zirgoties nedrīkst smieties nevajag skumt

Sastopoties ar jaunu informāciju, vienmēr ir vajadzīgs laiks, lai to ieliktu savas pieredzes plauktos un iekļautu esošajā lietu un vērtību sistēmā. Kārtošanas laiks ir apmulsuma laiks. Ne velti juku laikos literatūrai grūti – nevar saprast, kuras vērtības aizstāvēt – vecās, kas vairs nav modē, vai jaunās, kuru vēl nav.

Aizvakar skatījos monitorā, vakar dīdījos pie monitora, šodien joprojām esmu palikusi pie monitora. Pilnīgi neraksturīgi ņemos un neko nevaru uzrakstīt par Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkoto “Nostalģijas maratonu” ar padomjlaika autoriem. Kaut kas neiet kopā, visu laiku domāju un tomēr sakni nevaru izrakt.

Dzeju lasīja Anda Līce un Imants Auziņš. Abi bija atbraukuši no laukiem, no īstās Latvijas. Piesūkušies ar zemes spēcinošo smārdu un bišu spārnu glāstīti. Ja izteikties atbilstoši vakara noskaņai. Jo dzeja bija. Dzeja bija skaista, tikai brīžam pārāk poētiskas vārdu kruzules un dabas gleznu virknējums, kam manas profānās dienas allažības samaitātās smadzenes netika līdzi.

Laikam biju gaidījusi kaut ko citu, kaut ko līdzīgu pirms pāris gadiem Rakstnieku savienības rīkotajam novadu dzejas pasākumam Brīvdabas muzejā, kur sabrauca vitāli un priecīgi lauku dzejnieki, galdā cēla pīrādziņus un maizītes, skandēja dzeju, apdziedāja muzejā laimi meklējošos kāziniekus un to darīja ar patiesu prieku un enerģiju. Lūk, tur varēja priecāties līdzi, gavilēt, smieties un raudāt no visa lieliskā absurda! Vitāli dzejnieki, kas vitāli lasa salkanu dzeju. Spīd saule, lido lapsenes, kāzinieki, tūristi. Un dzejai patiesībā nebija ne vainas. Tā vienkārši bija cita dzeja, kas radusies no dvēseles sāpēm, gribēšanas rakstīt, talanta un esošām klišejām. Nav jau ne vainas arī dzejai, kas neko jaunu nemeklē un nekādus podus neapgāž – ir cilvēki, kam tā ir vajadzīga. Ir labi, ja cilvēki to atrod un priecājas līdzi. Dzīve taču ir tikai vienreiz, kāpēc par to skumt vai žēlabās nīkt.

Rakstniecības muzeja zālē ar brūnajām padomjlaika sienām un tumši zaļajiem aizkariem man tomēr bija ļoti skumji. Sirmi dzejnieki, sirmi un krāsoti klausītāji, tumša zāle, PowerPointa prezentācijas slaids viņiem fonā – Anda Līce, Imants Auziņš, 09.09.2010.

Kaut kā ļoti žēl – kaut kādas pagājušo laiku godības, kā varbūt nemaz nebija bijis. Vieni kļuva slaveni, otri nē. Vieni pārdzīvoja laiku maiņas, citi vienkārši dzīvo. Tikai retais no muzeja rīkotā “Nostaļģijas maratona” autoriem ir iekļuvis mācību grāmatās. Vai arī iekļuvis ar pāris rindiņām: Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis un citi, Mirdza Ķempe, Ārija Elksne un citas.

Guļošos nesit. Ir ļoti grūti definēt savu viedokli, mēģinot nenodarīt kādam pāri. Muzeja mēģinājums izvilkt gaismā 60.-80. gadu autorus ir ļoti interesants. Muzejs ir muzejs, un muzejam piedien vākt laika liecības un artefaktus. Tāpēc dzīvu autoru dzejas lasījumi un personīgo mantu dāvinājumi krātuvei ir veids, kā likt pagātnei atdzīvoties, kamēr laikabiedri vēl ir dzīvi un var pastāstīt. Kad tad vēl, ja ne tagad. Pēc desmit gadiem droši vien nē.

Pasākuma formāts gan bija ļoti dīvains. Ja lasījumi bija domāti paaudžu tuvināšanai un muzejpedagoģijai, pietrūka attiecīgas informācijas pirms pasākuma, lai jaunieši atnāktu paskatīties. Tad arī vajadzētu zinoša cilvēka komentāru un stāstījumu, kas tas tāds ir un kāpēc. Ja pasākums bija domāts laikabiedriem, formas izvēle nav tā sliktākā – autors kaut ko noskaita, saņem auditorijas jautājumus, zvaigzne ir bijusi tikties ar pielūdzējiem. Tai ziņā man ļoti patika pasākuma reklāmā minētais: pasākumos apmeklētājiem būs iespēja zīmīšu formā iesniegt jautājumus dzejniekiem. Tomēr manis apmeklētājā vakarā auditorija bija stipri plāna un pasīva. Tik vien kā smējās citur, nekā smietos es vai mani vienaudži. Jautājumus tā arī neviens neuzdeva, zīmītes nesūtīja. Puķes arī tā īsti nepasniedza un pielūgsmē nedega.

Tā arī netiku gudra, vai patiesi izdaudzinātajos Dzejas dienu ziedu laikos tas bija tā, kā rakstīts apdzeltējušās avīzēs un kā atceras vecie – ļaužu pilnas zāles, sajūsma, puķes un publikas dievināšana, jautājumi un diskusijas par dzejas problemātiku un laikmeta garu. Man ir stāstīts, ka tajos laikos dzejnieki bija dievi, kas metaforu valodā stāstīja aizliegtas lietas un tā dzejai ļāva kļūt par tautas gara telpu. Tikai kur tie dievu pielūdzēji palikuši tagad, ka sajūsmā nenāk un neklausās? Laikam jau tas bija tajos vecajos laikos, kad latviešu dzeja kā jauna meita sarkdama runāja zīmēs, tāpēc tagad, jau pieaugusi sieva, nemāk sarunāties nemaz – kā nu nosauksi tādas nepieklājīgas lietas vārdos.

Idejai pasaukt ciemos jaunu cilvēku un lūgt par to uzrakstīt nav ne vainas. Man patiesi bija interesanti klausīties Andas Līces un Imanta Auziņa atmiņas par pagājušiem laikiem, par cilvēkiem, notikumiem, parādībām. Par Jeronima Stulpāna un vēl kaut kāda dzejnieka kautiņu, atgriežoties ar autobusu no Kauņas. Par lāča uzbrukumu Kuriļu salās un šoferi, kas bobiku ar plāno brezenta jumtu steigā vadīja prom tādā ātrumā, ka zib vien. Par Harija Gāliņa tumši zilo uzvalku ar gaišu strīpiņu, ko viņam nopirka Literatūras fonds, jo šis staigāja vienā uzvalkā kopš 1940. gada, bet tomēr jau bija 1958. gads un jābrauc uz draudzības vakaru ar brālīgo republiku dzejniekiem. Vai Andas Līces, kas gan neesot nekāda šuvēja, tomēr mīlot jebkuru radošu darbu, atmiņas par pašas šūto apģērbu, rūtainajiem svārkiem, kuros ieradusies uz Dzejas dienu pasākumu, par horoskopu zinātājas apmeklējumu, kas pateikusi, ka dzejniece iepriekšējā dzīvē nav bijusi vis džigits, bet laivu taisītājs Polinēzijā, kaut zirgi viņai tomēr patīk labāk par ūdeni.

Manuprāt, šī bija labākā pasākuma daļa. Iepriekšējo paaudžu atmiņas ir labas, jo ļauj saprast pagātni – kā bija dzīvot. Memuārus droši vien nelasīšu, jo tā nav mana mīļākā literatūra, kaut Auziņš uz tiem ik pa laikam atsaucās – laikam ir pat vairākas grāmatas. Bet paklausīties klātienē gan ir jauki, ar visiem žestiem un sajūsmu. Par Neretas vidusskolas izaudzētajiem kukurūzas hibrīdiem, kas Maskavā dabūjuši sudraba medaļu. Vai stāšanos un neiestāšanos PSRS Literatūras institūtā, jo tur visi pīpo.

Diskrēti un metaforu valodā aprakstītā kolēģu dzeršana un stukaču būšana, neko nenosaucot īstajos vārdos un pasakot tā, ka zinātāji sapratīs, bet neviens neko nepierādīs, bija lielisks totalitārās domāšanas un uzvedības paraugs. Imants Auziņš, to visu līksmā balsī stāstot, nudien kļuva gandrīz par muzeja eksponātu. Jo viņš tā arī nepateica, ka Lešinskis bija stukačs, kaut zīmju valodā deva nepārprotamus mājienus – kā īsta padomju dzeja!

Tomēr viņu dzeja mani neinteresē. Tās joprojām ir tās pašas apdrupušās grāmatiņas ar šķebinoši poētiskiem un neko nepasakošiem aprakstiem, atskaņām un man nesaprotamu humoru par kolhoziem un blatiem. Tas ir, es zinu, kas bija kolhozi un blats, bet man nav ne jausmas, kur jāsmejas. Pārstumdu mājās no viena plaukta uz otru un tomēr ir žēl izmest – manas mammas jaunība.

Imants Auziņš lasīja dzejoli par pēckara laiku, un es sapratu, ka tas joprojām nav beidzies. Tā ir cita paaudze, cita pieredze, kas pēkšņi ir nosvītrota. Mūsdienu Latvijā nerunā par pēckara grūtībām, par padomju laika labumiem un sliktumiem un tās ir tikai pensionāru atmiņas. Bet ko lai iesāk ar biogrāfisko dzeju par mežabrāļiem vai pēckara nabadzību. Pat auditorijai labāk patika ironizēšana par stulbo demokrātiju, laupītāju kapitālismu un zaglīgajiem deputātiem. Publika manāmi atdzīvojās, kad Imants Auziņš ķērās pie tādiem pantiem kā Reketieri to ar viltu // Projām nesa gluži siltu vai Spirķiks, kas nav mūsu pašu, // Gandrīz atņēma man dvašu. Kā arī Nevis slinkojot un pūstot, // Bet par biznesmeni kļūstot, // Tauta dzīvo, tauta zeļ, // Lepnas kotedžas sev ceļ.

Pa smieklam biju nosaukusi šo pasākumu virkni par Dinozauru dzejas dienām. Jo ko gan citu lai padomā par pasākumu, kur piedalās autori, kuru grāmatas manā skapī stāv “lasīt neviens tāpat vairs nelasīs, bet izmest grēks, jo tak sava laika liecība un varbūt kaut kad būs interesanti palasīt” plauktā. Ja jau pat bērnībā, kad mājās biju izlasījusi visu, tajā skaitā Jaunsudrabiņa kopotos rakstus un pat ķērusies pie Tolstoja un Heses, tās bija grāmatas, ko tā arī nespēju palasīt.

Šo iespaidu sevišķi paspilgtināja literatūrzinātnieces Andas Kubuliņas komentāri RMM mājaslapā, raksturojot Rakstnieku savienības rīkotās Dzejas dienas: Nu jau pāris vairākus gadus RS vadībā akūts kļuvis darba tikums un pie Raiņa pieminekļa nekas nenotiek. Paši lasījumi notiek izkaisīti dažādās vietās ar atrakciju, cirkus elementiem, tā cerot piesaistīt klausītājus.Tā slinkums prolatirizē dzeju un dzejniekus padara, domāju pret viņu gribu, par lubrakiem. Savukārt RMM rīkotos dzejas vakarus, acīmredzot, īstās un pareizās Dzejas dienas, komentāra autore nosauc par izņēmuma paraugstundu.

Cik latviešiem ir Dzejas dienu? Un, nez, kuras ir pareizās? Tās ar mikrofonu vai tās ar megafonu?

Kā vēlāk uzzināju, sākotnēji pasākumu cikla nosaukums bijis iecerēts pagalam cildens – “Ar zelta lāpu”. Autori no aizgājības iznesuši dzejas zelta lāpu kā mūžības simbolu.

Muzejs tomēr izvēlējies ne cildinoši slavēt veco laiku dzejas autorus, bet skatīties no šo laiku pozīcijām. Zelta lāpa pret nostaļģiju. Lai gan bija abas. Publikā gan cerēju  redzēt daudz vairāk laikabiedru ar sirmām galvām. Vai nu nav nostaļģijas, vai arī nav naudas ieejas biļetēm. Bet varbūt muzeja rīkoto nostaļģijas vakaru bija tik daudz, ka izvēlējās citus dzejniekus.

Cienu savu vecāku jaunību, cerības un mammas rūtainās pantiņu klades, kur rūpīgā, lai arī ārsta, rokrakstā dežūru laikā pierakstīti citāti no romāniem un dzejoļu krājumiem. Tajos laikos visi lasīja dzeju, dzejniekus sveica ar asteru pušķiem un rudens bija dzejas laiks, kad, citējot vakarvakara dalībnieci Andu Līci, bija puķu jūra, jaunais dzejnieks saņēma ceļa maizi visam gadam, tā bija gara maize, kas viņu baroja un tuvināja ar citu paaudžu dzejniekiem. Gan piebilstot, ka īsti jau nekā kopīga ar tiem večiem nebija – kaut vai ar Jūliju Vanagu nemaz ar ne.

Tai brīdī pārlaidu acis auditorijai un sajutos kā mammas klases salidojumā, kur viņi viens otru sauc par meitenēm un puikām, iet uz meiteņu un puiku tualeti, runā kā mazi bērni. Laiks ir mānīgs, īstajā kompānijā jaunība atgriežas. Viņiem atkal dzirkst acis, viņi atkal ir jauni.

Aizvakar sēdēju pie monitora, vakar sēdēju, šodien sēžu. It kā “Nostalģijas maratonā” bija viss, bet nespēju saprast, kas īsti. It kā vecu cilvēku atmiņas par saviem ziedu laikiem, it kā latviešu literatūra. It kā žēl, it kā vienalga.

Nav jau ar ko salīdzināt – Dzejas dienu ziedu laikos manis nebija. Tas ir, es biju, bet diezgan tālu no dzejas. Jo vienīgais, ko atceros no Dzejas dienām jau 90. gados, ir nepārtraukti juku laiki un mūžīgās pārejas laika pārdomas – rīkot, nerīkot, pie pieminekļa vai bez pieminekļa, Benjamiņa namā un bez Benjamiņa nama, ar ruporu vai ar mikrofonu, ar svecēm vai lampiņām. Nav bijis nekā droša vai stabila, jo jāatsakās no vecā, bet nekā jauna vēl nav. Padomju stilā vairs nevar, bet tomēr gribas pa vecam, ar spozmi un pompu.

Droši vien visa mana pieredze ir tāds juku laiks, jo padomju laikus neatceros, bet pārējais nekad nav bijis uz palikšanu. Esmu pēdējo oktobrēnu un pirmo skautu paaudze. Tāpēc man vienmēr ir mazliet interesanti un biedējoši skatīties uz stingrajos laikos augušajiem, kas vienmēr zina, kā vajag. Kategoriskums ir jocīgs.

Pasākums bija diezgan baiss, jo nebija pat smieklīgi. Manas cerības paskatīties uz vitālām un kaut kādā ziņā tomēr smieklīgām citas paaudzes tradīcijām izčākstēja. Jo smieties jau var tikai par to, kas uztrauc un biedē – kā būdīga veča nokrišana uz banāna mizas blakus naski tipinošam tantukam, kas viņam sniedz palīdzīgu roku, jo tas var notikt arī ar pašu, vai uzbāzīga veļas pulvera un politiskā spēka reklāma, pret ko vienīgā aizsardzība un distancēšanās ir smiekli un ironija. Par to, kas izskatās nožēlojami, neviens nesmejas.

Ja neskaita kārtējos Staburaga gabaliņus, ko muzejs saņēma dāvanā. Vēl pāris tādu pasākumu, un muzejs Staburagu varēs uzbūvēt no jauna. Te nu ir latvietība – sen appludināta klints, no kuras katram mājās pa akmentiņam. Kad latvieši savu klinti salasīs atpakaļ, Lāčplēsis atkal būs dzīvs.

Aizdomājos par apzagto paaudzi, kas joprojām ir dzīvi, bet kuru vērtības nevienam nav vajadzīgas un kas nejūtas piederīgi, bet kaut kā kuļas un atceras senos laikus ar lāču medībām un kolhozu ērdnīcām, kad dzejnieks vēl bija kaut kas, bet tomēr nekas no tā visa nav sanācis, jo literatūras vēsturē iekļūs citi – ne vakardienas lasījumu autori.

Negribētos nekad piedzīvot šādu brīdi ar sevi – tradīcijas izčākst un pārvēršas par farsu, ko vairs nevajag pat vienaudžiem, jo pasākumā nebija ļaužu pūļa ar  sirmām galvām, asteru pušķiem un pielūgsmi. Drīzāk tādi dzejas kapusvētki.

Lai tomēr iedvesmotos rakstam par Dinozauru dzejas dienām, tramvajā lasīju 1987. gadā izdoto rakstu krājumu “Sociālistiskie svētki un ieražas”. Braucu īstā pensionāru stundā, un nebija īsti, kur apsēsties, jo atšķirībā no citiem man nebija ne kūjas, ne lieko zobu. Sirmās galvas izbrīnā skatījās uz manu lasāmvielu. Sociālisma tak nav. Kā var interesēties par sociālistiskajiem svētkiem? Ko viņa grib, ko viņa jēdz, ko viņai vajag?

Man tomēr ir interesanti, no kurienes aug ideoloģiskās kājas Dzejas dienām, ko Latvijas Rakstnieku savienība jau kopš Raiņa simtgades svinībām 1965. gadā rīko ik gadus. Uzmanības vērta ir arī “Nostaļģijas maratonā” cītīgi un nostalģiski piesauktā tradīcija pie Raiņa pieminekļa skandēt dzeju par prieku sanākušajam un no skolām sadzītajam pūlim, tā dodot gara maizi visam gadam.

Mūsu republika ir bagāta ar vēstures un kultūras pieminekļiem. (..) Šī pieminekļu bagātība dod iespēju attīstīt daudzveidīgas komunistiskās audzināšanas formas.
Visaktīvākā loma sociālistisko svētku un ieražu norisēs ir vēstures pieminekļiem – vienai no skaitliski vislielākajām un sabiedriski nozīmīgākajām kultūras pieminekļu pamatgrupām. Izveidojušās senas tradīcijas masu politisko pasākumu laikā rīkot svinīgas ceremonijas pie tiem.
(..)
Stabilas tradicionālas norises ir arī Dzejas dienās. Interesenti zina – noteikti būs piemiņas brīdis pie Raiņa kapa Rīgā, pie Raiņa priedēm Jūrmalā, pie Raiņa pieminekļa Komunāru laukumā Rīgā, kur Padomju Latvijas un brālīgo republiku dzejnieki runās par dzeju, tās uzdevumiem un arī par mums pašiem, lasīs savus dzejoļus. Dzejas dienās atklāj arī jaunus pieminekļus kultūras darbiniekiem.

Kravinska M. Vēstures un kultūras pieminekļu izmantošana sociālistisko svētku un ieražu norisēs. // Sociālistiskie svētki un ieražas. – R.: Zvaigzne, 1987. – 150.-151., 157. lpp.

Ar dzeju tāpat kā ar sabiedriskām idejām, strāvojumiem un politiskiem virzieniem un partijām. Kad kaut kas izčākst, tas paliek par parodiju. Kas 20. gs. 70. gados bija metaforās slēpta bagāta garīgā telpa, mūsdienās ir salkani panti. Lasu padomjlaika dzeju un saprotu, ka neko nesaprotu. Cits laiks, citi cilvēki. Bet viņi joprojām ir dzīvi! Raksta un runā. Kamēr vari, klausies. Pēc tam tas būs tikai digitālajos ierakstos un sabirzušos apdzeltējušos papīros.

Nobeigumā jauks video, kā dienu vēlāk pie Rīgas domes virpuļdurvīm tika tvarstīts jenotsuns. Jo dzeja tāpēc ir dzeja. Ne to noķert, ne maisā iebāzt. Ja Rīgā ieklīst jenotsuns, viņš atnāks līdz pašām rātsnama durvīm. Slēp kaut metaforās vai maisā.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=APJ4MQ3243g]

10 thoughts on “zirgoties nedrīkst smieties nevajag skumt”

  1. Nezinu, vai atceries, bet Tu man kaut kad uzdāvināji mazu dzejas grāmatiņu “bērniem, kas nav trillas” (citu lasītāju zināšanai, tas nebija grāmatas autora liktais nosaukums, bet dāvinātājas ieraksts). Man nebija nekādas vēlmes to lasīt ne pašai, ne priekšā dēlam, tapēc grāmata labu laiku stāvēja goda vietā vienā no apakšējiem plauktiem (kur bērns varēja tikt klāt un kur stāvēja grāmatas, kas citur īsti neatradās vietas, un par ko nebija žēl, ka bērns tās piezīmēs vai saplēsīs).
    Kaut kādā brīdī puika atklāja grāmatu, un mums viņa ik pa laikam bija jāskatās. Uz vāka bija kaut kāds padomju stilā stilizēts rabarbers. Dēls priecājās, kad es viņam teicu, ka tas ir rabarbers, un mēs bieži skatījāmies to grāmatu, taču… vienreiz izlasīju to dzejoli par rabarberu – “tā kā barbars, tā kā sers kaut ko tur dara rabarbers”, un sapratu, ka es nespēju šito lasīt ne sev, ne dēlam. Citās grāmatas lasīšanas reizēs es viņam pie tā ērmīgā rabarbera no galvas skaitīju (pārsvarā gan laikam dziedāju – tā kā mūsu bērnībā tante radio): “Ra-ra-rabarbers, ko tu mazais rausi? Rabarberam platas ausis, rabarberu raušu!” Mans dēls, par laimi, vēl neprata lasīt. 🙂
    Jāatzīst, ka arī no šī pēdējā dzejoļa dēlam skaitīju tikai cenzētus fragmentus, jo kā gan lai es viņam izskaidroju, ko nozīmē “Zini pats, kā ir, kad bar un kad rauj aiz ausīm”? Kā gan lai mans dēls, kas nav gājis skolā padomju laikā, zinātu kā tas ir, kad uz tevi kliedz, sit aar liniālu pa pirkstiem un rauj aiz ausīm?? Taču pie šī dzejoļa viņam vismaz likās amizanti tas par rabarbera ausīm – viņš vienmēr smējās un rādīja uz savām ausīm. Un “ra-ra-rabarbers” laikam arī smieklīgi izklausās.
    Lūk, bet to ērmu bērnu grāmatu, es tiešām nespēju palasīt. Varbūt tāpēc, ka man viņas pašai bērnībā akurāt nebija un man nav nekādas emocionālas saiknes ar šo dzeju – atšķirībā no tā otrā rabarbera. Es arī konstatēju, ka es savam bērnam labprātāk lasu priekšā dzejoļus, ko es zinu, ar kuriem man ir emocionāla saistība (tātad, no manas bērnības laikiem), nekā kvalitātes ziņā līdzvērtīgus mūsdienu darinājumus. Jo, ja nav dzejas kā tādas baudījuma, tad glābj vismaz nostaļģija, mūsdienu dzejas gadījumā neglābj nekas. Te, protams, nav runa par labu vai amizantu dzeju. Vecā vārna Lavīze ar savu nozagto Parīzi ir lieliska, pat, ja es to uzzināju tikai pirms gada. Un netrillu bērnu dzeju neglābj pat nostaļģija.
    Ai, piedod, ka es Tev te tādu dzimtļaužu romānu sarakstīju, bet, ja būtu atlikusi ar domu: uzrakstīšu epastu, tad Tu jau zini, kā tas būtu beidzies.
    Tā ka priekā!
    Varbūt man Tev aizsūtīt to drausmīgo bērnu grāmatu iedvesmai? 😀

    1. paldies, nevajag. 😀 tas bija domāts tikai kā ieskats latvju mūsdienu bērnu dzejā. šķiet, kaut kāds izslavēts autors bija.
      bērniem joprojām, cik esmu pamanījusi, vislabāk patīk Rainis un Poruks, varbūt vēl kaut kas no “banāns satiek ananāsu, nobučo kā savu māsu. ko nu sajūts mana nāss? bana-bana-bananāss!” sērijas.

  2. Jocīgi. Apmēram 2004. gadā avīzē izlasīju Imanta Auziņa dzejoli “Diena, jel parādi, / kur mani parādi ..”, un tas man aizvien šķiet brīnišķīgs. Bet nereti arī es esmu skeptiska “ante factum”.

    1. nešaubos, ka ir labas lietas. tas jau būtu pārāk baisi, ja nebūtu. tikai tajā vakarā bija vai nu poētiskas kruzules, vai panti.

  3. Nezinu gan, kas tie par bērniem, kam patīk Rainis un Poruks. Visiem, kas nonāk manā redzeslokā, patīk Zandere un Baltvilks.

    1. Zandere bija tas brīnums, par ko šausminājās Zanda.
      Baltvilkam nav ne vainas, tas arī patīk man zināmajiem bērniem.
      tomēr Raiņa bērnu dzeja patīk labāk, ja lasa visādus autorus pēc kārtas.

  4. Manējam patika arī Aspazija! Favortīts bija tas par mēnesi, kurš ceļ tiltiņu (laikam jau arī foršo Ievas Maurītes zīmējumu dēļ iekš “Draiskajiem dzejolīšiem”) Circenīša Ziemassvētki arī bija cieņā un vēl šādi tādi.

  5. Labs ieraksts. Ļoti trāpīgs. Taču mana mīļā Belševica “joprojām rullē”. 🙂 Zināt “Pasaku par Čingo Babu”? Uh! Mana meita kādu pusgadu stabili pieprasīja, lai lasu vakaros priekšā. Un tagad atkal nesen pacēlām to Zanderes izdevniecības grāmatu ar burvīgajām ilustrācijām. Un es pārliecinājos, ka vai pusi pantu zinu no galvas.

    Kāpēc Klusais okeāns tik daudz sāļa ūdens krājis?
    Ļaudis runā – Čingo Baba esot jūru pieraudājis!
    Cik tur taisnības, cik nē – stāstīts pasaciņa mana,
    Jo ar jūru Čingo Babam bija citas darīšanas…

    🙂

    1. rullē arī Ezera, Bels, Ziedonis un citi. 🙂
      tikai viņi mājās nestāv padomju dīvainās literatūras jeb “lasīt neviens tāpat vairs nelasīs, bet izmest grēks, jo tak sava laika liecība un varbūt kaut kad būs interesanti palasīt” plauktā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *