aptaukojies fotoaparāts

šodien izdomāju iet sēnēs. un ja jau reiz ir izdomāts iet, tad ir jāiet. pēc brīža gan vairs tik ļoti nekārojās, jo bija nenormāla sutoņa, bet kājās jāvelk garās bikses un gumijnieki. augšā pamanījos uzvilkt neko. tas ir, kaut kādu drēbes gabalu uz lencītēm, kas, protams, nātru ielejā lieti noderēja – nātres pāri galvai un nokārušās pāri tikko manāmai taciņai, bet es ar plikām rokām defilēju cauri un cenšos palikt dzīva. plus, neskaitāmi zirnekļi, odi, aklie dunduri un cita nešķīstība.

gāju sēnēs ar suni. viņš jau izaudzis, bet joprojām tiek saukts par Sunīti. īstais vārds ir Luocs, jo saimniece, no kuras viņu paņēmām un kas vairs neticēja tādai laimei, no prieka gandrīz raudāja un teica: berite, berite jego, horošaja sobaka. da vy točna budete jego bratj? nečego boļše ne hoču, toļko, jesli možna, zovite jego (un es ar šausmām iedomājos – Ksjuša vai kaut kāds ekvivalents vīriešu dzimtē) Lacis! on toļko po latyšski ponimajet, ja snim toļko po latyšski! kak po russki, ne slušajet. muž naučil po latyšski, po latyšski eščo ponimajet i slušaet. īsi sakot, īstie suņi atnāk paši, jo aizbraucu uz Rēzekni vakarā pēc darba un nudien neko ļaunu nenojautu. pa tumsu aizgāju apskatīties sunīti, atpakaļ gāju ar tusnīgu kunkuli klēpī. un kas Sunītim vainas? savējiem asti luncina, svešos aprej, iet līdzi sēnēs. kas vēl būtu no suņa vajadzīgs?

sēņu mežā nebija, tikai gailenes. no visām malām staigāja pērkona mākoņi, ducināja un grabēja. kad pusspainis ar gailenēm bija pilns, jutu, ka labi vairs nebūs, laidos uz mājām. nepaspēju. virs galvas pelēks vāks, apkārt pelēks vāks. debesis zemu un spiež nost. bet pa laikam spožs zibsnis kā metinātāju uguns un sprādziens. zibsnis eksplodē, un tāda sajūta, ka velk turp. tālu jau nebija.

fotoaparātu ieliku celofāna maisiņā. pirms tam gan nebiju paošņājusi. rezultātā izmērcēju fotoaparātu vecos taukos. tagad pavisam noteikti katra bilde būs nemirstīgs šedevrs, jo to smaku ilgi nevar paciest pie deguna.

veikusi šo nemirstīgo un ģeniālo (tai skaitā arī taukaino) stulbuma soli, atcerējos par Agra Krusta tvītiem – Noskatījos 2 filmas par H. Newton. Interesanti uzzināt ko par savu darbu stāsta kāds kas bildēja pavisam ko citu. Un jāpasmaida par mūsdienu fotogrāfiem, kam vajag daudz dažādu objektīvu un zibspuldžu ar gaismas pārveidotājiem. Izrādās pietiek ar pamatobjektīvu un pieejamo gaismu, lai uztaisītu ģeniālas bildes.

mana nespēja atrast (nemeklēt) jaunu objektīvu droši vien jau ir leģendāra. nu jau gads apkārt, kopš esmu likvidējusi daudz maz normālo un iztieku ar krāmu. lai gan pēc pieredzes – ja arī ir vairāki objektīvi, izvēlos vienu, kas vislabāk der un patīk, bet pārējie tā arī pūst. tas gan nav nekāds ceļš uz ģeniālām bildēm (tāpat kā fotoaparāta iemērkšana smirdīgos taukos), bet katram savs. tāpat nekad ar to nepelnīšu naudu un nekādas izstādes ar nerīkošu. dzīves ilustrēšanai pietiek ar smirdīgu aparātu un mēsla objektīvu, ar ko nevar neko. vai varbūt tomēr var. ar telefonu jau arī reizēm var – ja veiksmīgi sakrīt vai tiek sakritināti visi parametri. tas ir, fotografēt var ar visiem aparātiem, arī pēdīgajiem ziepjutraukiem, tikai lielākajai daļai no viņiem ir ļoti ierobežotas iespējas un jo lielāks krāms, jo ideālākus apstākļus vajag, lai kaut kas vispār sanāktu. visādi pieliekamie krāni iespējas palielina, bet tad atkal jāzina, kuru krānu kurā brīdī likt. un tas nu akal ir par sarežģītu. lai gan fotosalonā redzēju Ludzas šīs vasaras fotoskolas mākslinieku bildes un kopš šī brīža secinu – ka tik uz filmiņas, tad arī pēdīgais pārgaismotais mēsls un miglasbilde ir kunsts.

atpakaļceļā atcerējos visus pātarus. pietika tieši līdz pamesto māju slieksnim, līdz mājām netiku un nogaidīju, kamēr lērums beidzas. vienu brīdi, sīkam lietum līņājot, tālam un tuvākam pērkonam dārdot, gāju cauri aizmūžu mežu nātrēm un sajutos tā kā tāda ragana, kas notur zibeņus, lai neārdās, un nātres, lai nedzeļ. par zibeņiem neņemos galvot – varbūt arī spēra gana tuvu, tikai netrāpīja, bet pārliecināju sevi nebaidīties un tikt līdz pajumtei. nātru dzēlumu gan nebija. varbūt dienās būšu faķīriene un vēsi staigāšu pa oglēm. gan jau tā arī būs.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.