pilnmēness, krievi un svētās vecenes

tai vot i dzeivojam. muns lūgs ir tys pa kreisi. pa labi ir kukne. i kai lai cylvāks nav drusku jūceigs, ka jis dzeivoj taidā vītā i ir taida vosora.

1 no vasaras domām bija savākt kopā pantiņus un paskatīties, kas tur vispār ir – ar vēsu aci. bet atkal pierādījās, ka tad, kad es esmu tanks un spēju savākt pantiņus, man viņi riebjas, tāpēc nav nekādas motivācijas tos sūdus vākt. bet tad, kad man viņi neriebjas, es neko neesmu spējīga savākt. tas ir 1 no šīs vasaras fiasko. galu beigās, pantiņi nav mana stihija. tas uznāk varbūt pāris reižu gadā, un drīz vien tas plānprātības brīdis ir cauri.

atmetusi pantiņiem ar roku, kārtoju mantojuma lietas un dokumentu kalnus. diezgan besīgs noskaņojums rakties pa neskaitāmām miršanas un dzimšanas apliecībām. te viņi dzimst, te jau mirst. beigās Speerx tiek pie viņu pirmās sievas mātes trešdaļmājas, ko nekad nav redzējis un arī negrib redzēt. 4 miroņi un 1/3 mājas. diezgan skumīgs rezumē. bet nav jau arī nekāda Agata Kristi.

mēness šodien galīgi šķībs – ne īsti ar robu, ne īsti apaļš. drīz sāksies pilnmēness. modīsies dievi un trakie. bet vēl jautrāk būs pēc mēneša, kad atkal būs pilnmēness un vēlēšanas būs daudz tuvāk. būs vēl tumšāks. būs vēl garāki vakari. vēl vairāk reklāmu, pestītāju un lielu runājošu galvu, vēl mazāk sarunas par lietu.

lai gan ko nu par lietu. lietus, kas ēd lietas, līst tikai tad, kad liekas, ka lietas kļuvušas liekas, un izliktas ārā sarūsēt. kaut kad pirms padsmit gadiem, braucot nakts vilcienā uz Rīgu, kamēr citi gulēja vaļā mutēm un krāca, izklaides pēc rakstīju četrrindītes par lietu. būtu interesanti atrast. ja tikai zinātu, kur meklēt.

reizi 4 gados smadzeņu dauzīšana ar PR āmuriem un prāta aptumsums, pēc tam 4 gadus iemesls spļaudīties par veikalā iesmērētu sliktu vīnu. starp citu, jaunu vīnu nelej vecos traukos. ja kas.

varbūt skolā tomēr ir vērts ieviest Bībeles mācību, lai uzzinātu diezgan daudz tamlīdzīgu prātulu. tai skaitā stāstu par to, kā Kristus izgāja no rāmjiem un izdemolēja templi, kur bija saviesies pārāk daudz augļotāju.

nav ne jausmas, kāpēc to zinu. kad sāku iet skolā, skolotājas teica, ka Dieva nav un viss ir murgi. dažas no viņām gāja uz baznīcu un kaut ko pierakstīja. pēc tam daudziem bija nepatikšanas skolā un darbā, jo padomju oktobrēni, pionieri, komjaunieši, skolotāji, ārsti un inženieri nedrīkst atrasties baznīcā. pēc dažiem gadiem tās pašas skolotājas varēja nosaukt no galvas visus tos, kas nebija bijuši baznīcā. droši vien viņas atkal uz baznīcu gāja ar blociņu un zīmuli.

pēc tam skolā uzradās Rožukroņa pulciņš. tas bija telpā, kur neviens negāja, jo tas bija blakus krievu garderobēm.

es mācījos skolā ar latviešu un krievu plūsmu. man šķiet, mēs satikāmies tikai ēdnīcā – latvieši pa kreisi, krievi pa labi – un pirmā un pēdējā zvana svinīgajā līnijā – krievi stāvēja kaut kur citur laikam vai arī mēs jau bijām iemācījušies viņus neredzēt. mēs nekad nekāvāmies, bet nekad arī nedraudzējāmies, jo pa vidu bija neredzama, bet diezgan izturīga stikla siena. krieviem bija krievu matemātikas kabinets, latviešiem latviešu matemātikas kabinets. krieviem bija savi pasākumi aktu zālē – daudz skaļāki un laikam arī jautrāki, viņi iestudēja kaut kādas jocīgas lugas un zāli rotāja ar baloniem un kreppapīru. mums pasākumi bieži vien bija diezgan sviestaini, lai arī pieaugušie centās iesaistīt arī mūs pašus. reizēm varēja dabūt piezīmes par nemācēšanu uzvesties. reiz es sāku smieties par kaut kādu salkanu dzejas lasījumu un pļāpāju dūdojošas ģitārspēles laikā, par ko dabūju kārtīgi mizā. latviešiem piedien klausīties tirliņu ģitāras. krieviem 1. septembrī un pēdējā skolas dienā pirms līnijas nebija jāiet uz baznīcu, un par to viņus neviens nelamāja. visi pieņēma, ka tie ir kaut kādi neriktīgie, kas netic Dievam vai labākajā gadījumā varbūt kāds no viņiem  iet uz kaut kādām moļennajām, kur neviens no mums nebija bijis. kad krievi 90. gados sāka mācīties latviešu valodu, klase pēc tam vienmēr bija jātīra daudz vairāk, jo visās malās bija saplēsti papīri un saulespuķu sēklas. lai gan paciest varēja lielāko daļu no viņiem, jo viņi tāpat pacieta mūs. bija jāuzmanās tikai no kubika galvām – sīkajiem puišeļiem, kas spļaudījās un spārdījās. man jau sen nav 15 gadu, bet joprojām saraujos, kad uz ielas ieraugu tieši tā viena vecuma krievu puikas.

pirms skolā parādījās Rožukroņa pulciņš, tai telpā pie krievu garderobēm sēdēja resnas apkopējas zilos ķiteļos. neatceros, kā izskatījās Rožukroņu pulciņa telpā, kad tur vairs nebija apkopēju. atmiņā palicis kaut kas dzeltens un balts. droši vien tamborētas sedziņas uz lakota koka altāra. ej nu zini. iespējams, es tur biju tikai vienu reizi – lai pierakstītos pulciņā un tiktu uz Lietuvu. mēs braucām pa visādām baznīcām, un es nopirku flomāsterus un banānus. atpakaļceļā sēdējām uz kartupeļu maisa, jo šoferis tos no kaut kurienes veda. sevišķi man patika Krusta kalns, jo tik daudz nevarīgi sakņupušu Jēzu un mierinošu Mariju es vēl nekad mūžā nebiju redzējusi, tāpēc man palika bail no visu to cilvēku lūgšanu un cerību kvantuma. aiz katra no tiem koka vai plastmasas gabaliem tak bija kāds cilvēks, kas savas sāpes atdeva Dievam un cerēja, ka būs labāk. lai gan varbūt tam visam nebija nekāda sakara ar Dievu, bet tās bija cilvēka alkas pēc Mātes, kas viņu pasargās un atbalstīs viņa postpadomju ciešanās – vismaz kaut kas skaidrs, zināms, labs un no vecajiem laikiem.

Rožukroņa pulciņā, šķiet, mēs ne reizi neskaitījām rožukroni. lai gan vēl bija ekskursija uz Rīgu un varēja nakšņot ģimenēs. mana ģimene bija skuķis rūtainās biksēs, kam bija kollijs un laikam māte vai vēl kaut kādas radu sievietes. toties dabūju naktī un aukstumā izdauzīties pa Rīgu un kopš tiem laikiem ticu, ka tā sieviete Brīvības piemineklī ir tik zaļa tāpēc, ka ir ļoti, ļoti nosalusi.

Rožukroņa pulciņa sievietes pēdējiem spēkiem centās noturēt mūs, lielās meitas, no izvirtības ceļa. viņas teica, ka sievietes, kas daudz lūdzas, kļūst ļoti skaistas. viņas rādīja kaut kādu jaunu un pagalam nokautrējušos mūķeni kā skaistuma etalonu, bet mēs secinājām, ka viņai ir diezgan garš deguns, viņa nekrāsojas un zem tā apģērba nevar redzēt neko vairāk kā seju. un gan jau ka viņai nekas nav jādara, tāpēc nav arī grumbu un pumpu. vismaz tā mēs nospriedām un secinājām, ka skaista seja jau nav nekas tāds, kā dēļ upurēt iespēju staigāt džinsos un iet, kur pašai gribas.

reiz viena no baznīcas vecenēm pirms procesijas, kad ģērbām baltās kleitas ar plīvuriem, man pēkšņi  pajautāja, vai es iešu uz klosteri. otra gan sarunu novirzīja un teica, ka tur tak vajag padievīgas un mierīgas meitenes, kas netaisa dumpi un nelec acīs. gan īsti nesapratu, par ko ir runa, jo maita jau es nebiju. vismaz skolā ne. kad par sarunu pastāstīju mājās, mana baznīcas karjera diezgan ātri beidzās.

lai gan pa īstam tas beidzās tad, kad reiz pēc stundām aizgājām uz baznīcu. bija kaut kāda nodarbība vai vienkārši gājām garām. tur bija arī mazie puikas no laikam 6.-7. klases, ar ko tai laikā diezgan draudzējāmies. tas ir, viņiem bija dikti kruti būt draugos ar lielajām klasēm, bet mums bija interesanti aprunāties ar tādiem sīkajiem. viens no viņiem paņēma somu, pārmeta krustu un taisījās iet ārā no baznīcas. svētā sieviete metās klāt – stunda vēl nav beigusies. puika teica, ka viņam vajag uz autobusu. vecene neatlaidās. puika sasparojās iet – viņam tiešām vajadzēja uz autobusu un bija pēdējais brīdis aiziet, kaut autoosta bija tieši pretī baznīcas vārtiem. vecene sagrāba viņu aiz drēbēm un ar mešanu iemeta baznīcā, nograbēja soma, pašķīda kaut kādas lietas, viņš raudāja, bet palika. mēs visas pagriezāmies un aizgājām prom. ārā baznīcas pagalmā bija patīkami mierīgs un jauks laiks, un es sapratu, ka notikušajam nav pilnīgi nekāda sakara ar Dievu, bet ir svētās bābas, no kā jāpiesargās.

svētdien mēģināšu aiziet uz baznīcu. un dod Dievs, lai tur man neviens neko neteiktu par gejiem un izvirtību, prezervatīviem un abortiem, labām un kristīgām partijām.

13 thoughts on “pilnmēness, krievi un svētās vecenes

  1. ojaasr

    mēness šodien galīgi šķībs – ne īsti ar robu, ne īsti apaļš. drīz sāksies pilnmēness. modīsies dievi un trakie. bet
    Kuri dievi te ir domāti ???

    Reply
  2. ojaasr

    vēl vairāk reklāmu, pestītāju un lielu runājošu galvu, vēl mazāk sarunas par lietu.
    Pestītajs ir tikai viens !
    Vai jums ir zinami vairaki!

    Reply
  3. ojaasr

    Liekas ka jums ir bailes palikt par tādu Bābu!
    Ko vēl pasūtīsiet ,kas lai nebūtu baznīcā!

    Reply
    1. saprge

      mans plāns dienās kļūt par trillu veceni, kas gan kraukājas un spļaudās, bet nevēl nevienam ļaunu un nezāģē nost.
      par bābu gan negribu palikt.

      Reply
  4. Daina

    nu ir pareizi uzķerts noskaņojums (vēl viens miedziens ar aci)
    abet es balsoju par kolosālo vasaras bildi – ar Tavu un virtuves logu, mākoņiem un visu zaļo.
    p.s. kā arī gaidu jaunus apdeitus par melno vistu

    Reply
    1. saprge

      vista šodien staigāja pa datoru! man domāt, drīz viņai pašai būs savs tviterkonts un šī rakstīs par dzīvi aplokā, vistu tiesībām un izlaušanos, kā arī par labākajām tārpu vietām.

      Reply
  5. Kni

    Kolosāls vakara gabals!
    Šī būtu reize, kad varētu tvert pēc blociņa un pierakstīt kādu citātu. Ar katru dineu darbā jūtamāks, kā pilnmēness nāk un kā ķertie mostas un jā, daži no viņiem iedomājas dievi esam.

    Reply
  6. BS

    Mani ķēra pilnmēness, tāpēc tagad esmu nikna kā pūķis – īpaši uz tādu ojaasr. Svētais moralizētājs atradies.

    Reply
    1. saprge

      ieraudzījusi šos lieliskos komentārus, sapratu, ka mazliet jāapstrādā un obligāti jāieliek lv.lv, jo tur arī trako gana. tik lai tas pilnmēness nepāriet pa to laiku!

      Reply
  7. Beja taida dzela

    Es arī mācījos jauktajā skolā, tikai Ludzā. Krievu laiku beigu posmā.

    Tieši tur, jau pirmajā klasē, pēc saskarsmes ar t.s. krieviem (patiesībā, pārkrievotu dažādu padomju tautu miksli) uzzināju, kas ir šovinisms un ka kādu var dzīvnieciski neieredzēt tikai par to, ka viņš pieder pie nepareizās tautības – ir piedzimis par latvieti Latvijā.

    Spļaudīšanās, spārdīšanās, piekasīšanās un uzbrukumi barā no krievu puses bija ikdiena. Latvieši vienmēr bija mierīgi individuālisti, kas to visu pacieta sakostiem zobiem, tā vietā lai organizētos grupās un izrādītu pretsparu. Latviešu skolotājas bērnus neaizsargāja, laikam baidījās, ka apvainos nacionālismā, krievu skolotājas (i vecās, i jaunās bija staļinistes) gan bija atsaldētas šovinistes, aizstāvēja, organizēja, kūdīja un pamācīja savējos kā vajag “pareizi” izturēties pret latviešiem, pašas piekasījās latviešu bērniem, ka tie pārak maz lieto krievu valodu un neapzinīgi seko padomju dogmām un rituāliem.

    Tagad tie paši mērgļi, kas toreiz sita latviešus un apsaukāja par “gansiem” un “fašistiem”, jau pieauguši, sūdzas, ka viņus “diskriminējot” un audzina arī savus bērnus tapat neieredzet latviešus kā viņi paši.

    Tieši šis šoks no bērnībā pārdzīvotā krievu rasisma uz visu mūžu mani ir padarījis par viskvēlāko latviešu nacionālistu.

    Nacisms Latvijā ir reāls, un tas ir “krievvalodīgo” nacisms. Pazudis tas nekur nav.

    Reply

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.