mekliejumi, atrodumi i diktatura

Meklejūt pa vacom latgalīšu avīzem pavysam kū cytu, atrodu cīši interesnu Franča Kempa rokstu. Vysmoz es dūmoju, ka tys ir jis – pseidonims S-a varātu byut saiesynuojums nu pseidonimu Skomba voi Skoborga, ar kū jis publicējēs presē.

Tei ir Kristeigu zemnīku katuoļu partejis avīze “Latgolas Words”, kas izguojuse nu 1919. da 1940. goda. Elektroniski vari skaiteit pats – LNB kruojumūs.

Roksts “Voi draud mums diktatūra?” publiceits 1934. goda 7. martā, puors mienešu pyrms Ulmaņa apvārsuma. Cīši interesns taišni demokratejis i diktaturys, latgalīšu interešu i latvīšu nacionalistu kontekstā. Seviški zynūt tuoļuokū viesturis gaitu, kas samola i latgalīšu kulturu, i Latvejis vaļstiskumu.

Rūnās vaicuojums – voi bez latgalīšu volūdys, literaturys i kulturys īraudzeišonys i ituo montuojuma īkļaušonys Latvejis kulturys vidē i dūmuošonā, bez ituo montuojuma vuiceišonys školuos i dūmuošonys mainis vyspuor var pastuovēt demokratiska Latveja? Laikam jau nā.

Voi Latvejis ceļš ir vaļsts deļ pareizūs latvīšu (pareizs asnis, pareiza audzynuošona i volūda)? Cerīs, ka myusu dīnu Latveja ir (byus?) vaļsts deļ kotra – naatkareigi nu nacionaluos voi religiskuos, lingvistiskuos voi kulturaluos, dzymuma voi seksualuos ideņtitatis.

Jaunā 2011. godā byus jaunys 365 dīnys – jau reit. Kaida byus myusu vaļsts, kaida byus juos nuokūtne? 365 īspiejis kotram nu myusu.

restart

Paldies par virtuālu satikšanos šajā gadā!

Jo cilvēks bez cilvēka jau tāds sērkociņš vien ir – pats no sevis neaizdegsies.
Bet iedomājies. Ja jau nieka sērkoks var iekurt krāsni un sasildīt māju, iedegt sveci un māju darīt gaišu, cik vari Tu?

Lai izdodas piepildīt savu māju ar gaismu un siltumu!
Lai vieglas gada pēdējās dienas un lai Jaunajā gadā smaida veiksme un darbs iet no rokas!

Ar ziemīgu gandrīz Vecgada vakara sveicienu –
Ilze

Volūda i privatīpašums

jē! šudiņ palaista jaunuo Lakugys verseja.

nūtykums breineigs i ceļsmeigs, partū ka, pyrmom kuortom, tei ir lopa, kas pretendej viesteit par latgalīšu kulturys dzeivi – cytaiž nazkur periferejā izkaiseitu i fragmentari radzamu. ūtrom kuortom, itei jaunuo verseja nosuota jau godim ilgi i beidzūt palaista par gūdu rakstnīka Ontona Slišāna dzimšonys dīnai, kū jis tai i nasagaidēja. trešom kuortom, lopys saturu jau nu suokta gola taisa vairuok cylvāku – kotrs dalīkūt informaceju tod, kod jei ir aktuala, i nagaidūt redaktora voi moderatora atļuovis.

lakuga.lv vacais variants. 28.12.2010

lakuga.lv jaunais variants. 28.12.2010

itys roksts nav ni vacuos, ni jaunuos Lakugys versejis kritika, koč var pīsasīt daudz kam – i salatu zaļajai partejis “Vienotība” kruosai, i niulenejam saturam, kas vaira ir Latgolys Studentu centra sātyslopys lgsc.lv satura 1:1 kopeja, mozuok pošys Lakugys saturs. navarātu saceit, ka pādejā laikā Lakugā rokstu ir moz i, sekojūt RSS pādim, jī byutu nūskriejuši nazkur zamyškā. jūs kopejis nav. 🙂

vēļ pīzeime – koč i lakuga.lv jau nu suokuma ir bejuse i šudiņ ir LgSC projekts, iz tū nav nikaidys atsaucis nivīnā vītā, tymā skaitā sadaļā Par myusim. narunojūt par linku iz LgSC sātyslopu. tuo vītā nūkopeits lopys saturs. rūnās īspaids, ka latgalīšu vide ir na viņ šaura, a juos vyspuor nav – tik vīnys latgalīšu bīdreibys darbeiba.

koč juosoka, ka konceptuali pastateit, ka Lakuga byus tikai latgalīšu, a ni Latgolys kulturys dzeivis lopa, ir sevi īlikt kletkā. kur suocās latgaliskuo kultura i kur beidzās Latgolys kultura? a kur latgaliskuo kultura nūškirama nu pasauļa kulturys? voi kūra “Kamēr” koncerts Latgolā byutu Lakugys cīneigi, ka jimā nabyutu nivīnys dzīsmis latgaliski i dzīduotuoji nabyutu latgalīši? a ka dzīduotuoji byutu latgalīši, tok dzīduotu angliski? voi Lakuga viesteitu par pasauļa popzvaigzni, kas sovā dzīsmē 1 rindeņu deļ eksotikys dzīd latgaliski voi latgalīšu dzīduotuoju, kas dzīd italiski? a hokejs? peišonys kursi? stykla pūdu izstuode?

kur tod ir tei latgalīšu kultura i cik juos ir – ite koč voi vārts atguoduot latgalīšu kulturys goda “Boņuks” peripetejis, ka, nu vīnys pusis, nav jau tū nūtykumu i cylvāku, kū izvierzēt, a gols golā izaruod, ka vīneigī, kas par tū varātu zynūši lemt i byut žurejā, ari poši koč kū dora i teik nūsaukti pretendentu storpā.

pats sev zūbuorsts i kirurgs. tok ka nivīns cyts tūs zūbu naūrb, kaidam tys juodora. koč voi pošvuiceibys ceļā i ar spīgeli.

suokums šudiņ kai jau suokums. ar klaidu paziņuojumim i breinumim.

tok na par tū stuosts. mani vysu vaira puorsteidze sadaliejums trejuos slejuos i trešuos slejis saturs: Twitter, Kū runoj par Latgolu, Sadarbeibys partneri.

ar kū saprge, LgSC, Edeite, termilv, jureits, Raibiis, cyxob i geoviita lobuoki par Moziis i freima, kas taipoš roksta latgaliski? voi ar tū, ka vasali 6 nu 8 nūsauktūs ir LgSC bīdri i personeigi zynomi Lakugys taiseituojim?

tok ite cyta problema – voi kaids nu itūs cylvāku ir pīkrits, ka juo roksti pasaruoda cyta sātyslopā. pasauļa prakse vysaida, i vyss, kas publiceits teiklā, ir nu teikla tikpat vīgli pajemams i kopejams. a ite saīt, ka latgalīšu volūdys (voi potencialys raksteišonys latgaliski) deļ cylvāka mikroblogs voi seikdīnroksts teik dalykts i taisa kaida cyta lopys saturu.

nui, nu vīnys pusis tei ir vareiba runuot ar plašuoku auditoreju i viesteit daudz leluokam cylvāku skaitam, kas varbyut myužam nasaregistreitu tviterī. nui, tei ir ari reklama i īspieja apsazynuot sovu pīdereibu latgalīšim.

a es par sovu privatū dzeivi. voi vyss, kū es dūmoju i pīrokstu, ir plakats, kū grybu karynuot pi sātys sīnys. voi dreižuok – voi es, koč i apsazynoju, ka nu teikla nikas navar tikt izdzāsts, gryb byut nazkaida “Muote Latgola” i tik latgaliskā kontekstā kai Latgalīšu Kulturys Gazeta raksteit par sovu dzeivi i breinumim, kū īraudziejuse. tymā skaitā pasauļam ruodeit sova seikdīnroksta saturu ar vysaidim kasdīnys seikumim i glupuostem, kai ari saraksti ar cylvākim, kam bīži nikaida sakara ar latgaliskū.

voi cylvāks var byut 100% latgalīts 100% sova laika? voi Latvejā var iztikt tik ar latgalīšu volūdu? voi muni realī i virtualī draugi ir tikai latgalīši? voi maņ sevi juolīk kletkā, kab pasauļs palyktu varbyut na lobuoks, a latgaliskuoks?

voi maņ pīnuokums raksteit tikai latgaliski kulturalus rokstus, kab byutu loba latgaliskajam pasauļam, voi apklust i puorsavuokt iz cytu tvitera kontu ar cytu vuordu?

ka nalatgaliskais pasauļs ar munu latgaliski raksteitū breineigi tics golā i skaita, ka tuo gryb i tys interesej, voi latgalīši tiks golā ar munu nalatgaliskū pasauli. atguodojit koč voi Marijis Andžānis pīmāru – kai jei trimdā pīdzeivuoja puormatumus, kam roksta ari cytā volūdā, ka latgalīšu literaturys tok tik moz, i nikuo napublicēja godim. voi Juoņa Klīdzieja pīmāru, kas atsasaceja raksteit latgaliski i sovus tik latgaliskūs dorbus pīraksteja i publicēja latvyski.

voi latgalīšu volūda ir pīnuokums gluobt mierstūšu pasauli? voi latgalīšu volūda ir breiveiba izsaceit pa sovam, kū nikod navarātu pasaceit īvuiceitā i svešā volūdā?

pa munam, ite ir tikai vīna izeja – izlikt filtru, kas Lakugā publicej tikai konkretu Lakugys redaktora izalaseitu ļaužu īrokstus, kas markeiti ar zeimeiti #ltg – aptuvanu tvitera latgalīšu sarokstu var apsavērt ite. kas gryb, lai roksta i īzeimoj sovu īrokstu ar zeimeiti – kod apsazynoj, ka juo īrokstam kaids sakars ar Latgolu, i gryb runuot ar leluoku auditoreju. kas nagryb, tys dzeivoj sovu dzeivi.

mes naasam nivīna īpašums i myusu teksti na tik, koč jī pīraksteiti volūdā, kū lītoj moz cylvāku i kū dzaudzim grybātūs privatizēt.

kai jau ruoda sleja, kas giun atslāgys vuordus, kas saisteiti ar Latgolu, tys nav nikas naīspiejams. tai ari saturs saīt daudz atbylstūšuoks – na ar nazkaidom kaida izalaseitom personeibom, a latgaliskū saisteits.

eisi sokūt – veiksmi! i lai izadūd.

Ledussvētki

bīstieties, foto estēti. es te iekrāmēšu drusku ledus bilžu, jo pēc šīs trakās un negulētās pārjājiena nakts pamatīgi nāk miegs un bloga virpināšana tādās reizēs parasti palīdz.

tā kā esmu slaists no dabas, neko daudz no dienas gaismas šajos Ziemassvētkos neredzēju. precīzāk laikam būtu teikt, ka dzīvoju kā kurmja alā (diezgan apledojušā alā).

piebilde niecīgam mierinājumam – neviena salkana saulrieta šajā baisajā bilžu kopā nebūs. saules apmirdzētu sarmas bilžu arī nebūs. tikai miglainas un zili zaļas pustumsā knapinātas atkalas bildes ar kaut kādiem krūmiem.

neapšaubāmi ievērības cienīga ir hiperlokanā bērza bilde ar Sunīti. atrodi bildē Sunīti un uzmini, uz kura gala viņš, auļodams pa ledu, biežāk krita – uz dibena vai purna!

šeit aplūkojamas 25. decembra mežģīnes, kad likās, ka viss ir baisi un baisāk nevar būt. bet, izrādās, var būt arī baisāk.

mazliet nokratīju lieko sniegu no visādiem smukumkrūmiem, kas tāpat ir gar zemi un laikam jau vairs necelsies, un gandrīz sagriezu džinsenes uz ledus – ej pa lauku un katrs solis gandrīz ar kaucienu, jo sajūta kā iet pa stiklu, kas pie katra soļa iegriežas stilbos. nabaga stirnas. nabaga cūkas. nabaga aļņi un visi citi, kas smagāki par žurku vai lapsu. suns iemanījās skriet tikai pa taciņām un bremzēt ar dibenu.

toties nākošajā dienā bija vēl krutāk. nebaidos žargona, jo prastiem vārdiem šito vairs nevar aprakstīt – dzīvs ledus, pilnīgs vāks visam.

tālu jau nekur netiku, jo nu jau ledus vāks bija vismaz centimetru biezs. Sunītis skrēja un sāpīgi iegāzās – ārā tikai purns, aste un pakaļkājas. kārpījās kā varde pa sviestu, bet izkūlās. no tā brīža pa sērsnu skrēja sīkiem solīšiem, ātri likdams kājas – kā tāda spalvaina un ruda šujmašīna.

kaut kāds pustraks Ledusvecis naktī bija glazējis un bļodas atlikumu izlējis jasmīnu krūmā pie mājas.

lijis, salis, snidzis, atkal lijis, salis, snidzis. šitai ziemai fantāzijas netrūkst. cik tad var banāli snigt?

nākošgad, cerams, gaidāma branga bumbieru raža. ja jau bumbierkoks šitik pamatīgi iepakots.

smildziņa ziedēja sudraba ziediem. smildziņa iekonservēta kā betonā. kaut kur tur ir arī necila dzimtās zemes smildziņa.

fundamentāli. uzpūta neliels vējš, un apkārt sāka krakšķēt, vaidēt un īdēt koku zari. nudien, īsts Dvēseļu mežs. tagad vismaz saprotu, kā radušies tie pantiņi par sudrabiņa lietiņiem, kas līst Ziemassvētku vakarā, un visiem sīkiem žagariņiem, kas sudrabiņu vizina (ne jau transportē, bet mirdz), kā arī sudraba birzīm, pa ko godīgas mātesmeitas vazājas, ne zariņa nenolaužot. domāju gan – būt’ zariņu nolauzuse, tad staigātu sudrabota (lasīt, visu to ledus čupu dabūtu uz galvas kā tādu lavīnu).

kaut kādu suņuburkšķu ledus skulptūras. laime, ka saule ne vien jau bija norietējusi, bet vispār nebija uzlekusi – noturējos un nofotografēju tikai pāris ledus bilžu. nekādu ledū kaltu niedru, nekādu kārklu un nekādu mežrožu.

tā nav nekāda sarma, bet ledus blāķis bērza zaros. visa pasaule kā ievīkstīta biezā un cietā dāvanu papīrā. pilsētas estētiem ko priecāties, lauku radībām ko ciest. Sunītis kājas nesagrieza, kaimiņu suns gan – aizskrēja, bet uz ledus ik pa pāris metriem sastingusi asins pilīte.

priekā!

reizēm esmu arī čakla, bet nu visumā jau slinka kā maita. tā kā nevaru katram uztamborēt pa sniegpārsliņai, tad te būs viena vienīga visiem.

lai jaukas gada beigas, jo Laimīga Jaunā gada gada garantijas nesniedzu. ja nu vienīgi varu novēlēt veiksmi kuģojumā pāri vēl viena gada okeānam. kā arī dzīvesprieku, vērojot visus absurdus, murgus un brīnumus, kas ir neizbēgama ikdienas daļa, jo ērmu pilna pasaule. plus, drusku azarta nepadoties un airēties, ja arī kuģis uzsēžas uz sēkļa un ceļš jāturpina kokosrieksta čaulā.

vairāk neko salkanu nerakstīšu, lai nesabendētu Tavus svētkus.

P. S. paldies Baibai, ka aizdeva drusku interneta, jo man beidzās. baltās sievas zina, kad pietiek strādāt. 🙂

dāvantiņi

dāvinātam zirgam zobos neskatās. bet ja nu tomēr?

paldies Kristai par iedvesmu!

beidzot sapratu pēdējo dienu nīgruma iemeslu – atkal baiso dāvanu laiks. bilance: divas sniega bumbas, 3 blociņi, 1 suvenīrgrāmata un tikai 1 šokolāde un 1 mandarīnu maiss.

Vernera definīcija ir vēl skaudrāka:

nav jau tā, ka man riebtos dāvināt. bet labāk patīk to darīt ikdienā, kad gadās atrast kaut ko labu un vērtīgu tieši šim cilvēkam. kaut vai pēdējās pupu mizas, bet ar glanci. bet Ziemassvētki – dāvanas vajag visiem un reizē. kā vispār var paturēt prātā, cik ļaudīm vajag tās dāvanas, lai nepaliktu kaunā?

atradu izlasīju vienu savu rakstu par dāvanām un otru rakstu. tā tēma tak ir bezgalīga!

kā zināms, dāvanu veikali ir veikali, kur pārdod mantas, ko neviens nekad sev nepirktu. visi sūdzas par aizņemtību. bet ir tak ļaudis, kas to izdomā, ražo, izplata un tad tirgo. iedomājies – stāvi aiz kases un tirgo stikla jumpravas ar ziliem cičiem un bleķa žirafes. (veca Sv. Speerka gudrība)

turpinot domu: dāvanas ir lietas, kas cilvēkiem pašiem riebjas, bet ko viņi ilgi meklē un dāvina cilvēkiem, ko nevar ciest.


re, ko no Latvijas dabūja Putins:

Avots: http://mod.la.lv/avizes/la/2010/12/22/20101222213006_9232.jpg

re, ko es atradu Viļānu tirgus bildēs:


kas ir Tava baisākā dāvana?

Pasauļs

Ontonam Slišānam

Smierts atīt i pajem. Nivīnam navaicoj. Tok i dzeive atīt poša i suocās. Nivīns tok bārnam navaicoj, voi jis gryb dzeivuot. Jis jem i pīdzymst kaidai muotei i kaidam tāvam nazkur iz ituos zemis.

Breinums. Radeišona. Šyunys sasatyka i saguoja kūpā. Varēja tok nanūtikt, tok nazkas nūtyka, a tod jau cyta ceļa nabeja kai dzeivuot i dzeivuot pa sovam.

Kotrys cylvāks ir vasals pasauļs. Tys pasauļs nasarūn ni nu kuo iz leidzonys vītys. Tū pasauli mes kotrys izaudzejam pamazeņam viņ nu vysa, kas ir apleik – nu mamys gluostu, tētis vuordu i sābru lomuošonuos. Apleik tik daudz ceglu, nu kuo ceļt sovu pasauli, tok vysleidza kotrys pats atrūn tū pundamentu iz kuo ceļt – mīlesteiba voi naids, skumis voi cereibys, prīca voi bāda. Kotrs pats meklej i atrūn tū cementu, ar kū lepēt ceglus – speiteibu voi padeveibu, olkonumu voi progareibu, trokumu voi žālumu.

Cegli tymā pasaulī samyurāti cyts pi cyta, sakrytuši kai kaleidoskopā – pasaviersi tai, redzeisi tū, a viersīs itai i īraudzeisi itū. Vysaidi fragmenti sakrytuši, kotru reizi pa sovam. Ūtra taida cylvāka vaira nasatiksi. Ūtram i sova pasauļa naparuodeisi, partū ka jis tī redzēs kū sovu – seve atspeidumus iz ūtra pasauļa sīnu.

Kas zyna, voi latgalīšu pasauļs leluoks, partū ka jam ir dubultais dybyns – vēļ vīna volūda i vēļ vīna nu bierneibys zynoma zeimu sistema ar vuškom i klāvim, studini i batvinim, abādu i saļmom, kopusvātkim i Ganeņu mišu, atlaidom i spovidi, smutim i stulpim, aizalīgšonu runuot sovā volūdā ar bārnim i svešim, myužeigu i napuorejūšu akcentu vysuos pasauļa volūduos.

Voi varbyut latgalīšu pasauļs mozuoks, partū ka kartē jis aizjem tik nalelu daļu jau tai mozuos Latvejis i nikur dzeivē tuoli natiksi ar taidu dzeraunis volūdu – ka vēļ saimē voi veikalā, iz īlys voi kopūs, bazneicā voi diskotekā. A kur karjera, kur īspiejis?

Varbyut tys latgalīšu pasauļs tik mozeņš, ka vīneiguo īspieja jū īraudzeit sovys vaļsts televizejā ir nūbolsuot ar SMS dzīdūšus saimu šovā.

Tok otkon – ka šovu taiseituoji redz, ka ar latgaliskū ideņtitati var peļneit i kotrā šovā īlīk kaidu latgalīti, kab Latgola i alternativī bolsuotu, deļkuo ar latgaliskū napeļnej Latvejis kultura i izgleiteiba?

Latgaliskuo Latveja i šudiņ ir bolta pleme. Nazkas nazynoms, partū ka školā par jū navuica i nastuosta kai par normalu i godu symtim dzeivu latvyskuo pasauļa daļu, a sabīdreibai vīgļuok izalikt, ka nikuo nav. Pasasmīt, pasabreinuot i aizmierst kai nazkū nanormalu.

Zynit tū puosoku par buorineiti – atbrauc iz sātu precinīki, a div gudruos muosys tik pa pogolmu grūzuos, trešuo klietī zam kubula pabuozta, kam dorbūs nūsaskriejuse, nasukuota golva i mute nateira. Tok kas gols golā saguoja – gudruos muosys lobuokajā gadīnī apsaprecēja ar kolpim i aizbrauce iz Īreju, a buorineite palyka par sovys zemis kienenīni, tyka pi sova veirīša i ak jau beja loba mama juo bārnim i nikod nivīnu sovu bārnu nabuoze zam kubula tik partū, ka na tai runoj voi na tai apsaviļcs.

Koč varbyut buorineitis meitys vysys zam kubulu sēd i latgaliski runoj, a sabīdreiba nimoz naizzynoj, ka var apprecēt i koč kū cytu – na tikai tū kulturu, kas pa prīšku grūzuos. Tai tys īt godu godim – i cara i Ulmaņa, i vuocu i sovetskajūs laikūs, i myusu dīnuos.

Stereotipi i montuotys suopis ir myužeigys kai zīmys snīgs – pavasarī nūkiust, a nazkur vysleidza palīk, ka jau kasrudiņ izsnīg otkon nu jauna i kotram jaunam i jaunam satyktajam juoskaidroj, ka asu latvīte i maņ taišni taipat bais par sovu vaļsti i juos nuokūtni kai vysim.

Tok vīnu dīnu izaruod, ka tys pasauļs ir tik vuoreigs kai lads iz rudiņ aizsolušys paļts – mirdz solnā naradzātim rokstim, a dasadūrsi ar zuoboka purnu i sakriss gobolūs. Pa mozai drupaneņai salaseits, zynoms da mīļu i apnics kai babys bufets ar cyrmuļu saāstom kuojom i ar zeļonku aplītom duraveņom.

Vīnā reizē pasauļs saškeist, i vaira nikuo nav tai, kai beja. Nazkuo žāl – kai nanūtykušu svātku voi naapāstu kompetu. Kaleidoskopa stikleni otkon sakryta jaunā rokstā – šmuki, tok vaira na tys. Cyts cylvāks cytā vītā pīraksteis koč kū skaistu, tok vaira na tū. Stykla gabaleni i pērleitis aizrypuoja.

Cikom es runoju latgaliski, volūda ir dzeiva. Cikom es dūmoju i sovā apleicīnī deļ sova pasauļa atrūnu ceglus, muns pasauļs ir jauns i styprys, jis ceļās, aug i palīk vys kruosainuoks. Cikom tu skaiti, kū es rokstu, volūda ir dzeivuoka par dzeivu i munam pasauļam apleik pasaruoda vys vaira i vaira ceglu – jem i ceļ, jem i taisi.

Piec nazcik miļjardu godu saule izdziss i vyss dzeivais iz pasauļa izmiers. Saulis myužu latgalīšu volūdai, vaira i navajag.

Zivju tirgus Minskā

2008. gada 31. decembris, Minskas tirgū pērk un pārdod zivis.

tāpat vien iedomājos un atradu savos krājumos. no laikiem, kad man nebija sava fotoaparāta un niekojos ar visu, kas gadījās pa rokai.

nez, cik starptautiskajā tirgū maksā 1 kg baltkrievu gaļas?

aizver acis, muļķi

interesanti, kas ar mums notiek. vakar sapratu, ka mainījies kaut kas pavisam būtisks – es vairs neticu, ka ir iespējams mainīt pasauli, un vairs nesmaidu visiem. cilvēku jau sen ir par daudz, bet savējo kļūst arvien mazāk.

iespējams, tas ir vecums. droši vien pēdējais brīdis ar ragaviņām uz mežu, jo tālākais ir tikai rutīna un dzīvot kaut kādā aplokā. būt sabiedriski noderīgai piepei.

protams, tas nemaina manu attieksmi pret dzīvi, jo tieši tikpat naivi uzticos un atkal aplaužos, ieperos kaut kādos mistiskos darbos un solījumos, ko žēl lauzt, un tieši tāpat kaut kur klīstu, skatīdamās visā kā pirmo reizi. bet, iespējams, ausis ir nocirstas. tas ir, man ir saglabājies ieradums skriet un triekties, bet neticu. ūdens vairs nenes.

kas vispār ar mums ir noticis. šorīt domāju par tiem draugiem un paziņām, kas kaut kāda iemesla dēļ ir salūzuši. cits miris, cits nodzēries, cits ku-kū, cits aizrāvies ar kaut kādām ārpus esošām un citu formulētām  idejām, it kā meklējot un atrodot balstu savai neizdevušai dzīvei.

kas kopīgs bērnam, Jēzum un budismam.

iespējams, nav slikti, ka kāds iesēj garo pupu un kāpj pa viņu debesīs. kaut kā jau debesīs ir jātiek. ar Dieviņu parunāt, uz mākonīša pasēdēt, kūļājot kājas un beidzot neko nedarot, ar sevi beidzot satikties.

reizēm liekas, ka cits pagrābj Jēzu kā drošo stuti vai tās garās ķekatu kājas un aizmiegtām acīm raušas debesīs. no tāda fanātisma man vienmēr ir bail, jo apzinos – nekad nespēšu noticēt nevienai idejai tā, lai nekad par to nešaubītos un nedomātu no otras puses.

lai gan ko es tur varu domāt vai nosodīt. ir viens laiks, laikam tā ir jaunība, kad nav nekā, bet reizē ir viss. un ir laiks, kad ir kaut kas konkrēti, bet gribas kaut ko pavisam citu. bet ieķeries savā dzīslā, aizver acis un velc, jo pieauguši cilvēki tā dara. netici, bet padodies, lēnām kal tuneli cauri kalnam, jo, iespējams, otrā pusē ir labāk. vai vienkārši kal, jo darbs jau ir iesākts un kādam tas vienalga ir jāpadara.

kaut kā vienalga ir žēl. laikam sajūtas, ka varu visu un viss pašķirsies manā priekšā, jo tam tā ir jānotiek un tas notiek. vai varbūt žēl visu to cilvēku, ko esmu pazinusi, bet kas pa vienam vien kaut kur pazūd, aplaužas un izšķīst.

rīta atradumi

http://www.youtube.com/watch?v=qziFyo3LPmI

šorīt aizgulējos. uzzināju, ka viss nokavēts.
saņēmos uzlikt Ziemassvētku disku. drīz jau būs, var sākt.
par laimi, skanēja vienkārši laba mūzika.

Bet varbūt viņa palika krastā. Noskatījās, kā tu ielec ūdenī, bet nesekoja.
Varbūt nobijās. Varbūt ūdens likās par aukstu, varbūt viņai nemaz nebija peldkostīma. Vai varbūt topavasar viņa vēl nemaz nebija sākusi peldēties.
Varbūt viņa tikai nebija gatava tā pēkšņi sekot. Lekt.

Viņa vēroja, kā ūdens ieskāva tavu augumu, kā tas sitās pret akmens krastiem, kā tas šūpojās gar klintīm. Viņa vēl domāja – zem ūdens taču visam jābūt glumam. Viņa domāja, kā ir izkāpt ārā uz tāda akmens krasta. Vai tas maz vairs jebkad būs iespējams.
Tam būtu jābūt bīstami. Slīd taču.

Somijā viņa līdz tam nebija bijusi nekad un pēc tam vairs ne reizi. Viņa brīnījās par smilgām, skujām, niedrēm un visiem tiem sīkumiem, kas šķietami ir tādi paši kā mājās, tomēr citi.
Somijā viņa pirmo reizi saprata ziemeļu dabas trauslumu. Kā tas viss izaug, steigā nozied un mirst. Somijā viņa saprata Latviju – katras sīkākās smilgas vērtību, izdzīvošanas un dzīvošanas skaistumu.
Vasara ziemeļos ir tik īsa.

Viņa vēroja ūdeni, kas saulē metālisks sitās pret akmens krastiem. Kā tava galva attālinājās. Kā tā pārvērtās par mazu punktiņu. Kā tu sekoji kaut kam, bet nevarēja īsti saskatīt, kam īsti.
Viņa ar šausmām vēroja, kā viļņi sitās, kā tas punktiņš kļuva arvien niecīgāks, brīžam pazuda, kā nesās visi tie ūdensmotocikli, slēpes, laivas un sazin kas. Kā tie leca pāri viļņiem, kā šķēla ūdeni. Kā saslējās, krita un atkal pacēlās virs ūdens.
Viņai bija bail par to mazo punktiņu. Ja varētu pasargāt. Bet no krasta viņai atlika tikai vērot.

Un tā viņa joprojām stāv turpat krastā. Redzējusi kā dzīvību, tā nāvi. Noraugās, kā tu nosalis izlien no ūdens. Kā tu slaukies dvielī. Zosāda, slapji mati. Saspringuši muskuļi. Pieskartos, ja nebūtu bail, ka cits.
Viņa stāv turpat krastā, vēro un domā – pazīs vai nepazīs. Tas pats vai tomēr vairs ne. Jo no pagātnes brīžam nemaz nav iespējams aiziet. Tikai reizēm pagātnes ir stipri par daudz.

ko tikai nevar atrast savā datorā. iepriekšējo gadsimtu putekļi mapītē “teksti”.
tāds atradumu rīts – tā dziesma un šitas gabaliņš.

Back to top