pagātne pieskaras

tā ir kaķene Smilla, kas reizēm mīl aizstaigāt pie jūras un sargāt jūrā gājēju mantas. sevišķi no suņiem. reizēm viņa ēd saldējumu, reizēm pat iekāpj ūdenī. saritinās smiltīs.

par jūras kaķi Smillu es droši vien neuzzinātu, ja nebūtu manas pagātnes un ja nebūtu sociālo tīklu, kur savācas visi reiz satiktie, pazaudētie un atkal pazaudētie ļaudis. tā viņi tur dzīvo. paralēli. tie, kas kaut kad bija, bet tagad vairs nav, jo vienkārši vairs nav nekāda iemesla būt – cita dzīve un citi cilvēki.

patiesībā nekad neesmu satikusi jūras kaķi Smillu. tikai zinu, ka viņa ir. internets ļauj uzzināt par pasaulēm, ko nekad nesatiktu. redzēt ikdienā cilvēkus, kam varbūt kaut kad nejauši uzskrietu uz ielas un viss. internets ir labo cilvēku konservi, ko salasu, lai justos labi.

tāpēc iedomājos. vai ir jēga paturēt interneta konservu burkā cilvēku, ar ko kopā kaut kad ir bijis labi, bet tagad vairs nav nekā. ne jau tā, ka nav nekā, bet nekā arī nav, tikai kaut kas bakstās un liek atcerēties to, kā nebija.

dzīve ir nemitīga atvadīšanās no dzīves. jo vairāk satiec, jo vairāk jāatvadās. un tā uz priekšu, uz priekšu vien. vieni diegi izbeidzas, citi atritinās. tikai saņemies nu – tā pēkšņi nogriezt. kaut kā tomēr ir žēl.



Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *