bērnība

vasarā, krāmējot mājas un metot ārā visādus mēslus, atradu savu bērnības kolekciju. tas bija ļoti sen. tas bija Viļānos. katra saldējuma etiķete ir rūpīgi nolaizīta un nospiesta visticamāk kādā algebras vai vēstures grāmatā.

patiesībā tik ļoti sen, ka jau biju aizmirsusi. atvēru smuko metāla bundžu Karamell, bet iekšā smaržo pēc veca piena. kā piena kannas pēc mazgāšanas – lai kā mazgātu, vienalga smaržo. it kā drusku nepatīkami, bet reizē tik pazīstami un mierīgi.

baba, izmazgājusi kannas, iedod man iznest ārā. es nesu, katrā rokā 2 kannas, karu uz žoga mietiem, iztek maza šļuka ūdens, iekšā kanna smaržo pēc piena. spīd saule, un pēc tam es varu darīt, ko gribu. braukt ar riteni, kāpt uz jumta vai meklēt olas.

nāk prātā vecā govs Raibaļa, pie kuras biju pieradusi kā pie kaut kā mūžīga. Raibaļa vienmēr bija, kūts sānā. neatceros neko, mani pie govīm tai laikā nelaida. tikai tad, kad mamma slauca, drīkstēju pieiet pie galvas un pakasīt aiz ragiem. tā vieta gandrīz vienmēr ir mitra, tur sakrājas siena smalkumi, putekļi. bērnībā man patika glaudīt govju pieres un sakārtot viņām matus – starp ragiem viņām aug garāka spalva, ko var dažādi sabužināt un tad ar plaukstām noglauzt. bet govs tikmēr ar garu un asu mēli nolaiza kāju stilbus.

atceros vienu rītu, kad Raibaļu nodeva. tas notika drīz vien pēc tam, kad vairs nebija vecās ķēves Rjabkas – tik lēnas un mierīgas, ka man pat ir bilde – sēžu uz zirga muguras ar knupi mutē. mums nekad nebija zirgu, tikai stāsti par ķēvi Ventu, kuras kumeliņu bandīti samina kara laikā, lekdami no kūtsaugšas, un ko paņēma kolhozā – priekšnieks lepni brauca cauri māju pagalmam un ķēve tā vien lūkoja iegriezt laukumā pie kūts.

pie transformatora uzbēruma bija atbraukusi zagotskota mašīna, vieni kaimiņi atveda kaut kādu teli, citi laikam bullīti, mašīnā ievilka arī veco govi Raibaļu. tad aizveda. gājām augšā kalnā uz mājām, pieaugušie man jautāja – vai tad nav žēl gotiņas? tā, kā parasti vaicā maziem bērniem. atbildēju, ka ne – palika tak jaunā melnā. bet man bija tik ļoti žēl, ka nemaz neuzdrošinājos to viņiem pateikt. viņi taču nemaz nesaprastu.

tas bija vēl pirms tam, kad es sapratu, ka nomirt var arī cilvēki. līdz tam taču visi bija mūžīgi, viņi visi bija. bet tad mēs ar mammu aizgājām uz kaut kādām kaimiņu bērēm – vecākais dēls bija sastresojis par kaut kādiem eksāmeniem un aizmucis no mājām, dzīvojis kaut kur pļavas vidū teltī un mācījies. atrada tikai pēc pāris mēnešiem, tārpainu skeletu. pieaugušie tā droši par to runāja, jo ko tad tāds tur var saprast – neko taču neatbild.

bērēs visi raudāja, bija drausmīgi. droši vien visu mūžu visās bērēs man būs tā sajūta, jo vienā mirklī sapratu, ka mēs visi nomirsim. man tik ļoti palika bail no manas un mammas nāves, ka aizmuku mežā. gāju un raudāju, jo man bija žēl tā puiša, žēl viņa mammas. pa to laiku bērinieki skraidīja pa mežu un mani meklēja. atskrēja mamma bēšīgā mētelī, un man bija nenormāli kauns, ka es arī raudāju par to svešo cilvēku.

pa kaklu nedabūju, neko vairāk arī neatceros, tikai bēru mielastu SOSa kultūras namā – ka obligāti jānomazgā rokas, lai kapu smiltis un nāvi neatnestu uz mājām. tā laikam ir audzināšana, tā mēs kļūstam par latviešiem.

bet bērnība beidzas tad, kad cilvēks vairs nenolaiza saldējuma papīrīti.

1 thought on “bērnība

  1. Daina

    pie Taviem ierakstiem gandrīz vienmēr ir tā, ka neko nevar piebilst. ceru, ka tāpat zini, ka lasu. visus 🙂

    Reply

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.