augusta vietā – prasības: lai ir priecīgs draugs pastaigām pa apkārtni un sēņošanai, luncina asti savējiem un rej svešajiem. to visu arī dabūju, jo nejauši gadījos Rēzeknē, kad vienu tādu tipu jau taisījās vest uz patversmi. kamēr saimnieks slimnīcā, uz kādu Rēzeknes dzīvokli bija atvesta lauku kucīte ar vienu bērnu, bet saimniekam tā arī nepalika labāk un radi paturēt varēja tikai vienu suni, jau zināmo un lielo.

Lācis patiesībā ir paklausīgākais suns, kas jebkad ir bijis. tas ir, ar viņu var mierīgi pastaigāties pa apkārtnes mežiem un pļavām, un nav jāuztraucas, kādā malu mednieku cilpā ieskries vai kur paliks – suns ir turpat blakus un redzams. turklāt arī atgriežamies reizē, suns neskrien nezin kur un nedauzās ap māju (nekad nezini, vai gadījumā nav kāds atnācis ciemos, mums jau tā māja kā ciema padome – kuram kaimiņam ko vajag, tas klāt), bet mierīgi atskrien reizē un reizē ieejam istabā. smieklīgi, ka nejauši esmu iemācījusi, ka ir tāda dīvaina komanda Kuš – šis aprimst lēkāt, dauzīties un nomierinās. 🙂 Kuš noder arī tad, ja pastaigas laikā gadās satikt kādu svešinieku. lai gan Lācis nav asinssuns – riet rej, bet virsū negāžas – var sarunāt un savākt. vetārsts gan riebjas, jo tas dur.

te gan piezīme, ka mums mājās suņi ir laikam no 1991. gada, bet kopš tā laika mājās vienmēr ir divi suņi. visu padomju laiku vecvecāki un vecāki suni mājās baidījās ieviest – pārāk dzīvs atmiņā bija stāsts par labo suni Bonzu, kuru vietējie zagļi nežēlīgi nosita (likteņa parodija, ka viņu pēctecis ir malumednieks un suņu un kaķu šāvējs – viņa kontā divi mūsu kaķi, mūsu suns Maksis sašauts, vēl 2 kaimiņu suņi nošauti brīvsolī un vēl viens karjera tehnikas sargs nošauts pie ķēdes).

diemžēl kāda “laba saimnieka” izmesto, novārgušo un laikam jau pirms apmēram 9 gadiem pie mums pieklīdušo kollija jaukteni Maksi šovasar nācās iemidzināt, jo viņam vienalga strutoja un suloja skrošu rētas – pēc operācijas vienalga daļa metāla bija palikusi kaut kur ķermenī, tāpēc novājinātas imūnsistēmas dēļ dabūja kaut kādu laikam cirpējēdi vai ko tamlīdzīgu, ko veseli divi uz mājām izsauktie vetārsti atzina par ļoti lipīgu un ļoti grūti ārstējamu, principā tikai apārstējamu.Viļānu vetārste vaidēja, ka viņai jāizsludina karantīna, Varakļānu vetārsts paskaidroja situācijas nopietnību un arī to, ka lēmums jebkurā gadījumā ir saimnieka ziņā. bet vai no manas mammas, kam jātiek galā ar visu saimniecību, govīm un cūkām, dārziem un sieniem, pie tam nenormālajā šīs vasaras karstumā un 70 gadu vecumā, var prasīt, lai katru dienu vannotu un smērētu garspalvainu suni.

ņemšanās bija gara un ilga, nogaidīšana un analīzes Daugavpilī, dzimtas naids un histērija . kaimiņienes savu apmēram 18 gadus veco aklo un stīvo suni Ripsi nolēma ārstēt un smērēja ar kaut kādām ziedēm, sauca vetārstu no Rīgas, kas, bez šaubām, bija daudz gudrāks un iejūtīgāks par lauku plebejiem, kas nemāk runāt ar klientu. laikam arī izārstēja, neesmu redzējusi – suns tagad Rīgā.

tā nu Maksis jau gandrīz pusgadu vairs nav dzīvs. bet Lācis, par laimi, nesaslima, jo ir jauns un spēcīgs. vien nebija viegli nosargāt, lai nesatiekas, kad ir palaisti vaļā.

par jaunu suni īpaši nedomājām – ja nu pavasarī kucēnu, pa vasaru un rudeni lai izaug, ziemā tāpat gan jau vairāk pa istabu trīsies, uz nākošo gadu jau savs suns. pie ķēdes liekams, tam jau ir nolūkota vieta – aizvējā aiz šķūņa, trose līdz kūts sienai. diemžēl ir jāņem vērā kaimiņu šāvēja risks, jo vienu pašu laist skraidīt nevar – skries dauzīties, pagalam. turklāt nevaru iedomāties, kā mūsu mājai un visām tām daudzajām palīgēkām var uztaisīt apkārt žogu, sevišķi sunim nepārvaramā augstumā.

tomēr, kamēr slimoju un biju mājās, izdomājām sākt suni meklēt jau tagad – pieaugušu sargsuni, ko var pieradināt pie jauna saimnieka. vai kucēnu – grūti ziemā pa istabu, bet nu tak nedzīsi ārā mazu suni ar pliku vēderu. apskatījos sludinājumus, neko prātīgu neatradu – tikai Kurzeme vai arī mazi kvankšķīši. Daugavpils patversmes lapā bija apmēram 1 kaķis un romantisks dzejolis. Rēzeknes suņu patversmes lapa bija dīvaina, tomēr tur šķita, ka piedāvāti tiek tikai klaidoņi, uz ielām savāktie suņi, kas paši sev pārtiku meklē. vismaz tāds iespaids radās, jo biju slima un neaizbraucu skatīties. prasību jau nav daudz pret to suni – saticīgs raksturs un lai ir puslīdz savācams, klausa. un, protams, rej.  ideālā gadījumā neuzbrūk un nenokož nevienu, ja arī pasprucis.

vakar vakarā viens paziņa atsūtīja linku uz Dzīvnieku drauga patversmes mājaslapu – tas taču man turpat netālu no Rīgas mājām, nebūs jādomā par transportu un aizkļūšanu. apskatījos pieejamos suņus, nolēmu tomēr uzrakstīt e-pastu, lai sarunātu tikšanos. tā kā labi zinu par suņu ķēžu reliģiju, uzreiz pavaicāju par to. droši vien nevajadzēja. kā zinātāji komentē – vajadzēja braukt pašai pakaļ sunim un neko nemuldēt ne par kādām ķēdēm. katram tak skaidrs, ka ķēdes nav moderni un nekur ārzemēs tā nedara. tabu.

bet nu melot negribēju. te arī sarakste.

______________________________________________

From: Ilze Sperga <ilze_sperga yahoo.de>
To: dzd latnet.lv
Sent: Monday, December 06, 2010 7:23 PM
Subject: sunītis

Labdien!

Saiti ar Jūsu mājaslapu atsūtīja viens draugs, jo meklēju kucēnu, kas dienās izaugtu labs draugs un arī sargs manai mammai, kas dzīvo laukos viena.
Mums ir suns Lācis, smieklīgs un foršs krancītis, bet viņam vienam garlaicīgi – vienmēr mājās bijuši 2 suņi.
Vai var tā vienkārši aiziet apskatīties jeb jāpiesakās? Izrādās, ka dzīvoju netālu.
Otra lieta – par turēšanu. Tā kā tas ir laukos un mājas nevar iežogot, bet kaimiņos dzīvo mednieki, suns tiek piesiets pie ķēdes, kad neviena nav ārā un nevar pieskatīt. Bija uztaisīts voljers pirms kādiem gadiem, bet tā ideja izgāzās.

Ilze

______________________________________________

Von: Dzivnieku draugs <dzd latnet.lv>
An: Ilze Sperga <ilze_sperga yahoo.de>
Gesendet: Dienstag, den 7. Dezember 2010, 9:23:42 Uhr
Betreff: Re: sunītis



Labdien, Ilze!

Mums pašreiz ar lielu vilnu nav, lai dzīvotu tikai ārā, mēs arī pie ķēdes turēšanai nedodam, jo tas, mūsuprāt, sunītim ir ļoti slikti – visu mūžu pāris metros skraidīt…

Ar cieņu,
patversme.

______________________________________________

From: Ilze Sperga <ilze_sperga yahoo.de>
To: Dzivnieku draugs <dzd latnet.lv>
Sent: Tuesday, December 07, 2010 10:24    AM
Subject: AW: sunītis

Labrīt!

Nu žēl. Bet laikam nekad nesapratīšu šito pilsētnieku ķēdesfobijas loģiku – ar ko tas atšķiras no turēšanas ierobežotos kvadrātmetros voljērā vai dzīvoklī, ja laukos tāpat ar suni iet pastaigāties, laiž vakaros izskraidīties, kad var pieskatīt, un ziemā ved siltumā.
Esmu gana redzējusi mežonīgus voljēra suņus, kam ēdiena bļodu ar mietu baksta iekšā, jo tā, protams, ir humānāk.
Viensētā tomēr jāņem vērā gan meža dzīvnieki, gan kaimiņu lopi, gan arī medību likums par klaiņojošiem suņiem.
Lai gan, protams, Sibīrijas latvieši brīnās par Latvijas praksi siet govis ar ķēdi uz lauka – vieglāk tak vienkārši izlaist no kūts ārā un apkārt visiem tīrumiem un dārziem uztaisīt žogus.

Veiksmīgu dienu!

Ilze

______________________________________________

Von: Dzivnieku draugs <dzd latnet.lv>
An: Ilze Sperga <ilze_sperga yahoo.de>
CC: Daiga Rozensteine <animangel inbox.lv>; Eugenia Sundeyeva <boogy21us yahoo.com>; agnese.petrusevica inbox.lv
Gesendet: Dienstag, den 7. Dezember 2010, 11:04:31 Uhr
Betreff: Re: sunītis

Ilze!

Negribam aizskart nevienu, arī Jūs ne. Acīmredzot katram ir savi priekšstati par to, kā suns turams un kas tam ir labāk piemērots.

Mums, dzīvnieku aizsardzības organizācijai ir savi principi. Jūs noteikti varat lietot apzīmējumu  “pilsētnieku ķēdesfobijas loģika “, bet to tad Jūs attieciniet uz visām, ne tikai Latvijas, bet arī starptautiski atzītām dzīvnieku aizsardzības organizācijām, kuru reputācija un sasniegtais šaubas neizraisa. Tāds ir princips patversmēm, kas sevi saista ar dzīvnieku aizsardzību. Ja suns ir sterilizēts, audzināts un tam ir labs kontakts ar saimnieku, tad “ķēdes faktors” nebūt nav obligāts.

Pilnīgi Jums jāpiekrīt, ka dažus metrus liels voljers vai mazs dzīvoklis lielam sunim  nebūt nav labāks par ķēdi. Tāpēc mēs cenšamies pēc iespējas vairāk cilvēkiem skaidrot, kas konkrētam sunītim būtu piemērots. Mēs neatdodam lielus suņus turēšanai šauros dzīvokļos, mēs neatdodam suņus cilvēkiem, kuriem nav laika tos audzināt. Cenšamies, cik mūsu iespējas atļauj, arī pārbaudīt, kā klājas mūsu bijušajiem iemītniekiem. Mūsu prakse rāda, ka tie saimnieki, kas suni tur pastāvīgi pie ķēdes, pārsvarā nenodarbojas ar suņa vešanu pastaigās un nepieļauj suņa nakšņošanu mājā. Diemžēl tāds ir vairākums. Ļoti gribas, lai cilvēki saprot, ka suns nav tikai darba rīks, sargs, bet galvenais – draugs, un draugus pie ķēdes netur.

Ar cieņu,
Solvita Vība
“Dzīvnieku draugs” direktore

______________________________________________

Von: Ilze Sperga <ilze_sperga yahoo.de>
An: Dzivnieku draugs <dzd latnet.lv>
CC: Daiga Rozensteine <animangel inbox.lv>; Eugenia Sundeyeva <boogy21us yahoo.com>; agnese.petrusevica inbox.lv
Gesendet: Dienstag, den 7. Dezember 2010, 14:05:39 Uhr
Betreff: AW: sunītis

Sveikas!

Lai iet garāka vēstule. 🙂 Netaisos nevienu pārliecināt, vienkārši vienmēr izbrīna tādas neapgāžamās dogmas, kas ir un nav pareizi. Ja nu vienīgi kā juridiska organizācija esat parakstījuši kādu dzīvnieku labturības konvenciju, kur ir attiecīgs punkts iekšā, jo ārzemēs tā pieņemts.

Katram savs. Tieši tāpēc arī pajautāju Jums par turēšanu pie ķēdes, jo tās vispirms ir suņa tagadējā saimnieka tiesības izlemt, kam dzīvnieku atdot. Netaisos noklusēt un pēc tam izlikties un melot par suņa likteni.
Pie reizes gribu arī pateikt Jums paldies par darbu, ko darāt vispirms jau sabiedrības izglītošanā un informēšanā, jo uz zemeslodes ir tikai vieni resursi, kas nav izsmeļami, – cilvēku stulbums. Diemžēl to dzīvokļos turēto aptaukojušos suņu, kas ir vientuļnieku neesošu attiecību un nedzimušo bērnu protēzes un ko ārā izrauj uz brīdi, lai izčurinātu, kā arī pie ķēdēm turēto un negribēto mežoņu ir pārāk daudz.

Vados pēc savas pieredzes un situācijas, jo uzcelt žogu apkārt visai teritorijai nav reāli, lai gan, protams, noderētu pret lapsām un jenotsuņiem, mājās ir bijis gan voljērs, gan suns, kas vienkārši staigā un piedalās pagalma dzīvē (izkašņātas puķu dobes ir mazākais, jo to dara arī vistas, kad izlaiž no aploka pastaigāties pa āru – tā vienkārši notiek, tā ir saimnieka atbildība tās puķes stādīt un kā stādīt), normāls suns arī netrenkās ne vistas, ne govis, jo to visu var laikus iemācīt.
Tomēr esam palikuši pie ķēdes kā normālākā risinājuma, jo atšķirībā no voljēra var vieglāk pieiet un tas suns turpat vien maisās, bet par savā vaļā esošu suni nekad nevar garantēt, ka, palicis ārā viens, pagalmā nesāks garlaikoties un neaizskries, piemēram, uz netālo mežu un netrenkās meža dzīvniekus (sevišķi ziemā, kad dziļš sniegs, pat māju mīlulītis ir bīstams plēsējs) vai arī netiks nošauts, jo izskrējis ārpus privātās teritorijas – diemžēl ir slikta pieredze ar kaimiņiem medniekiem, kas, starp citu, šaudami ir rīkojušies saskaņā ar LR likumdošanu un kam neko nevar pārmest.
Visi suņi ir nākuši arī istabā, jo tāpēc tie ir suņi, nevis govs, kas istabā vienkārši nevar ielīst (lai gan ir mēģinājusi, jo tieši tāpat ir pieķērusies cilvēkam un ir tikpat ziņkārīga kā suns vai kaķis), cits vairāk dzīvojis pa māju, cits mazāk – tagadējais suns Lācis ar varu jātur iekšā, ja slapjš kažoks, jo viņam labāk patīk skraidīt ārā, nevis sēdēt istabā. Aukstā laikā pēc izskraidīšanās laižam kūtī. Ārā dzīvot pieradušam sunim vienkārši ir par karstu istabā un pēc tam būt ārā ir vēl aukstāk. Vai arī tad tas jātur iekšā visas naktis un arī aukstās dienas (tieši tāpat kā putniņus jābaro visu ziemu, nevis kad gribas papriecāties par zīlītēm) – kā arī darījām ar veco suni VAS jaukteni, kam bija īsa spalva.

Vienkārši izbrīna tā mērķtiecīgā vēršanās pret ķēdi kā galveno pasaules ļaunumu. Protams, ir visādi turētāji un visādas ķēdes, cits pat ūdeni nevīžo nolikt un par ēnu padomāt.
Bet nu lauki ir lauki un tie pilsētnieku apdziedātie “lauku plašumi, kur sunītim izskrieties” ir blefs – tajos plašumos tāpat ir citi mājdzīvnieki un meža dzīvnieki, kaimiņi, pastnieki, bērni, mednieki, ar ko ir jārēķinās.

Esmu lauciniece, dzīvniekus cienu un mīlu, tomēr laikam jau skatos citādi.
Vēl šoruden šuvu vistai sānos saplēsto ādu, jo vetārsts pateiktu nokaut, bet bija viņas žēl. Vista izdzīvoja un dēj olas. Droši vien es to vistu apēdīšu. Lai gan ir vistas, kas dzīvo līdz sirmam vecumam, nomirst savā nāvē un tiek apraktas zem jāņogu krūma, jo ir mācējušas pieķerties, izcelties un ir īpašas.

Suns ir draugs, bet arī darba partneris. Tad jau pasaulē nebūtu nevienas cūkas, jo draugus tak mēs neēdam, un nevienas govs, jo draudzeņu krūtis, kad viņām piedzimst bērns, tak neslaucam. Cita lieta ir atbildība ārstēt savus dzīvniekus, turēt viņus ziemā siltumā un vasarā gādāt par ēnu, kā arī viņus normāli pabarot un padzirdīt.
Govij arī patīk, ka ar viņu runā, glauda un kasa. Tajā pašā laikā vecu govi, kam jau ir 12-13 gadu (lielsaimniecībās laikam ilgām par 7-8 gadiem netur, nezinu), aizved uz kautuvi – un ne jau naudas dēļ, ko dabūs par gaļu. Vasaras karstumā sagādāt sienu vēl vienam lopam ir smags darbs – lai cik mīļš tas kustonis un lai cik žēl, lēmums jāpieņem.
Tāpēc arī uzskatu un redzu, ka ir pilsētas un lauku loģika.

Veiksmi Jums darbos!

Ilze

______________________________________________

ieguvums no visas šīs epopejas –

pretīga pēcsajūta un rūgtums. apmēram kā pēc tēva bērēm, kad vecenes atļāvās aizrādīt, ka es esot pārāk maz raudājusi – laikam jau nekad neesmu viņu mīlējusi.

gāju vakar vakarā pa Esplanādi, tur saimniece ar kāju aprausa sava takša kakas ar sniegu – līdz atkusnim viss būs skaisti. Āgenskalnā suņu stunda – visi izveduši suņus staidzināt un nepacietīgi drebinās, rausta suni aiz saites, kamēr tas laiž garo mīzienu. var jau būt, ka es neko nejēdzu no eiropeiskajām vērtībām un humānisma. var jau būt, ka es tos savus suņus nekad neesmu mīlējusi.

vai es kādreiz ņemšu suni no patversmes? nē. negribu 15 un vairāk gadus mocīties sirdsapziņas pārmetumos, ka esmu lauku barbars un sadists.

vai kādreiz ziedošu patversmei? šobrīd liekas, ka nē. ja nu vienīgi palīdzēšu kādam konkrētam sunim vai kaķim, kas nokļuvis grūtībās.

un, protams, reiz man būs suns, un es iešu ar viņu blandīties. jo tikai tā ir kārtīga pastaiga, ko var ieraudzīt Latvijas kartē.

P. S.
ar patversmi viss noskaidrojies, jo sarakste turpinājās.

viņu teksts:
Liels arī paldies Jums par garo vēstuli un, spriežot pēc tās, esat sirsnīgs un saprātīgs cilvēks. Iespējams, ka mūsu pieredze ar lielu skaitu nevienam nevajadzīgu, pamestu un slikti turētu dzīvnieku, liek būt ļoti uzmanīgiem, pat asiem. Domāju, ka var atrast arī kompromisu suņuka turēšanai tādā lauku vidē (Jūs jau arī par to runājat), jo patiešām jāsadzīvo ir visiem. To saku no savas ne tik ilgās 4 gadu pieredzes zemnieka sētā dzīvojot.

Paldies par laba vēlējumiem un lai arī Jums viss izdodas!

mans teksts:
Paldies par atbildi!
Vienmēr izbrīna neapstrīdamas dogmas, jo dzīvē viss ir daudz sarežģītāk, tāpēc arī salecos pret apgalvojumu, ka ķēde a priori ir slikti, un skaistām frāzēm par draudzību.
Diemžēl ķēdes esamība vai neesamība negarantē, ka dzīvnieks tiek aprūpēts un mīlēts – esmu griezusi ārā no brīvi skraidoša suņa kakla gaļas kaprona šņores, kamēr viņš trīcēdams ēd, kā arī redzējusi gana daudz niknu nezvēru, kas, iespundēti pāris kvadrātmetros būra, maļas līdz vēderam pa dubļainu žampu. Pirms pāris nedēļām arī savācu uz ielas kaķi, kas kādam vairs nederēja par rotaļlietu, un aizvedu uz laukiem, lai ķer peles.
Negribu vēlreiz piedzīvot, ka suni, kam esi pieķēries un mācījis, vienā dienā kāds ķēms vienkārši sašauj / nošauj, bet izeja ir vai nu neturēt suņus, vai piesiet. Plus, ejot pastaigā, pieskatīt, lai neaizskrien pārāk tālu.
Droši vien nav vērts iespringt. 🙂 Īstais suns tāpat atnāks pats, kā to līdz šim viņi visi arī ir darījuši – cits tiešā nozīmē, pamazītēm atlavoties uz pagalmu gar pirts stūri, cits pārnestā nozīmē.

pēdējai tēzei piekrita arī patversmes darbiniece. sarakste ir pabeigta.

līdz ar to visi laimīgi – es neņemu patversmes suni, jo viņi nevar dot pastāvīgai turēšanai pie ķēdes, savukārt es kaut kad tikšu pie suņa, kas ries svešos, mīlēs savējos un ar ko iešu vazāties apkārt.

katram savs. viens suni tur izstādēm, citam suns bērnu vietā, vēl citam vajag nezvēru. man laikam tikai draugu un zvanu, jo māju šā kā tā sargā saimnieks, kam suns padod ziņu.

tomēr problēma jau nekur nepaliek – šobrīd mūsu mainīgajā sabiedrībā paralēli pastāv pilsētas loģika, ka visi dzīvnieki ir mūsu brāļi, bet gaļa, ādas zābaki un piens ir anonīmi, tāpēc dzīvnieku draugs savu kaķīti var barot ar vistu aknām, un lauku loģika, ka katram dzīvniekam ir viņa vieta un uzdevumi un esi atbildīgs par saviem kustoņiem un viņu dzīvību un veselību.

5 thoughts on “dzīvnieku draugi : lauku barbars

  1. Daina

    nezinu, kas tā par dzīvnieku draudziņu patversmi Tev tur trāpījās, bet mēs savējo superīgo Teriju dabūjām no Talsu patversmes, un jau 7 gadus tas ir pats kolosālākais suņu suns – viltīgs aktieris, mīl vērot kaimiņu vistas (Rīgā!), riebjas lietus, sniegs – nu tā, protams, ja ierauga saimniekus, tad tēlo, ka auksti, drebinās +2 grādos un acīs spiež asaras, bet pēc mirkļa jau joņo gar sētu, apriedams mazus bērnus un vecus cilvēkus 🙂 tāds suns. kapitāls, labāka nav. mēle viņam ir no čau-čau suņa klātstāvēšanas (ar melniem plankumiem), pats tāds vilcīgs tā kā, bet slaidāks. jokupēteris un fantastisks draugs. kad ņēmām no patversmes, bija tur vesels bariņš atsavināts kādiem, kas nerupējās, badināja lopiņus. deva mums ar papīru, ka piekrītam atdot atpakaļ, ja īstā saimniece piepeši labosies un prasīs atpakaļ. protams, ka nevienam izņemot mūs mūsu fantastisko Teriju nevajag un labi, ka tā. domāju, Tev vienkārši nenoveicās ar kaut kādiem ērmiem, kā Tu saki, ja godīgi es visu saraksti neizlasīju, pilnīgi saprotu, ka tā var tikai izbesīties. bet pameklē tajā pašā Cibā tur pa lēto un kādas vēl kategorijas tik nav, gan jau arī suņi apgrozās 🙂

    Reply
    1. saprge Post author

      man vienkārši dūša apskrējās, jo gribēju kā labāk.

      īstais suns tāpat atnāks pats. tāpat kā vienmēr skumjā Džeina, ko man atveda bērnībā, jo kaut kur bija palikusi pāri un ko turēju klēpī pusi vakara, jo bija bail, ka pēkšņi dabūtais suns pazudīs – gandrīz pusgadu ārstējām, bet neveiksmīgi, kā mans suņu suns Džeris, ko mammai reiz uzdāvināja, jo supersmalka vilcene, ko drīz vien nozaga, bija salaidusi ar kaut kādu policijas suni, un ar ko kā ar uzticamu kuģi izbraucu cauri viesiem pusaudzu laika ārprātiem, vazājoties kilometriem apkārt un sēžot kopā būdā, kā spalvainā Beta, kas visu pirmo nakti kauca un vaidēja, tāpēc beigās savācu zem segas, kā Maksis, kas pats atnāca izkāmējis un pamazītēm ielīda sirdī, kā Billīte, augumā vismazākais mūsu suns, ko mazu mazītiņu savāca no kaut kādiem radiem un atblusot un atutot prasīja veselu vakaru un ko tā arī neizdevās iemācīt neskriet pakaļ mašīnām un ko reiz sabrauca, kā Augusts, kas gadījās vecai, pa pusei savā vaļā pamestai kucei, izlaužoties no voljēra un apskrienoties ar sazin vells ar ko, un kā Lācis, ko nevarēju nepaņemt, jo viņam TĀDAS ausis un TĀDS dzīvesprieks.

      Reply
  2. zoija

    tas par tiem vientulniekiem,kuriem dzivnieki protezes vietaa, taa iespaidiigi,hehe.labi,ir man taa proteeze,kacinjas vacam maisinjaa,dzivokmlis ir paliels,60kvmetri,sunjsh izskrienas ari iekshaa esot.labi,esam diivaini pilseetnieki,toties uz mums neviens neshauj. ir jau ta lieta,ka vajaga ari tam pilsetniekam uz bruga ko dziivu

    Reply
    1. saprge Post author

      protams, ka vajag. vai tad es ko saku. 🙂
      kamēr tas kaķis vai suns ir kaķis un suns, nevis cilvēka vietā, tur nav nekā iebilstama.
      dīvaini jau tas, ka cilvēcisko dzīvniekus un tas kļūst par normu.

      Reply
  3. zoija

    piekriitu par Dzivnieku drauga patversmi Canderielaa – viniem attieksme tieshaam ir asa,ka vini pasi atziist. Vienreiz veeroju ka patversmes darbiniece publiski apvainoja vienu viirieti gados,ka vins grib kuceenu,jo vins redziet ir par vecu un nerentabls:D

    Reply

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.