atskaite

tad, kad man ir laiks, nav ne mazākās vēlēšanās rakstīt. bet reizēm kaut kādas sasodītas skumjas, kaut kāda mistiska sajūta, kad zini – pieskarties taustiņiem un brīnīties, bet laika nav nemaz. tas laiks pāriet, un nekas nav uzrakstīts, bet iekšā vienalga kaut kas ir.

vakar paliku pie draudzenes. man nav atslēgu Rīgas dzīvoklim, atbraucu pa taisno no Bosnijas un kaut kā šeit jānodzīvo vēl pāris dienu bez citiem apaviem un cita apģērba. izmazgāju pilnīgi visas drēbes. cilvēkam nemaz nevajag tik daudz. nepilna mugursoma gandrīz pusmēnesim. vienīgais priekšmets, kas nenoderēja ne reizi un kam netiku pat nejauši pieskārusies, bija aptieciņa – plāksteru paciņa, kurā iestūķētas arī pāris tabletes.

naktī tumsā skatījos kaut kādu pilnīgi stulbu amerikāņu filmu, kur viss bija pilnīgi paredzami, zināmi un pēc spēles noteikumiem. ar diezgan salkanu un ideoloģizētu finālu, kā jau tas lielu impēriju filmām ierasts – taisīt nācijas kolektīvo apziņu. skatījos un raudāju. laikam pārāk sen nebiju redzējusi nevienu filmu.

šodien pamodos ap 11 dienā un beidzot pēc vairākām “pāris minūtes pasnaudīšu, tikai aizvēršu acis” iemigšanas naktīm jutos ļoti labi izgulējusies. telefons bija izdomājis kaut ko savu un laiku sācis skaitīt no jauna. tā gadās. reizēm tehnika nav nepielūdzami sausa un pareiza. reizēm tehnika nolemj pasaudzēt un nepamodina 7 no rīta.

telefonā bija 2010. gada 29. septembris – plkst 1:09. ilgi domāju un mēģināju saprast, kur esmu nonākusi, cik ir laika un kāds vispār mēnesis. pilnīgs apjukums telpā un laikā. ārpus visa.

šobrīd man ir ļoti skumji. bet ne tā nepatīkami. tieši tik skumji, lai saņemtos ierakstam blogā par spīti tam, ka jāiet prom no datora un laiks negaida. jo visu laiku visur kaut kas notiek. neko no tā visa nevar nokavēt, jo svarīgās lietas ir brīnums – viņas notiek tāpat. bet reizēm ir žēl laika, kas paiet, gaidot, kamēr paies laiks un sāksies kaut kas jauns.

tas par tiem sunīšiem. par uzdrošināšanos meklēt sienā caurumu vai pacietīgi gaidīt, kad durvis atvērsies.

rakstīt vienmēr ir kāpt pāri tai sienai un neredzēt zīmi “aizliegts”. jo acis taču tāpat redz cauri. viss, kas ir izdomāts, ir reāli noticis. jo kurš gan zina, kā reāli bija.

droši vien nekādus nāvīgos ceļojuma aprakstus neuzrakstīšu. nekad nemēdzu rakstīt atskaites. ir patīkami būt ceļā, bet nav ne mazākās patikas rakstīt par ceļu.

jo ko gan lai es teiktu. bija labi. būs labi.

par bildēm domāšu rīt, parīt vai kaut kad. iemetu aci, patika šitā. Bosnijas benzīntanks.

bez bildes nevar! šite Serbijas čigāni atgriežas mājās no sirojuma ar kaut kādu iejūgtu dzīvnieku. laikam zirgs.

Mostaras bilžu albums

Bosnija un Hercogovina manā prātā līdz šim bija melnbalta kara zeme no avīzēm un TV kaut kad sen atpakaļ. Apmēram tik sen, ka vairs neatceros – Kuveita bija pirms vai pēc tam, padomju varas izvešana no Latvijas pirms vai pēc tam. Un patiesībā neko vairāk par pilsētu nosaukumiem mana apziņa nav saglabājusi, tāpēc ir tik dīvaini atrasties vietā, kas izrādās esam reāla, dzīva un kur mutuļo nakts dzīve, dienā čirkst cikādes tā, ka istabā grūti sarunāties, kur jaunieši skūpstās uz soliņiem un ceļgalu cenšas apošņāt pastaigāties izvests liels melns labradors, bet sievietes pieturā tarkšķ par kaut ko.

Kāpēc šeit esmu? Tas ir daļa no mana Balkānu ceļa sapņa. Bija doma braukt ar savu auto kaut kad pēc disertācijas nodošanas. Kad likās – nekad netikšu galā ar universitātes gļukiem, tā bija daļa no manas motivācijas saņemties un vēlreiz peldēt pāri kanālam, kura krasti arvien attālinās, tikko mēģinu tiem pieskarties.

Atbraucu šurp ar stopiem, jo ar Vitu apvienojām savus sapņus – sapni par Budapeštu un sapni par Balkāniem. Skan pilnīgi traki, bet nekā traka patiesībā nav. Visi 16 šoferi bija ļoti izpalīdzīgi un gatavi palīdzēt. Kas gan cits, ja ne ceļinieks, sapratīs otru ceļā esošo.

Ceļa stāsti ir cita kategorija. Tas nav sīkas atskaites vērts, jo ar plikiem stopstāstiem pilns internets, tomēr šobrīd izmantošu laiku, kamēr cepas olas un kafija vēl ir karsta, lai ieliktu pāris bilžu no pilsētas. Fotografēts garām ejot. Neesmu klīdusi ar fotoaparātu speciāli, jo pa dienu ir vājprātā karsti, bet naktī ir citas lietas darāmas. Bez tam man nav statīva. Tas nu gan būtu par daudz prasīts – stopot apkārt ar statīvu. Jau tāpat esmu paņēmusi līdzi liekas mantas – dvieli un šādus tādus krāmus. Tomēr labāk izvadāt līdzi liekas džinsenes, ne palikt uz ceļa aukstumā plānā apģērbā.

Ieliņa, kurā mēs Mostarā dzīvojam, ved uz vecpilsētu, kas pieder musulmaņiem. Savukārt tepat netālu ir katoļu baznīca. Dzīvojam uz robežas. Arī sīvākās kaujas esot notikušas tieši šajās ielās, par ko atgādina izdēdējušie mūri. Daļa no mājām ir atjaunotas tik tālu, lai dzīvotu. Daļa ir pavisam skaistas un glītas. Daļa stāv kā mēms atgādinājums. Runā, ka tajās pamestajās drupās neviens nelien, jo baidās no mīnām. Patiesi – grafiti ir visur, bet šīs mājas stāv neskartas. Tomēr pie drupām pierod. Vakar vakarā tās vairs neredzēju.

Kiosks uz ielas stūra. Mašīnas šeit brauc pilnīgi vājprātīgi, vēl trakāk nekā Maskavā. Gājēju pārejas ir domātas visam, tikai ne gājējiem. Patiesībā brīnos, kāpēc pilsētā, kam neesot mēra un kur neesot arī nekādu likumu, kā arī nav mājas numuru un ielu norāžu, tomēr ir sazīmētas tās pārejas – pilnīgi lieka līdzekļu šķiešana. Un pēc kādiem likumiem tad visi dzīvo un sadzīvo.

Māja uz manas ielas. Droša māja ir apzīmēta māja. Vietējiem ir savs grafiti stils, ir diezgan atsvaidzinoši neredzēt ierastos rietumeiropas pilsētu ķeburus. Daļa no uzrakstiem kaut ko vēstī, bet valodas un pieredzes barjera to neļauj saprast.

Māja atjaunota, vārti ne. Stāvēt un apstāties aizliegts. Aizliegts aizmirst, aizliegts atcerēties.

Te arī iepriekš pieminētās māju drupas. Ar laiku pierod. Tāpat kā pierod pie Rīgas graustiem.

Sv. Pētera un Paula baznīca. Lai pārsistu musulmaņu minaretus, katoļi savu baznīcas torni ir uzbliezuši netipiski augstu un šauru. Bet var jau būt, ka tā te vienkārši tāda mode, lai pieskaņotos apkārtējiem kalniem. Pa labi no torņa uz kalna ir krusts, kas naktī tiek apgaismots un tumsā izskatās kā iekārts debesīs. Jokojot var apgalvot, ka Dievs pa naktīm piekar pie debesīm baltu krustu, kas karājas virs dzeltenīgajām minaretu smailēm. Vietējie turp nedodas, jo it kā apkārtne esot mīnēta, tomēr turp katru dienu trenējoties skrien miera uzturētāji – tad jau to skrienamo taciņu būs atmīnējuši. Lai gan visumā lielākā daļa zemes jau esot brīva no mīnām, kaut nekad jau nevar zināt – zeme arī Latvijā glabā visādus noslēpumus.

Reklāma visur ir reklāma, jo vienmēr ir iespēja nopirkt labāku dzīvi, lietojot tieši to un nevienu citu kosmētiku.

Mirusī māja. Blakus tieši tāda pati, bet jau ar logiem un jumtu.

Zaļa māja zaļā dārzā.

Kad cilvēks nomirst, par viņa nāvi izziņo šādā veidā. Zaļā krāsa ir musulmaņu krāsa, melnā – kristiešu. Par zilo nav ne jausmas. Varbūt ortodoksālo vai serbu? Dzīvo blakus, arī pēc nāves pie viena koka. Tāda nu ir tā dzīve jeb vietējā valodā (vienā no vietējām valodām, kuras dažādās pusēs sauc dažādi un ir grūti atcerēties politkorektos nosaukumus) – život.

Ite ceļazeimem nav boltuos kruosys. Tikai dzaltonuo – i lelajom ceļu nūruodem, i mīstu zeimem, i itaidom zeimem. Laikam lai saulē acs nažylbst.

P. S. Gona ar uzrokstu škola, kas ari latgaliski ir škola, lai muna volūda pasamaineitu. 🙂 Eistyn naasu nūtureiga itymā ziņā.

Arī jaunceltnes. Un sievietes, kas nav jaunavas visticamāk.

Īsi sakot, Dievam pie kājas (nav laika, jo pa naktīm jātur krusts), bet avēnija atceras visu. Mostaras galvenā iela saucas Bulvāris. Laikam varas mainījušās gana bieži, lai iespringtu ne vien par ielu nosaukumu plāksnītēm, bet pat ielu nosaukumiem.

Ielas malā kāda no daudzajām kafejnīcām. Tālāk pietura. Protams, bez norādes, kādi busi te staigā. Tas jau būtu par daudz – norādīt numurus. 🙂

Humpalu autobuss, ko dāvinājusi draudzīgā Japāna.

Brauciens sabiedriskajā transportā pa bezdibeņa malu. Ja nebūtu laikam 7 no rīta un jau karsts, būtu ideāli.

Kaut kādi ļaudis gaida busu pretējā virzienā.

Tauta, zyni sovus varūņus! :O) Īdvasmai slavanuo “Dzīsme par opeli”, kū dzīd na mozuok slavanuo grupa “Liktineigais pagrīzīņs iz Vainovu”.

munam opeļam ir tymsi lūgi
tim ir 70% tūniejums
munam opeļam ir zviereiga kruosa
kuru tautaa sauc par palaaku

pīdzīduojums:
i ar opeli es rypoju
kai teik munam pruoteņam
deļtuo ka sporta ruļs i ričagi
tam ir dateiti ar droteņom

ar opeli es braucu iz balu
daže nalejūt jam benzinu
prauda tuoļuok par 22 metrim
nikur es ari nateiku

pajemu plastmasa pudeli
i eju meklēt benzinu pa dzerauni
i man bezgaleigi paveicās
ka blokus ir darožniku mašynas

paļdis dīvam, ka sorgs ir pīdziers
i nafiļmej jis vairs nikū
dastumu opeli i pīleju baku
ar 76 benzinu

pīdzīduojums:
i ar opeli es rypoju
kai teik munam pruoteņam
deļtuo ka sporta ruļs i ričagi
tam ir dateiti ar droteņom

Kaut kas pa ceļam. Vispār man apnika rakstīt. Laiks doties uz baseinu vēl vienu reizi un tad uz pilsētu nelielā inspekcijā. Pie Sv. Pētera un Paula baznīcas, ja ticēt ceļvedim, atrodas franciskāņu bibliotēka (1866) ar 536 rokrakstiem.

Atkūlāmies uz Medžugorjes baznīcu, kur, kā izskatījās, bija savākušies visi Itālijas un Vācijas pensionāri. Par to, kā mēs tur trijatā jandalējām un kā es pa kapiem trenkāju kaut kādu siseni un zaļi zeltītu ķirzaku, kā arī par brīnumaino svētlietu tirdziņu (maksi hiper mega tirgu), kas pārspēja visas manas cerības, varbūt uzrakstīšu vēlāk.

Tā kā labi zinu, ka tas vēlāk var arī nepienākt, tad ielieku bildi ar savu jauno keponu. Apakšveļu ar Jumpravas Marijas bildi gan diemžēl neatradu. Jo tas būtu tik skaisti. Pat izdomāju saukli: Apliecini, ka esi jaunava! Nēsā apenes ar Jumpravu!

Nu kaut kā tā. Pa ceļam pāris fotobildes.

Rīt jau laižam tālāk. Pagaidām nevar saprast – Zagrebu vai Sarajevu.

šodien atkal nesanāca blandīties pa tūristu vietām. toties kalnos atradām sagrautu baznīcu, ko atjauno.

no karstuma fotoaparāts nojūdzies. bet šitādus brīnumus šodien redzēju! Jēzus raud ar ceļgalu! visi bučo un ņemas.

parki teik seviški labi apsorguoti. ite na "Rīgas dārzu un parku" izgulātī centra zuoluoji. :)

vēja slota ceļā

Mostara. skats uz upi un kalniem. nežēlīga svelme, bet lejā šalc zilganzaļa strauja upe.

kamēr gaidu kaut mazdrusciņ mazāk svelmainu laiku (saule Balkānos nav nekāda mīļā māmuliņa, bet riktīgs spalvains un sasvīdis lopkautuves vecis, kas dod virsū kā ar lodlampu), nolēmu bišku ierakstīt šite. tāpat vien.

nekāds smalkais ceļa apraksts vai apraksts tas nebūs, jo neesmu jau nekāds grāmatvedis vai skrupulozs birokrāts. kā plīvoju, tā arī plīvoju. kā dzīvoju, tā arī dzīvoju. galu beigās būtu muļkīgi gaidīt, ka mans blogs ir kaut kāda atskaite par manu dzīvi. tie ir tikai fragmenti un plīvošana. haotiski salikti un palaisti vējā.

solīt neko nesolu, bet notikumus cenšos piefiksēt, lai nesajūk secība, vārdi un lietas. secināju, ka rokraksts ir tā sajāts, ka pati nevaru izlasīt. atslēgas vārdu un  notikumu pieķeksēšanai pietiek.

sēžu un skatos info par bitņiku rakstnieku Džeku Keruaku, kura grāmatas ieteica palasīt ungārs Otila – viņš savā laikā esot iedvesmojies no grāmatām par stopošanu un pats ar draugu jaunībā laidis ceļot ar stopiem pa Ungāriju, Čehoslovākiju un VDR. šī iemesla pēc viņš mūs savāca Budapeštā pilnīgā tumsā pirms pusnakts – tikko pacēlām lapu ar Zagreb.

situācija likās jau diezgan bezcerīga, bet apstājās laikam jau 2. mašīna. pieredze gan rāda, ka savu mašīnu nav iespējams palaist garām. tāpat ceļā var satikt tikai tos cilvēkus, kas ir jāsatiek. tāpat arī dzīvē mēs satiekam svarīgos, vajadzīgos, labos cilvēkus. pārējie ir garāmgājēji vai mašīnas, kas pabrauc garām.

no dziesmas nevar izmest vārdus. no šitā stopu ceļojuma nevar izmest nevienu šoferi. viņi visi bija savā vietā un laikā. gan leišu durvju meistari, gan poļu tālbraucējs, gan jordāniešu mašīnu meistars, gan horvātu zvejnieks.

galu beigās gan izrādījās, ka ungārs aizmirsis mājās savu pasi. triecāmies vēl 150 km turp un atpakaļ. iepazināmies ar viņa kaķi Marcipānu jeb Morcī. kaķis mīlīgs un dikti runīgs. meita Žofija gan bija diedelējusi suni, bet abi ar brāli Bolašu dabūja kaķi. turklāt pie ceļa nejaušības Morcī bija vainīgs – kamēr kaķim deva ēst, pase palika uz galda.

Otila ir dabas fotogrāfs, parādīja arī bildes. šitai karstumā slinkums meklēt, bet kaut kāda viņa bilde šite: http://hortobagymadarfoto.files.wordpress.com/2009/03/olyvkela.jpg

te ir redzams iemesls, kāpēc es braucu ar stopiem. ne jau naudas dēļ. Adrijas jūra pa labi.

sēžu istabā, klausos balkānu popsu – kaut kāds mūzikas kanāls TV. ārā cikādes ņemas neatņemdamās, pērkons tā arī aizgāja prom.

esmu atkūlusies uz Bosniju Hercogovinu. esam Mostarā, diezgan saspridzinātā un sašautā pilsētā, kam joprojām nav mēra un nav arī ielu nosaukumu. orientēšanās ir diezgan savdabīga – kartē neko nevar saprast, vietējie ir ļoti izpalīdzīgi, bet katrs rāda uz savu pusi. visumā mājas ir atjaunotas, aizšpaktelēti caurumi, salikti logi. tomēr galvenajā ielā pilns ar drupām – grubuļaini māju skeleti, apkārt maigs koku zaļums. metāla vārti sašauti kā siets un drusku aprūsējuši.

it kā jau mierīgi. uz ielas kafejnīcās naktī nenovāc augļu traukus un šķīvjus, glāzes. tā arī stāv uz un aiz letes. turpat netālu pamesta saldējuma vitrīna un kōlas skapis. klusītēm rūc un saldē. apkārt apmesta mazītiņa simboliska ķēdīte. ar rokām varbūt nepārraut, bet gana ar mazajām knaiblītēm.

esmu valstī, kam ir 3 prezidenti. pasniedzēja Artu esot brīdinājusi – musulmaņi burkšķ un cilājas. kuru katru brīdi atkal var iet vaļā karš. pa laikam jau uzspridzina kādu auto, bet citādi it kā ikdienišķs miers. un lejā monotoni šalc zilganzaļa upe dienu un nakti.

Arta ir Vitas istabas biedrene no kojām, viņa te dzīvo pēdējās dienas, jo beidzas apmaiņas studenta laiks. pie viņas tad arī attriecāmies tos tūkstošus kilometru. neesmu kartē skatījusies maršrutu, bet varētu būt diezgan smieklīgs zigzags, jo stopējot jau īpaši nevar izvēlēties taisnāko ceļu  diezgan fleksibli jāpiemērojas un jāizvēlas virziens, kas apmēram sakrīt ar iecerēto mērķa virzienu. bija doma braukt caur Austriju, bet sanāca mazliet citādi.

vispār viss sākās laikam pirms gada vai vairāk, kad abas ar Vitu atzināmies, ka kārojam aizbraukt uz Budapeštu. protams, ir jau arī lidmašīnas, bet zemes dabu vislabāk var sajust, braucot pa zemi un guļot uz zemes teltī. tad var sajust attālumu. nogurums un laiks ir ceļa mērs. pēdējo posmu pieveicām vienā stiepienā – pamodāmies piektdien ap 10 no rīta kaut kādā Polijas ceļmalas viesnīciņā, gulēt aizgājām pirmdien laikam 5 naktī. lietus izjauca Zagrebas apmeklējumu, bet varbūt atpakaļceļā, lai gan sirds joprojām kāro Budapeštas, kas ir ļoti skaista un gaiša pilsēta ar caku cakām un ļaužu pilna. vismaz nakts caurbrauciens ar Otilu bija dikti skaists, palika labs iespaids. tāpat kā Bratislava kopā ar amerikāni Metjū no Ņujorkas – neparasta gaisma un gaišuma iespaids. vai tās ir dienvidu debesis vai varbūt baltās māju fasādes un flīzes – kas zina. sevišķi acis no saules un baltuma krita ārā Splitā, dikti skaistā Horvātijas miestā, kur aizveda itālis velns viņu zina, kā viņu sauc. viņš nerunāja nevienā citā valodā, izņemot itāļu (nekad tā arī neesmu sapratusi dziļo sakni, kāpēc jāšķir itāļu un itāliešu valodas, nemaz nerunājot, ka spētu atcerēties, kuri ir kuri), bet priecājās kā bērns par mūsu si un gracia (nav ne jausmas, kā tas rakstās).

īsi sakot, pēcpusdienas snauda tuvojas galam. jāpaēd kaut kas un tad jau varēs iet inspekcijā.

P. S. kā bibliotēku aizgādnis Sv. Speerx tomēr varu izteikt nožēlu, ka vietējā Mostaras bibliotēka ir saspridzināta un grāmatas gājušas bojā. tā nu tas ir – kari maina vēstures gaitu un ļauj atbrīvoties no liekām zināšanām. nav jau LNB, kas sabrūk gaišā dienas laikā un grāmatas iekrīt pagrabā.

trillām būt!

svelmaina pēcpusdiena Splitā, Horvātijas kūrortpilsētā, kam ir Venēcijas cienīga vecpilsēta ar ļoti šaurām ieliņām. viss izlikts ar baltām flīzēm, kas saulē spīd kā sniegs un daudzo gadsimtu gaitā ir kāju nopulētas spožas un glumas.

nu un šite upes pretējais krasts. dzīvojam musulmaņu daļā, ko citiem labāk neteikt. mīļā (pa)miera labad.

pirms brīža dārzā – skats uz upi un kalniem. nežēlīga svelme, bet lejā šalc zilganzaļa strauja upe.

Back to top