ko tu, jocīgā, blandies pa pilsētu?

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=cX5Q5MuW4yI]

atbraucu uz brīdi inspicēt Rīgu un esmu šokā. no karstuma, no saules, no mašīnām, no ļaudīm un vienkārši tāpat. vispirms jau laikam no interneta ātruma. tāda sajūta, ka viss zib. atcerējos pat seno laiku autoskolas joku par kādu sievieti vai varbūt vīrieti, kas nevarēja gadiem nolikt tiesības, jo nevarēja pabraukt ātrāk par kādiem 20 km/h – uzreiz bļāva, ka viņai viss zib, viss zib, viss garām skrien.

vēl neesmu bijusi pie šīs valsts prātā sajukšanas simbola jeb Jāņu egles pie 3 marmora vīriešiem, 1 baltā vīrieša ar zobinu, baltās nodzeršanās telts un melnā okupācijas kluča, zinību nama un ciku caku namiem. apsolos laboties un rīt noteikti apmeklēt – teiksim, rīt ap 12:00 būtu īstais laiks ievērtēt ku-kū Ziemassvētku egli jūlija svelmē.

tagad jāiet ārā inspicēt autoservisu, optiku, banku un sazin ko, bet nespēju saņemties nekam tik kardinālam. tāpēc labāk ielikšu pāris bildes. piemēram, šo – suņu un kaķu desu. vēsture klusē – vai desa priekš kaķiem vai no kaķiem. bilde tapusi ap Jāņiem Viļānos, pieminot laikam 1995. gada škandālu par Viļānu beļašu cehu un nokautajiem suņiem. tirgoja vilcienos uz nebēdu, pat TV reklamēja. ejot no skolas, atradām sarkanu peļķīti un kājiņas. pie autoostas savukārt vēl ilgi karājās lapiņa “Pazudis balts sunītis Mio. Propala sobačka Mio belaja, pušystaja.” un kur nu vēl urbānās folklora un stāsti par katliem, kuros sautējas kollija kucēni.

suņu, kaķu desa – no suņiem un kaķiem vai priekš suņiem un kaķiem. kas zina.

pirmais Rīgas dzīves pārsteigums bija elodeja Jevdokija, kas nebija nokaltusi, stāvēdama saules pusē uz palodzes un 2 nedēļas nelieta. izskatījās gan tāda līkumā sagriezusies un zila, tomēr dzīva. otrais pārsteigums bija avokado Arnoldo, kas iestādīts laikam kvasa pudelē. viņš ne vien nebija nosprādzis, viņš bija dzīvs! un ar maigi zaļām jaunajām lapiņām.

tomēr no rīta uz balkona gaidīja vēl kas labāks – ziedēja kabači lielām dzeltenām taurēm, samtenēm jau pamatīgi pumpuri, paprika kura nosprāgusi, kura zied. un tomātam jau tāāāāds auglis! lai gan vēl vairāk izbrīnīja padsmit mazi tomātiņi, kas bija izdīguši no zemes. jo es TIEŠĀM neko nesēju, man pat sēklu nebija.

2 nedēļas nelaistīts tomāts dzīvo un uzvar. putuplasta kastē uz balkona.

bet ko nu tur liegties, dārzkopība nav nekāda mana stiprā puse. protams, es to varu darīt un varbūt tīri normāli. tāpat kā vajadzības gadījumā varu izjaukt un atkal salikt galda lampu, saskrūvēt izjukušu fotoaparātu, salikt sienu šķūnī tīri sakarīgā kaudzē (blāķī?), kraut malku vai pārstādīt mājas svētību un līdakas asti. ja ievēro zināmu loģiku, dara ar pacietību un drusku ar mīlestību (vai vismaz interesi), tad var visu: pat samaketēt kādu afišu vai izlabot smalkās atejas uzstādīšanas un lietošanas rokasgrāmatu krievu valodā. galu galā, tādā pašā veidā var uzrakstīt zinātnisku publikāciju un arī notamborēt vilnas vīrieti. nekas pārdabisks jau nav. tikai jāatzīstas, ka mana interese par lietām beidzas, kad uzzinu – es to varu. kulinārija mani interesē kā optimāls produktu izlietošanas process un paēšana, lai darītu kaut ko citu. rokdarbi, protams, ir jauka lieta, bet man nevajag nekādus džemperus – patīkamām ir paadīt tad, kad to gribas, nevis adīt, lai noadītu.

vīrietis, kam sanāca ļoti efektīga frizūra. kājas gan nesanāca ticamas, tāpēc noārdīju nost, piešuvu zvanus un uzdāvināju.

stāvu pa laikam darbā pie loga (jā, jā, man ir atvaļinājums, bet darbs tomēr arī kaut kādā ziņā iedvesmo) kā veca tante un vēroju. tādi tipāži! vīrietis baltā kleitā līdz zemei. iet, pīpodams cigāru. un cits vīrietis ar sniegbaltu naģeni un Marlboro somu uz ritentiņiem. no tirgus nes kaut kādus lakstus. sieviete ar lakatu un iešļūcenēm. oh. ērmu pilna pasaule.

bilde gan no Maskavas, bet labi ataino manu lielpilsētas kultūršoku, ierodoties no dziļiem un kārtīgiem laukiem, kur vīrieši nestaigā šortos.

bet vispār šito visu epopeju sāku rakstīt, jo gribēju tikai te ielikt un citēt seno laiku paziņas Ineses vakardienas stāstu par fenelopsi. kaut kā reizēm gadās, ka lietas pieskaras.

Mums darbā uzziedēja fenelopsis. Es patiešām neticēju, ka viņi, tie SuperNetto veikalos sapirktie, kādreiz dzīvē vēl pēc tam uzzied. Mums bija divi uzdāvināti, viens sapelēja jau pirms gada, šo man izdevās paglābt, bet viņš vairāk kā pusgadu izlikās par pilnīgi beigtu. Pēc ievāktās informācijas (tantes+internets) sapratu arī, ka viņi parasti zied ziemā. Lai nu kā – viņš ir skaists, violets un man ir liels prieks.

Ļoti līdzīgi, es domāju (es ceru), skaistums ir apslēpts katrā dvēselē. Kaut būtu vairāk spēka un pacietības sagaidīt ziedēšanas laiku pie katras no tām, kas man dotas dzīves ceļā. Neizmest viņas mēslos, kad tās ir kā beigtas mēnešiem, gadiem.. Kad nav nekādu dzīvības pazīmju.. Jo būtu taču bēdīgi, ja pēc tam nāktos uzzināt, ka zieds bija jau pumpurā. (Tas līdzīgi kā aprakt it kā beigtu bruņurupucīti un pēc tam uzzināt, ka viņi vnk mēdz ilgi gulēt – ir bijuši gadījumi.) 🙂  Paldies tev, fenelopsi! 🙂

2 thoughts on “ko tu, jocīgā, blandies pa pilsētu?”

  1. Tas “vīrietis” kamolu kastē man atgādina peli no multenes Papiņš =)
    Taču tās vīrieša kājas, kas tērptas iekš rozā, biedē ne pa jokam.

    Labunakti!

  2. vilnas vīriešus gan nevajag tamborēt, no tādiem nebūs nekāds labums! Kodes tik skapī metīsies! Labāk izadīt vīriešam kārtīgu zeķu un cimdu pāri. Tad i’knaģi nesals jamam, i’fēnelopši ziedēs un gadus nevajadzēs gaidīt:)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *