ko tu, jocīgā, blandies pa pilsētu?

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=cX5Q5MuW4yI]

atbraucu uz brīdi inspicēt Rīgu un esmu šokā. no karstuma, no saules, no mašīnām, no ļaudīm un vienkārši tāpat. vispirms jau laikam no interneta ātruma. tāda sajūta, ka viss zib. atcerējos pat seno laiku autoskolas joku par kādu sievieti vai varbūt vīrieti, kas nevarēja gadiem nolikt tiesības, jo nevarēja pabraukt ātrāk par kādiem 20 km/h – uzreiz bļāva, ka viņai viss zib, viss zib, viss garām skrien.

vēl neesmu bijusi pie šīs valsts prātā sajukšanas simbola jeb Jāņu egles pie 3 marmora vīriešiem, 1 baltā vīrieša ar zobinu, baltās nodzeršanās telts un melnā okupācijas kluča, zinību nama un ciku caku namiem. apsolos laboties un rīt noteikti apmeklēt – teiksim, rīt ap 12:00 būtu īstais laiks ievērtēt ku-kū Ziemassvētku egli jūlija svelmē.

tagad jāiet ārā inspicēt autoservisu, optiku, banku un sazin ko, bet nespēju saņemties nekam tik kardinālam. tāpēc labāk ielikšu pāris bildes. piemēram, šo – suņu un kaķu desu. vēsture klusē – vai desa priekš kaķiem vai no kaķiem. bilde tapusi ap Jāņiem Viļānos, pieminot laikam 1995. gada škandālu par Viļānu beļašu cehu un nokautajiem suņiem. tirgoja vilcienos uz nebēdu, pat TV reklamēja. ejot no skolas, atradām sarkanu peļķīti un kājiņas. pie autoostas savukārt vēl ilgi karājās lapiņa “Pazudis balts sunītis Mio. Propala sobačka Mio belaja, pušystaja.” un kur nu vēl urbānās folklora un stāsti par katliem, kuros sautējas kollija kucēni.

suņu, kaķu desa – no suņiem un kaķiem vai priekš suņiem un kaķiem. kas zina.

pirmais Rīgas dzīves pārsteigums bija elodeja Jevdokija, kas nebija nokaltusi, stāvēdama saules pusē uz palodzes un 2 nedēļas nelieta. izskatījās gan tāda līkumā sagriezusies un zila, tomēr dzīva. otrais pārsteigums bija avokado Arnoldo, kas iestādīts laikam kvasa pudelē. viņš ne vien nebija nosprādzis, viņš bija dzīvs! un ar maigi zaļām jaunajām lapiņām.

tomēr no rīta uz balkona gaidīja vēl kas labāks – ziedēja kabači lielām dzeltenām taurēm, samtenēm jau pamatīgi pumpuri, paprika kura nosprāgusi, kura zied. un tomātam jau tāāāāds auglis! lai gan vēl vairāk izbrīnīja padsmit mazi tomātiņi, kas bija izdīguši no zemes. jo es TIEŠĀM neko nesēju, man pat sēklu nebija.

2 nedēļas nelaistīts tomāts dzīvo un uzvar. putuplasta kastē uz balkona.

bet ko nu tur liegties, dārzkopība nav nekāda mana stiprā puse. protams, es to varu darīt un varbūt tīri normāli. tāpat kā vajadzības gadījumā varu izjaukt un atkal salikt galda lampu, saskrūvēt izjukušu fotoaparātu, salikt sienu šķūnī tīri sakarīgā kaudzē (blāķī?), kraut malku vai pārstādīt mājas svētību un līdakas asti. ja ievēro zināmu loģiku, dara ar pacietību un drusku ar mīlestību (vai vismaz interesi), tad var visu: pat samaketēt kādu afišu vai izlabot smalkās atejas uzstādīšanas un lietošanas rokasgrāmatu krievu valodā. galu galā, tādā pašā veidā var uzrakstīt zinātnisku publikāciju un arī notamborēt vilnas vīrieti. nekas pārdabisks jau nav. tikai jāatzīstas, ka mana interese par lietām beidzas, kad uzzinu – es to varu. kulinārija mani interesē kā optimāls produktu izlietošanas process un paēšana, lai darītu kaut ko citu. rokdarbi, protams, ir jauka lieta, bet man nevajag nekādus džemperus – patīkamām ir paadīt tad, kad to gribas, nevis adīt, lai noadītu.

vīrietis, kam sanāca ļoti efektīga frizūra. kājas gan nesanāca ticamas, tāpēc noārdīju nost, piešuvu zvanus un uzdāvināju.

stāvu pa laikam darbā pie loga (jā, jā, man ir atvaļinājums, bet darbs tomēr arī kaut kādā ziņā iedvesmo) kā veca tante un vēroju. tādi tipāži! vīrietis baltā kleitā līdz zemei. iet, pīpodams cigāru. un cits vīrietis ar sniegbaltu naģeni un Marlboro somu uz ritentiņiem. no tirgus nes kaut kādus lakstus. sieviete ar lakatu un iešļūcenēm. oh. ērmu pilna pasaule.

bilde gan no Maskavas, bet labi ataino manu lielpilsētas kultūršoku, ierodoties no dziļiem un kārtīgiem laukiem, kur vīrieši nestaigā šortos.

bet vispār šito visu epopeju sāku rakstīt, jo gribēju tikai te ielikt un citēt seno laiku paziņas Ineses vakardienas stāstu par fenelopsi. kaut kā reizēm gadās, ka lietas pieskaras.

Mums darbā uzziedēja fenelopsis. Es patiešām neticēju, ka viņi, tie SuperNetto veikalos sapirktie, kādreiz dzīvē vēl pēc tam uzzied. Mums bija divi uzdāvināti, viens sapelēja jau pirms gada, šo man izdevās paglābt, bet viņš vairāk kā pusgadu izlikās par pilnīgi beigtu. Pēc ievāktās informācijas (tantes+internets) sapratu arī, ka viņi parasti zied ziemā. Lai nu kā – viņš ir skaists, violets un man ir liels prieks.

Ļoti līdzīgi, es domāju (es ceru), skaistums ir apslēpts katrā dvēselē. Kaut būtu vairāk spēka un pacietības sagaidīt ziedēšanas laiku pie katras no tām, kas man dotas dzīves ceļā. Neizmest viņas mēslos, kad tās ir kā beigtas mēnešiem, gadiem.. Kad nav nekādu dzīvības pazīmju.. Jo būtu taču bēdīgi, ja pēc tam nāktos uzzināt, ka zieds bija jau pumpurā. (Tas līdzīgi kā aprakt it kā beigtu bruņurupucīti un pēc tam uzzināt, ka viņi vnk mēdz ilgi gulēt – ir bijuši gadījumi.) 🙂  Paldies tev, fenelopsi! 🙂

meklejūt kartenis @LgSC projekta atskaitei, atrodu ari lobus pīmārus Latgolys demografejis situacejis aprokstam.

Rīga nebeidz pārsteigt. 2 nedēļas nelaistīti uz balkona aug pat tomāti. un es nebūt neesmu nekāds zaļo augu guru.

ja mājās ir noplēšamais kalendārs, nekad nezini, kas būs 2. pusē – padomi pret blaugznām un sirmiem matiem, vai…

tā tas notiek. izdomas un žulicības viņām netrūkst.

vergi un mākoņi

tomēr neesmu pazaudējusi Sibīrijas bilžu mapi. par godu tam Maskavas atejas, ko nebeidzu apbrīnot.

bet citādi šodien man viss riebjas. pirmkārt, jau sazin cik dienas cenšos iztīrīt mašīnu, tāpēc visas iekšas izdemolēju, bet lietus dēļ darbs palika pusratā un pāris dienas braukāju ar nolaistu pakaļējo sēdekli un putekļusūcēju bagažniekā (tomēr šodien procesu pabeicu, sūcēju ieliekot kastē, lai nemirkst rasā un dubļos), otrkārt, siens sapuva, bet vienalga būs jādabū nost no pļavas, treškārt, man jau apnicis sēdēt vienā vietā un gribu plīvot. kaut kur vajag aizbraukt, ceļš vilina.

vispār šorīt piedzima teļš. viņš vienkārši ņēma un uzradās kūtī, govs pati tika galā. pirms tam kaut kā pamanījās noslēpt drīzās dzimšanas faktus, teļu gaidījām tikai pirmdien vai otrdien.

un vēl šodien uz brīdi parādījās gubu mākoņi, kam cauri spīdēja kaut kas zils. tagad ārā auksti, mākoņi nesas un varbūt arī aiznesīsies pie velna. apnicis šitas pelēkais vāks uz galvas. pareizāk sakot, apriebies kā rūgtā nāve. laikam aizvakar jau biju gatava kauties ar lietu (un dauzot mašīnas paklājiņu straujā negaisa nākšanas trakumā tiku pie kārtīga ziluma, kas tagad traucē rakstīt – 100kārt pie velna lietu un visas viņa vecmāmuļas!).

no nīgruma par šitādu nelaiku šodien neiztaisījos pie friziera, viņš aizbrauca kaut kur uz Krieviju, tāpēc tagad visu vasaru staigāšu kā Ķērpītis, tikai man nebūs bārdas, bet mati. dienās būšu vārava vai vismaz ūdensmeita, kas akurāt pie bīstamajām krācēm plika sēž uz akmens un sukā matus, lai nabaga laivinieki lauž kaklus brīkšķēdami.

lai kompensētu potenciālos varas darbus pie krācēm, varu nenormāli palielīties, ka pārstādīju pāris istabas puķes, tajā skaitā Ziemassvētku kaktusu, kas laikam kopš 1995. gada nav pārāk izaudzis, tikai apkarinājies ar sīkām lapiņām. laikam jau viņš tomēr netaisās nosprāgt un pēc 15 gadiem ir nopelnījis citu zemi un jaunu podu. (tagad visi puķkopji var palamāties par bezsiržiem, kas audzē banzai vai kādus tur Zsv kaktusus.) lai gan nebija tik traki – gadā 1 vai 2 ziedi viņam bija gan. visādā ziņā puķkopība nav šīs mājas stiprā puse – kas izdzīvo, tas aug. un brīžam jau aug drusku par traku, papardei lapas gan jau kādu pusotru metru garas, mājas svētībā var karināt eglīšu rotājumus – zaļš ir zaļš, tikai nedur.

lai arī bija slapjš un riebīgs viss, vista tomēr šodien tika ārā. cāļiem ļoti nepatika slapjā zāle, un viņi tirināja kājas, ar knābi kārtodami sķepušās bikses. toties pēc tam, kad bija brangi izstaigājušies, pūkainais ērms ieveda visu pamīliju istabā. viņa zina, kur ir viņas vieta – manā istabā pie melnā koka skapja, kura cakas laistās vien lampas gaismā.

vēl es šodien brangi paņēmos pa datoru un pagrūdu uz priekšu 1 kluci. cita starpā palasīju veco datordienasgrāmatu – publisko versiju, kur visādas rozīnes un ogas un nav nekādas vaidēšanas par dzīvi.

gabals par reklāmām un par TV uzrunāja un runāja tik skaļi, ka nolēmu iekopēt te. tagad vispār neskatos TV, jo nav nekāda dekodera un patiesībā arī laika nav. arī neprasās. tomēr ir smieklīgi reizēm ieraudzīt TV – visas reklāmas liekas interesantas.

2005. gada 20. novembris. Šīs brīvdienas pavadīju brīnumainās kastes gaismā, nu labi, labi, laikam piektdien un sestdien noskatījos pāris filmas un Panorāmu. Man, protams, visvairāk patika reklāmas.
Sevišķi atmiņā palika tā viena, kur cilvēki vemj naudu (ļoti iedvesmojoši, tā noteikti ir sociālā reklāma – lai cilvēki neēd un neaptaukojas pie TV). Vēl laba bija tā, kur visi ir pliki un piesedzas tikai ar mapītēm. Žēl, ka tik īsa un vispār nekā tur nebija.

Man ļoti patika teksts vienā no mazgājamo līdzekļu reklāmām: “Katru dienu mazgājot traukus, paiet vesels gads!”
Aizdomājos par dzīves jēgu, kā laiks iet.
Un to, ka laikam palika panna netīra, neiemērcu ūdenī, piekaltīs.
Vakarā ar prieku atkal skatījos uz ādās tērptajām kundzēm, kas solīja mani padarīt par savu vergu un apgalvoja, ka es darīšot visu, ko viņas liks. Kad vienā no reklāmām izskanēja frāze “Vai arī pasūti pa pastu manas biksītes”, iedomājos – nez, cik biksīšu pa daudzajiem gadiem, kopš raida šo reklāmu, ir nācies izsūtīt?

nez, vai arī 2010. gadā joprojām rāda tās pašas seksa reklāmas, kas jau 2005. gadā šķita vecas? un vai viņām kādas biksītes ir arī jāmazgā vai var ņemt katru dienu citas. tāds praktisks jautājums.

mirklis pirms rieta, garās ēnas un skats pa manu logu. bet tas nebija ilgi, mākoņi atkal aprija sauli.

dzeive ar vata pyku iz golvys.

vēl mazliet ūdens nekad nav par daudz.

pirms miega

ir ļoti jocīgi lasīt 2006. gada datordienasgrāmatu. bet vēl jocīgāk ir tur atrast 2006. gada sapņa aprakstu un saprast, ka viss ir piepildījies līdz pēdējai jau nomoda brīdī fiksētajai sapņa detaļai. pat priekšmeti, kuru tad vēl nebija, jau ir sapnī un izskatās tieši tā, kā tie izskatās.vai varbūt tie priekšmeti ir, jo es viņus sapnī redzēju, aizmirsu un tomēr pēc tam nopirku.

varbūt vispār nav iespējams nekas tāds, ko es jau iepriekš nebūtu izdomājusi. ir tik jocīgi redzēt visu notiekam un jau notikušu ieraudzīt citā gaismā.

bet sapņa fināls liekas cerīgi: Es nasamoksuoju nikuo. Tīpat ari atrodu sovys ūtenis. Nūmozguoju, pajiemu. Nazynu, voi tyku prūm. Tys vaira nabeja svareigi.

katras beigas ir jauns sākums, un katrā sākumā jau ir beigas. restart.

kaut kad man būs savs suns. liels un draudzīgs. un tā tam būs būt, jo tam būs tā būt.

Leigū Sibirī.

Back to top