vīna bryuna pupa. da i tei poša… olīve

es ādu vysu. vysu, izjemūt olīvis, marinātus kirbus i lauru lopys. ka pypuri nav leli, i tūs navolkoju nu zupys, a apādu. nīks vīņ tī ir.

nazkod maņ sacēja, ka ar olīvem ass tai – nu suoku nagaršoj nivīnam, a tod… apēd vīnu, ūtru, trešu i tod jau garšoj. a  piec laika jau gribīs.

tai es kai duraks dzeivuoju i dūmuoju – ak jau i maņ tai byus. pa laikam pagaršoju kaidu olīvi, a taida sajiuta, ka prīdis cykurzi grauztu voi kaidu zuoli. garšys nikaidys, lobuma – vēļ mozuok.

šudiņ apiežu puors maizeišu, kur viersā beja mozenis malnu olīvu ripelis. nūsaprīcuoju par sevi – redz kai, olīvis ādu. pravda, garšys nikaidys najutu i itai byutu apāduse koč pošu valnu.

a vokorā beja glaunys vakarenis, a vakareņuos bez zivs i nazkaida sauszemis lūpa beja ari salati. salatim nikaida vaine, vydā pat īraudzieju šmuku, bryunu pupu. nūsabāduoju, ka tik moz tūs pupu – škīvī tik 1 gobols truopiejuse. tok atlyku iz beigom, kab apāstu kūpā ar tomateņu, seipuleņu.

tok jei, maule taida, beja suoleja olīve! da i vēļ ar kaulu! futu, bess! lauru lopys i to garšeiguokys.

partū niu otkon zynu – olīvis maņ rībās. na tik ka naādu, a cīst navaru!

kaids breineigs reits!

šorīt pie durvīm zvana. jau domāju – atkal policija, bet tad padomāju, ka ričuks dzīvoklī, bet mašīna laukos. nozagts nekas nevarētu būt.
nē, izrādās, kaimiņš. vakar, atgriežoties pa tumsu mājās, esmu aizmirsusi ārdurvīs atslēgas… labi, ka tā bija tikai īsa nakts un neviens zaglis nenāca inspicēt.
ņemot vērā, ka ārdurvju kodu man pašai neviens pēc maiņas nepateica, to uzminēt prasīja tikai padsmit minūtes – kādā citā naktī pašai paliekot aiz durvīm.
(tā iet, ja galva aizbāzta ar visu ko un nedzīvo reālo dzīvi.)
jauku dienu visiem!

1. daļas beigas. lai jau kreit!

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=AbKcxAtK_jE]

15. oktobrī manam blogam būtu 3 gadu jubileja.

pastāvēs, kas pārmainīsies. laiks nokaut. no pagātnes nav jābēg, bet nav arī jēgas saglabāt mūžīgi to, kas vairs nav aktuāli.

lai jau šai vietai paliek TOP vieta Zigurda Zaķa 2009. gada blogu sarakstā. šogad ir cits gads un cita es.

lai iesāktu kaut ko jaunu, jāatsakās no vecā. jaunā pagaidām nav, bet es izelpoju.

stiept līdzi visu savu dzīvi ir diezgan smags uzdevums. visas čūskas pa laikam met ādu. blogi dzimst un mirst. iesākas un pabeidzas. tas nav nekas tāds.

ja kaut ko nav vajadzējis gana ilgu laiku, visticamāk to nevajadzēs nekad. ja tā ir ar apnikušām lupatām drēbju skapī un veciem apsveikumiem kurpju kastē, kāpēc lai tā nebūtu ar veciem tekstiem.

[šī vieta cenzēta. īpašs sveiciens “radiniekiem”, kas lasa un citē manu blogu. pirmkārt, kopš šodienas šeit vairs netiks ievietots neviens raksts, tāpēc varat nekavēt savu daudz nopietnākiem darbiem vajadzīgo laiku, meklējot pikantas detaļas (kuru tur nav) vai privātās dzīves smalkumus (kuru arī tur nav). publiskā dzīve tāpēc arī ir publiskā dzīve (sīkāk skat. šeit). otrkārt, paldies par šo grūdienu. ja man izdosies tas, ko esmu iecerējusi, apsolos vēlreiz publiski Jums pateikt paldies. treškārt, turpmāk lūdzu par visiem iebildumiem manu publiski pausto uzskatu  vai manis pašas publiski atklāto privātās dzīves detaļu dēļ sazināties ar mani pašu (telefona numurs nav mainīts, internetā pastāv arī rakstisku komentāru iespēja, turklāt esmu pilngadīga un spēju pati atbildēt par sevi un savu rīcību), nevis tracināt manu mammu. pēdējo uzskatu par mazisku uzbrukumu zem jostas vietas un esmu ļoti apvainojusies. ceturtkārt, lūdzu noslaucīt savu degunu. varbūt mana dzīve ir pārāk netīra un ir gadījies to nosmērēt. piektkārt, mani nav jāglābj no manis pašas.]

tagad es zinu, ka reizēm mīlestības ir mūžīgas. tas ir tad, kad sadedzina visas vēstules, bet vēstules no cilvēka, kas jau sen ir apprecējis citu, sadedzina pēdējās.

bet redzi, es vairs šeit nevaru būt patiesa un uzrakstīt to, ko gribu uzrakstīt. tas arī ir iemesls izmaukties no ādas un aiziet. lai tā āda paliek rokās kādam citam, jo man būs cita aste un āda.

ir taču jādomā arī par lasītājiem. lai dzīve jautrāka – medīt, kur tad es tagad rakstu. atrast. vai varbūt neatrast vairs nekad.

iedvesmai varu pateikt, ka man ir, šķiet, 3 blogspot blogi (2 no tiem bez mana vārda), 4 wordpress blogi (1 no tiem jau nokauts un 1 emigrējis), vēl viens kaut kur, kam vairs neatceros nosaukumu. kā arī vēl visādas vietas, kas dzimst un mirst.

nu un. rakstīt ir vienīgais, kas man nesagādā pilnīgi nekādu piepūli.

enerģija nezūd un nerodas no jauna, tā tikai pārvēršas no viena enerģijas veida citā vai pāriet no viena ķermeņa uz citu. ©

ja man izdosies tas, ko gribu darīt, būs labāk. ja neizdosies, tad es esmu mele un meļu tekstus nav jālasa. labi ir abos gadījumos.

nopirku pirmās kedas manā mūžā kopš pamatskolas fizkultūras un domāju, kā tas, nez, varētu ietekmēt manu attieksmi pret dzīvi. varbūt tāpēc es sadūšojos pateikt HOP. vai varbūt no sākuma bija lēmums lekt pāri grāvim un kedas pēc tam. vai arī iemesls bija mazs, trīcošs sunītis, īstās sarunas īstajā laikā un dzīve, kas vienmēr visu saliek pareizajās vietās un laikos. jo neko būtisku nevar ne paspēt, ne nokavēt, tāpēc nav jēgas pieķerties un vilkt. viss tāpat kaut kā notiek. un par to var tikai smaidīt. lieliskā, lieliskā dzīve.

šorīt braucu ar riteni pa čaukstošām lapām. saulē izkaltušas, tās grabēdamas slīdēja pa asfaltu un no manas kustības savēlās kamolos un izšķīda.

tas vienkārši ir tāds laiks. koki met spalvu. naktīs lido un kliedz kaut kādi putni. govis vairs nevar nostāvēt mierīgi un klīst pa pļavām. rudens.

pa ceļam piestāju pie “Leduspuķes” un nopirku saldējumu. skābais smiltsērķšķu un rūgtais pīlādžu. nudien, arī gaisā ir kaut kāds rūgtums – aizlidot, aiziet, plīvot.

gribu uz Maskavu. gribu uz Hamburgu. gribu uz Luksemburgu. ceļš vilina un sauc.

gāju pa ielu, ēdu saldējumu, stūmu riteni un domāju par visādām sīkām lietām. saule meta skaistas tumši zilas ēnas, kam lieliski piestāvēja vējā slīdošas koši dzeltenas un vieglas koku lapas, kas čabēja zem manām oranžajām kedām.

lēmumus pieņem tie, kas kustas ātrāk. ejot pāri ielai, pēkšņi sapratu.

braucot ar riteni, es pieņemu lēmumu, pa kuru pusi apbraukt šķērsli un izdaru to ātrāk, nekā paspēj noreaģēt lēnu ejošais šķērslis. kad es stumju velosipēdu, cits velosipēdists mani apdzen un izdara to pa to pusi, ko izvēlas viņš. kad es braucu ātri pa šoseju, es pielāgojos situācijai un pieņemu lēmumu – apdzīt lēnām braucošo vai nogaidīt pārskatāmāku ceļu. bagātie ir bagāti, jo kustas. bagātie, kas nekustas, tērē senču mantojumu. postpadomju cilvēki ir sastinguši. iespējams, pieņemot lēmumu aizbraukt uz Īriju, cilvēks iekustas un atdzīvojas. vai arī tas, kas atdzīvojas un sakustas, vairs nevar palikt savā vietā un dzīvot pa vecam.

ir kaut kādas vienkārši definējamas pamatlietas, ko cilvēks dzīvojot pamazītēm saprot. šodien bija tāda diena.

finalā “Dabasu Durovu” jaunuo dzīsme “Lai jau kreit“. lai kreit!

nekas tāds jau nav noticis. kaut kas vienkārši ir beidzies, bet nekā jauna jau arī vēl nav.

nobeigumā gabals no Zelmas romāna. vēl viens teksts, kas dzimdams nepiedzima un mirdams nav nomiris. var nelasīt. tie ir tikai poētiski murgi no manas pagātnes.

Lai atgrieztos, laikam vajadzēs ilgi. Varbūt ne šajā un ne nākošajā mūžā. Negribētos sev teikt, ka nekad, jo nav jau noticis nekas tāds, lai to darītu neiespējamu. Tikai pārsēšanās starp diviem vilcieniem. Viens no tiem bija piegājis gala stacijā un tālāk brauca uz depo, bet man bija jāizkāpj. Tajā vilcienā palika visa dzīve, bet varbūt nepalika nekā, jo visu svarīgo es nesu sev līdzi. Atmiņas ir iekārtotas gluži jauki un glabājas labā formātā.
Viņi visi dzīvo tālāk. Viņi visi ir miruši manos atmiņu fotoalbumos ar nejaušu mirkļu sastindzinātām sejām.
Nekad vairs nebūs tā, kā ir bijis. Viņi novecos citu fotoaparātu priekšā, un citos albumos dzeltēs viņu kāzas, viņu bērnu kristības un izlaidumi, kāzu gadadienas. Viņu bēru bildes būs citu ļaužu atvilktnēs nodzeltējušās aploksnēs, jo ielikt albumā un sakārtot nozīmētu pielikt punktu viņu dzīvēm. Kaut kur nobāztas un nesakārtotas bēru fotogrāfijas ir cerība nepiesaukt nāvi un nepiedzīvot neatgriešanos.

Ejot gar brauktuves malu, soma velk plecus. Saule kaut kur augšā ripo balta vai varbūt neredzama, jo nekādas saules tur nav, tikai nežēlīgi spožs caurums debesīs. Šosejas joslas, beidzoties robežas zonai, saplūst vienā asfalta ceļā kā piltuvē, ceļš cauri ielejai liecas pāri kaut kādam pusaizaugušam grāvim ar tiltiņu un līdzens gulstas tālāk kalnā.
Svaigi krāsotas un aprepējušas margas ar gaisa burbuļiem. Krāsa tecējusi un sastingusi biezos un smagos pūžņos. Lejā ūdenī lokās zāles un iekārušies ievu zari ar pārziedējušu ziedu ķekariem. Tā tomēr ir izbagarēta upīte, nevis pusizžuvis grāvis. Saulē dzirkstī un skrien.
No bikšu kabatas izgrābtās monētas, siltas un spožas, novirpuļo gaisā, nodzalkst, nozelto un jau ūdenī atspīd ar spožu gaismu, uz mūžu ieguldamas dūņās. Uz atgriešanos. Vai ne.
Sīkas zivtiņas metas pakaļ, kā gribēdamas saķert dūņās zūdošo mirkli. Tur tomēr ir zivtiņas. Grāvī. Nē, upītē. Mazas zivju kripatas, kas noticējušas, ka metu ko ēdamu.
Saules piespīdētajā ūdens virskārtā planē mazas zivtiņas. Stāv kā aprimušas, vibrē, peld. Cik reizes viņas varētu piemānīt ar krikumu mešanu ūdenī un pēc cik monētām zivtiņas mitētos ticēt, ka varēs aprīt ko ēdamu vai vismaz atspoguļoties spožajās metāla dzirkstelēs.
Varbūt tas nenotiks nekad, jo zivju atmiņa varbūt nesniedzas tik tālu, lai atcerētos savas kļūdas. Varbūt zivis dzīvo tikai tagadnē. Tikai vienā mirklī, jo neatceras neko, negaida ne uz ko, necer neko. Tikai dzīvo.
Kāpjot no ielejas, ausīs vēl skan ūdens burbuļošana – jautrs ūdens saules gaismā.
Ja tā padomā, nav jau nekā tāda dziļi bēdīga. Tik vien, ka kaut kas ir beidzies, beidzies. Laikam jau atgriezties nesanāks tik viegli un ātri.
Nav jau nekas arī sācies. Tikai nojausma, ka kaut kam jānotiek, jo, ejot gar šosejas malu pa vidu starp divām valstīm, nākotne nav nekas vairāk kā ideja. Jo šeit, starp divām valstīm, nākotnes noteikti nebūs. Te neviens nedzīvo. Te nav ne māju, ne dzīves. Tikai zivtiņas.
Es tikai esmu izgājusi no savas valsts. Es vēl neesmu iekšā citā.

Furgons kā pelēks uzticīgs klucis gaida ceļa malā. Durvis aizveras ar klakšķi, un šoferis pa logu izmet cigaretes galu. Mašīna salecas, noraustās, velk un iešūpojas ceļam. Braukuši.
Un kāpēc vienalga man liekas, ka šitas viss jau kaut kur vienreiz ir bijis. Ka tas ir bijis un nekad nebeigsies, tikai es nevaru atcerēties, kur un kāpēc. Ka es tikai aizbēgu no kaut kā, bet tas kaut kas vilksies līdzi mūžīgi – apli no apļa, apli no apļa, ko noskrienu dzīvodamās. Ka aizbēgdama es sarauju kādus tīklus, bet tie tīkli man pašai reiz būs jāsasien, ja gribēšu kaut kur aprimt un dzīvot.
Ka nav jau izvēles, bet es pati attālinu izvēles mirkli un ar katru reizi izvēlēties kļūst arvien grūtāk. Ka es vienkārši bēgu no savas pagātnes, attālinos nākotnē un izšķīstu dzīvošanā – tajā visā, kas notiek no mirkļa uz mirkli un nebeigsies nekad tāpat kā nekad nav sācies. Jo es nekad neatcerēšos savu nāvi tāpat kā neatceros savu dzimšanu.

2007-2010. paldies.

Politiskā andele, salmeņi un demokrātija

Politiskās agonijas nedēļa finišē. Politpacietība jau ir beigusies. Politiskais spams e-pastā un sociālajos tīklos vēl izmisīgi pulsē kā nokautas cūkas sirds un pa vēnām dzen ārā no ķermeņa tumši sarkanas asinis, kam jāpārliecina – viņa negribēja mirt, viņa bija tik dzīva, viņa mirusi nenomirs, bet augšāmcelsies kotletēs un karbonādē. Mūsu cūka – māte barotāja.

Kaut brīžam šķiet, ka šonedēļ politiķi gatavi iestāstīt, ka tā mirusī cūka piecelsies un atkal raks zemi. Vēl mazliet, un mēs atkal noticēsim – viņa rukšķēs, grauzīs sili un kvieks. Mirušie ideāli atkal būs dzīvi. Savecējuši mesijas atkal iegūs tiesības rīkoties manā vārdā.

Iet gadi, mainās saeimas, dzimst un mirst paaudzes, bet latvieši vienalga balso par mazāko ļaunumu. Ka tikai pret krieviem. Ka tik pret tiem, kas bija pie varas, kad nozaga. Ka tik pret tiem, kas ir pie varas. Tā arī dzīvojam. Pret kaut ko, bet pa vējam.

Vakar vakarā darba kabinetā ienāca apkopēja Silvija, vēsturniece. Grabinot melno plēves maisu, kas, šķiet, bija jau pirms krīzes un arī pārdzīvos krīzi,  varbūt ne tikai šo krīzi, pavaicāja, par ko balsošu. Kaut ko nomurmināju, jo mana izvēle ir mana izvēle un nevienu aģitēt un pārliecināt netaisos. Silvija tomēr to lietu ņēma nopietnāk un paskaidroja, kāpēc “Vienotība” nav laba, bet kāpēc tomēr par viņiem ir jābalso. Viņa, lūk, svītrošot bez žēlastības. Visi viņi ir maitas, bet tomēr labāki maitas nekā tie citi maitas.

Šonedēļ ir interesanti lasīt tviteri. Kā saskaras publiskā un intīmā zona, kā cilvēki izstāsta savus politiskos sapņus visam internetam. Visneaizsargātākie mēs esam miegā. Vēl neaizsargātāki mēs esam tikai internetā, kad stāstām par sevi.

Sieva pagājušonakt redzējusi sapnī, ka es esot nošāvis visus latvijas oligarhus un nokļuvis visās avīzēs! Labi, ka tikai sapnis! 🙂 (themarats)

Murgoju, ka manā mājā ielaužas 3 urlas un saka, lai nejūtos traucēta, tā esot tikai Saskaņas Centra reklāma. o_0 (Sintija_Silina)

manā sapnī cīnijās VVF pret Lūku Skaivolkeru, VVF uzvarēja. tā ir, kad pirms gulētiešanas domā par gaismas zobeniem (lianaivete)

Iņ un jaņ. Sapnī biju Jaunzēlandē, bet mani vajāja Tb/LNNk valde ar kaut kādu valodas likuma problēmu. (jemberga)

Sapnī redzēju, ka Rēzija Kalniņa pirms izrādes dala bukletus un reklamē partiju “Par apziņas brīvību”. (twist_and_turn)

Mans sapnis par piektdienas vakara debatēm: Šlesers aiz nespējas argumentēt dusmās pielec kājās un mēģina iekraut Dombrovskim pa seju. (Helmuts_Caune)

Šonakt sapnī redzēju Šleseru. Kad vienreiz tas vēlēšanu trakums būs iztrakojies? (zane_runaa)

Man bija sapnis, biju vienā telpā ar PLL, SC tēliem un Hitleru, rokās bija pistole ar vienu lodi… murgs, nezināju ko darīt. Tad pamodos. (MarisRelins)

Vēl interesantāk ir lasīt vecas grāmatas. Tajos vecajos laikos viss bija vienkāršāk, tikai viņi, muļķi tādi, izvēlējās nepareizi – jo mēs tak zinām, ar ko tas beidzās. Mūsdienās gan nekas nav tik droši, jo nākotne tikai būs un tās būs mūsu šī brīža lēmumu sekas.

Lasīt par Latvijas demokrātijas nebūšanām 20. gs. 20. gados ir interesanti – it kā pa vidu nebūtu bijis nekādu slaktiņu, okupāciju un traumu, bet mēs atkal ticētu, ka demokrātija ir iespējama un tā glābs. Vai vismaz valsts ir mūsu pašu un pastāvēs mūžam.

Nobeigumā pāris sulīgu citātu no Amerikas latvieša Voldemāra Leiša, kas bija izceļojis no Latvijas vēl pirms 1. Pasaules kara, tomēr nekavējās dot Latvijas latviešiem brangus padomus, kā pareizi dzīvot. (Leitis V. Sekmes. – Rīga, 1929. – 352. lpp.)

Šodien visi ir uz vienas strīpas un visiem vajag Tavu balsi. Šobrīd Tu esi vērtība – vecs, slims, bagāts, nabags, latgalietis, gejs, māte, tēvs, vectētiņš, lūzeris, zvaigzne. Šodien Tu izvēlies.

Ja aiziesi uz vēlēšanām un pieņemsi savu pieauguša cilvēka lēmumu, tad savu balsi būsi izmantojis un varēsi godam gānīties vai nu par savu, vai citu izvēli. Ja uz vēlēšanām neiesi, tā arī kā mēms bārenis dzīvosi – no citu žēlastības.

Nav vienas pareizas izvēles. Ir daudz dažādu izvēļu, un tā ir dzīve un kaimiņi, draugi, kolēģi, radinieki un garāmgājēji uz ielas.

Priekā, draugi! Kauliņi ir mesti, bet rīt jau būs jauna diena.