dzīve ir pārāk īsa, lai ietu kājām

sniga sniegs, pa netīrītajām un nekaisītajām ietvēm kā grīļīgas pīles vai uz ateju nepaspējuši bērni steberēja gājēji izplestām kājām, cenšoties nepaslīdēt, nenokrist un sargājot sejas no vēja un asā sniega. uz ielas sastrēgums, tumsā mašīnu ugunis atspīd uz slapja un sniegaina asfalta.

braucu ar riteni pa ietvi un domāju – pa kuru laiku paiet dzīve. jo ir tik sasodīti forši dragāt nenormālā tempā, darīt sazin cik darbus vienlaicīgi un tikpat forši ir vienkārši stāvēt un vērot, skatīties nekurienē, bet skatiens kaut kur aizklīst, acu priekšā migla – nevar ne pamirkšķināt, ne novērst acis.

riepas aplipušas ar sniegu švīkstēja. jābrauc dubulti uzmanīgi, jo nobremzēt gandrīz nav iespējams. pie Kongresu nama tai lielajā laukumā mirdzoša eglīte, balts un liels klajums, no debesīm birst viegls sniegs. mašīnu kasīšanas, stiklu skrubināšanas, mandarīnu mizošanas un karstvīna sildīšanas laiks ir sācies.

ieskrējos, bremzēju un slīdēju pāri laukumam. diezgan viegli tā – nemīt pedāļus, bet pārslidināties pāri. sagrieztu stūri, nokristu. bet kāpēc lai es grieztu stūri.

vienmēr dzīve ir kaut kas vairāk. rutīna, dragāšana, strādāšana, nebeidzamie uzdevumi, kas jānokauj kā šausmoņi datorspēlē – vienu nocērt, trijas vietā, vienu izdari, cits jau vietā. nekad jau nebūs citādi. bet pa vidu tādas rozīnes – viens mirklis, ko atcerēties mūžam. sīkas detaļas, kas ierakstās prātā un tur paliek.

Muris.

un vēl es sapratu, ka man nepatīk kaķi. tas ir, man patīk tādi kaķi, kas klīst, kur acis rāda, bet tad atgriežas un ir kā suņi – nedalīta uzmanība, skrien pretī, iet pakaļ. laikam jau savu kaķi tāpat kā savu suni ir jāizaudzina pašam pēc sava prāta.

uz ielas savācu kaķīti. pārējie vēl tagad tur sēž, sarāvušies kamolā. rīt kaķītis brauks uz laukiem un kļūs par kaķi un kārtīgu mednieku.

24. novembra memuāri

mans skapis un 2009. gada ķirbji.

šodien es sapratu, ka viss ir pilnīgā pakaļā. skrienu pa ielām, kaut ko plosos un daru, bet kaut kas nav tā. jo kas gan man no lietām, kas būs mainījušās kaut kad nākotnē, jo šobrīd es daudz strādāšu, ja tagad es tikai strādāju vai vēl trakāk – mēģinu reizē padarīt tūkstoš lietu, kam rezultāts būs kaut kad, bet šobrīd ir tikai process un nokavēti termiņi.

šobrīd mani grib nosist nezin cik cilvēku nepadarīto darbu dēļ, bet tad jau man sen būtu jābūt mirušai. apzinos to, ieslēdzu interneta  radio un ieeju bloga administrēšanas panelī. iespējams, šī ir mana izklaide.

protams, man ir paveicies. kaut kā tā ir sanācis, ka daru tikai to, ko gribu. man nav jāstrādā naudas dēļ. (tas ir, es nestrādāju naudas dēļ, bet man par to reizēm samaksā. reizēm tas ir diezgan bēdīgi, bet reizēm tik vienkārši – pacelties un lidot.)

būtu tak jāatrod sevi un jāfilcē brošas, jāmācās smaidīt un jāatvēl laiku sev, šopings un citas femīnās stulbības. nu un. es zinu, kur es esmu un kas es esmu. filca brošas to nepalīdzēs atklāt. laikam gan ir lietas, kas vienkārši ir, lai arī apzināties to reizēm ir diezgan sāpīgi. satikt sevi pliku 1:1 un sadzīvot ar sevi bez ilūzijām.

māja kaut kur Baltkrievijā.

dzīvē daudz kas ir tāds mašīnas apsildāmais sēdeklis. principā var iztikt, bet tomēr jauki. teiksim tā, bez tāda sēdekļa iztikām bērnībā, iztikām jaunībā, iztiktu arī tagad, bet jauki, ka ir. toties tas nav nekāds tāds, par kā zaudējumu būtu vērts skumt. mašīna funkcionē arī bez sēdekļa, tas tikai ļauj sēdēt pie stūres. apsildāms sēdeklis tikai ļauj nedomāt par aukstumu un izbaudīt braukšanas brīdi, kustību, komfortu.

vai varbūt dzīvē kā internetā. var iztikt ar GPRS ātrumu vai klusiņām sēdēt savas 15 minūtes draugiem.lv ciema bibliotēkā. bet var ļauties apdullinošai informācijas straumei un būt reizē Amerikā, reizē Berlīnē un sazin kur. bet tas vienalga nav nekas tāds, bez kā nevarētu iztikt.

cilvēkam vajag tik maz. to apzinos katru reizi, kad padsmit minūšu laikā sapakoju mantas uz nedēļu. ceļš manai dzīvei atdod strādājot zudušo jēgu.

mašīna Daugavpils nomalē.

iespējams, tas viss ir pupu mizas. apsildāmais sēdeklis auto ir forši. bet bez apsildāma sēdekļa var iztikt tāpat kā var iztikt bez daudz kā. būtiskais jau nav rozā. visticamāk tas ir kaut kas pelēks un bezkrāsains – kā auzu pārslu putra no rīta vai apmākusies rudens diena.

vakars satumst, pirms vēl paspējis uzaust rīts. un pa to starpu vēl jāpamanās būt laimīgai un izdarīt tūkstoš nesakarīgu lietu.

ķirzaka pamestās mājās kaut kur Baltkrievijas rezervātā.

Mani vienmēr mulsina satikšanās ar dzelzs mūri manā apziņā. Kad satieku savus ārpusē augušos vienaudžus, es redzu, ka viņiem ir vairāk kopīga ar maniem draugiem, kam tagad ir ap divdesmit, nevis ar mani. Iespējams, es esmu vecāka par sevi, jo tā ir kaut kāda cita pieredze – bijusī PSRS. Laiks kaut kādā ziņā ir sakompresējies un kaut kādā ziņā eksplodējis. Iespējams, kopš tā laika ir pagājis vairāk laika, nekā man šķiet.

Kad mēs bērnudārzā skaitījām dzejoļus par Ļeņinu, viņi tur rietumos krāva kluču pilis. Kad mūsu pilis sagruva, viņi to redzēja TV ziņās.

Varbūt mūsu pieaugušie bija tā pārņemti ar savām gruvešos sakritušajām dzīvēm, ka nemaz nepamanīja sagrūstam arī mūsējās. Varbūt viņi visam ļāva notikt, ļāva nogrimt dibenā arī vēl izglābjamām lietām un cilvēkiem, pazust iznīcībā un nekurienē, cenšoties aizmirst, padarīt par nebijušu visu savu pagātni un savus mūžus. Viņi ļāva aiziet bojā pēdējam, visam cilvēcīgajam, kas vēl bija palicis. Viņi iznīcināja savu padomju pagātni, ne pie kā nevainīgus un par lētu naudu gaļā nodotus sugas lopus ieskaitot, – lai nekas nepaliktu pāri.

Varbūt viņi pat sajuta saldu prieku no apkārt esošās iznīcības, no vaļā atstātajām fermu durvīm, no izvazātajām mantām, no kolhoza tehnikas, kas sarūs un ieaug zālēs, no pazušanas, kas pletās arvien tālāk, pārņemdama un pakļaudama arvien jaunus ļaudis, ģimenes, dzimtas, ēkas, iznīcinādama pēdējos vecā laika cilvēcīgos vaibstus un vismaz pagaidām neļaudama dzimt kaut kam jaunam un paliekošam.

Tās bija pieaugušo cīņas. Viņu vēlme ar vienu cirtienu atbrīvoties no padomju pagātnes, dzīvot labāk, bēgt un izlikties. Tās bija viņu spēles un viņu izlikšanās, cīņa par skaistu un pašu bīdītu dzīvošanu, par brīvu pieeju desām un maizei, bet mēs gadījāmies pa vidu. Mēs bijām bērni, ko viņi parāva līdzi, tad atjēgušies steigšus mācīja dzīvot un dziedāt pareizi – patriotiskās un Dieva dziesmas latviešu valodā. It kā mēs būtu mūzikas plates, vairākkārt rakstāmas CD matricas vai papīra gabali, kur katrs var rakstīt, ko grib, un paša ierakstīto tad saņemt pretī.

Mēs bijām bērni, ko paņēma aiz rokas, ierāva kādā vilcienā, apsolīja kaut ko un veda, mēs bijām papīra lapas, kur kāds kaut ko rakstīja, pierakstīja un dzēsa, bet nekā īsti stabila jau nebija. Mēs pabeidzām skolu, kurā nekad nebijām iestājušies, mēs dabūjām visvisādas izglītības reformas, bet par mūsu izglītību viņiem bija nospļauties. Mēs bijām piedzimuši kaut kur nekurienē un uzauguši ratos pa ceļam, stacijas uzgaidāmajā zālē un uz perona, kur viņi gaidīja uz veco laiku atgriešanos un Ulmaņa svētības atdzimšanu, un mēs cerējām tur nodzīvot visu savu mūžu, bet dzīvot sanāk tikai vilcienā – lopu vagonā, preču kastē, kopējā kupejā vai luksus vāģī.

Riteņi klaudz, šūpojas grīda. Ērta un droša pabraukšanās. Ja tikai neliktos, ka tas nebeigsies nekad, ka tās saldās domas par apsolīto labāko nākotni ir izdomātas, ka drošība un miers nekad nepienāks, jo tādu nemaz nav.

Mēs taču nemākam citādi. Mēs vienmēr esam bijuši ceļā – no mirkļa, kad mūs aiz rokas ieveda vilcienā, no mirkļa, kad redzējam sagrūstam savas pilis un mēs palikām pliki kā žurkas – ar to, kas mugurā un uz pleciem. Mums nekad nav bijis nekā stabila un nemainīga, ja par paliekošu vērtību neuzskatīt mūžīgo būšanu ceļā. Mēs bijām vēl bērni, kad sabruka mūsu pasaule. Bet mēs esam par vecu, lai to neatcerētos.

Mēs esam tā paaudze, kam lemts nomirt ceļā, lai apsolīto zemi sasniegtu tie, kas vēl tikai dzims un kas nekad nav redzējuši ne mūsu sen nojauktās mājas, ne stacijas uzgaidāmo telpu. Gala staciju sasniegs tie, kas neko neatceras, nealkst pēc nekā un ir dzīvojuši tikai ar domām par skaisto nākotni un apsolīto nākotnes zemi. Tie, kas piedzima jau vilcienā vai tuvu galapunktam. Vai varbūt neviens, jo mēs jau nemaz nezinām un nekad neuzzināsim, ar ko tas beigsies un vai jelkad mēs būsim mājās.

govis iet uz mājām, ļoti daudz svarīgu un dzīvu govju. uz ceļa nepacietīgi auro auto un vientuļš krusts ceļmalā. vakars Baltkrievijā, 2008. gada vasara.

rotējošais Mērfijs un sātana izdzimums zem skapja

nav ne jausmas, vai Mērfijs ir reāla persona un izrietoši – vai viņš ir miris. bet tagad šis droši vien rotē kapā kā kloķis. godam pastrādāts! godam!

atcerieties visu, ko es jebkad esmu teikusi par tiem sātana izdzimumiem! piemēram, šo pāris dienu veco apgalvojumu:


tad nu varat apsveikt. man zem skapja sēž balts nobijies kaķītis un lūr. pa laikam viņš izlien un dara visu, lai es šo ievērotu, tomēr tā īsti glaudīties neļaujas. viņš, iespējams, to gribētu, bet baidās. pieskarties var, noglāstīt var, bet tomēr labāk notīties un skatīties lielām acīm kā pogām. vai ar lielu blīkšķi neuzkrītoši nolekt no kādas virsmas.

jā, sasodīts, man mājās ir kaķis! četras kājas, aste, ūsas un vēders. padsmit minūtes tīrīju mēteli, jo, protams, ka tas ir balts kaķis (jo tad, kad viņu noķēru, man mugurā bija melns mētelis). attiecīgi – būtu bijis balts mētelis, tas būtu melns kaķis – Mērfijam sveiks.

un viss tikai tāpēc, ka es izdomāju pirms brīvdienām drusku ietusēt. ap pusnakti nācu mājās (diezgan godīgā laikā, jo jau 8 bija jābūt pie LU, lai ietu korporāciju gājienā uz Brāļu kapiem). lija lietus, pūta vējš, sniga sniegs – īsts raganu laiks. pie mājas stūra zem balkona uz lupatas sēdēja kaķene ar diviem kaķēniem. tad nu es piegāju un to vienu savācu, jo otrs bija dziļāk ielīdis.

ja kādam gadījumā vajag kaķēnu, tas otrs vēl tur ir. melns ar baltu krūtiņu. klasiskais.

tā kā nevaru savākt visus pasaules kaķus un būt visiem par pestīšanu, paņēmu tikai vienu. gan jau arī kaķene ir ņemama un normāla – balts un dauzonīgs istabas lops, ne pagraba mežonis.

viennozīmīgi skaidrs, ka tā ir jauniņa mājas kaķene, kas apbērnojusies un ar visiem bērniem izlikta ārā. sīkais kaķis māk iet kastītē, uzvedas ļoti miermīlīgi, ir pieradis pie cilvēkiem.mežoni tak es nebūtu šitā savākusi – pienācu klāt, paņēmu rokās un aiznesu.

vot šito es nekad neesmu sapratusi – tad noslīcini uzreiz vai meklē saimniekus, nevis mētā pa pasauli! sak, sekss ir labs, bet bērnus likšu glābējsilītē, jo abortam nav naudas un sirdsapziņa neļauj. tikai atšķirība tāda, ka kaķiem nav tādas silītes. un ziema nāk.

esmu lauku cilvēks un nekādas kaķu un suņu bučošanas nesaprotu – dzīvnieks ir dzīvnieks, dzīvniekam ir dzīvnieka vieta. tā nav nekāda neesošo attiecību vai nedzimušo bērnu protēze. bet no bērnības esmu iemācīta un iemācījusies cienīt dzīvību – palīdzi, ja kaut kas noticis, vai arī nokauj, ja palīdzēt vairs nevari. esmu šuvusi vistai ādu – bija nodīrāts pliks kakls, ādas ļecka atsevišķi. kakls sadzija, vista izdzīvoja un varbūt vēl tagad dēj olas. esmu amputējusi cālim kāju, pārdūrusi uzpūstai govij vēderu – diemžēl abos gadījumos par vēlu. esmu arī nokāvusi jaunu vistiņu, ko saplēsis vanags – lai nemokās ar saplosītu miesu. žēl, nevaru, bet jādara.

bet nu izmest, pamest – tā nudien ir šito visu pilsētnieku mode. dzīvu cūku nav redzējuši, tēlo baigos veģetāriešus un humānistus. ne tāds var uzņemties atbildību par kaķi, ne cilvēku – klikš un klakš, nākošais! te viņš kaķi izmet, te cilvēku pamet.

rezultāts – tagad sēžu istabā, pa istabu klīst ziņkārīgs kaķis. Mērfijs mazliet pajokojās. vai drīzāk – Dievs nav mazais bērns, bet tāds dauzonīgs pusaudzis, kas mīl plēst jokus.

nebūtu es spļaudījusies par tvitera kaķu vecenēm, kas apraksta katru sava kaķa soli un pirdienu, nekas tāds nebūtu noticis. vai varbūt būtu noticis (jo man laukos vajag vēl vienu kaķi), bet tad tas nebūtu sanācis tik smieklīgi.

pa laikam šis mēģina pievērst manu uzmanību. pielavās un iekož man kājā, skrāpē krēsla kājas. kronis visam bija uzlekšana uz galda un noslēpšanās aiz monitora. kontaktu negrib, bet pievērst uzmanību gribas. nav ne jausmas par kaķa dzimumu, bet nu riktīgi sievietes izgājieni – augstpapēdenēs it kā nejauši defilēt pa pašu istabas vidu. sēž kā pūpēdis uz palodzes un tēlo svečturi.

tad nu pie viena sludinājums – varbūt kādam pa rokai ir kaķu vadājamā kaste? kaut kā jau to zvēru ir jādabū uz laukiem.  paldies visiem! kaste jau atrasts – tvitera spēks ir kaut kas bīstams. 😀

vairs nekad neteikšu nekad.

putojošā varde un gudrība

man ir viena draudzene, kam Lāčplēšana dienā ir gan dzimšanas, gan vārda diena. viņa gan nav ne Lāšplēsis, ne Ojārs. laikam jau 10 vai 15 gadus viņa vaid, ka neapprecēsies, ka neviens viņu tādu nemīlēs, ka viņa nevienam nav vajadzīga. tajā pašā laikā visus, kas mēģina tuvoties, viņa padzen kā klibus  suņus. 😀 tie tik noskatās pakaļ kā spanieli nokārtām ausīm, un tad viņa atkal vaid, ka nomirs viena un nabagmājā. 😀

šodien es nolēmu sākt jaunu un skaistu dzīvi. pieauguša un lietišķa cilvēka dzīvi, kas pieņem lēmumu un izdara, nevis tirinās mēnešiem, atlikdams dienu no dienas un tā mūžīgi. pēcpusdienā ielīdu Stomatoloģijas institūta mājaslapā un apskatījos, ka akurāt vakarā dežurē labais rīkļurāvējs jau nu nē, bet zobu rāvējs.

redz, man ir pāris vecu gudrības zobu, kas savu laiku jau sen nokalpojuši. tā kā disertāciju es jau uzrakstīju, īsti vairs nav iemesla viņus paturēt, jo kam gan vajadzīgas gudras sievietes. 🙂 sievietes laime galu beigās nav bibliotēkā, bet pie plīts. tā kā filcēšana un brošu taisīšana mani nesaista, ēst taisīt neko jēdzīgu nemāku, bet pie bibliotēkām tikai fotografējos, tad vienīgais veids, kā kļūt par sievieti, ir izraut gudrības zobus. skaistums prasa upurus.

visādā ziņā tie zobi man īpaši netraucē, bet kārtībai jābūt – jau no apmēram pavasara katru nedēļu secinu, ka šonedēļ tam nav laika. bet šovakar pēkšņi secināju, ka laiks ir. brīdi vēl pakašājos pa internetu un devos ceļā. ar riteni.

ja kāds domā, ka ar riteni nevar braukt raut zobus, tad tā nav taisnība. Kurzemē viena teicēja (es gan jau aizmirsu, kura tā bija) šoruden stāstīja, kā ar riteni braukusi no Zlēkām uz Pilteni pie zobārsta, tur viņai izrāvuši zobu, šī gandrīz noģībusi. zobārsts noguldījis uz kušetītes, kāda jau tur kabinetā bijusi. brīdi pagulējusi, atjēgusies, sēdusies uz riteņa un pa visu vasaras sutoņu uz mājām – govis ta jāslauc.

kas tad man tas sprīdis no Dzirciema ielas līdz Āgenskalnam. tāds pūtiens vien. un ne man govis jāslauc, ne cūkas jābaro. turklāt arī no savas pieredzes zinu, ka nekas īpašs tas nav. miršana ir diezgan ilgs process, pa to laiku var arī ar riteni pabraukt.

reiz, kad man gadījās pie Olimpijas pārsist lūpu, jo negribēju sabraukt bērnu, bet ātro palīdzību izsaukt nevarēju, jo nevarēju parunāt, bet pārējie spēja tikai vaidēt un drebēt, iegāju aptiekā un palūdzu marli, ko pielikt pie sejas, sēdos vien uz asiņainā ričuka un laidu uz to pašu Dzirciema ielu. turklāt reģistratūrā vēl nogaidīju labu brīdi, jo vajadzēja aizpildīt kartīti (nav ne jausmas, kādu adresi viņi tur uzrakstīja, jo es īsti nerunāju, bet viņi nedeva rakstīt pašai), kā arī sagaidīt savu rindu, kamēr pārsien visādus vecos ievainojumus. pa to laiku arī šoks bija pārgājis un pie ārsta jau uzvedos kā cilvēks. turklāt arī riteni neviens nenozaga, kaut ārā nebija pieslēgts. asinis, izrādās, ir diezgan labs līdzeklis pret zagļiem.

šovakar bija laiks sagatavoties miršanai. pa ceļam nolēmu nopirkt pretsāpju zāles, ja nu pēc narkozes atlaišanās jārāpo pa sienām. vismaz Mērfijam par prieku, kas noteikti parūpētos, lai sāp, ja to zāļu nebūtu. piestāju pie Universitātes aptiekas, kam apkārt bija kārtīgi Bermontiādes ierakumi un dubļu žampa. izspraucos cauri kaut kādām dzelzs stalažām, pieknaģēju ričuku, nopriecājos par spoži apgaismotajiem logiem un bleķa plāksni, kas solīja strādāt līdz 20:00. bet še tev. maita krīze. izrādās, uz durvīm nožēlojama lapiņa – strādā līdz 19:00.

aptieku tomēr dabūju, bet citu. iegāju. aptiekas mani vienmēr mulsina, jo vairāk par hematogena, C vitamīna, žurku zāļu un govs laizāmā sāls iegādi neko nesaprotu. turklāt divu pēdējo Rīgas aptiekās nemaz nav.

uz manu dīvaino penteri, ka, lūk, jāpērk pretsāpju zāles vēlā vakarā un obligāti šovakar, jo sāpēs zobs, kas nesāp, bet vēl nav izrauts, tāpēc varbūt sāpēs, kad būs izrauts, aptieķniece pateica, ka TIK stipras zāles viņa bez receptes nevar dot. par to gan biju šokā – kā tad es tās zāles nopirkšu, ja man būs izrauts zobs un nevarēšu parunāt?

brīdi palūrējusi uz mani un drusku iebraukusi situācijā, aptieķniece iedeva kaut kādas laikam galvassāpju tabletes. īsti neatšķiru.

pirmā rituāla daļa ir veikta. kad apmēram pirms gada veicu līdzīgu operāciju, nopirktās zāles tā arī nevajadzēja, jo nekas nesāpēja. Mērfijs darbojas. turklāt man arī nav ne mazākās nojausmas, kur tās tabletes liku.

pieslēdzu ričuku Stomatoloģijas institūta pagalmā, braši pēros iekšā, bet durvis ta ciet. izrādās, tur ir divas iestādes. durvis starp to institūtu un Valsts Zobārstniecības centru slēdz 19:00. bet kas tad man – izgāju ārā, apgāju apkārt korpusam un iegāju no otras puses un tiku iekšā – strādā līdz 20:00. prieks un laime.

tomēr garderobists, tāds stipri pamatīgas miesasbūves vecis (parasti garderobēs strādā sievietes vai kaut kādi kāsī saliekušies nīkuļi, kas neder nekam citam), stipri šaubījās, ka mani kāds zobāksts ņems pretī – bija galu beigās jau gandrīz 19:30, uz ko atbildēju, ka jāpamēģina, bet tad jau domās tālāk.

tā arī bija – pēdējais vilciens aizbrauca deguna galā. zilā jakā ar uzrakstu LNT ievilktam pamatīgam vecim, kas gandrīz vienlaicīgi diedelēja zoba raušanu, šķiet izdevās. paņēma kartīti un aizgāja. bet viņam arī vajadzība spiedīgāka. neba viņš arī par sievieti gribēja kļūt, izraujot gudrības zobus, bet viņam sāpēja. (man nāk miegs, tāpēc apmēram ap šo vietu teikuma konstrukcijas kļūst īpatnēji ģermāniski slāviskas.)

toties brauciens nebija par velti. pirmkārt, uzzināju, kā sauc manu zobākstu, un pierakstījos, jo ja nu kaut kas kaut kur atkal taisās drupt – lai pārbauda. otrkārt, pierakstījos pie higiēnista, jo tā lieta nekad netraucē. un, treškārt, nopirku putojošo vardi. tiesa gan, to vardi nenopirku Stomatoloģijas institūtā.

bija tā. braukdama no zobu neraušanas, iemaldījos kaut kādās tumšās sīkielās un apmaldījos. pēkšņi skatos – veikals “Top!”, skatlogā spoži izgaismota vitrīna ar augļiem. tā sagribējās kaut ko garšīgu – ja jau nekas nav izrauts un var ieēst. rausos nost no ričuka un gāju pa šķirbu skatīties, vai pieņem kartes, jo uz durvīm bankas uzlīmju nebija.

pie veikala ieejas uz palodzes melns kaķītis bija saritinājies kamolā un gaidīja. gāja vecis garām un tam kaķim pa kupri ar kaut kādu dokumentu mapi, bet tas tik skatās. tā arī nesapratu, kāpēc tas vecis tā darīja – familiārs žests vai savējo būšana, naids vai agresija. bet kaķis tāds pagaru spalvu, bet paēdis izskatījās.
augļus tomēr nenopirku, jo viss bija mēsls – cieta hurma, sakaltuši granātāboli, poļu āboli ar biezu mizu, zaļi banāni, vīnogas ar brūniem pleķiem, gurķi plēvē, savītuši salāti. ņemams bija tikai ingvers, bet tas man riebjas.

toties atradu lielisku dāvanu draudzenei, kas nav ne Lāčplēsis, ne Ojārs, tomēr 11.11. svin i savu dzimmeni, i vārdeni.

tā ir caurspīdīga plastmasas ola, iekšā drausmīga zaļa varde ar izvalbītām acīm, klāt ķēdīte. principā tāds liels un stulbs breloks. tālāk lietošanas pamācība.

Rotaļlieta – Varde. Ūdens temperatūra no 15-35 grādiem. 1. Atveriet vāciņu. 2. Ielejiet ūdeni. 3. Ūdens sāks putot. 4. Pēc piecām minūtēm princis būs izšķīries. 5. Kad ūdens ir beidzis putot, nomainiet to. 6. Pēc 72 stundām princis ir pilnībā izaudzis. Papildus informācijai skatīt attēlus. Uzmanību! Nav paredzēts bērniem līdz 36 mēnešu vecumam. Satur sīkas detaļas. Nosmakšanas risks! Iepakojums nav domāts spēlēšanai. Ražots Ķīnā!

izrādās, no putām piedzimst ne tikai Venēra, bet arī Ķīnā ražots princis.

bet laikam jau rīt būs jāmeklē jauna dāvana, jo Nellija nesapratīs. sieviešu dzimšanas dienas jau tāpat ir traģisks brīdis, bet dāvināt burciņā audzināmus prinčus laikam nav smalkais stils.tik daudz gudrības manī vēl ir palicis. galu beigās – man tak vēl ir visi zobi un kaut kāda gudrība arī vēl turas. cerams.

LV izglītības sistēmas augļi iebira manā klēpī

kolēģe Guna palūdza recenzēt starptautiskas studentu konferences referātu tēzes, jo literatūrzinātnes pasniedzējiem tam it kā neesot laika. konferenci regulāri rīko bijušās Filoloģijas fakultātes studenti, fakultātes tagadējo nosaukumu gan nezinu – pāris gadu laikā mainīts vairākas reizes, bija kaut kas ar mākslām un humanitārajām zinātnēm, bet slinkums meklēt Gūglē – nav arī svarīgi, jo ne jau nosaukumā ir sāls.
nocīnījos gandrīz pusi dienas. aizgāju uz LNB pēc tēzēs aprakstītajām grāmatām, jo gribēju pārbaudīt pāris dīvainu apgalvojumu. sapinos, niknojos un brīnījos.
man tāds varbūt stulbs jautājums – ar studentiem tai FigZinFak vispār kāds strādā? vai arī viņi tur ir tāpēc, ka fakultātēs vajag studentus, lai nezaudētu statusu? viņiem kaut kas tiek mācīts – zinātniska darba noformējums un valoda, izpētes metodika, darba strukturēšana, tēžu noformēšana, nemaz nerunājot par spēju atšķirt tēlu no epiteta? pasniedzēji vispār lasa, ko tie studenti producē savos bezgalīgajos ķekša rakstu darbos?
esmu šokā no ieraudzītā – manā kursā, protams, bija cilvēki, kas nefilmēja, kur atrodas un ko raksta, ko tie pasniedzēji piekasās un ko īsti grib, bet tie arī nepiedalījās konferencēs un kaut kur fonā klusi šļūca pēc diploma. pēc tam viņi aizgāja strādāt uz skolu un dzīvo laimīgi vēl šodien, ja vien jau nav ārzemēs un nestrādā kādā tabakas vai zemeņu plantācijā.

izskatās, ka it kā atbilstoši Boloņas konvencijai ieviestā trīsgadīgā bakalaura programma (kaut Boloņas procesa mērķis ir starptautiska diplomu pielīdzināšana, tāpēc 1 no kritērijiem – studiju programma nedrīkst būt īsāka par 3 gadiem, nevis tai ir jābūt 3 gadus īsai), krīzes laiku pasniedzēju atlaišana (nav ne jausmas, kas tur vispār vēl strādā) un citi man nezināmi faktori ir izaudzinājuši jaunus idiotus, kas grib būt oriģināli un radoši, bet kam absolūti nav ne mazākās nojausmas par elementārām lietām un nav nekādas bāzes, tikai pliks radošums. no viņiem kaut ko prasa, bet viņiem nav ne mazākās nojausmas, ko īsti.
jau manai izglītībai ir māla kājas, jo biju par slinku un visādās sabiedriskās aktivitātēs un maizes darbos aizņemtu, lai sistemātiski pati urbtos un saprastu lietas ārpus plikas literatūras vēstures un obligātā faktu blāķa, tāpēc man nav studiju laikā iegūtu strukturētu un loģisku  literatūras teorijas zināšanu. līdz ar to visi mani diplomi ir nevis manu zināšanu apliecinājums, bet liecība, ka iesākto spēju novest līdz galam un izpildīt to iegūšanai vajadzīgās formālās brasības.

tomēr šķiet, ka jau manā studiju laikā iecienītā prakse, ka darbu vadītāji nelasa vadāmo darbus, mūsdienās ir kļuvusi pašsaprotama norma. diezgan loģiski – gan jau studentu nav kļuvis mazāk, bet pasniedzēju rindas gan retākas, jo krīze tak. un krīze ir lielisks alibi visādām maucībām.
paši pūš, paši deg. kaut ko uzraksta par literatūru, tā arī ir visa literatūrzinātne.
bet nu kāda velna pēc vajadzīga tāda fakultāte un tāda studiju programma? vai arī likvidēt literatūrzinātnes studiju moduli un miers. lai rullē antropoloģija, folkloristika, teātra zinātne un valodniecība. šobrīd liekas, ka to vajag ja nu vienīgi pasniedzēju algām un diplomu štancēšanai. (rakstot iedomājos – nez, kas tagad ir faķa dekāns? tās abas sievietes (abu kaut kad sen apvienoto faķu bijušās dekānes) jau ir publiski izkāvušās duelī un kāda no viņām ir ievēlēta amatā? vai arī ir atrasta jauna varas bāba?)

diezgan nožēlojama pēcsajūta. studenti jau nav vainīgi, viņi centās uzrakstīt tēzes starptautiskai studentu konfai, kaut visticamāk studiju laikā neviens pasniedzējs viņiem to nebija mācījis un viņiem nav ne mazākās nojausmas, ka tas gluži nav brīvā tekstā sarakstīts referāta spilgtāko citātu apkopojums. bet sanāca nožēlojami – tikai divus no astoņiem darbiem izlasīju ar interesi un cieņu (pārējie bija rēbuss, cenšoties saprast, kas slēpjas aiz mistiskajiem apgalvojumiem un teksta kruzulēm).

turklāt likt komatus un garumzīmes filoloģijas studenta apcerējumā – piedodiet. jums tak būs jāstrādā skolās, augstskolās, redakcijās, izdevniecībās. latviešiem tak vajag labas pašu rakstītas, tulkotas, izdotas grāmatas un savu literatūru, lai latvieši būtu latvieši arī turpmāk.

20. gs. sākumā Eiropas un Latvijas kultūra var tikt uzskatīta par vienotu, jo tai ir līdzīga estētiskā sistēma, to skar līdzīgi filozofiskie, literārie, kultūras un ekonomiskie procesi.

Guntim Berelim radītājs rada savu Doriana Greja ģīmetni, kas ir skaistāka par pašu, bet vieplī pārvēršas autors, nevis mākslas darbs. Skaistajam, ne tā radītājam ir lemts dzīvot mūžīgi. Jebkurš autors/mākslinieks atdod visu labo un skaisto sevī mākslai, paliekot arvien atbaidošāks, apliecinot savu mirstīgumu vai profanitāti pretim mākslas mūžīgumam vai sakralitātei. Gunta Bereļa secinājums ir vienkāršs – radīšana un upurēšana ir sinonīmi, kārtējais dubultnieku pāris.

Džeikilisms un Haidisms ir Gunta Bereļa varoņu problēma un tās risinājums. Galvenajiem tēliem ir divas personības – tā, ko viņi konstruē, un tā, kas viņi ir. (..) Zinātniekam ir otrādi, viņš ir Džeklis, kas ir radošais, sabiedriski derīgais, bet arī Haidu radošais. Tāpat kā Džekils, sekojot zinātniskam vilinājumam un radošajiem meklējumiem, radīja Haidu – otru, sliktu savas personības daļu – , tāpat Berelis no godīga pētnieka pārvēršas melīgā, manipulatīvā tipā.

Vizuāli uzskatāmi, pilsētvidei trafaretiski atbilstoši ir ekspresionistiski epiteti – metāls, ledus, guļbaļķi, asfalts, radot smagnēji iespaidīgu, urbānu, pat apokaliptisku ainavu.

Disharmoniju pastiprina arī krājuma bilingvālās iezīmes – blakus dzejoļiem latviešu valodā dzejniece dzejo arī krievu valodā. Disharmonijas pieminējums šajā gadījumā nenorāda uz zemāku kvalitāti vai šo dzejoļu neiederību pārējā krājuma noskaņu, bet liecina par krājuma kompozicionālo un emocionālo noskaņu variēšanos, ienesot krājumā nedaudz smagnējības un mulsuma tēlu noskaņu kombinēšanās ziņā.

Krīvejis rūka, latgalīši i paļdis draugim

Sastdiņ maņ pavaicuoja – deļkuo Tovu DĪNrokstu sauc NAKTineica. Nazynu.

Vairs narokstu ni pa DĪNom, ni pa NAKTim. Da i vyspuor narokstu. Pa dīnu doru koč kū, pa nakti guļu. Da eksplozejis.

Šudiņ puorskaitieju Jura Kažys rokstu (tviterī jam gon vaira nasekoju, partū ka jis taids stresains puiss – vysu laiku taisa demonstracejis voi ari mierķa tvītapus i flešmobus “aizīsim i davai reizē nazkū darēsim tī i tī”).

Ja jau dialogs sācies, to nevajag pārtraukt. Blogošana un piedalīšanās Twitter ir regulāra darbība. Ja blogā ilgāku laiku nav jaunu ierakstu, cilvēki sāks pārlapot  pēdējo nedēļu avīzes, lai pārliecinātos, ka nav palaiduši garām jūsu nekrologu vai sēru sludinājumu. J.Kažys roksts sātyslopā webradar.lv.

Puorskaitieju i nūsakaunieju. Myruse naasu. Tikai doru vysa kū cytu.

Pravda, bieru sludynuojuma nivīns nameklēs. Kas nu ocu uorā, tuo nav. Mož kod īguoduos – nazkod beja. A tai pasauļs ir pylns ar tekstim. Kas jam nu vēļ vīna autora.

Beja Reigys Gruomotu svātki, kur LgSC pīsadalēja pyrmū reizi i cīši veiksmeigai – iz myusu reikuotū kulturys pasuokumu atguoja tik daudz ļaužu, ka daguoja puorsavuokt iz Kongresu noma Mozū zalu i to vysys ryndys ļaužu pylnys, kai ari Reigys skaiteituojim devem īspieju tikt pi latgalīšu gruomotu. Skrīšona saguoja lela, tok maņ cīši lela prīca par vysim, kas atsasauce, paleidzēja i darēja nu sirds: Inese, Edeite, Artis, Arnita, Juoņs, Kristīne P. i Kristīne Z., Dzintra, Vineta, Līga, Madara, Ilona, Indra i cyti – eistyn prīca, ka ir taidi cylvāki! I ka jūs pazeistu. 🙂

Itei gruomotu tierguošona beja muna personeiguo iniciativa, pavasarī īraugūt latgalīšu izdevieju nūlaistuos rūkys, a par laimi tū atbaļstēja ari puorejī bīdri – bez jūs atbolsta nabyutu īspiejama ni veiksmeiguo daleiba Reigys Gruomotu svātkūs, ni gruomotu pīejameiba Reigys i Daugovpiļs birojūs.
Ka puorejī naīsasaisteitu, es vīna poša varātu i junī, i julī, i novembrī braukuot pa vysim Latgolys tiergim i kopusvātkim, sveceišu vokorim i balym i vaidēt, cik vyss švaki i kai nivīnam navajag nikuo. :))

Partū ka koč voi Viļānu tiergā junī i julī es nu pošu latgalīšu sajiemu tikai kritiku – nafig jius izdūdit itūs syudus itymā stulbajā volūdā. Aplej ar syudu spani, izlomoj latgaliski (!) i aizīt laimeigi. A maņ sirds pylna. I stuovi.
Deļkuo maņ kai cylvākam tys vajadzeigs? Itei, gols golā, ir muna vīneiguo dzeive.

LgSC nav ni gruomotu veikals, ni izdeviejs, ni kinostudeja, tok myusu bīdri dora vysa kū, kas jim pateik i ir latgalisks, i LgSC tam ir atbolsts.
Itei gruomotu tierguošona ir veids, kai LgSC var īsakļaut latgalīšu kulturys apritē i ar sovim resursim sekmēt itymā gadīnī latgalīšu literaturys izplateišonu, atpazeistameibu i tikšonu da sova skaiteituoja.

Tai ka vysleluokais paļdis vysim, kas atbolsta!
Seviški jaunīšim, kas sovā breivajā laikā navys sēdēja teiklā, čatuoja, vērēs youtube klipus, a atguoja i tierguoja latgalīšu gruomotys. Paļdis autorim, kas napīmuonēja, atbrauce i runuoja. Paļdis pierciejim, kas varbyut poši nikod nanūbrauktu iz Rēzekni voi Daugovpili i naaizītu speciali pi Elkšņa, pi Luoča, pi Barkovskys voi Šuplinskys, a Reigā īraudzēja, nūpierka gruomotys i skaitēs. Voi ari bīži, naprosdami nivīna vuorda latgaliski, atguoja i nūpierka gruomotu latgaliski, kab īsavuiceitu myusu volūdu.

Paļdis ari Gruomotizdevieju asociacejai, kas pasuokumu sareikuoja, i kopejneicai “Pie Humberta“, kur daudzi beja pyrmū reizi i izbreinā secynuoja – KAI Reigā var byut TAIDA vīta, kur esi kai sātā?

A šudiņ rutina. Nanormali īt mīgs i gryuts atsagrīzt realitatē ar tyukstūša i vīnu dorbu.

Tymā skaitā beja juoizdūmoj pīkluojeiga atbiļde par munu daleibu IZM dorba grupā, kam da 15. decembra juoizstruodoj prīšklykumus i juoīsnīdz izglītības un zinātnes ministra parakstītu informāciju Ministru prezidentam par veicamajiem pasākumiem latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanai, aizsardzībai un attīstībai.

Ite pats izgleiteibys ministra reikuojums: “Pamatojoties uz Ministru prezidenta 2010.gada 27.maija rezolūciju Nr.20/L-1116-jur Izglītības un zinātnes ministrijai (turpmāk – IZM), lai izstrādātu priekšlikumus par nepieciešamo pasākumu nodrošināšanu latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanai, aizsardzībai un attīstībai, izveidot darba grupu šāda sastāvā: K.Vāgnere (IZM valsts sekretāra vietniece nozares politikas jautājumos), M.Baltiņš (Valsts valodas centra direktors, prombūtnes laikā aizvieto Valsts valodas centra direktora vietnieks A.Timuška), V.Dundure (Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja, prombūtnes laikā aizvieto Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks I.Slišāns), V.Ernstsone (IZM Valsts valodas politikas nodaļas vecākā referente), L.Leikuma (Latvijas Reģionālo un mazāk lietoto valodu savienības pārstāve, prombūtnes laikā aizvieto Latvijas Reģionālo un mazāk lietoto valodu savienības prezidents J.Mednis), I.Muhka (valsts aģentūras „Latviešu valodas aģentūra” projektu vadītāja, prombūtnes laikā aizvieto valsts aģentūras „Latviešu valodas aģentūra” vecākā speciāliste G.Kļava), A.Neimane (Valsts izglītības satura centra Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vecākā referente, prombūtnes laikā aizvieto Valsts izglītības satura centra Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vecākā referente S.Austruma), S.Pujāte (Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta Stratēģijas un reģionālās kultūrpolitikas nodaļas vecākā referente), Z.Sneibe (IZM Valsts valodas politikas nodaļas vadītāja), A.Stafecka (LU aģentūras „LU Latviešu valodas institūts” vadošā pētniece, prombūtnes laikā aizvieto LU aģentūras „LU Latviešu valodas institūts” direktora vietnieks Ojārs Bušs), I.Šuplinska (Rēzeknes Augstskolas asociētā profesore, prombūtnes laikā aizvieto Rēzeknes Augstskolas asociētā profesore S.Lazdiņa), I.Teilāne (Daugavpils Universitātes Latviešu valodas katedras asistente, prombūtnes laikā aizvieto Daugavpils Universitātes Latviešu valodas katedras vadītāja V.Šaudiņa), A.Vanaga (Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas priekšsēdētāja), J.Viļums (Dagdas novada domes deputāts, prombūtnes laikā aizvieto Latgales plānošanas reģiona Rīgas biroja vadītājs L.Daugavietis), A.Vulāne (Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore), A.Pūķe (IZM Valsts valodas politikas nodaļas vecākā referente).”

Deļkuo itys vyss trikmīņs? Gara viesture. Nazkod LgSC suoce raksteit viestulis laikam vēļ Ministru prezidentam A. Kaļveišam i vaicuot, kod ta beidzūt koč kū darēs latgalīšu volūdys aizsardzeibai, atteisteibai i saglobuošonai, kai sūleits Vaļsts volūdys lykumā.

Tai niu taisa dorba grupu, kam vajag līdz 2010.gada 15.decembrim izstruoduot prīkšlykumus. Reali jemūt, jaunnedeļa na deļ dorba, šūnedeļ tys nanūtiks, vēļ nedeļa vajadzeiga sprīstuo apstruodei i sagataveišonai. Deļ dorba grupys saīšonys palīk 3 nedelis. Voi otkon kuortejais “dareit nazkū lyka, a nikuo navajag” pasuokums?

Cikom kas, e-postā īrypuojuse vēļ vīna viestule – nu Valda Labinska. Taupejūt Jiusu laiku i acs – ite juos kopeja teiklā. Politika ir soldona, tok tei nav muna stiheja. Maņ rībās, ka ar mani manipulej i maņ byutu juodora tys, kū nūsoka partejis lineja.

Deļtuo vieleišonu sūliejumu kontekstā byus interesnai pasekuot “Vīnuoteibys” vīnuoteibai – kai I.Druvīte i kompaneja tiks golā ar sovu latgaliskuma fobeju i kas gols golā nūtiks ar 2011. goda tautys skaiteišonu, kur pyrmū reizi viesturē pasaruodiejuse ideja saskaiteit latgalīšus.

Pravda, kai jau es te pyrms puors dīnu eksplodieju tviterī ka vēļ koč vīns “vyspuor maņ ari baba nu Latgolys” pasaceis, ka es struodoju Krīvejis interesēs, nudi sisšu pa ūlom. bez breidynuojuma.

Tai vot i dzeivojam. Ni vīnu plyudu da ūtru, nu vīnys zemistricis da cytys. Kotru reitu eju puor īlu, kotru reitu dzeiveibu gluobu.

Dzeive kai kalendars, kur pīraksteit termeņus i tod viļkt buļtenis iz prīšku – tū padareišu reit, tū pareit, tū jaunnedeļ. Koč kod tok vysam byus laika gona.

nabeja buobai bādys, nūpierka syvānu

taisīt blogu ir elles darbs. viens ir rakstīt kaut kādus murgus un publicēt, bet otrs to visu iekārtot, sakārtot un padarīt lasāmu.

pati kaut kā izmocīju bloga pārcelšanos uz jaunām mājām – paldies Kārlim no miga.lv, paļdis Šmikučam nu guntis.lv un bezapšaubīgi Valdim no digitalguru.lv. Guntis atrakstēja: Parosti cylvāks bez datorzynuošonam naiztur i nūsyuta man pīeejis. juosoka, tuoli nu tuo nabeja. 😀

bet nu dizains. jomajo.

kā var nebūt tas, ko es esmu izdomājusi? vienkārši, viegli un bez liekām kruzulēm. bloga nosaukums, skelets, virsraksts, teksts, bilde, komentāri, vieta pāris rīkiem. āmen.

ne! ir kā lupatu šopings tirgū! 77 blūzes ar žabo, 77 žaketes ar klipšiem, slēdžiem un tikumības spraudņiem. spīd un laistās.

jāsaka, kādas 5 dizainādas pielaikoju. viena par otru kretīniskākās. ta kaut kāds lauks, kur mistisks uzraksts Essential – kaut nošaujies, nost nevar dabūt. ta kaut kādi jūras kāpostu zaļi burti. ta bildes pēkšņi izstiepj kvadrātā – nu kuram var ienākt prātā blogā likt kvadrātainas bildes…

izrakājos, izdarījos. pat veltīju brīdi CSS apskatei. secināju, ka nekā sarežģīta tur nav. tikai jāzina. bet nu visas zināšanas ir laiks, kas jāvelta, lai ieurbtos.

pie velna visu. uzliku pirmo daudz maz vienkāršo – Wedding bells. Theme for wedding & marriage related blogs. piekāst. un vēl baltu sunīti.


nu neesmu es nekāds gurmāns un sīklietu bīdītājs. ja nav uzreiz, tātad nav.

jauna sāta

goduos vysaidi breinumi. tymā skaitā – dzimšonys dīna rudinī. 🙂

vakar vokorā tyku pi sovys vacuos Gaujis, kas tūmār nabeja myruse. izaruodēja, jai tikai korpuss sapleiss, a dzeļži īt kai jauneibā.

naktī suoču puorsavuokšonys procesu, niu vēļ vodoju vysaidus kramaslus – skapi vēļ vacajā dzeivūklī, a lupotys jau itymā.

siežu iz lupotu kolna ustobys vydā i dūmoju. laikam juodzer šampanīti. beidzūt ir sova sāta. 🙂

paļdis vysim, kas virtuali i reali paleidzēja i podturēja!

veļu laika un vēlā rudens atgādinājums potenciālajiem veļiem:

tā kā šajā nedēļas nogalē ceļmalās redzēju diezgan daudz potenciālo līķu, kas vēl pārvietojās vertikāli un pa brīžam kā melni veļu laika spoki iznira no tumsas gandrīz pie paša auto purna, lai brīdi norēgotos starp pretīm braucošo mašīnu lukturiem, gaismām un tikpat neredzamiem krūmiem,
atgādinājums!

lūdzu,
lieto
atstarotājus!

bez tiem Tevi neredz.
bez atstarotājiem neredz arī Tavu mammu, tēti, kaimiņu un tanti.

es negribu sabuktēt savu auto un pati tikt slimnīcā.
es negribu visu mūžu mocīties vainas apziņā.

es gribu bez problēmām aizbraukt uz mājām.
es gribu, lai arī Tu tiec laimīgi mājās pie savējiem.

paldies par uzmanību. tiksimies uz ceļa.

reti gadās

ļoti reti gadās, bet man laikam pat īsti nav, ko teikt.

ļoti atvainojos visiem, kas nospieda šo saiti un nokļuva Nekurienē, jo te nekā nav.

turklāt pat nevaru solīt, ka turpmāk būs vairāk.

ja ir, tad ir – arī tad, kad nav.

ja nav, tad jau nezin, vai būs.

Back to top