ekskursija uz Likteņdārzu

katram latvietim ir svēta lieta aizbraukt ekskursijā uz kādu svētvietu. šoreiz nedomāju Pokaiņus, Aglonu vai Krusta kalnu, bet latviskās svētvietas. apmēram Turaidas rozes kaps un tādā garā.

manu vecāku jaunībā tāda obligātā vieta bija Staburags, kurp doties skolas ekskursijā kravas mašinas kastē, kas rotāta ar meijām.  savākt akmentiņus un vecumdienās dāvināt muzejiem un skolām kā seno laiku dārgumus, kad visi vecie vēl bija jauni un vēl bija dzīvi visi vecie. mums būs Likteņdārzs, kur lasīt mizas un dolomīta šķembas un glabāt tukšā CD bundžā.

šogad Aglonas politfestivālā Pujāts ieteica budisma garā iecerētajā dārzā tomēr uzstādīt krustu. sev par attaisnojumu varu teikt, ka devos turp vēl pirms šīs uzrunas un vietas nešķīstības izsludināšanas.

pāris bilžu no šī lieliskā brauciena 2009. gada oktobrī. bildēs gan nav redzams grāvis, kurā ievēlos ar mašīnas kreiso pakaļējo riteni un kas arī šobrīd izskatās bieži lietots un izbraukāts.

apskatei izvēlētais laiks gan īsti nebija piemērots dārza apskatei, jo bija tumšs, vējains, kluss un man bija bail. cik atminos, dārza koncepcijā ietilpst svešumā mirušo latvu dvēseļu pulcēšana vienuviet. Skalbem gan bija pasaka “Dvēseļu mežs”, bet latvieši, kā jau kārtīga kultūrtauta, mežu baidījās stādīt. dārzs tomēr skan un izskatās labāk, bet meži aug paši – krūmi, brikšņi un čūskulāji.

tai naktī man nudien likās, ka visi krūmi ir pilni ar dvēselēm. čumēja un čabēja.

tā arī nezinu, kā izskatās Likteņdārzā. nav jau laikam lemts apskatītiies, kamēr kāds neaizvedīs ekskursijā ar autobusu.

ceru, ka koki būs vismaz tik glīti kā šajā filmiņā ar muzīkām. ar lampiņām.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.