kulinārais blogs

gluži filcēšanu no manis nesagaidīsiet. pērļošana arī īsti nepadodas, jo neesmu pat mēģinājusi. auskaru arī man nav, ja neskaita tos dažus, kas ir uzdāvināti un zaļā filca lupatiņā karājas pie sienas. tad nu nolēmu, ka jāuzraksta kaut kas par ēst taisīšanu. galu beigās sievietība ir jākopj kā tāds sakņu dārzs – ne vien visi miesiskie un mūžīgi ataugošie sari, ragi un nagi, kas jāskuj, jāepilē, jāslīpē, jālīmē un jāmaskē, bet mūsdienās arī blogs. lai gan publiski rakstīt šā kā tā nav sieviešu darbs un kur nu vēl mērīties ar krāniņiem virtuālajā telpā.

vismaz, ja jau rakstīt, tad sievietēm ir jāraksta par brošām un kulināriju, nevis jāmuld par visādām pupu mizām. jo ir tak arī normāli cilvēki – sataisa blogu un raksta par modi, pērļošanu, reklāmu, dzelžiem, putniem vai ērmiem. vēro statistiku, prognozē topa tēmas, raksta par visādām cilvēkiem vajadzīgām lietām – kas rādio skanēja, kādas tagad partijas topā, kādu mūziku klausīties, filmas skatīties vai grāmatas lasīt. kaut vai tas pats Berelis – visu laiku liek kaut kādus rakstus par literatūru, tā kā tādi kopotie raksti. reizēm i nesapratīsi, kad viņš kuru rakstu rakstījis un kad tas kam bijis svarīgi. bet ieliek un cilvēki lasa – Googles tantei prieks, ļaudīm bijāšana.

bet tagad gan ar steigu par kulināriju. reizēm es taisu ēst. reizēm es taisu ēst ne vien sev, bet arī kādam citam. par šodienas ēst taisīšanu ir vērts uzrakstīt, jo papildus iedvesmu guvu arī no fotogrāfijas tur augšā. citu bilžu gan nebūs (ja neskaita to tur augšā), jo man ir nepārejošs fotografēšanas nīgrums – šogad bilžu mazāk nekā pērn.turklāt ne velti manas kulinārijas slava (dūmi) jau ir nonākuši pat līdz Pārdaugavai.

šodien sanāca tāda dikti trauksmaina diena, lai gan nekas neko tādu nesolīja – biju domājusi rātni pasēdēt pie datora un varbūt pat pabeigt TO, papeldēties, paravēt un vēl kaut ko. plāni izgāzās, jo bija tāda elles sutoņa, ka rokas lipa pie galda un nezāles no bailēm pašas padevās noļukušām lapām – kā lai sit vājākos.

nolēmu karsto laiku izmantot lietderīgi un pievērsties praktiskām lietām. tā kā Lielajā Plānā ietilpst arī žurku indēšana, bet tās maitas ēd tikai zilās tabletes un rōzā granulām uzšķauda (bet nevar tak mantu laist zūdībā), ķēros pie granulu uzlabošanas plāna.

1. daļa

ņemam vecu pannu, izmazgājam ar lietus ūdeni (nav lijis jau sazin cik dienas, gandrīz jau garlaicīgi), kurā dzīvo visādi kukaiņi ar astēm un bez astēm. atnesam no trušu būdas 2 ugunsdrošos ķieģeļus un novietojam paralēli uz betona, uzliekam pannu un apakšā pakuram uguni. biju jau domājusi kuršanai izmantot kaut kādu grāmatu, bet tas izrādījās laikam 50.- 60. gadu “Spravočnik avtomobiļista”, kur kā milzu jaunumi tika pasniegti mūsu vecmāmiņu jaunības cienīgi autobusi no finiera un bleķa. tad nu iztiku ar jauko Rimi avīzi (paldies krīzei, viņi drukā uz degoša papīra) un sakaltušiem kārkliem.

ņemam 3 olas un glāzi miltu, tfu, ņemam sauju taukainu lanckaru no pusdienu gaļas gabala, kas izvilkts no pilēt sākuša ledusskapja. cepam uz lēnas un dūmojošas uguns, līdz izdalās maksimāli daudz tauku un paši lanckari saraujas brūni un sačervelējušies. pieberam krūzi auzu pārslu (to daļu krūzes, kas neizbira, kamēr ņēmos ap to spravočņiku un skaliem), labi samaisām un ļaujam ievilkties. paralēli laužam kārklus gabalos un liekam zem pannas, katru reizi pannu mazliet paceļot un zarus akurāti iebakstot starp ķieģeļiem.

pašās beigās lanckaru un pārslu maisījumam pievienojam rōzā granulas, kas vienā mirklī piesūcas ar taukiem un sutīgajā saulē (ēnā laikam bija ap 32 grādiem plusos, saulē vienkārši kā uz pannas) iezaigojas neredzēti košā rōzumā. apmaisām ar skalu, skalu ieliekam ugunī un sadedzinām. ļaujam izklīst dūmiem, sarušinām ogles un pelnus, lai viss labi izdeg un nekas nepaliek.

pasniedz atdzesētu tāpat no pannas. garnē ar zilu tableti.

2. daļa

kad dūmi izklīduši, žurkas jau iepazinušās ar jauno ēdienkarti (viņas ēd tās zilās tabletes kā trakas, bet nevienu līķi pagaidām nemanu, varbūt rōzā granulas kaut ko mainīs), kā arī karstums deldē pēdējo dzīvību no pagalma un vistas noslēpušās pa krūmiem un elš ēnā, ķeras pie kulinārijas 2. daļas – mēslu cepšanas un peldināšanas. jāatzīstas, ka šajā procesā gan biju vairāk novērotāja lomā.

mammas māsa nolēma, ka 2 ķieģeļi un pelni ir baigais bardaks, tāpēc ķieģeļus nometa pie kūts sienas, bet pelnus sagrāba uz šaupeles un uzmeta uz mēslu čupas, kas trūd aiz kūts un pie kā aug pašas treknākās upenes, sulīgākās kumelītes un garākās egles. visi aizgāja gulēt, es apsēdos pabakstīt failus.

pēc kāda brīža visu māju gaisā sacēla kaimiņiene apakšbiksēs, kas bija pietrūkusies no pēcpusdienas snaudas un atskrējusi tāda, kāda nu viņa gulēja. un neba jau pidžamā.

– syudi dag! syudi dag!

visi šokā. kas? kur? kāpēc? izejam ārā – toč deg. un ne vien deg, bet kūp kā elles lielskunga vizitācija zemes virsū. sērs un amonjaks. tāda smaka, it kā kūdras purvs būtu dedzis nedēļu, tā smaka būtu rūpīgi sakrāta cisternās un tas viss būtu eksplodējis pagalmā. dūmi ēd acis ārā. smird kā vella pērnās zeķes.

ta nu skrēja, ta nu elsa, ta nu ņēmās. nav ne jausmas, cik litrus ūdens uzgāza tai nelaimīgajai sūdu čupai, bet beigās viss pilēja, sūcās un kūpēja. šķidri mēsli, pelni, salmi, dubļi un dūmi. neko tik lielisku nebiju redzējusi un diez vai vēl kādu reizi redzēšu. jo mēsli ir mēsli, mēslos ir salmi. salmi trūdot arī sakarst, kopā ar liesmām un gruzdēšanu tas dod elles cienīgu karstumu. turklāt mēslu kaudze tāpat kā kūdras purvs gruzd no apakšas, liešana no augšas neko diži nelīdz – notek kā pīlei ūdens, bet līdz karstuma perēklim netiek.

pa visu to vidu, kad jau tāpat ļaudis skrēja bļaudami, lamādamies un krustus mezdami, perētāja vista ķērkdama sakāvās ar suni, cāļi bļaudami pabira kur kurais. suns ar zibsni tika iespundēts kūtī, vista ar visu cāļu bandu patriekta krūmos. gāja diži – jandāls ne pa jokam!

kad viss jau bija gandrīz apdzēsts, ļaudis attapās zvanīt ugunsdzēsējiem. šī doma tomēr tika nokauta saknē, jo neba katra mēsla pēc svešus ļaudis trobelēsi. valsts resursi tātad tika brangi ietaupīti. galu beigās – katrs pats sev policists, ārsts, ugunsdzēsējs un kapracis. valstij jau tā nav viegli – pašai savu sūdu gana, ko vēl kavēt laiku ar mūsu degošajiem sūdiem.

bet arī pozitīvā puse – vismaz aka tika izsmelta kārtīgi, ūdens bišku apmainījās. lai gan šogad ir tik nenormāls ūdens līmenis, kādu nekad neesmu redzējusi. parasti kaut kur akas dibenā ūdens acs, tagad pat var normāli ielaist un izvilkt piena kannas.

kad šī kulinārijas epopeja bija cauri, ciemos atbrauca radinieki. pāris stundas dabūju jandalēt ar 3 bērniem: 1 gab. 9 gadi vecs žuļiks, 2 gab. 6 gadus vecas ūdenszāles. tomēr kopumā tas bija krietni mierīgāk, pat ar visu bradāšanu pa dīķi, cāļu trobelēšanu un sivēnu vēderu kasīšanu.

P. S. vienmēr esmu teikusi, ka ēst taisīšana ir smags un nepateicīgs darbs. pat tad, ja klienti ir tikai vella žurkas. baidos, ka tik drīz nekādiem jauniem kulināriem eksperimentiem nesaņemšos. tomēr paldies par uzmanību, dārgo lasītāj. lai laba apetīte!

3 thoughts on “kulinārais blogs

    1. saprge

      nešaubīgi. atskaitīšos arī par kritušajiem, ja tādi būs. pagaidām gan viņas tikai ēd un drasē pa kūti kā tādi mutanti.

      Reply

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.