Mostaras bilžu albums

Bosnija un Hercogovina manā prātā līdz šim bija melnbalta kara zeme no avīzēm un TV kaut kad sen atpakaļ. Apmēram tik sen, ka vairs neatceros – Kuveita bija pirms vai pēc tam, padomju varas izvešana no Latvijas pirms vai pēc tam. Un patiesībā neko vairāk par pilsētu nosaukumiem mana apziņa nav saglabājusi, tāpēc ir tik dīvaini atrasties vietā, kas izrādās esam reāla, dzīva un kur mutuļo nakts dzīve, dienā čirkst cikādes tā, ka istabā grūti sarunāties, kur jaunieši skūpstās uz soliņiem un ceļgalu cenšas apošņāt pastaigāties izvests liels melns labradors, bet sievietes pieturā tarkšķ par kaut ko.

Kāpēc šeit esmu? Tas ir daļa no mana Balkānu ceļa sapņa. Bija doma braukt ar savu auto kaut kad pēc disertācijas nodošanas. Kad likās – nekad netikšu galā ar universitātes gļukiem, tā bija daļa no manas motivācijas saņemties un vēlreiz peldēt pāri kanālam, kura krasti arvien attālinās, tikko mēģinu tiem pieskarties.

Atbraucu šurp ar stopiem, jo ar Vitu apvienojām savus sapņus – sapni par Budapeštu un sapni par Balkāniem. Skan pilnīgi traki, bet nekā traka patiesībā nav. Visi 16 šoferi bija ļoti izpalīdzīgi un gatavi palīdzēt. Kas gan cits, ja ne ceļinieks, sapratīs otru ceļā esošo.

Ceļa stāsti ir cita kategorija. Tas nav sīkas atskaites vērts, jo ar plikiem stopstāstiem pilns internets, tomēr šobrīd izmantošu laiku, kamēr cepas olas un kafija vēl ir karsta, lai ieliktu pāris bilžu no pilsētas. Fotografēts garām ejot. Neesmu klīdusi ar fotoaparātu speciāli, jo pa dienu ir vājprātā karsti, bet naktī ir citas lietas darāmas. Bez tam man nav statīva. Tas nu gan būtu par daudz prasīts – stopot apkārt ar statīvu. Jau tāpat esmu paņēmusi līdzi liekas mantas – dvieli un šādus tādus krāmus. Tomēr labāk izvadāt līdzi liekas džinsenes, ne palikt uz ceļa aukstumā plānā apģērbā.

Ieliņa, kurā mēs Mostarā dzīvojam, ved uz vecpilsētu, kas pieder musulmaņiem. Savukārt tepat netālu ir katoļu baznīca. Dzīvojam uz robežas. Arī sīvākās kaujas esot notikušas tieši šajās ielās, par ko atgādina izdēdējušie mūri. Daļa no mājām ir atjaunotas tik tālu, lai dzīvotu. Daļa ir pavisam skaistas un glītas. Daļa stāv kā mēms atgādinājums. Runā, ka tajās pamestajās drupās neviens nelien, jo baidās no mīnām. Patiesi – grafiti ir visur, bet šīs mājas stāv neskartas. Tomēr pie drupām pierod. Vakar vakarā tās vairs neredzēju.

Kiosks uz ielas stūra. Mašīnas šeit brauc pilnīgi vājprātīgi, vēl trakāk nekā Maskavā. Gājēju pārejas ir domātas visam, tikai ne gājējiem. Patiesībā brīnos, kāpēc pilsētā, kam neesot mēra un kur neesot arī nekādu likumu, kā arī nav mājas numuru un ielu norāžu, tomēr ir sazīmētas tās pārejas – pilnīgi lieka līdzekļu šķiešana. Un pēc kādiem likumiem tad visi dzīvo un sadzīvo.

Māja uz manas ielas. Droša māja ir apzīmēta māja. Vietējiem ir savs grafiti stils, ir diezgan atsvaidzinoši neredzēt ierastos rietumeiropas pilsētu ķeburus. Daļa no uzrakstiem kaut ko vēstī, bet valodas un pieredzes barjera to neļauj saprast.

Māja atjaunota, vārti ne. Stāvēt un apstāties aizliegts. Aizliegts aizmirst, aizliegts atcerēties.

Te arī iepriekš pieminētās māju drupas. Ar laiku pierod. Tāpat kā pierod pie Rīgas graustiem.

Sv. Pētera un Paula baznīca. Lai pārsistu musulmaņu minaretus, katoļi savu baznīcas torni ir uzbliezuši netipiski augstu un šauru. Bet var jau būt, ka tā te vienkārši tāda mode, lai pieskaņotos apkārtējiem kalniem. Pa labi no torņa uz kalna ir krusts, kas naktī tiek apgaismots un tumsā izskatās kā iekārts debesīs. Jokojot var apgalvot, ka Dievs pa naktīm piekar pie debesīm baltu krustu, kas karājas virs dzeltenīgajām minaretu smailēm. Vietējie turp nedodas, jo it kā apkārtne esot mīnēta, tomēr turp katru dienu trenējoties skrien miera uzturētāji – tad jau to skrienamo taciņu būs atmīnējuši. Lai gan visumā lielākā daļa zemes jau esot brīva no mīnām, kaut nekad jau nevar zināt – zeme arī Latvijā glabā visādus noslēpumus.

Reklāma visur ir reklāma, jo vienmēr ir iespēja nopirkt labāku dzīvi, lietojot tieši to un nevienu citu kosmētiku.

Mirusī māja. Blakus tieši tāda pati, bet jau ar logiem un jumtu.

Zaļa māja zaļā dārzā.

Kad cilvēks nomirst, par viņa nāvi izziņo šādā veidā. Zaļā krāsa ir musulmaņu krāsa, melnā – kristiešu. Par zilo nav ne jausmas. Varbūt ortodoksālo vai serbu? Dzīvo blakus, arī pēc nāves pie viena koka. Tāda nu ir tā dzīve jeb vietējā valodā (vienā no vietējām valodām, kuras dažādās pusēs sauc dažādi un ir grūti atcerēties politkorektos nosaukumus) – život.

Ite ceļazeimem nav boltuos kruosys. Tikai dzaltonuo – i lelajom ceļu nūruodem, i mīstu zeimem, i itaidom zeimem. Laikam lai saulē acs nažylbst.

P. S. Gona ar uzrokstu škola, kas ari latgaliski ir škola, lai muna volūda pasamaineitu. 🙂 Eistyn naasu nūtureiga itymā ziņā.

Arī jaunceltnes. Un sievietes, kas nav jaunavas visticamāk.

Īsi sakot, Dievam pie kājas (nav laika, jo pa naktīm jātur krusts), bet avēnija atceras visu. Mostaras galvenā iela saucas Bulvāris. Laikam varas mainījušās gana bieži, lai iespringtu ne vien par ielu nosaukumu plāksnītēm, bet pat ielu nosaukumiem.

Ielas malā kāda no daudzajām kafejnīcām. Tālāk pietura. Protams, bez norādes, kādi busi te staigā. Tas jau būtu par daudz – norādīt numurus. 🙂

Humpalu autobuss, ko dāvinājusi draudzīgā Japāna.

Brauciens sabiedriskajā transportā pa bezdibeņa malu. Ja nebūtu laikam 7 no rīta un jau karsts, būtu ideāli.

Kaut kādi ļaudis gaida busu pretējā virzienā.

Tauta, zyni sovus varūņus! :O) Īdvasmai slavanuo “Dzīsme par opeli”, kū dzīd na mozuok slavanuo grupa “Liktineigais pagrīzīņs iz Vainovu”.

munam opeļam ir tymsi lūgi
tim ir 70% tūniejums
munam opeļam ir zviereiga kruosa
kuru tautaa sauc par palaaku

pīdzīduojums:
i ar opeli es rypoju
kai teik munam pruoteņam
deļtuo ka sporta ruļs i ričagi
tam ir dateiti ar droteņom

ar opeli es braucu iz balu
daže nalejūt jam benzinu
prauda tuoļuok par 22 metrim
nikur es ari nateiku

pajemu plastmasa pudeli
i eju meklēt benzinu pa dzerauni
i man bezgaleigi paveicās
ka blokus ir darožniku mašynas

paļdis dīvam, ka sorgs ir pīdziers
i nafiļmej jis vairs nikū
dastumu opeli i pīleju baku
ar 76 benzinu

pīdzīduojums:
i ar opeli es rypoju
kai teik munam pruoteņam
deļtuo ka sporta ruļs i ričagi
tam ir dateiti ar droteņom

Kaut kas pa ceļam. Vispār man apnika rakstīt. Laiks doties uz baseinu vēl vienu reizi un tad uz pilsētu nelielā inspekcijā. Pie Sv. Pētera un Paula baznīcas, ja ticēt ceļvedim, atrodas franciskāņu bibliotēka (1866) ar 536 rokrakstiem.

Atkūlāmies uz Medžugorjes baznīcu, kur, kā izskatījās, bija savākušies visi Itālijas un Vācijas pensionāri. Par to, kā mēs tur trijatā jandalējām un kā es pa kapiem trenkāju kaut kādu siseni un zaļi zeltītu ķirzaku, kā arī par brīnumaino svētlietu tirdziņu (maksi hiper mega tirgu), kas pārspēja visas manas cerības, varbūt uzrakstīšu vēlāk.

Tā kā labi zinu, ka tas vēlāk var arī nepienākt, tad ielieku bildi ar savu jauno keponu. Apakšveļu ar Jumpravas Marijas bildi gan diemžēl neatradu. Jo tas būtu tik skaisti. Pat izdomāju saukli: Apliecini, ka esi jaunava! Nēsā apenes ar Jumpravu!

Nu kaut kā tā. Pa ceļam pāris fotobildes.

Rīt jau laižam tālāk. Pagaidām nevar saprast – Zagrebu vai Sarajevu.

3 thoughts on “Mostaras bilžu albums”

    1. paldies par vērību!
      parasti pēc uzrakstīšanas laboju drukas kļūdas, bet šoreiz labotā versija nesaglabājās, jo vairs nebiju pie datora, bet kāds cits aizvēra attiecīgo logu.
      izlaboju arī “kafejnīcām”. 🙂

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *