dzejnieki, vardes un varoņi

nevaru atturēties no šī ieraksta.lai arī īsti nebija laika uzrakstīt normāli.

šodien Marita atstiepa grāmatas, ko apmēram pirms gada bija aizņēmusies no manas dīvainās bibliotēkas, kad universitātē baudīja jauko sociālistiskā reālisma literatūras kursu. Sakses “Trīs šķūnīši” un Ostrovska “Kā rūdījās tērauds”.

tagad visas bibliotēkas met ārā padomju laika spamu, bet es savācu pērles, jo nekad jau nezini, kad var noderēt kādiem literatūrzinātniskiem priekiem vai privātām izpriecām.

tā nu saņēmos ierakstam par padomju dzeju, sociālistisko reālismu un varoņu reklāmām.

pašai man tas gan jau nebūtu ienācis prātā un arī nebūtu piegriezusi nekādas vērības, bet Nostaļģijas dzejas lasījumos Rakstniecības un mūzikas muzejā uzzināju, ka milzu plakātam pie stacijas nomainījies teksts. tik aprasts ar politģīmjiem uz reklāmas stabiem, ka viens pīpis – pazudis kaķītis Bobo vai atrasts vecs prezidents.

bet, izrādās, ģīmjiem mainās pantiņi. tagad laikam kaut kāds sauklis “cik es kruts puisis un kā es visu padarīšu, jou!” – neesmu pētījusi. drīzāk spriežu pēc pārējo reklāmu stila sabiedrības apziņā ieborēt mītu par pārcilvēku, kas vēlētājam ļauj palikt ērtajā un pasīvajā pozīcijā, aktīvu darbību atstājot tam, kas var. vai vismaz saka, ka var. vaidēt ir vieglāk un lamāt otru ir vieglāk, nekā pašam darīt un uzņemties atbildību par savu dzīvi un saviem lēmumiem.

politiskās reklāmas lielākoties ir nemainīga vērtība, kas klišejiski būvē varoņa tēlu, kas nāks un glābs. vai tas Ļeņins, vai Ulmanis. stīva persona, kas būs tēvs un gādnieks, ko pielūgt. jo lielāka persona, jo lielāka pielūgsme. ne velti autoritārie režīmi tā iecienījuši grandiozas celtnes. cilvēkam būs būt pīslim, ne radošam garam. tāpēc jo lielāks plakāts, jo krutāks varonis. jo krutāks varonis, jo vairāk pīšļu par viņu nobalsos.

pirms tam uz stacijas plakāta bija uzbrauciens dzejniekiem, par ko toreiz padomāju – nudien kā tante Margarita, ar ko pirms laikam 7 gadiem dzīvoju vienā komunālajā dzīvoklī un sasmēlos eksotikas. Margaritas lielākais ienaidnieks bija inteliģentie, jo patiesībā tak viņi visi ir maukas, tikai izliekas labāki. un visus inteliģentos vajag nošaut, jo viņi ir maitas.

daudz no to laiku sulīgās folkloras neatceros, bet zinu, ka pie visa bija vainīga viņas vedekla, kas pēc dēla nāves atņēma mazbērnus. un ka tante Margarita bija ārlaulības bērns no smalkas krievu pirmsrevolūcijas laiku buržuju ģimenes un pēc mātes nāves kara laikā auga bērnunamā, jo smalkie radi nepaņēma pie sevis, tā izpelnoties mūžīgu naidu. viņai bija tik daudz izmeklēti labu krievu padibeņu lamuvārdu, ka taisni žēl – tajos laikos man pa rokai nebija diktofona. uz Latviju viņu atveda ar vilcienu, kad bija jāiet prom no bērnunama. izmeta, iedeva istabiņu un virtuvē 2 plīts riņķus. tā arī visu mūžu nodzīvoja, lamādama inteliģentos.

kādu dienu dzejnieku kritika no lielā plakāta esot nozudusi ar galiem. bet ne jau tāpēc, ka reklāmas varonis būtu atklājis latvju dzeju un pa vakariem jūsmīgi lasītu Frici Bārdu vai Aspaziju. 🙂

kā liels noslēpums muzejā man tika pačukstēts – tie pienapuikas reklāmas aģentūru  jampampi tak nebija pamanījuši, ka pirms vēlēšanām ir arī Dzejas dienas un nav kruti literatūras učenēm tādā svētā laikā teikt, ka dzejnieki ir mēsls. tāpēc plakāts ar steigu tika pārtaisīts, jo PIRMS vēlēšanām pat literatūras učene ir gana svarīga persona un nevar zaimot viņas svētās jūtas un spļaut uz dzejniekiem.

te ir vecais plakāts, ko Gūgles tante piedāvāja paņemt no Kas jauns krājumiem.

gadījumu par dzejniekiem un reklāmu atcerējos šodien pēc jaukās tvitera sarakstes ar kaut kādu Nilu Saksu, kas stilīgi tēloja jauniņu buldozerīti, kam nekas grēcīgs nav svešs, izņemot pieklājību. pēc tam mani apgaismoja, ka minētā persona, kas tik traki iekarsusi cīņā par blondām sievietēm, ir algots darbinieks. kuo rotūs brauc, tuo dzīsmi dzīdi.

viss sākās ar manu iesmējienu par kaut kur pamanīto aģentūras LETA ziņu, ka Blondīņu asociācija noslēgusi līgumu ar partiju, kuras spams nu jau ir visur – baznīcā, presē, e-pastā un sazin kur.

virtuālais dievs ir kā spams – viņš redz visu un izseko visur. ne tikai iekopē brīnumainas atklāsmes draugu dienasgrāmatās kā latvju Dastins Hofmans, bet var nonest draugiem.lv pavisam – kā latvju Čaks Noriss.

par gaumi nestrīdās. var jau būt, ka es vienkārši esmu ērms, kam jau sen partejiskā spama ir gana līdz ūkai. jo muni draugi i pazinis vysaidu parteju kandidati. socialajūs teiklūs šaļtim sajiuta kai kurkuļu muorkā, kur vysi ar asteitem vibrej.

vislabākā aizsardzība pret absurdu ir pasmieties par to. galu beigās – ja jau dalīt sievietes, tad arī citām partijām kāda pienākas: ja PLL atbalsta blondīnes, varbūt Vienotība lai ņem brunetes (esot gudras un varēs izvilkt valsti no purva), bet PP – rižās. reta suga! tā kā bija tikai 140 zīmes un vairāk partiju līdz manai apziņai nebija spējušas nokļūt, melnmates nepiesaucu.

ilgi nebija jāgaida. uzradās augstāk minētais Nils Sakss.

tādas kā tu – tu laikam joko?

mums ir blondīnes, bet lūzeriem pārējas

ja paredzēts iegādāties dārgu mājdzīvnieku, ir svarīgi pirms tam pārliecināties, vai spalvas krāsa piestāv interjeram. 🙂

tādas kā tu var piekrāsot

tādas kā mani nepārkrāso. ja jau Tev tik traki mani vajag, nomaini krāsu savam interjeram! 😀

manai mazmājiņai piestāvētu tava brūna matu krāsa

sarunāts. kad nākošreiz iešu pie friziera, palūgšu saslaucītos matus iesaiņot priekš Tavas mazmājiņas sienas dekora acu augstumā

Manai toletes dekorēšanai meitenes twiterī piedāvā nogriezt savus matus. Zināmu stāvokli sabiedrībā esmu sasniedzis.

meitenes Tavai tOletei piedāvā vecu matu humāno palīdzību, lai, sēžot uz poda un skatoties brūnā dekorā, Tu varētu tapt viedāks.

morāle. kū ar klybu doncuot, tū ar duraku runuot. pats par duraku paliksi. i, dubļūs īleids, naceri bolts izleist.

finālā 1955. gada dzeja un tā laika retorika, kas liekas tik pazīstama. sociālistiskais reālisms un tā vērtības mūžam dzīvo. vecās grāmatās ir zelta bedre.

nobeigumā citāts no Andreja Upīša 1951. gadā izdotās lieliskās grāmatas “Ceļā uz socialistisko realismu”, kurā ieskicēts, kāpēc dzeja neder nekam un kādu dzeju vajadzētu mūslaiku garam.

vai varbūt nevajag dzeju par varoņiem. vajag tikai reklāmas tekstus – īsus, skanīgus, varonīgus. jo atkal klāt kārtējās vēlēšanas, kad balsojam nevis par darbiem, nedarbiem un cilvēkiem, bet PR fabriku produktiem.

vecas desas un salātus nomazgā, lai varētu pārdot. vecas idejas jāpasaka citiem vārdiem un aizies rūkdamas.

jo bāreņu tautai taču tā gribas mammu un tēti, pret kuru varu pusaudziski sacelties un burkšķēt, bet atkal ērti ieritināties un pašam nedomāt ne par komunālajiem maksājumiem, ne vakariņam.

5 thoughts on “dzejnieki, vardes un varoņi

  1. malahija

    Un Tālivaldis Kalnājs jau vien ir ko vērts.
    Vai tā PLL teātra tante negrib kongresu namā uzvest šo burvīgo fabulu? Varētu jau mierīgi arī Šlesers piedalīties. Hmm, interesanti vienīgi būtu redzēt, ko Buldozers ieteiktu Vardes lomai…

    Reply
  2. marta

    (Nila īstais profils ir @saksss , ar tevi sarunājās viņa feikais profils, ko noteikti neraksta īstais PLL redaktors)

    Reply

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.