24. novembra memuāri

mans skapis un 2009. gada ķirbji.

šodien es sapratu, ka viss ir pilnīgā pakaļā. skrienu pa ielām, kaut ko plosos un daru, bet kaut kas nav tā. jo kas gan man no lietām, kas būs mainījušās kaut kad nākotnē, jo šobrīd es daudz strādāšu, ja tagad es tikai strādāju vai vēl trakāk – mēģinu reizē padarīt tūkstoš lietu, kam rezultāts būs kaut kad, bet šobrīd ir tikai process un nokavēti termiņi.

šobrīd mani grib nosist nezin cik cilvēku nepadarīto darbu dēļ, bet tad jau man sen būtu jābūt mirušai. apzinos to, ieslēdzu interneta  radio un ieeju bloga administrēšanas panelī. iespējams, šī ir mana izklaide.

protams, man ir paveicies. kaut kā tā ir sanācis, ka daru tikai to, ko gribu. man nav jāstrādā naudas dēļ. (tas ir, es nestrādāju naudas dēļ, bet man par to reizēm samaksā. reizēm tas ir diezgan bēdīgi, bet reizēm tik vienkārši – pacelties un lidot.)

būtu tak jāatrod sevi un jāfilcē brošas, jāmācās smaidīt un jāatvēl laiku sev, šopings un citas femīnās stulbības. nu un. es zinu, kur es esmu un kas es esmu. filca brošas to nepalīdzēs atklāt. laikam gan ir lietas, kas vienkārši ir, lai arī apzināties to reizēm ir diezgan sāpīgi. satikt sevi pliku 1:1 un sadzīvot ar sevi bez ilūzijām.

māja kaut kur Baltkrievijā.

dzīvē daudz kas ir tāds mašīnas apsildāmais sēdeklis. principā var iztikt, bet tomēr jauki. teiksim tā, bez tāda sēdekļa iztikām bērnībā, iztikām jaunībā, iztiktu arī tagad, bet jauki, ka ir. toties tas nav nekāds tāds, par kā zaudējumu būtu vērts skumt. mašīna funkcionē arī bez sēdekļa, tas tikai ļauj sēdēt pie stūres. apsildāms sēdeklis tikai ļauj nedomāt par aukstumu un izbaudīt braukšanas brīdi, kustību, komfortu.

vai varbūt dzīvē kā internetā. var iztikt ar GPRS ātrumu vai klusiņām sēdēt savas 15 minūtes draugiem.lv ciema bibliotēkā. bet var ļauties apdullinošai informācijas straumei un būt reizē Amerikā, reizē Berlīnē un sazin kur. bet tas vienalga nav nekas tāds, bez kā nevarētu iztikt.

cilvēkam vajag tik maz. to apzinos katru reizi, kad padsmit minūšu laikā sapakoju mantas uz nedēļu. ceļš manai dzīvei atdod strādājot zudušo jēgu.

mašīna Daugavpils nomalē.

iespējams, tas viss ir pupu mizas. apsildāmais sēdeklis auto ir forši. bet bez apsildāma sēdekļa var iztikt tāpat kā var iztikt bez daudz kā. būtiskais jau nav rozā. visticamāk tas ir kaut kas pelēks un bezkrāsains – kā auzu pārslu putra no rīta vai apmākusies rudens diena.

vakars satumst, pirms vēl paspējis uzaust rīts. un pa to starpu vēl jāpamanās būt laimīgai un izdarīt tūkstoš nesakarīgu lietu.

ķirzaka pamestās mājās kaut kur Baltkrievijas rezervātā.

Mani vienmēr mulsina satikšanās ar dzelzs mūri manā apziņā. Kad satieku savus ārpusē augušos vienaudžus, es redzu, ka viņiem ir vairāk kopīga ar maniem draugiem, kam tagad ir ap divdesmit, nevis ar mani. Iespējams, es esmu vecāka par sevi, jo tā ir kaut kāda cita pieredze – bijusī PSRS. Laiks kaut kādā ziņā ir sakompresējies un kaut kādā ziņā eksplodējis. Iespējams, kopš tā laika ir pagājis vairāk laika, nekā man šķiet.

Kad mēs bērnudārzā skaitījām dzejoļus par Ļeņinu, viņi tur rietumos krāva kluču pilis. Kad mūsu pilis sagruva, viņi to redzēja TV ziņās.

Varbūt mūsu pieaugušie bija tā pārņemti ar savām gruvešos sakritušajām dzīvēm, ka nemaz nepamanīja sagrūstam arī mūsējās. Varbūt viņi visam ļāva notikt, ļāva nogrimt dibenā arī vēl izglābjamām lietām un cilvēkiem, pazust iznīcībā un nekurienē, cenšoties aizmirst, padarīt par nebijušu visu savu pagātni un savus mūžus. Viņi ļāva aiziet bojā pēdējam, visam cilvēcīgajam, kas vēl bija palicis. Viņi iznīcināja savu padomju pagātni, ne pie kā nevainīgus un par lētu naudu gaļā nodotus sugas lopus ieskaitot, – lai nekas nepaliktu pāri.

Varbūt viņi pat sajuta saldu prieku no apkārt esošās iznīcības, no vaļā atstātajām fermu durvīm, no izvazātajām mantām, no kolhoza tehnikas, kas sarūs un ieaug zālēs, no pazušanas, kas pletās arvien tālāk, pārņemdama un pakļaudama arvien jaunus ļaudis, ģimenes, dzimtas, ēkas, iznīcinādama pēdējos vecā laika cilvēcīgos vaibstus un vismaz pagaidām neļaudama dzimt kaut kam jaunam un paliekošam.

Tās bija pieaugušo cīņas. Viņu vēlme ar vienu cirtienu atbrīvoties no padomju pagātnes, dzīvot labāk, bēgt un izlikties. Tās bija viņu spēles un viņu izlikšanās, cīņa par skaistu un pašu bīdītu dzīvošanu, par brīvu pieeju desām un maizei, bet mēs gadījāmies pa vidu. Mēs bijām bērni, ko viņi parāva līdzi, tad atjēgušies steigšus mācīja dzīvot un dziedāt pareizi – patriotiskās un Dieva dziesmas latviešu valodā. It kā mēs būtu mūzikas plates, vairākkārt rakstāmas CD matricas vai papīra gabali, kur katrs var rakstīt, ko grib, un paša ierakstīto tad saņemt pretī.

Mēs bijām bērni, ko paņēma aiz rokas, ierāva kādā vilcienā, apsolīja kaut ko un veda, mēs bijām papīra lapas, kur kāds kaut ko rakstīja, pierakstīja un dzēsa, bet nekā īsti stabila jau nebija. Mēs pabeidzām skolu, kurā nekad nebijām iestājušies, mēs dabūjām visvisādas izglītības reformas, bet par mūsu izglītību viņiem bija nospļauties. Mēs bijām piedzimuši kaut kur nekurienē un uzauguši ratos pa ceļam, stacijas uzgaidāmajā zālē un uz perona, kur viņi gaidīja uz veco laiku atgriešanos un Ulmaņa svētības atdzimšanu, un mēs cerējām tur nodzīvot visu savu mūžu, bet dzīvot sanāk tikai vilcienā – lopu vagonā, preču kastē, kopējā kupejā vai luksus vāģī.

Riteņi klaudz, šūpojas grīda. Ērta un droša pabraukšanās. Ja tikai neliktos, ka tas nebeigsies nekad, ka tās saldās domas par apsolīto labāko nākotni ir izdomātas, ka drošība un miers nekad nepienāks, jo tādu nemaz nav.

Mēs taču nemākam citādi. Mēs vienmēr esam bijuši ceļā – no mirkļa, kad mūs aiz rokas ieveda vilcienā, no mirkļa, kad redzējam sagrūstam savas pilis un mēs palikām pliki kā žurkas – ar to, kas mugurā un uz pleciem. Mums nekad nav bijis nekā stabila un nemainīga, ja par paliekošu vērtību neuzskatīt mūžīgo būšanu ceļā. Mēs bijām vēl bērni, kad sabruka mūsu pasaule. Bet mēs esam par vecu, lai to neatcerētos.

Mēs esam tā paaudze, kam lemts nomirt ceļā, lai apsolīto zemi sasniegtu tie, kas vēl tikai dzims un kas nekad nav redzējuši ne mūsu sen nojauktās mājas, ne stacijas uzgaidāmo telpu. Gala staciju sasniegs tie, kas neko neatceras, nealkst pēc nekā un ir dzīvojuši tikai ar domām par skaisto nākotni un apsolīto nākotnes zemi. Tie, kas piedzima jau vilcienā vai tuvu galapunktam. Vai varbūt neviens, jo mēs jau nemaz nezinām un nekad neuzzināsim, ar ko tas beigsies un vai jelkad mēs būsim mājās.

govis iet uz mājām, ļoti daudz svarīgu un dzīvu govju. uz ceļa nepacietīgi auro auto un vientuļš krusts ceļmalā. vakars Baltkrievijā, 2008. gada vasara.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *