vēja slota ceļā

Mostara. skats uz upi un kalniem. nežēlīga svelme, bet lejā šalc zilganzaļa strauja upe.

kamēr gaidu kaut mazdrusciņ mazāk svelmainu laiku (saule Balkānos nav nekāda mīļā māmuliņa, bet riktīgs spalvains un sasvīdis lopkautuves vecis, kas dod virsū kā ar lodlampu), nolēmu bišku ierakstīt šite. tāpat vien.

nekāds smalkais ceļa apraksts vai apraksts tas nebūs, jo neesmu jau nekāds grāmatvedis vai skrupulozs birokrāts. kā plīvoju, tā arī plīvoju. kā dzīvoju, tā arī dzīvoju. galu beigās būtu muļkīgi gaidīt, ka mans blogs ir kaut kāda atskaite par manu dzīvi. tie ir tikai fragmenti un plīvošana. haotiski salikti un palaisti vējā.

solīt neko nesolu, bet notikumus cenšos piefiksēt, lai nesajūk secība, vārdi un lietas. secināju, ka rokraksts ir tā sajāts, ka pati nevaru izlasīt. atslēgas vārdu un  notikumu pieķeksēšanai pietiek.

sēžu un skatos info par bitņiku rakstnieku Džeku Keruaku, kura grāmatas ieteica palasīt ungārs Otila – viņš savā laikā esot iedvesmojies no grāmatām par stopošanu un pats ar draugu jaunībā laidis ceļot ar stopiem pa Ungāriju, Čehoslovākiju un VDR. šī iemesla pēc viņš mūs savāca Budapeštā pilnīgā tumsā pirms pusnakts – tikko pacēlām lapu ar Zagreb.

situācija likās jau diezgan bezcerīga, bet apstājās laikam jau 2. mašīna. pieredze gan rāda, ka savu mašīnu nav iespējams palaist garām. tāpat ceļā var satikt tikai tos cilvēkus, kas ir jāsatiek. tāpat arī dzīvē mēs satiekam svarīgos, vajadzīgos, labos cilvēkus. pārējie ir garāmgājēji vai mašīnas, kas pabrauc garām.

no dziesmas nevar izmest vārdus. no šitā stopu ceļojuma nevar izmest nevienu šoferi. viņi visi bija savā vietā un laikā. gan leišu durvju meistari, gan poļu tālbraucējs, gan jordāniešu mašīnu meistars, gan horvātu zvejnieks.

galu beigās gan izrādījās, ka ungārs aizmirsis mājās savu pasi. triecāmies vēl 150 km turp un atpakaļ. iepazināmies ar viņa kaķi Marcipānu jeb Morcī. kaķis mīlīgs un dikti runīgs. meita Žofija gan bija diedelējusi suni, bet abi ar brāli Bolašu dabūja kaķi. turklāt pie ceļa nejaušības Morcī bija vainīgs – kamēr kaķim deva ēst, pase palika uz galda.

Otila ir dabas fotogrāfs, parādīja arī bildes. šitai karstumā slinkums meklēt, bet kaut kāda viņa bilde šite: http://hortobagymadarfoto.files.wordpress.com/2009/03/olyvkela.jpg

te ir redzams iemesls, kāpēc es braucu ar stopiem. ne jau naudas dēļ. Adrijas jūra pa labi.

sēžu istabā, klausos balkānu popsu – kaut kāds mūzikas kanāls TV. ārā cikādes ņemas neatņemdamās, pērkons tā arī aizgāja prom.

esmu atkūlusies uz Bosniju Hercogovinu. esam Mostarā, diezgan saspridzinātā un sašautā pilsētā, kam joprojām nav mēra un nav arī ielu nosaukumu. orientēšanās ir diezgan savdabīga – kartē neko nevar saprast, vietējie ir ļoti izpalīdzīgi, bet katrs rāda uz savu pusi. visumā mājas ir atjaunotas, aizšpaktelēti caurumi, salikti logi. tomēr galvenajā ielā pilns ar drupām – grubuļaini māju skeleti, apkārt maigs koku zaļums. metāla vārti sašauti kā siets un drusku aprūsējuši.

it kā jau mierīgi. uz ielas kafejnīcās naktī nenovāc augļu traukus un šķīvjus, glāzes. tā arī stāv uz un aiz letes. turpat netālu pamesta saldējuma vitrīna un kōlas skapis. klusītēm rūc un saldē. apkārt apmesta mazītiņa simboliska ķēdīte. ar rokām varbūt nepārraut, bet gana ar mazajām knaiblītēm.

esmu valstī, kam ir 3 prezidenti. pasniedzēja Artu esot brīdinājusi – musulmaņi burkšķ un cilājas. kuru katru brīdi atkal var iet vaļā karš. pa laikam jau uzspridzina kādu auto, bet citādi it kā ikdienišķs miers. un lejā monotoni šalc zilganzaļa upe dienu un nakti.

Arta ir Vitas istabas biedrene no kojām, viņa te dzīvo pēdējās dienas, jo beidzas apmaiņas studenta laiks. pie viņas tad arī attriecāmies tos tūkstošus kilometru. neesmu kartē skatījusies maršrutu, bet varētu būt diezgan smieklīgs zigzags, jo stopējot jau īpaši nevar izvēlēties taisnāko ceļu  diezgan fleksibli jāpiemērojas un jāizvēlas virziens, kas apmēram sakrīt ar iecerēto mērķa virzienu. bija doma braukt caur Austriju, bet sanāca mazliet citādi.

vispār viss sākās laikam pirms gada vai vairāk, kad abas ar Vitu atzināmies, ka kārojam aizbraukt uz Budapeštu. protams, ir jau arī lidmašīnas, bet zemes dabu vislabāk var sajust, braucot pa zemi un guļot uz zemes teltī. tad var sajust attālumu. nogurums un laiks ir ceļa mērs. pēdējo posmu pieveicām vienā stiepienā – pamodāmies piektdien ap 10 no rīta kaut kādā Polijas ceļmalas viesnīciņā, gulēt aizgājām pirmdien laikam 5 naktī. lietus izjauca Zagrebas apmeklējumu, bet varbūt atpakaļceļā, lai gan sirds joprojām kāro Budapeštas, kas ir ļoti skaista un gaiša pilsēta ar caku cakām un ļaužu pilna. vismaz nakts caurbrauciens ar Otilu bija dikti skaists, palika labs iespaids. tāpat kā Bratislava kopā ar amerikāni Metjū no Ņujorkas – neparasta gaisma un gaišuma iespaids. vai tās ir dienvidu debesis vai varbūt baltās māju fasādes un flīzes – kas zina. sevišķi acis no saules un baltuma krita ārā Splitā, dikti skaistā Horvātijas miestā, kur aizveda itālis velns viņu zina, kā viņu sauc. viņš nerunāja nevienā citā valodā, izņemot itāļu (nekad tā arī neesmu sapratusi dziļo sakni, kāpēc jāšķir itāļu un itāliešu valodas, nemaz nerunājot, ka spētu atcerēties, kuri ir kuri), bet priecājās kā bērns par mūsu si un gracia (nav ne jausmas, kā tas rakstās).

īsi sakot, pēcpusdienas snauda tuvojas galam. jāpaēd kaut kas un tad jau varēs iet inspekcijā.

P. S. kā bibliotēku aizgādnis Sv. Speerx tomēr varu izteikt nožēlu, ka vietējā Mostaras bibliotēka ir saspridzināta un grāmatas gājušas bojā. tā nu tas ir – kari maina vēstures gaitu un ļauj atbrīvoties no liekām zināšanām. nav jau LNB, kas sabrūk gaišā dienas laikā un grāmatas iekrīt pagrabā.

trillām būt!

svelmaina pēcpusdiena Splitā, Horvātijas kūrortpilsētā, kam ir Venēcijas cienīga vecpilsēta ar ļoti šaurām ieliņām. viss izlikts ar baltām flīzēm, kas saulē spīd kā sniegs un daudzo gadsimtu gaitā ir kāju nopulētas spožas un glumas.

2 thoughts on “vēja slota ceļā”

  1. tāpat ir cilvēki, kas piedzīvo tikai to, ko viņi prot piedzīvot.
    gaidu tālāko ceļgabalu aprakstus

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *