dzīve ir pārāk īsa, lai ietu kājām

sniga sniegs, pa netīrītajām un nekaisītajām ietvēm kā grīļīgas pīles vai uz ateju nepaspējuši bērni steberēja gājēji izplestām kājām, cenšoties nepaslīdēt, nenokrist un sargājot sejas no vēja un asā sniega. uz ielas sastrēgums, tumsā mašīnu ugunis atspīd uz slapja un sniegaina asfalta.

braucu ar riteni pa ietvi un domāju – pa kuru laiku paiet dzīve. jo ir tik sasodīti forši dragāt nenormālā tempā, darīt sazin cik darbus vienlaicīgi un tikpat forši ir vienkārši stāvēt un vērot, skatīties nekurienē, bet skatiens kaut kur aizklīst, acu priekšā migla – nevar ne pamirkšķināt, ne novērst acis.

riepas aplipušas ar sniegu švīkstēja. jābrauc dubulti uzmanīgi, jo nobremzēt gandrīz nav iespējams. pie Kongresu nama tai lielajā laukumā mirdzoša eglīte, balts un liels klajums, no debesīm birst viegls sniegs. mašīnu kasīšanas, stiklu skrubināšanas, mandarīnu mizošanas un karstvīna sildīšanas laiks ir sācies.

ieskrējos, bremzēju un slīdēju pāri laukumam. diezgan viegli tā – nemīt pedāļus, bet pārslidināties pāri. sagrieztu stūri, nokristu. bet kāpēc lai es grieztu stūri.

vienmēr dzīve ir kaut kas vairāk. rutīna, dragāšana, strādāšana, nebeidzamie uzdevumi, kas jānokauj kā šausmoņi datorspēlē – vienu nocērt, trijas vietā, vienu izdari, cits jau vietā. nekad jau nebūs citādi. bet pa vidu tādas rozīnes – viens mirklis, ko atcerēties mūžam. sīkas detaļas, kas ierakstās prātā un tur paliek.

Muris.

un vēl es sapratu, ka man nepatīk kaķi. tas ir, man patīk tādi kaķi, kas klīst, kur acis rāda, bet tad atgriežas un ir kā suņi – nedalīta uzmanība, skrien pretī, iet pakaļ. laikam jau savu kaķi tāpat kā savu suni ir jāizaudzina pašam pēc sava prāta.

uz ielas savācu kaķīti. pārējie vēl tagad tur sēž, sarāvušies kamolā. rīt kaķītis brauks uz laukiem un kļūs par kaķi un kārtīgu mednieku.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *