grāmatu glābšanas plosts

Sēžu gultā, skatos stulbus seriālus, bakstos pa failiem. Ārā saule jau taisās uz rietēšanu, silta gaisma un zilibalts sniegs. Pirmīt uz mežu, lēnām cilādami garus kātus, pa apsnigušajiem arumiem aizslāja četri aļņi – vecais pa priekšu, pa gabaliņu mazāks, aiz viņa laikam māte un pašās beigās vēl viens lielāks. Kad šie pamazītēm kāpa grāvī pie meža, nospīdēja tik bēšīgi dibeni ar tumšām ļipām. Kā bumbiņas ieripoja kastītē viens pēc otra.

Bet seriālos viss pa vecam. Izrādās, joprojām jebkurš noziedznieks, ieraudzījis policijas suni, metas bēgt, lai rastos izdevība nofilmēt bandīta, suņa un izmeklētāja un viņa pārinieka nešanos cauri vārtrūmēm, cauri pagalmiem, rāpšanos pa trepēm un kustīgu priekšmetu apgāšanu, suņa lekšanu pāri tam visam un ieķeršanos bandīta piedurknē, kā arī aizelsuša-zuša bezelpas policista pieskriešanu, matiem plīvojot un krekliņam nostiepjoties uz tvirtā auguma. Un kur nu vēl policisti, kas pārvietojas, turēdamies pie helikopteru sliecēm, un, atlaiduši tās, nokrīt tieši uz furgona jumta – noplīvo vien.

Bakstoties pa internetu, šorīt pamanīju ziņu, ka notiek akcija „Ziedosim grāmatas publiskajām bibliotēkām!”, ko rīko tie paši tūdaliņi, kas aplipināja Rīgas Centrālās stacijas sienu ar vecām grāmatām – it kā kāds no tā vairāk lasīt sāktu. Tas ir, laikam neesmu šitādu pasākumu auditorija – pat nepielīdu tuvāk, palūrēt, cik tās grāmatas vecas vai jaunas. Internetā izraktā relīzē lasu, ka Preses konferencē piedalījās kultūras ministrs Ints Dālderis, kurš atklāja arī Lasīšanas gadu simbolizējošo „Grāmatu sienu”. Šī ir Latvijā vēl nebijusi iespēja – plašai sabiedrībai pieejams objekts, kas sniegs iespēju cilvēkiem publiskā vietā brīvi apskatīt un palasīt jaunākās grāmatas bez maksas.

Gribētu gan redzēt! Ja tas ir tas pats, ko laikam pavasarī pamanīju, tad gribētu gan redzēt idiotu, kas stāvēs stacijas trepēs pie sienas un lasīs grāmatu – tas tak vēl trakāk kā lasīt romānu datora monitorā. Var jau būt, ka ir kādi ubagi, kas nevar aiziet uz apkurinātu un gaišu bibliotēku, jo nav pases, vai stacijā iestrēgušie, kam nav naudas avīzei kioskā. Tomēr, man šķiet, ir vesela armija šitādu no gaisa nogrābtu ideju, kas izskatās labi, bet neko nedod – PR domāšana.

Tikpat labi var atvest uz Doma laukumu govi, palaist ganīties tai ielejā pie baznīcas, katru viņas pļeku dokumentēt un tvītot par katru māvienu un šņācienu. Izsludināt govs vārdu konkursu, apdrukāt T-kreklus ar konservu bundžām, uz kā attēlota govs galva, gaļas paviljonā atskaņot viņas māvienus, sataisīt govju māvienu dabstepa ballīti un izstādi ar govs bildēm – kā viņa staigā pa pilsētu. Bet pēc projekta beigām govi aizvest kaut kur uz laukiem, lai kaut kad nākotnē uz kautuvi ved saimnieks. Loģiski, ka būt veģetārietim ir baigi stilīgi. Nāve ir citur, bet mēs esam labi.

Kaut kad sen biju atvērusi mājaslapu vairaknekavienadzive.lv, pabrīnījusies un aizvērusi. Kaut kas nenormāli stilīgs un smalks. Kaut kādi ērmi.

Nebiju īpaši iedziļinājusies un pētījusi – mana vaina. Radās iespaids, ka tas tāds margināls Rīgas tūdaliņu PR projekts, kā bužināt grāmatizdevēju un tirgotāju spalvas – laba ideja ar jokainu izpildījumu. It kā stilīgi, it kā smalki – tā kā latvju prozas romāni cietajos vākos ar prievītēm. Ne man.

Papētīju smalkāk. Izrādās, 2010. esot bijis Lasīšanas gads un tā devīze esot bijusi „Vairāk nekā viena dzīve”. Lasīšanas gada mērķis ir radīt cilvēkos vēlmi lasīt grāmatas. (Es gan sapratu, ka viena grāmata jālasa vismaz divreiz – izlasīji, dod citam. Izdevēji šņāc un spļaudās – lasītāju jau tā maz, tie paši nepērk katrs savu grāmatu.)

Droši vien esmu kaut kāds ambālis, jo mani nekas nespēj ne sajūsmināt, ne iedvesmot. Lasīšanas gads ir nekomerciāls projekts, kurā aicināta piedalīties visi Latvijas iedzīvotāji. Tas notiek, pateicoties esošo dalībnieku atbalstam un entuziasmam. Izrādās, sadarbības partneri ir Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Grāmatnieku ģilde, UNESCO Latvijas Nacionālā komisija un citi.

Pirms projekta uzsākšanas pētījumu aģentūra „Compass” sadarbībā ar uzņēmumu „VisiDati.lv” veica pētījumu par lasīšanas ieradumiem Latvijas sabiedrībā. Pētījuma rezultāti liecina, ka apmēram trešdaļa no respondentiem grāmatas lasa reizi pusgadā vai vēl retāk, vai nelasa nemaz. Droši vien. Es arī ne velna nelasu, nekādu daiļprozu vai memuārus, arī dzeju uz naktsgaldiņa neturu. Ja neskaita to, ka visu dienu lasu dažādus tekstus monitorā.

Neesmu nīgrs tips, kam kārojas paspļaudīties par visu, ko dara citi. Bet atkal esmu ārpus un nespēju sajūsmā sist plaukstiņas, tikai brīnīties. Saki nu – kas viss tik pasaulē nenotiek paralēli. 😀

Tomēr ir viens iemesls, kāpēc par to rakstu – pašu bibliotēku veidoti saraksti ar grāmatām, kā viņiem trūkst. Klāt šo bibliotēku kontaktiespējas. Grāmatas var atnest uz labdarības veikalu „Otra elpa” (Marijas ielā 13, 2.stāvā, Berga Bazārā) vai arī izvēlēto publisko bibliotēku.

Ja kādam ir vēlme piedalīties un palīdzēt, var atrast savu tuvāko vai savu bērnības bibliotēku un uzdāvināt tai vajadzīgo. Vai arī meklēt, kam varbūt vajag grāmatas, kas pašam kļuvušas liekas.

Grāmatu saraksti:
Kurzemē – http://www.vairaknekavienadzive.lv/?page_id=401
Zemgalē – http://www.vairaknekavienadzive.lv/?page_id=404
Latgalē  – http://www.vairaknekavienadzive.lv/?page_id=407
Vidzemē – http://www.vairaknekavienadzive.lv/?page_id=426

Man pašai ar to nav nekāda sakara. Tā arī nesapratu, kas to organizē un kā tas notiek, bet saraksti izskatās visai īsti (pārāk daudz popgrāmatu), taču reizē arī mazliet dīvaini un nožēlojami – ka Latvijas bibliotēkām nav to grāmatu. Slimnīca bez atejas papīra – pierodi. Bibliotēka bez latviešu literatūras – normāli.

Bet nu miers ar to. Internets ir ekstra, kas nepienākas katram. Ir pasaule virs un pasaule zem. Rīgas smalko PR ļaužu izsapņotā realitāte ar umpapā projektiem un maza lauku pagasta realitāte.

Iespējams, pasaule bez “Mumintēta memuāriem”, “Tautlietu vārdenes” vai “Kā noskūpstīt princi” nepaliek ne labāka, ne ļaunāka, bet kādam tā grāmata ir vajadzīga, lai darītu labāku viņa pasauli.

Auksti ziemīgi  sveicieni no Latgales. Dzīvei laukos nav ne vainas – sēdi internetā, baksti datoru, aiz loga skraida ziemas kanārijputniņi sarkankrūtīši, uz mežu aizslāj milzu lempji aļņi.

Reizēm nesaprotu, kāda velna pēc man tas blogs. Ne man laika viņu virpināt, ne enerģijas dīdīt. Tik ka brīžam kaut ko ierakstīt – cerībā, ka lasa caur RSS un neredz nekādus apsmiekla sunīšus. 🙂

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.