putojošā varde un gudrība

man ir viena draudzene, kam Lāčplēšana dienā ir gan dzimšanas, gan vārda diena. viņa gan nav ne Lāšplēsis, ne Ojārs. laikam jau 10 vai 15 gadus viņa vaid, ka neapprecēsies, ka neviens viņu tādu nemīlēs, ka viņa nevienam nav vajadzīga. tajā pašā laikā visus, kas mēģina tuvoties, viņa padzen kā klibus  suņus. 😀 tie tik noskatās pakaļ kā spanieli nokārtām ausīm, un tad viņa atkal vaid, ka nomirs viena un nabagmājā. 😀

šodien es nolēmu sākt jaunu un skaistu dzīvi. pieauguša un lietišķa cilvēka dzīvi, kas pieņem lēmumu un izdara, nevis tirinās mēnešiem, atlikdams dienu no dienas un tā mūžīgi. pēcpusdienā ielīdu Stomatoloģijas institūta mājaslapā un apskatījos, ka akurāt vakarā dežurē labais rīkļurāvējs jau nu nē, bet zobu rāvējs.

redz, man ir pāris vecu gudrības zobu, kas savu laiku jau sen nokalpojuši. tā kā disertāciju es jau uzrakstīju, īsti vairs nav iemesla viņus paturēt, jo kam gan vajadzīgas gudras sievietes. 🙂 sievietes laime galu beigās nav bibliotēkā, bet pie plīts. tā kā filcēšana un brošu taisīšana mani nesaista, ēst taisīt neko jēdzīgu nemāku, bet pie bibliotēkām tikai fotografējos, tad vienīgais veids, kā kļūt par sievieti, ir izraut gudrības zobus. skaistums prasa upurus.

visādā ziņā tie zobi man īpaši netraucē, bet kārtībai jābūt – jau no apmēram pavasara katru nedēļu secinu, ka šonedēļ tam nav laika. bet šovakar pēkšņi secināju, ka laiks ir. brīdi vēl pakašājos pa internetu un devos ceļā. ar riteni.

ja kāds domā, ka ar riteni nevar braukt raut zobus, tad tā nav taisnība. Kurzemē viena teicēja (es gan jau aizmirsu, kura tā bija) šoruden stāstīja, kā ar riteni braukusi no Zlēkām uz Pilteni pie zobārsta, tur viņai izrāvuši zobu, šī gandrīz noģībusi. zobārsts noguldījis uz kušetītes, kāda jau tur kabinetā bijusi. brīdi pagulējusi, atjēgusies, sēdusies uz riteņa un pa visu vasaras sutoņu uz mājām – govis ta jāslauc.

kas tad man tas sprīdis no Dzirciema ielas līdz Āgenskalnam. tāds pūtiens vien. un ne man govis jāslauc, ne cūkas jābaro. turklāt arī no savas pieredzes zinu, ka nekas īpašs tas nav. miršana ir diezgan ilgs process, pa to laiku var arī ar riteni pabraukt.

reiz, kad man gadījās pie Olimpijas pārsist lūpu, jo negribēju sabraukt bērnu, bet ātro palīdzību izsaukt nevarēju, jo nevarēju parunāt, bet pārējie spēja tikai vaidēt un drebēt, iegāju aptiekā un palūdzu marli, ko pielikt pie sejas, sēdos vien uz asiņainā ričuka un laidu uz to pašu Dzirciema ielu. turklāt reģistratūrā vēl nogaidīju labu brīdi, jo vajadzēja aizpildīt kartīti (nav ne jausmas, kādu adresi viņi tur uzrakstīja, jo es īsti nerunāju, bet viņi nedeva rakstīt pašai), kā arī sagaidīt savu rindu, kamēr pārsien visādus vecos ievainojumus. pa to laiku arī šoks bija pārgājis un pie ārsta jau uzvedos kā cilvēks. turklāt arī riteni neviens nenozaga, kaut ārā nebija pieslēgts. asinis, izrādās, ir diezgan labs līdzeklis pret zagļiem.

šovakar bija laiks sagatavoties miršanai. pa ceļam nolēmu nopirkt pretsāpju zāles, ja nu pēc narkozes atlaišanās jārāpo pa sienām. vismaz Mērfijam par prieku, kas noteikti parūpētos, lai sāp, ja to zāļu nebūtu. piestāju pie Universitātes aptiekas, kam apkārt bija kārtīgi Bermontiādes ierakumi un dubļu žampa. izspraucos cauri kaut kādām dzelzs stalažām, pieknaģēju ričuku, nopriecājos par spoži apgaismotajiem logiem un bleķa plāksni, kas solīja strādāt līdz 20:00. bet še tev. maita krīze. izrādās, uz durvīm nožēlojama lapiņa – strādā līdz 19:00.

aptieku tomēr dabūju, bet citu. iegāju. aptiekas mani vienmēr mulsina, jo vairāk par hematogena, C vitamīna, žurku zāļu un govs laizāmā sāls iegādi neko nesaprotu. turklāt divu pēdējo Rīgas aptiekās nemaz nav.

uz manu dīvaino penteri, ka, lūk, jāpērk pretsāpju zāles vēlā vakarā un obligāti šovakar, jo sāpēs zobs, kas nesāp, bet vēl nav izrauts, tāpēc varbūt sāpēs, kad būs izrauts, aptieķniece pateica, ka TIK stipras zāles viņa bez receptes nevar dot. par to gan biju šokā – kā tad es tās zāles nopirkšu, ja man būs izrauts zobs un nevarēšu parunāt?

brīdi palūrējusi uz mani un drusku iebraukusi situācijā, aptieķniece iedeva kaut kādas laikam galvassāpju tabletes. īsti neatšķiru.

pirmā rituāla daļa ir veikta. kad apmēram pirms gada veicu līdzīgu operāciju, nopirktās zāles tā arī nevajadzēja, jo nekas nesāpēja. Mērfijs darbojas. turklāt man arī nav ne mazākās nojausmas, kur tās tabletes liku.

pieslēdzu ričuku Stomatoloģijas institūta pagalmā, braši pēros iekšā, bet durvis ta ciet. izrādās, tur ir divas iestādes. durvis starp to institūtu un Valsts Zobārstniecības centru slēdz 19:00. bet kas tad man – izgāju ārā, apgāju apkārt korpusam un iegāju no otras puses un tiku iekšā – strādā līdz 20:00. prieks un laime.

tomēr garderobists, tāds stipri pamatīgas miesasbūves vecis (parasti garderobēs strādā sievietes vai kaut kādi kāsī saliekušies nīkuļi, kas neder nekam citam), stipri šaubījās, ka mani kāds zobāksts ņems pretī – bija galu beigās jau gandrīz 19:30, uz ko atbildēju, ka jāpamēģina, bet tad jau domās tālāk.

tā arī bija – pēdējais vilciens aizbrauca deguna galā. zilā jakā ar uzrakstu LNT ievilktam pamatīgam vecim, kas gandrīz vienlaicīgi diedelēja zoba raušanu, šķiet izdevās. paņēma kartīti un aizgāja. bet viņam arī vajadzība spiedīgāka. neba viņš arī par sievieti gribēja kļūt, izraujot gudrības zobus, bet viņam sāpēja. (man nāk miegs, tāpēc apmēram ap šo vietu teikuma konstrukcijas kļūst īpatnēji ģermāniski slāviskas.)

toties brauciens nebija par velti. pirmkārt, uzzināju, kā sauc manu zobākstu, un pierakstījos, jo ja nu kaut kas kaut kur atkal taisās drupt – lai pārbauda. otrkārt, pierakstījos pie higiēnista, jo tā lieta nekad netraucē. un, treškārt, nopirku putojošo vardi. tiesa gan, to vardi nenopirku Stomatoloģijas institūtā.

bija tā. braukdama no zobu neraušanas, iemaldījos kaut kādās tumšās sīkielās un apmaldījos. pēkšņi skatos – veikals “Top!”, skatlogā spoži izgaismota vitrīna ar augļiem. tā sagribējās kaut ko garšīgu – ja jau nekas nav izrauts un var ieēst. rausos nost no ričuka un gāju pa šķirbu skatīties, vai pieņem kartes, jo uz durvīm bankas uzlīmju nebija.

pie veikala ieejas uz palodzes melns kaķītis bija saritinājies kamolā un gaidīja. gāja vecis garām un tam kaķim pa kupri ar kaut kādu dokumentu mapi, bet tas tik skatās. tā arī nesapratu, kāpēc tas vecis tā darīja – familiārs žests vai savējo būšana, naids vai agresija. bet kaķis tāds pagaru spalvu, bet paēdis izskatījās.
augļus tomēr nenopirku, jo viss bija mēsls – cieta hurma, sakaltuši granātāboli, poļu āboli ar biezu mizu, zaļi banāni, vīnogas ar brūniem pleķiem, gurķi plēvē, savītuši salāti. ņemams bija tikai ingvers, bet tas man riebjas.

toties atradu lielisku dāvanu draudzenei, kas nav ne Lāčplēsis, ne Ojārs, tomēr 11.11. svin i savu dzimmeni, i vārdeni.

tā ir caurspīdīga plastmasas ola, iekšā drausmīga zaļa varde ar izvalbītām acīm, klāt ķēdīte. principā tāds liels un stulbs breloks. tālāk lietošanas pamācība.

Rotaļlieta – Varde. Ūdens temperatūra no 15-35 grādiem. 1. Atveriet vāciņu. 2. Ielejiet ūdeni. 3. Ūdens sāks putot. 4. Pēc piecām minūtēm princis būs izšķīries. 5. Kad ūdens ir beidzis putot, nomainiet to. 6. Pēc 72 stundām princis ir pilnībā izaudzis. Papildus informācijai skatīt attēlus. Uzmanību! Nav paredzēts bērniem līdz 36 mēnešu vecumam. Satur sīkas detaļas. Nosmakšanas risks! Iepakojums nav domāts spēlēšanai. Ražots Ķīnā!

izrādās, no putām piedzimst ne tikai Venēra, bet arī Ķīnā ražots princis.

bet laikam jau rīt būs jāmeklē jauna dāvana, jo Nellija nesapratīs. sieviešu dzimšanas dienas jau tāpat ir traģisks brīdis, bet dāvināt burciņā audzināmus prinčus laikam nav smalkais stils.tik daudz gudrības manī vēl ir palicis. galu beigās – man tak vēl ir visi zobi un kaut kāda gudrība arī vēl turas. cerams.

4 thoughts on “putojošā varde un gudrība”

  1. Labs darbiņš. Bet izvirzās tēma: kādēļ nepareizi ir “sen atpakaļ”? (Atbilde: “atpakaļ” ir virzība telpā vai laikā, ne stāvoklis.)

    1. un es jau cerēju, ka komentārs par migšanas brīdī rakstītiem tekstiem ar ļoti dīvainu vārdu secību. 😀

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *