reizēm Murim riebjas fotografēties. sevišķi, ja neviens nedod zivi.

kleita.

kaut kādas albīnu bekas. pirmo reizi redzu. apskatījos sēņu grāmatās, bet šitādas neatradu. varbūt kāds zina?

par lielu Latviju. par laimīgajiem un par glābējiem

kad liekas, ka viss jau ir bijis, vienmēr var būt arī vairāk.

Rīga ir vakuumsuknis, kas ierauj iešanās un darīšanās. Rīga ir apkures katls, kurā nosvilst laiks un visādas nevajadzīgas lietas, bet tikpat daudz lietu rodas vietā. un kur nu vēl siltums – ej pa ielu un satiec sen neredzētus cilvēkus. varētu droši vien stundām staigāt un nevienu nesatikt, bet ir dienas, kad satiec visus, un paliek kaut kā labi, jo uz ielas tiklab var satikt svešos, kas reiz kļūs par savējiem, tā savējos, kas, izrādās, nemaz nav kļuvuši sveši, bet tepat vien blakus dzīvo, ir un pastaigājas, smaida, dzīvo un sarunājas.

lai gan šīs dienas viscaur bija īpašas. vēlreiz pārliecinājos, ka dzīvei ir lieliska humora izjūta. tik vien jāspēj kā smieties līdzi, jo kad gan vēl tā visu saliks tik lieliskās kombinācijās, ka skatīties, nenoskatīties un vēlreiz skatīties. jo Rīga ir skatu tornis – tik daudz svešo, ko vērot. tik daudz savējo, par ko brīnīties.

atpakaļ uz mājām braucu diezgan lielā steigā un aizkavējos bezgalīgajos sastrēgumos. (neticu, ka ir krīze.) samedīju benzīntanku un apmaldījos. mēģinu pierast, ka manam auto tagad ir tikai 1 bāka – vairs nevar braukt ar gāzi un, pamanot, ka tā beigusies, ar benzīnu aizbraukt līdz tuvākajai gāzes uzpildes stacijai. diezgan neparasta sajūta, ka nav tādas rezerves. plus, vēl diezgan daudz neparastu citu sajūtu. mehānismi tomēr ir ķermeņa pagarinājumi, tāpēc jocīgi, kad pēkšņi uzrodas citas ķermeņa daļas un tās jākustina citādi.

tā kā visu jau sen biju nokavējusi, bet Jēkabpils autoostā mani pacietīgi gaidīja Santa, braucu diezgan ātri, kur tam nebija šķēršļu. esmu bailīga, tāpēc apdzenu tikai tur, kur ir ne vien droši, bet ļoti droši – riebjas panika un sirdsklopes tikt atpakaļ savā joslā. lai gan man patīk ātri braukt, liegties nav vērts. ir 2 braukšanas veidi – čabinot mierīgi uz priekšu ar mūziku un labām sarunām, vai dinamiski un ātri, visu uzmanību veltot ceļam.

taisnajā gabalā kaut kur aiz Ķeguma biju apdzinusi jau 2 auto un taisījos apdzīt kaut kādu džipu, kam no pakaļas nāca dūmi – it kā šis gāzētu un laistu pamatīgas izplūdes gāzes. brīdi paļāvos viņa ātrumam, lai redzētu, vai tiešām negāzē un ir jēga apdzīt. mērīties ar krāniem nav ne mazākās vēlēšanās. lai tie trakie skrien.

pēkšņi pamanīju kaut ko dīvainu – kaut ko košu mašīnas aizmugurē, kas ņirbēja. zem mašīnas bija liesmas. pirmajā brīdī atlaidu gāzes pedāli un ļāvu mašīnai ripot, tad piebraucu tuvāk. patiešām deg! zem rezerves riteņa aizmugurē ārā pa tādu kā šķirbu bija redzamas liesmas – diezgan mazas, kā krāsnī. bet dūmu nebija – tikai skaidras liesmas. dūmi vērpās kaut kur pa sāniem un pa izpūtēju it nemaz.

skats bija tik dīvains, ka kādu brīdi vēroju un mēģināju saprast, kas tas tāds ir. bet pa to laiku smadzenes jau bija pieņēmušas lēmumu – tā reizēm gadās. centos pievērst džipa vadītāja uzmanību, mirkšķinot tālās gaismas, bet viņš turpināja ceļu. galu beigās iebraucu blakus joslā un, joprojām mirkšķinot un rādot labo pagriezienu, turējos aizmugurē – it kā apdzenot, bet neapdzenot. lai vai kā, īpaši nedomāju, cik tas ir droši vai loģiski, bet bija skaidrs, ka kaut kā ar viņu komunicēt ir iespējams, tikai esot aizmugurē. liesmas gan izskatījās koši un no visādām amerikāņu filmām tak ir skaidrs, ka pat niecīga iemesla dēļ jebkurš mēsla golfs ir spējīgs eksplodēt tā, ka blakus esošie auto palecas un kļūst caurspīdīgi, bet galveno varoņu tumšās figūras līdaciņā metas uz kameras pusi. nākamais kadrs – viņi jau viegli savainoti un apkvēpuši, bet paveikuši misiju. titri un mūzika.

džips pamazām samazināja ātrumu, apstājās ne īsti uz ceļa, bet īsti ne uz apmales – kaut kādā mistiskā vietā, ne ta uz līkuma, ne grāvja un tilta. izlecu no auto un skrēju pie vadītāja, kas, izliecies pa logu, gaidīja, ko tad tai dullajai vajag. vēlāk izrādījās – domājis, ka nezinu ceļu un gribu to pavaicāt. kaut kāds vietējais vecis, kas zina visus ceļus un brauc uz mājām. es tik nobļāvos: Jums mašīna deg! vecis jau leca ārā un skrēja. un toč dega – ar tādu mierīgu, bet palielu tumšu liesmu. tagad dūmi nāca gan no pakaļas, gan riteņu arkām un sāniem. pamanīju, ka turpat aizmugurē ir degvielas uzpildes caurums, kas aptecējis ar eļļainu vielu, un slapjas sliedes notecējušas uz leju. bet uguns tik deg – rāmi un bez skaņas.

aiz manis bija apstājusies vēl 1 mašīna, izkāpa pajauns puisis un nāca skatīties, paķēra savu ugunsdzēšamo aparātu un pūta. te varu piebilst, ka tie mašīnu aparāti tāds mēsls vien ir – vienā mirklī bija cauri. ar 1 aparātu var nomierināt sirdsapziņu, ne nodzēst degošu auto. redzamās liesmas apdzisa, bet dūmu radās vēl vairāk – gan pelniem līdzīgā ugunsdzēšamā aparāta viela, kas putēja vējā un sēdās uz zemi, gan dūmi, kas joprojām kūpēja un cēlās augšup. joprojām dega un gruzdēja kaut kur, kur nevarēja tikt klāt.

paralēli veču centieniem apdzēst liesmas nu jau ar citiem aparātiem sākās pasākuma jautrākā daļa – zvans glābšanas dienestam. tai brīdī likās acīm redzami, ka ar tiem mazajiem aparātiņiem klāt degšanas vietai nevar tikt, tikai piebremzēt procesu. turklāt veči steigā 1 no aparātiem salauza un no tā palika vēl stresaināki. tupu rāpu ņēmās ap auto.

sazvanīju 112 un lūdzu palīdzību, informēju par situāciju. priecīga sievietes balss centās no manis uzzināt, kur atrodos. bet šajā situācijā tas bija diezgan sviestaini – pēdējā apdzīvotā vieta, ko atcerējos, bija Ķegums, savukārt tālāk, pēc atmiņas spriežot, bija jābūt Jaunjelgavai. braucot cauri kaut kādiem mežiem, nudien nebiju pievērsusi vērības pieturu nosaukumiem – kurā ciemā un kilometrā atrodamies. no degošās mašīnas šofera, kas lēkāja ap kūpošo auto un centās iestellēt vietā kaut kādu nolūzušu dzēšamā aparāta plastmasas kloķi, uzzināju, ka gandrīz pie Jaunjelgavas – bet, Dieva dēļ, lai es nevienam nezvanot! viņš tak tepat netālu dzīvo! viņš vietējais! (jau kuro reizi, nokļūstot uz ceļa blakus avārijām un negadījumiem, šoferi paniski baidās, ka varētu tikt izsaukti glābēji. varbūt es esmu naiva un nezinu par kaut kādu glābēju saukšanas tarifu?)

112 sieviete pajautāja – tas ir Rīgas vai Jelgavas rajons? teicu, ka nezinu neko par rajoniem. paskaidroju, ka braucu no Rīgas pa šoseju, kas iet pa Daugavas kreiso krastu no Ķeguma uz Jaunjelgavu un mašīna deg īsi pirms Jaunjelgavas. glābšanas dienesta sieviete tāpat neko nesaprata, jo laikam pa rokai nebija ne kartes, ne apdzīvotu vietu saraksta.

dzindzinot liegai melodijai, laipnā sieviete mani savienoja ar Jelgavas ugunsdzēsējiem.

Jelgavā pabrīnījās, kāds ta sakars šiem ar Jaunjelgavu. palīdzēt šie neko nevar. bet savienošot atpakaļ ar Rīgu. lai tā Rīga pati domā tālāk.

liega dzindzinoša meldija. sakari pārtrūka. pī-pī-pī.

tā kā bija pagājis jau sazin cik ilgs laiks, mašīna vairs kūpēja tikai mazliet un apstājās vēl viens auto, kura šoferis iedeva jaunu ugunsdzēšamo aparātu, kā arī šurpceļā jau bija degošā auto saimnieka draugi ar ūdeni (loģika dzelžaina – degošus dzelžus dzēst ar ūdeni), atkārtoti zvanīt uz 112 necentos – tam tāpat nebija jēgas. es tāpat nezināju, kur atrodos, savukārt viņi nezināja, kur atrodas Jaunjelgava. tā gadās. aizaugusī krūmu zeme Latvija ir nepārskatāmi milzīga, un tajā ir daudz dažādu dīvaini nosauktu vietu.

pamazām dūmu kļuva arvien mazāk, gruzdēšana aprima. tomēr ar ugunsdzēšamajiem aparātiem bija izdevies piekļūt degšanas vietai un noslāpēt procesu. veči nosprieda, ka degšanas iemesls gan jau ir nepareizi sametināta degvielas bāka, kam radusies sūce. degviela gan jau tek kaut kur uz ritošās daļas, tur berze, karstums, liesma. tā gadās.

nebija neviena upura. auto nesadega. slīcēju glābšana ir pašu slīcēju un slīkšanas liecinieku rokās. reizēm izdodas.

ja kādreiz brauc garām vietai, kur kūp kāds auto, lūdzu, apstājies! iespējams, tur pietrūkst tieši 1 ugunsdzēšamā aparāta, lai mūsu milzīgajā, tuksnesīgajā un cilvēku pamestajā krūmu un brikšņu zemē palīdzētu izglābt kādu auto vai kādu cilvēku.

bet interesanti, cik cilvēku ir miruši, cik māju ir sadedzis, cik avāriju upuru nav izglābts Jaunjelgavā un tās tuvumā tikai tāpēc, ka glābēji dodas vai mēģina doties uz Jelgavu?

interesanti, cik Latvijā ir tādu vienādi nosauktu vietu kā Līči, Purmaļi, Ezeriņi, Ezernieki, Ezerieši, Mežmaļi, Mežvidi, Mežkakti, Ozolaine, kuru iedzīvotājiem, bet jo īpaši vietējo administratīvo iedalījumu smalki nezinošiem cauri braucējiem nav ne mazāko cerību tikt pie palīdzības? jo, lai izsauktu glābējus, nelaimē nonākušajam vai tās lieciniekam ir jāzina, kāda novadā un kāda bijušā rajona tieši kuros Ezermaļos un Mežpurviešos notikusi nelaime.

un kāpēc, saņēmis zvanu pa mobilo telefonu, glābšanas dienests vismaz aptuveni neredz, kurā Latvijas malā atrodas zvanītājs?

droši vien atbilde ir tā pati vecā – Latvijā cilvēku gaļa ir diezgan lēta.

cilvēkam nav vērtības, sistēma nav radīta viņa ērtību un dzīvības saglabāšanas dēļ, bet gan tāpēc, ka sistēma ir sistēma un sistēmas apakšsistēma arī ir sistēma, kuras sistēma ir sistēmas apakšsistēmas sistēma. pa vienam mēs mīlam viens otru un satiekoties pārsvarā smaidām un esam diezgan laipni, bet visi kopā nespējam mīlēt to, kas ir vai vēl tikai būs viens un ir apdraudēts, un nevaram iedomāties sevi viņa vietā, just atbildību un rūpes par vājāko.

krītošajiem apakšā nav drošības spilvena. mūsu sabiedrībā ir diezgan pamatīga dabiskā izlase. izdzīvo laimīgie.

mana kaķīša privātā dzīve.

priekā, Rīga. gadsimts uz priekšu vai atpakaļ. tas nav nekas tāds, par ko vērts satraukties.

tas jau paliek par traku. atnācu un atradu.

pilnmēness, krievi un svētās vecenes

tai vot i dzeivojam. muns lūgs ir tys pa kreisi. pa labi ir kukne. i kai lai cylvāks nav drusku jūceigs, ka jis dzeivoj taidā vītā i ir taida vosora.

1 no vasaras domām bija savākt kopā pantiņus un paskatīties, kas tur vispār ir – ar vēsu aci. bet atkal pierādījās, ka tad, kad es esmu tanks un spēju savākt pantiņus, man viņi riebjas, tāpēc nav nekādas motivācijas tos sūdus vākt. bet tad, kad man viņi neriebjas, es neko neesmu spējīga savākt. tas ir 1 no šīs vasaras fiasko. galu beigās, pantiņi nav mana stihija. tas uznāk varbūt pāris reižu gadā, un drīz vien tas plānprātības brīdis ir cauri.

atmetusi pantiņiem ar roku, kārtoju mantojuma lietas un dokumentu kalnus. diezgan besīgs noskaņojums rakties pa neskaitāmām miršanas un dzimšanas apliecībām. te viņi dzimst, te jau mirst. beigās Speerx tiek pie viņu pirmās sievas mātes trešdaļmājas, ko nekad nav redzējis un arī negrib redzēt. 4 miroņi un 1/3 mājas. diezgan skumīgs rezumē. bet nav jau arī nekāda Agata Kristi.

mēness šodien galīgi šķībs – ne īsti ar robu, ne īsti apaļš. drīz sāksies pilnmēness. modīsies dievi un trakie. bet vēl jautrāk būs pēc mēneša, kad atkal būs pilnmēness un vēlēšanas būs daudz tuvāk. būs vēl tumšāks. būs vēl garāki vakari. vēl vairāk reklāmu, pestītāju un lielu runājošu galvu, vēl mazāk sarunas par lietu.

lai gan ko nu par lietu. lietus, kas ēd lietas, līst tikai tad, kad liekas, ka lietas kļuvušas liekas, un izliktas ārā sarūsēt. kaut kad pirms padsmit gadiem, braucot nakts vilcienā uz Rīgu, kamēr citi gulēja vaļā mutēm un krāca, izklaides pēc rakstīju četrrindītes par lietu. būtu interesanti atrast. ja tikai zinātu, kur meklēt.

reizi 4 gados smadzeņu dauzīšana ar PR āmuriem un prāta aptumsums, pēc tam 4 gadus iemesls spļaudīties par veikalā iesmērētu sliktu vīnu. starp citu, jaunu vīnu nelej vecos traukos. ja kas.

varbūt skolā tomēr ir vērts ieviest Bībeles mācību, lai uzzinātu diezgan daudz tamlīdzīgu prātulu. tai skaitā stāstu par to, kā Kristus izgāja no rāmjiem un izdemolēja templi, kur bija saviesies pārāk daudz augļotāju.

nav ne jausmas, kāpēc to zinu. kad sāku iet skolā, skolotājas teica, ka Dieva nav un viss ir murgi. dažas no viņām gāja uz baznīcu un kaut ko pierakstīja. pēc tam daudziem bija nepatikšanas skolā un darbā, jo padomju oktobrēni, pionieri, komjaunieši, skolotāji, ārsti un inženieri nedrīkst atrasties baznīcā. pēc dažiem gadiem tās pašas skolotājas varēja nosaukt no galvas visus tos, kas nebija bijuši baznīcā. droši vien viņas atkal uz baznīcu gāja ar blociņu un zīmuli.

pēc tam skolā uzradās Rožukroņa pulciņš. tas bija telpā, kur neviens negāja, jo tas bija blakus krievu garderobēm.

es mācījos skolā ar latviešu un krievu plūsmu. man šķiet, mēs satikāmies tikai ēdnīcā – latvieši pa kreisi, krievi pa labi – un pirmā un pēdējā zvana svinīgajā līnijā – krievi stāvēja kaut kur citur laikam vai arī mēs jau bijām iemācījušies viņus neredzēt. mēs nekad nekāvāmies, bet nekad arī nedraudzējāmies, jo pa vidu bija neredzama, bet diezgan izturīga stikla siena. krieviem bija krievu matemātikas kabinets, latviešiem latviešu matemātikas kabinets. krieviem bija savi pasākumi aktu zālē – daudz skaļāki un laikam arī jautrāki, viņi iestudēja kaut kādas jocīgas lugas un zāli rotāja ar baloniem un kreppapīru. mums pasākumi bieži vien bija diezgan sviestaini, lai arī pieaugušie centās iesaistīt arī mūs pašus. reizēm varēja dabūt piezīmes par nemācēšanu uzvesties. reiz es sāku smieties par kaut kādu salkanu dzejas lasījumu un pļāpāju dūdojošas ģitārspēles laikā, par ko dabūju kārtīgi mizā. latviešiem piedien klausīties tirliņu ģitāras. krieviem 1. septembrī un pēdējā skolas dienā pirms līnijas nebija jāiet uz baznīcu, un par to viņus neviens nelamāja. visi pieņēma, ka tie ir kaut kādi neriktīgie, kas netic Dievam vai labākajā gadījumā varbūt kāds no viņiem  iet uz kaut kādām moļennajām, kur neviens no mums nebija bijis. kad krievi 90. gados sāka mācīties latviešu valodu, klase pēc tam vienmēr bija jātīra daudz vairāk, jo visās malās bija saplēsti papīri un saulespuķu sēklas. lai gan paciest varēja lielāko daļu no viņiem, jo viņi tāpat pacieta mūs. bija jāuzmanās tikai no kubika galvām – sīkajiem puišeļiem, kas spļaudījās un spārdījās. man jau sen nav 15 gadu, bet joprojām saraujos, kad uz ielas ieraugu tieši tā viena vecuma krievu puikas.

pirms skolā parādījās Rožukroņa pulciņš, tai telpā pie krievu garderobēm sēdēja resnas apkopējas zilos ķiteļos. neatceros, kā izskatījās Rožukroņu pulciņa telpā, kad tur vairs nebija apkopēju. atmiņā palicis kaut kas dzeltens un balts. droši vien tamborētas sedziņas uz lakota koka altāra. ej nu zini. iespējams, es tur biju tikai vienu reizi – lai pierakstītos pulciņā un tiktu uz Lietuvu. mēs braucām pa visādām baznīcām, un es nopirku flomāsterus un banānus. atpakaļceļā sēdējām uz kartupeļu maisa, jo šoferis tos no kaut kurienes veda. sevišķi man patika Krusta kalns, jo tik daudz nevarīgi sakņupušu Jēzu un mierinošu Mariju es vēl nekad mūžā nebiju redzējusi, tāpēc man palika bail no visu to cilvēku lūgšanu un cerību kvantuma. aiz katra no tiem koka vai plastmasas gabaliem tak bija kāds cilvēks, kas savas sāpes atdeva Dievam un cerēja, ka būs labāk. lai gan varbūt tam visam nebija nekāda sakara ar Dievu, bet tās bija cilvēka alkas pēc Mātes, kas viņu pasargās un atbalstīs viņa postpadomju ciešanās – vismaz kaut kas skaidrs, zināms, labs un no vecajiem laikiem.

Rožukroņa pulciņā, šķiet, mēs ne reizi neskaitījām rožukroni. lai gan vēl bija ekskursija uz Rīgu un varēja nakšņot ģimenēs. mana ģimene bija skuķis rūtainās biksēs, kam bija kollijs un laikam māte vai vēl kaut kādas radu sievietes. toties dabūju naktī un aukstumā izdauzīties pa Rīgu un kopš tiem laikiem ticu, ka tā sieviete Brīvības piemineklī ir tik zaļa tāpēc, ka ir ļoti, ļoti nosalusi.

Rožukroņa pulciņa sievietes pēdējiem spēkiem centās noturēt mūs, lielās meitas, no izvirtības ceļa. viņas teica, ka sievietes, kas daudz lūdzas, kļūst ļoti skaistas. viņas rādīja kaut kādu jaunu un pagalam nokautrējušos mūķeni kā skaistuma etalonu, bet mēs secinājām, ka viņai ir diezgan garš deguns, viņa nekrāsojas un zem tā apģērba nevar redzēt neko vairāk kā seju. un gan jau ka viņai nekas nav jādara, tāpēc nav arī grumbu un pumpu. vismaz tā mēs nospriedām un secinājām, ka skaista seja jau nav nekas tāds, kā dēļ upurēt iespēju staigāt džinsos un iet, kur pašai gribas.

reiz viena no baznīcas vecenēm pirms procesijas, kad ģērbām baltās kleitas ar plīvuriem, man pēkšņi  pajautāja, vai es iešu uz klosteri. otra gan sarunu novirzīja un teica, ka tur tak vajag padievīgas un mierīgas meitenes, kas netaisa dumpi un nelec acīs. gan īsti nesapratu, par ko ir runa, jo maita jau es nebiju. vismaz skolā ne. kad par sarunu pastāstīju mājās, mana baznīcas karjera diezgan ātri beidzās.

lai gan pa īstam tas beidzās tad, kad reiz pēc stundām aizgājām uz baznīcu. bija kaut kāda nodarbība vai vienkārši gājām garām. tur bija arī mazie puikas no laikam 6.-7. klases, ar ko tai laikā diezgan draudzējāmies. tas ir, viņiem bija dikti kruti būt draugos ar lielajām klasēm, bet mums bija interesanti aprunāties ar tādiem sīkajiem. viens no viņiem paņēma somu, pārmeta krustu un taisījās iet ārā no baznīcas. svētā sieviete metās klāt – stunda vēl nav beigusies. puika teica, ka viņam vajag uz autobusu. vecene neatlaidās. puika sasparojās iet – viņam tiešām vajadzēja uz autobusu un bija pēdējais brīdis aiziet, kaut autoosta bija tieši pretī baznīcas vārtiem. vecene sagrāba viņu aiz drēbēm un ar mešanu iemeta baznīcā, nograbēja soma, pašķīda kaut kādas lietas, viņš raudāja, bet palika. mēs visas pagriezāmies un aizgājām prom. ārā baznīcas pagalmā bija patīkami mierīgs un jauks laiks, un es sapratu, ka notikušajam nav pilnīgi nekāda sakara ar Dievu, bet ir svētās bābas, no kā jāpiesargās.

svētdien mēģināšu aiziet uz baznīcu. un dod Dievs, lai tur man neviens neko neteiktu par gejiem un izvirtību, prezervatīviem un abortiem, labām un kristīgām partijām.

šudiņ myusu sātā izlaidums. i tod daīt tei šaļts, kod jī vaira nasēd, a pasaceļ spuornūs.

vista nāk

nu jau kādu labu laiku nebija lijis. pat neatceros, cik labu.ja neskaita pāris reizes, kad no debesīm nogāzās pa ezeram. turklāt pārmaiņas pēc šodien lija tā mierīgi – vienkārši slapja migla un lietiņš čabinājās. neviena grāviena, neviena brāziena. tikai dubļi un zāle no sīkā ūdens sudrabota. tikai no laikam aizvakardienas +33 temperatūra nokritās līdz +17 – diezgan nožēlojami. lai gan normāla Latvijas zaļā ziema, pie tam slapja. cerams, ka sēnēm nebūs par aukstu.

vistai tas viss āra pasākums ļoti riebās. stāvēja pie istabas sliekšņa un neticīgi brīnījās – vai ta tiešām viņai ilgi jāstāv aukstumā un slapjumā? melnā un spožā spalva, kas metāliski atspīd, aplijusi ar sīkām lietus bumbiņām, knābis pacelts uz augšu, koši sarkanā sekstīte piešķiebta, medaini dzeltenās acis vaicā – nu laidīs tak iekšā?

ielaidu ar. bildēs tā tik izskatās, ka vistai 1 kāja. patiesībā viņai ir abas divas. tikai ar to kājas pieraušanu pie sevis viņa demonstrē cieņu pret nesen mazgātu grīdu.

vispirms vista aizgāja inspekcijā uz jauno kastes vietu, kur jādēj olas. iekāpa, izkāpa. atzina labu esam.

tad vista aizgāja uz virtuvi un drusku ieēda kaķim pāri palikušo kotleti, lai arī sevišķi negaršoja. biezpiens garšoja daudz labāk.

galu beigās šī atrada īstu bagātību krātuvi istabā zem mana galda, jo tur bija nobirušas šādas tādas ceptas saulpuķu un sezama sēkliņas no baltmaizes, šādas tādas drupatas. un, pats galvenais, no puķupoda izzvejoju pāris šķipsnas beigtu mušu. mums ar puķi tāda simbioze – es ķeru, viņa uzglabā. neies tak ar katru mušu skriet prom no datora.

kad viss bija pārbaudīts un apēsts, vista izgāja priekšnamā un uzleca uz dīvāna. iekārtojusies starp atzveltni un spilveniem, viņa pagrieza spožo aci un ierunājās – nu galīgi draņķīgs laiks, jā, jā, jā.

īsi sakot, nav nepiemērotu laika apstākļu, ir nepiemērota atrašanās vieta. to zina pat vista.

lai arī Tev, mans lasītāj, prieks un acuraugs, izdodas atrast siltu vietiņu, no kuras neviens maita neizdzen, un izbaudīt vasaras beigas!

P. S. bildes tik mazas, jo manam Tele2 modēmam šodien riebjas lietus tik ļoti, ka nevar gandrīz neko.

Back to top