atskaite

tad, kad man ir laiks, nav ne mazākās vēlēšanās rakstīt. bet reizēm kaut kādas sasodītas skumjas, kaut kāda mistiska sajūta, kad zini – pieskarties taustiņiem un brīnīties, bet laika nav nemaz. tas laiks pāriet, un nekas nav uzrakstīts, bet iekšā vienalga kaut kas ir.

vakar paliku pie draudzenes. man nav atslēgu Rīgas dzīvoklim, atbraucu pa taisno no Bosnijas un kaut kā šeit jānodzīvo vēl pāris dienu bez citiem apaviem un cita apģērba. izmazgāju pilnīgi visas drēbes. cilvēkam nemaz nevajag tik daudz. nepilna mugursoma gandrīz pusmēnesim. vienīgais priekšmets, kas nenoderēja ne reizi un kam netiku pat nejauši pieskārusies, bija aptieciņa – plāksteru paciņa, kurā iestūķētas arī pāris tabletes.

naktī tumsā skatījos kaut kādu pilnīgi stulbu amerikāņu filmu, kur viss bija pilnīgi paredzami, zināmi un pēc spēles noteikumiem. ar diezgan salkanu un ideoloģizētu finālu, kā jau tas lielu impēriju filmām ierasts – taisīt nācijas kolektīvo apziņu. skatījos un raudāju. laikam pārāk sen nebiju redzējusi nevienu filmu.

šodien pamodos ap 11 dienā un beidzot pēc vairākām “pāris minūtes pasnaudīšu, tikai aizvēršu acis” iemigšanas naktīm jutos ļoti labi izgulējusies. telefons bija izdomājis kaut ko savu un laiku sācis skaitīt no jauna. tā gadās. reizēm tehnika nav nepielūdzami sausa un pareiza. reizēm tehnika nolemj pasaudzēt un nepamodina 7 no rīta.

telefonā bija 2010. gada 29. septembris – plkst 1:09. ilgi domāju un mēģināju saprast, kur esmu nonākusi, cik ir laika un kāds vispār mēnesis. pilnīgs apjukums telpā un laikā. ārpus visa.

šobrīd man ir ļoti skumji. bet ne tā nepatīkami. tieši tik skumji, lai saņemtos ierakstam blogā par spīti tam, ka jāiet prom no datora un laiks negaida. jo visu laiku visur kaut kas notiek. neko no tā visa nevar nokavēt, jo svarīgās lietas ir brīnums – viņas notiek tāpat. bet reizēm ir žēl laika, kas paiet, gaidot, kamēr paies laiks un sāksies kaut kas jauns.

tas par tiem sunīšiem. par uzdrošināšanos meklēt sienā caurumu vai pacietīgi gaidīt, kad durvis atvērsies.

rakstīt vienmēr ir kāpt pāri tai sienai un neredzēt zīmi “aizliegts”. jo acis taču tāpat redz cauri. viss, kas ir izdomāts, ir reāli noticis. jo kurš gan zina, kā reāli bija.

droši vien nekādus nāvīgos ceļojuma aprakstus neuzrakstīšu. nekad nemēdzu rakstīt atskaites. ir patīkami būt ceļā, bet nav ne mazākās patikas rakstīt par ceļu.

jo ko gan lai es teiktu. bija labi. būs labi.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *