#Leitis 1929. gadā.

privātā dzīve

publiskās dienasgrāmatas jau tāpēc ir publiskās dienasgrāmatas, ka tur rakstītais ir arī publiski lasāms.

laikam jāpierod, ka manis te publicētos murgus izlasa pāris simti jauši vai nejauši ieklīdušu ļaužu. un, pat aizbraucot kaut kur ellē ratā, gadās satikt kādu, kas kaut kad, bet varbūt vēl nesen ir lasījis manus murgus, no kuriem lielāko daļu tāpat nemaz neatceros – jo laiks iet, bet es tikai rakstu.

šovasar nošokēju kādu poļu amerikāni Metjū, kas it kā strādā The New York Times par kaut kādu ekonomikas apskatu taisītāju un dauzās pa pasauli, taisīdams tos apskatus, tāpēc procesā trāpījās ceļā kaut kādā Polijas benzīntankā. izrādās, manis nosauktā mana bloga ikdienas vidējā statistika likās cienījama pat viņa acīs. daudz.

lai gan man pašai patīk, ka lasa un atbild (pretstatā papīra publikācijām, no kā nevienam ne silts, ne auksts un tikai pūst kaut kādās bibliotēkās), tomēr tas ir arī šoks par to, ka lasa. un pārdomas, piesardzība, ka varbūt nemaz nevajag publicēt visas pupu mizas un kavēt ļaužu laiku. no otras puses, ko tad lai dara, ka prātā nāk visādi brīnumi un pa laikam ir iedvesma pierakstīt un pakārt aiz loga, lai karājas vējā un internetā.

kā noskaidroju šajā nedēļas nogalē, tāda kopīgi lasāma dienasgrāmata, no sākuma klases, tad skolas no rokas rokā dodamā klade, kur aprakstīta dzīve, cilvēki un notikumi, man ir kopš 1991. gada 1. septembra. drīzāk varētu teikt, speciāli veidota publiska dienasgrāmata, jo gremdēties psihes dzīlēs un rakstīt slepeni nav bijis nekāda īpaša kārdinājuma nekad. jo viss, kas uzrakstīts, ir agri vai vēlu izlasāms – kaut vai pēc sazin cik gadiem kāds ņems un izraks kā sen sapuvušu Zentas Mauriņas arhīvu un lamādamies gāzīs elles piķi, lai to restaurētu un meklētu laikmeta liecības.

it kā jau vajadzētu pierast pie publiskuma, tomēr arī publiskā dzīve ir privāta. ir lietas, ko zina tikai mani tuvinieki. ir lietas, ko nezina neviens, jo nevienam arī nav jāzina.

kaut kad sen par sevi uzzināju, ka māku glabāt noslēpumus. tā nu tas laikam ir. ja to nevajag teikt, neviens arī neuzzinās. manis pēc, melošu vai noklusēšu. ne viss ir jāpasaka. ne viss par citiem ir jāzina citiem citiem. reizēm ir labi būt apsūbējušam matētajam spogulim, kurā lietas pazūd.

tomēr ir lietas, ko zina visi, bet nezina tuvinieki, bet zina svešinieki. tikai rakstīt blogu nav izstāstīt dzīvi stopojot satiktam svešiniekam un izkāpt no viņa mašīnas, nekad mūžā vairs nesatikt. tas ir rakstīt jebkuram – tajā skaitā tiem, kas mani atceras kā bērnu un joprojām redz kā bērnu.

tas ir, rakstīt blogu ir aprakstīt lietas, par ko tuviniekiem nav jāzina, jo viņiem ir pārāk daudz konteksta par manu pagātni un arī par daudz varas kāres, mēģinot mani sargāt no manas dzīves. nabassaite ir laba drošības saite, tomēr reizēm tā aptinas ap rokām, kājām un prātu, liedzot iespēju darīt, būt un riskēt.

kopš bērnības zinu, ka visi sūdi, ko ievārīšu, būs mani sūdi. jo man ir jādomā par manu un par citu dzīvi. neviens cits neatnāks un aiz čupra no purva neizvilks. ne jau tāpēc, ka negribētu vilkt, bet vienkārši tā nedrīkst notikt. ir jāpeld pirms slīkšanas, ne slīkstot jādomā par peldēšanas kursiem vai jānopērk slīkšanas apdrošināšanas polise.

pa vienam mēs esam pa vienam. bet ir tīkls visapkārt – radi un draugi, kas jūtīgi (jā, jūtīgi, jo man pie kājas par Jutām un jutīgumu) uztver katru kustību un vibrē līdzi. jo lielākus soļus sper uz vienu vai otru pusi, jo vairāk tīkls nospriegojas – kā bikšu gumijas, kas savelkas un tad plīst un iebliež pa miesu.

vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kas var aizdauzīties dzīvot uz Austrāliju. vai stopot apkārt pasaulei. vai dienām dauzīties kaut kur apkārt. vai gadiem.

man līdzi vienmēr ir mantu un cilvēku kalns – ne fiziski līdzi, bet manā prātā. telefonā, tviterī, blogā, datorā. visi faili, atmiņas, teksti, pašcitāti, definīcijas.

pāris reizes esmu izkāpusi no dzīves – aizejot prom no pilnīgi visa un noliekot malā it visu. bet zinu, cik grūti ir atgriezties. vāveres ritenis griežas, bet bez manis.

ir labi domāt un būt savā pasaulē un pa savam, bet nav labi kļūt neredzamai. personai, ar kuru nerēķinās, par kuru nedomā. izkāpt vienmēr ir vieglāk nekā iekāpt. atteikties un aiziet vieglāk nekā pierast un pieradināt.

īsi sakot, man ir bail rakstīt. jo rakstīdama es par sevi pasaku vairāk, nekā, iespējams, drīkst. ja par svešiniekiem nospļauties, tad konteksta zinātāju jautājumi, satiekoties klātienē, liek sarauties čaulā, apklust un iegrimt anonimitātē.

visnežēlīgākie esam pret tiem, ko mīlam. visstiprāk sitam tiem, ko pazīstam – jo zinām viņu vājās vietas.

privātā dzīve tāpēc arī ir privātā dzīve, ka tā ir privāta. ieeja bij aizslēgta, atslēga bij nolauzta.

tikai ko tad, ja kādam ir rezerves atslēga.

kukurūzas epopeja manās mājās. tā kā huligānu vistām dikti garšo, salasīju kādu bišku – bija izbiris no kombaina.

šis skaistais laiks, ar baltiem mākoņiem. man liekas, Latvija ir vēl aiz tiem. (kaut kāds laikam apmēram Ziedonis)

422. vēlēšanu iecirknis jau gatavs. reizēm dzīve tik strauja, ka nav laika ne domāt, ne spriest. tikai spiest.

Dobelē gādā, lai kultūra nenosalst.

vienkārši reklāma. pāri laimetiem, pāri laikiem, pāri metiem.

tautiskas dejas citā Dobeles apavu bodē.

Dzejas dienas Dobelē arī apavu bodē.

lai kur ari ītu, tev nabyus vairs mīra. tu byusi bez krostu. http://ej.uz/17s

Back to top