vergi un mākoņi

tomēr neesmu pazaudējusi Sibīrijas bilžu mapi. par godu tam Maskavas atejas, ko nebeidzu apbrīnot.

bet citādi šodien man viss riebjas. pirmkārt, jau sazin cik dienas cenšos iztīrīt mašīnu, tāpēc visas iekšas izdemolēju, bet lietus dēļ darbs palika pusratā un pāris dienas braukāju ar nolaistu pakaļējo sēdekli un putekļusūcēju bagažniekā (tomēr šodien procesu pabeicu, sūcēju ieliekot kastē, lai nemirkst rasā un dubļos), otrkārt, siens sapuva, bet vienalga būs jādabū nost no pļavas, treškārt, man jau apnicis sēdēt vienā vietā un gribu plīvot. kaut kur vajag aizbraukt, ceļš vilina.

vispār šorīt piedzima teļš. viņš vienkārši ņēma un uzradās kūtī, govs pati tika galā. pirms tam kaut kā pamanījās noslēpt drīzās dzimšanas faktus, teļu gaidījām tikai pirmdien vai otrdien.

un vēl šodien uz brīdi parādījās gubu mākoņi, kam cauri spīdēja kaut kas zils. tagad ārā auksti, mākoņi nesas un varbūt arī aiznesīsies pie velna. apnicis šitas pelēkais vāks uz galvas. pareizāk sakot, apriebies kā rūgtā nāve. laikam aizvakar jau biju gatava kauties ar lietu (un dauzot mašīnas paklājiņu straujā negaisa nākšanas trakumā tiku pie kārtīga ziluma, kas tagad traucē rakstīt – 100kārt pie velna lietu un visas viņa vecmāmuļas!).

no nīgruma par šitādu nelaiku šodien neiztaisījos pie friziera, viņš aizbrauca kaut kur uz Krieviju, tāpēc tagad visu vasaru staigāšu kā Ķērpītis, tikai man nebūs bārdas, bet mati. dienās būšu vārava vai vismaz ūdensmeita, kas akurāt pie bīstamajām krācēm plika sēž uz akmens un sukā matus, lai nabaga laivinieki lauž kaklus brīkšķēdami.

lai kompensētu potenciālos varas darbus pie krācēm, varu nenormāli palielīties, ka pārstādīju pāris istabas puķes, tajā skaitā Ziemassvētku kaktusu, kas laikam kopš 1995. gada nav pārāk izaudzis, tikai apkarinājies ar sīkām lapiņām. laikam jau viņš tomēr netaisās nosprāgt un pēc 15 gadiem ir nopelnījis citu zemi un jaunu podu. (tagad visi puķkopji var palamāties par bezsiržiem, kas audzē banzai vai kādus tur Zsv kaktusus.) lai gan nebija tik traki – gadā 1 vai 2 ziedi viņam bija gan. visādā ziņā puķkopība nav šīs mājas stiprā puse – kas izdzīvo, tas aug. un brīžam jau aug drusku par traku, papardei lapas gan jau kādu pusotru metru garas, mājas svētībā var karināt eglīšu rotājumus – zaļš ir zaļš, tikai nedur.

lai arī bija slapjš un riebīgs viss, vista tomēr šodien tika ārā. cāļiem ļoti nepatika slapjā zāle, un viņi tirināja kājas, ar knābi kārtodami sķepušās bikses. toties pēc tam, kad bija brangi izstaigājušies, pūkainais ērms ieveda visu pamīliju istabā. viņa zina, kur ir viņas vieta – manā istabā pie melnā koka skapja, kura cakas laistās vien lampas gaismā.

vēl es šodien brangi paņēmos pa datoru un pagrūdu uz priekšu 1 kluci. cita starpā palasīju veco datordienasgrāmatu – publisko versiju, kur visādas rozīnes un ogas un nav nekādas vaidēšanas par dzīvi.

gabals par reklāmām un par TV uzrunāja un runāja tik skaļi, ka nolēmu iekopēt te. tagad vispār neskatos TV, jo nav nekāda dekodera un patiesībā arī laika nav. arī neprasās. tomēr ir smieklīgi reizēm ieraudzīt TV – visas reklāmas liekas interesantas.

2005. gada 20. novembris. Šīs brīvdienas pavadīju brīnumainās kastes gaismā, nu labi, labi, laikam piektdien un sestdien noskatījos pāris filmas un Panorāmu. Man, protams, visvairāk patika reklāmas.
Sevišķi atmiņā palika tā viena, kur cilvēki vemj naudu (ļoti iedvesmojoši, tā noteikti ir sociālā reklāma – lai cilvēki neēd un neaptaukojas pie TV). Vēl laba bija tā, kur visi ir pliki un piesedzas tikai ar mapītēm. Žēl, ka tik īsa un vispār nekā tur nebija.

Man ļoti patika teksts vienā no mazgājamo līdzekļu reklāmām: “Katru dienu mazgājot traukus, paiet vesels gads!”
Aizdomājos par dzīves jēgu, kā laiks iet.
Un to, ka laikam palika panna netīra, neiemērcu ūdenī, piekaltīs.
Vakarā ar prieku atkal skatījos uz ādās tērptajām kundzēm, kas solīja mani padarīt par savu vergu un apgalvoja, ka es darīšot visu, ko viņas liks. Kad vienā no reklāmām izskanēja frāze “Vai arī pasūti pa pastu manas biksītes”, iedomājos – nez, cik biksīšu pa daudzajiem gadiem, kopš raida šo reklāmu, ir nācies izsūtīt?

nez, vai arī 2010. gadā joprojām rāda tās pašas seksa reklāmas, kas jau 2005. gadā šķita vecas? un vai viņām kādas biksītes ir arī jāmazgā vai var ņemt katru dienu citas. tāds praktisks jautājums.

mirklis pirms rieta, garās ēnas un skats pa manu logu. bet tas nebija ilgi, mākoņi atkal aprija sauli.

One thought on “vergi un mākoņi”

  1. Rāda, rāda, kā nu bez tā. Tās reklāmas jau kā tāda fundamentāla televīzijas sastāvdaļa…

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *