atskaite par padarīto: gailenes mežā ir, meža zemenes jau sākušās

Šodien bija mežu un pļavu diena. Paņēmu mazo suni Luoci, kas nav ne pie kā vainīgs un jau sen bija pelnījis pastaigu, jo vakara skraidīšana ap māju suņu sēņu karantīnas pēc atkrīt. Suns no laimes pie saites nēsājās kā komēta no viena grāvja līdz otram (tomēr es cienīgi planēju pa ceļa vidu kā tāds valis vai atombumba, kas apzinās savu misiju un neklenderē pakaļ katram nieka sunim), tomēr laimīgi tikām apmēram drošā attālumā no mājas un tad tik sākās jandāls.

Izvazājāmies līdz nemaņai. Raža – meža zemeņu pilna māga (un pāris sablietētu sauju maisiņā), gaileņu biška priekš mērces, viena laikā un telpā aizmaldījusies rudmiese, pāris gliemežu apgrauztas bērzlapes un lupīnas bunte, kā arī kāds miljards odu, pāris simti dunduru, sīkās mušas kilogramiem un pat viena ekskluzīvi uz vēdera iekodusies ērce. Par nātru ielejām un suņuburkšķu laukiem nerunāšu – bridu.

Gājiens visumā bija faķīra cienīgs. Bez odu indes un jebkādiem aizsarglīdzekļiem lodāju pa mežu un brikšņiem apģērbā bez piedurknēm. Kā gadās sēne un apstājos, tā rokas aplīp ar mošķiem. Sēni maisā, no katras rokas pārdesmit līķu, ejam tālāk. Un kur nu vēl nātru leja ar izmeklēti smalkām nātrēm – līdz padusēm. Tādas nātres tik sālīt, likt mucās un eksportēt.

Ne velti krīzes laiku padoms no Andryva Jūrdža, pavasarī sēdēju bibliotēkā un godīgi burtoju viņa rokrakstus. Nenolasīties!

Par nuotrem.

Nuotres ir diveju sortu, leluos un mozuos, obeji sorti ir cīši lobi, nu nuotru daudz loba var dabuot, jo gribi; bo nuotres aug vysuslyktuokā vītā; bez vyskaidas kūpšonys, panas korstumu un soltumu; gūvim un vuškom par bareibu pasnāgtas daudz pīna pavairoj; un pīns ir gorduoks, un lūpi žyrnuoki; un vaisluošonuos laikā ir lobas nuotres deļ lūpim; un deļ kuosa ir vajadzeigas dūt lūpim.

Vosor nuotru sāklas vajag salaseit un zīmā vystom dūt par bareibu, un juos dēs daudz ūlu; taidu pat lobumu duovoj nuotru lopys, kod izvuorej un vystom baroj. Gale ar nuotru lopom vuoreita palīk dreiži meiksta, un zaļa gale, ar nuotru lopom aplykta, pastuov ilgi svežņa; nuotru lopas deļ lūpu ir veseleiga un suotna bareiba, gūvs, ar nuotru lopom baruotys, dūd lobu pīnu, palīk žyrnas un ir vasalys; un ar nuotru saknem var pervēt dzaltonas ūlys; i, kod uobeļus agri aptrauc, tod nuotrēs salīc, dreiži paliks meiksti un gordi; un daudz cytu lobumu ir nu nuotru, siejit nuotres zam veitūlu un zam cytu kūku, kur deļ cytu stuodu nav loba zeme.

Andrivs Jūrdžs. Visaidu zōļu grōmota. – LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa. – Rx2, 1, 6 – 8.-9. lpp.

Ar šo apliecinu, ka zemenes jau IR gatavas. Tā nav nekāda fikcija vai kaut kādi cirka triki, aizpagājušā gada bildes vai kaut kāda vēlēšanu kampaņa, ļaužu krāpšana un vešana neceļos. Nav tak nekāds mežā skriešanas aģitācijas buklets, bet godīgs blogs, kam pa nakti tomēr ir mazliet vairāk interneta nekā pa dienu – mistika, bet tā ir!

Šitā ir zemeņu pļavas bilde ar suni. Drusku pārsālīju ar gaismas trūkumu, jo gribējās arī smukos mākoņus (zemenes pļavā jau tāpat neredzētu), bet kopējam dramatismam tas tikai dod papildus spēku. Stāvu uz akmens, kam galā ir tāds kā galdiņš stāvēšanai. Pļavā bija vēl viens tāds akmens ar galdu, bet to, rokot karjerus, kaut kur aizvazāja. Bet pļava lieliska – sazin cik hektāru, kur var iet un uziet meža zemeņu pļaviņas, notupties un ēst, ēst, ēst.

Zilās puķes tagad dabā ir topā. Kaut ko mēģina pīkstēt pīpenes, gundegas,  ilzītes un vīgriezes, bet nu tās tādas žēlabainas baltas un dzeltenas balstiņas. Varbūt bišku vēlāk, kad vēl saņemsies madaras, kaķpēdiņas un tās jocīgās ar kruzuļainajām bumbām. Bet tagad zied zilā lupīna, zilie zvaniņi, zilās neaizmirstules, zilās veronikas, zilie vanagzirņi, zilās rudzupuķes (un man jau apnika rakstīt zilās).

Rudzupuķes latgaliski ir rudzupučis, bet arī naktineicys. Tā ka bija svēta lieta šite ielikt arī viņas, kaut tas nemaz nebija viegli ar šito nemaz ar ne IZZI, tomēr kājminamo internetu, kas pazūd un parādās, bet nekad nevar zināt, kad pazudīs un kad parādīsies.

Varētu jau vēl pievienot kādas bildes – ar nātrēm, ar suņuburkšķiem un mākoņiem, ar gundegu ciku cakām un zvaniņu bunti, kas auga starp nātrēm, ar spalvainu tārpu, dolomīta kalnu, zilām zvaniņu pļavām, zilām lupīnu pļavām, zemenēm, papardēm un sēnēm. Bet tas nu būtu pārāk daudz prasīts no šitā modema. Viņam jau tāpat neklājas viegli.

Un nu atbilde uz laikam vakardienas jautājumu, kas Vārkavā, ja ticēt grāmatai, ir naftas cērme. Naftas cērme ir intrigants!

Ar to arī atvados. Laiks bleķa brīnumgultai, kas mantota no aiziepriekšējās paaudzes. Laiks pašas miegam. Un tad jau rīt manīs, kāda diena būs. Jo nekad jau nezini, kā viss pagriezīsies. Kamēr godīgi pie datora ar failiem un tekstiem, tikmēr viss labi. Kad deguns pa durvīm ārā, brīnumu pilna pasaule.

Tomēr nevarēju neielikt (un internets šoreiz ļāvās) bildi ar zemeņu pļavu. Nu labi, zemenes tur pēdējo reizi lasīju 2008. gada vasarā – viss meža ieloks bija viens liels zemeņu lauks, ko nemaz nav iespējams nolasīt.

Bet tā domāta kā ilustrācija sen aizmirstam faktam, ko laikam ziemā tviterī tā viegli apsmēja – šitie dolomīta racēji 2009. gadā bija piedzīvojuši 4000 % kāpumu. Bet nu tas ir tikai viens no karjeriem un viens no šitā karjera stūriem. Bail domāt, kas notiks tālāk ar manu bērnības paradīzi – mežiem, pļavām, akmeņiem un visiem augiem, kurus nekur citur tuvumā nemaz neesmu redzējusi.

Bet nu pēc cik tur gadiem arī saule izdzisīs. Nekas nav mūžīgs. Galu beigās, cik pasaules gali jau piedzīvoti, cik tādu vēl nāks.

1 thought on “atskaite par padarīto: gailenes mežā ir, meža zemenes jau sākušās

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.