traks!

atradu šo piektdien iesākto un tā arī nepabeigto ierakstu. tā gadās. reizēm viss notiek vienlaicīgi. reizēm neko nevar laicīgi. tādas piektdienas vairs nekad nebūs, jo ir pavisam cita diena un būs pavisam cita piektdiena, tāpēc tomēr publicēju. tikai izmetu ārā to, kas tā arī nebija pabeigts.

šai nedēļas nogalē aizbraucu prom no Latvijas, reizēm vajag kaut ko citu. ja ne citādi, vismaz pacelties, atrauties un aizlidot. paskatīties no augšas uz Lielupi, Elbu un Baltijas jūru. uz laukiem, mežiem un rapsi, labību, smiltīm un ezeriem, purviem un mājām, ceļiem, mākoņiem un bezgalību tur augšā.

esmu prom no visa, bet tomēr tepat. gandrīz visu sestdienu zīmēju – jaunajai grupas “Bez PVN” mājaslapai sen apsolītās bildītes. lai gan ko nu es tur daudz varu sazīmēt, tāpat vien niekojos. bet kaut ko jau knibinājos. beidzot. jo laikam beidzot ir nozagts laiks – dzīvot. tā normāli. darīt to, kas dara laimīgu. kā kaut kad bērnībā, kad viss patika un viss bija jauns – braukt ar riteni, zīmēt kaķi vai skatīties uz uguni plītī.

pati nesaprotu, kāda velna pēc nerakstu latgaliski. laikam par daudz valodu apkārt. bet šitā ir mana mīļākā dziesma: Digitala saule lēce svešu ļaužu videņā, virtualim storim peita, svešim vuordim izraksteita digitala saule lēce. Atver acs i pasaverīs, digitala mygla reitā. Voi, Dīveni, tu redzieji – taida vysa pasauleite! Digitala maņ gūteņa, digitalu pīnu deve, digitala maņ gūteņa. Daīs itū pīnu dzert maņ – bodā digitali nūspruogt, bodā digitali nūspruogt. (bezpvn.lv)

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=nQAdsxNxts8]

tomēr šodien, zīmējot visādus niekus, kaut kā ieķērās smadzenēs pavisam kas cits: Lai beja, kai beja – vaira nabyus tai nikod! Kaids mūdynuos mani i leidza sauks! Lai ir tai kai reit, nu zemis dabasi kod kreit! Maņ iz lyupom jau vuordi itī nasasmaltī veist – lai ir kai reit! Dabasi kod kreit! (bezpvn.lv)

tāpēc tālāk piektdien ātri pierakstītais. īpaši necenšoties pārrakstīt vai labot pagātni – jau norietējušas saules rietēšanu.


iedama šorīt pa ielu un skatīdamās apkārt, domāju – kas ir tās lietas, par ko es nekad neuzrakstu. un kas ir tās, kuru dēļ es tomēr kaut ko uzrakstu.

šorīt atkal nokavēju tramvaju. nolēmu neskriet, jo nekas tāds jau nedeg. gāju lēnītēm kājām un skatījos. ērmu pilna pasaule. tomēr pasaulei nebūtu ne puses no tās labuma, ja nebūtu ērmu, par ko brīnīties.

pavasaris smaida. pie “Pozitīvo domu mājas” Āgenskalnā saplaucis koks ar salātzaļām lapām. atkal neviena cilvēka, bet vienalga tā pozitīvi. ir tik interesanti vērot nejaušās sakritības – cilvēki, kas nīgri un nelaimīgi slāj garām tai mājai. vai nīkst nogarlaikojušies un nikni. šorīt tur bija patukla vecene ar biešu krāsas matiem un strīpainām biksēm, viņas sejā bija visas pasaules sāpes.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=fzWV9x6ZlsQ]

dzīve tomēr ir laimes loterija. nav jau teikts, ka izvilksi miljards smaidus, bet varbūt ir vērts pasmaidīt par niekiem. jo kas tad tāds ir noticis? kas tāds, ko vairs nekad nevarētu mainīt, no kā nevarētu izlocīties, ar ko nevarētu sadzīvot?

nospļaujies un sāc no nulles. ja izmet pa durvīm, lien pa logu. sēdi uz palodzes un kūļā kājas. vai skaties, kā pieneņu pūku pļavā noriet saule. viņa nenorietēs nekad, jo jau rīt pieneņu pūkas būs aizlidojušas vējā vai samirkušas. bet taisni tā saule rietēja pirms mums un tā viņa rietēs pēc mums.

reizēm domāju, cik daudz spēka un spītības ir tomēr iekšā. saspiesties, sarauties, paslēpties, sanīkt un tad atkal kā atsperei – visam par spīti. iztaisnot muguru un iet. jo vienmēr var atrast, kāpēc ir slikti. labo atrast ir cienīt sevi un mīlēt citus.

bet šī diena ir lieliska. visas pasaules ērmi ir pamodušies. pilnmēness ir sasodīti labs laiks, visi kukainīši lido. mostas visi dievi un trakie. skaties un brīnies.

vakar pa ielu bungodami garām gāja krišnaīti, es stāvēju pie loga tobrīd un vēroju pīles un policistus, kas atkal ķerstīja gājējus. sieviete, dejodama pa ietvi bāli oranžā paltrakā,  ievēroja mani, smaidīja līdz ausīm, māja, gavilēja. riktīgs ku-kū. atmāju pretī, jo vai tad man žēl.pa tādu gabalu pat ar lepru neapilptu, kur nu vēl rozā paltrakiem.

likās, viņa tūlīt pacelsies gaisā un aprīs mani. bet nē. tomēr labi stāvēt pie palodzes 2. stāvā. toties pakaļ viņiem dejodams gāja kāds vīrietis – gados jauns, bet acīm redzami traks. krišnaīti bija parāvuši viņa dvēseles stīgas, viņš bija iederīgs, viņš dejoja tāpat kā viņi, bet viņi no sajūsmas nezināja, ko darīt. svētīja viņu, lēja uz galvas kaut kādu šķidrumu. un viņš priecīgs pakaļ, pacēlis rokas un šūpodamies ritmā.

bet šis rīts bija jocīgs. no mājas, kur ir smukā kļava, kas rudeņos ir koši dzeltena, bet pavasaros plaukst sarkana, atkal iznāca Mauglis – tikai šortos un melnās botās tērpts brūns muskuļu kalns ar gariem lokainiem matiem. viņš tomēr nav manā gaumē, kaut bez šaubām ir patīkami paskatīties – ko nu tur liegties, visumā vīrieši mēdz būt tīri skatāma lieta, ja vien nav pārāk līki un izkāmējuši bada kambari. turklāt Mauglis jau 3. reizi šajā pavasarī iziet pa mājas durvīm tieši tad, kad tur eju es – tā gadās.

pašā Āgenskalna centrā pie Maximas kurināja uguni metāla traukā uz kātiņiem, līkas un zarainas pagales, būs ogles. ceps šašliku gandrīz tramvaja pieturā. smaržoja labi – pēc dūmiem, malkas un kaut kā īsta. vecenes lamāja viena otru, vecākā no viņām atvēzējās ar brūnu dermantīna somu un krāva tai otrai, puķainā kleitā un zamša jakā ievīkstītai personai tai vecumā, kad blondīnes vairs nav blondas, bet sirmas arī vēl ne. tā lamāja veceni no panckām ārā, gan tā arī nesapratu iemeslu, laikam kaimiņu būšana. par kaut ko jau ir jārunā.

tas, kas man lika pasmaidīt. autobuss. es kavēju, es vilkos kā lēna muša, es pat necentos paspēt. tomēr viņš nebrauca prom. bija atlikuši padsmit metri, man bija žēl aplauzties un skriet – viņš noteikti aizvērtu durvis. nav nekā sāpīgāka kā saņemties panākt un palikt aiz durvīm. tad jau labāk uzreiz samierināties. bet autobuss pagaidīja. tā sen nebija bijis. es iekāpu, durvis aizvērās.

tai brīdī iedomājos – katram no tiem daudzajiem cilvēkiem būtu jābūt nikniem uz mani, jo nozagu vairāk nekā minūti viņu laika. tomēr iedomājos par visām tām reizēm, kad transports ir aizbraucis deguna galā un kad tā vien gribētos šoferim pavaicāt – vai tās 3 sekundes tiešām nozīmēja kaut ko būtisku.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=a5x4Y5ICmLI]

tunelī skanēja mūzika. nekad, dzirdot šo melodiju, nespēšu nedomāt par 90. gadu sākumu. par šauriem meiteņu dibeniem krāsainos bruncīšos, kas grozījās TV ekrānā un liecināja – jauni laiki ir sākušies. nepaliks nekā no tā vecā, sāksies kaut kas jauns, bet neviens nezināja, kā tikt vaļā no vecā un ko īsti sākt.

it kā vienkārša diena. vienkārši piektdiena. bet kaut kā gāju pa netīru nesen uzceltu un ubagu pilnu tuneli tuneli, skanēja saksofons un es aizdomājos par dzīvi.

par visiem draugiem un paziņām, kuru vairs nav Latvijā un nebūs vairs nekad. par visiem tiem cilvēkiem, ko es vairs satikšu tikai skaipā, blogā, tviterī, feisbukā un varbūt vēl tikai pāris reizes mūžā – kad viņi atbrauks ciemos vai es pie kāda no viņiem aizbraukšu.

tik daudz cilvēku jau ir pazudis, ka bail satikt jaunus un pieķerties atkal jauniem. jo neizbēgami būs jāškiras. kur gan ir tās mūža draudzības, kur ir tie mūža draugi, ja cilvēki mainās tik bieži un digitāli aizpeld, lai digitāli satiktos kaut kādos e-pastos, teksta laukos, austiņās un mikrofonos.

kaut kas ir beidzies, bet nebeigsies nekad. atmiņas paliks vienmēr. par kopīgu bērnību un jaunību, kopīgiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.

un vēl iedomājos par visiem cilvēkiem, kas man ir uzticējušies un kam es esmu uzticējusies. nekad nekā taču nebūs, ja jau vairs nekā nav – kaut kādas taisnes kādu brīdi gāja paralēli, viss bija viens, viss bija savs. bet varbūt tas ir kā ar spoguļbumbām, kam sakrīt tikai 1 plāksnīte. tā plāksnīte jau sen ir aizgriezusies, bumbas griežas ap savu asi un gaida satikšanos bet cik lielai varbūtībai jābūt, lai spoguļbumbu plāksnītes atkal atspīdētu viena otrā.

lai cik žēl nebūtu, nekas no pagātnes nav atgriežams – tikai iesākams kaut kas cits, kaut kas jauns. ir tikai šis mirklis. bet nākotne ir mūsu šodienas lēmumu sekas. šobrīd ir vislabāk, ar visu pieredzi un visām cerībām, ar vilšanos un tomēr arī ar naivumu. skatīties uz sīkumiem, saprast sevi esam dzīvu. apelsīnu sula glāzē, jauns zīmulis, skan mūzika aiz loga. kokā klanīdamās ķērc vārna, taurē autobuss.

lai cik bēdīgi būtu un lai cik ilgi gribētos skumt par to, kas nenotiek, tomēr ir jāatvadās. arī no šīs piektdienas. no šiem cilvēkiem. no šīs dzīves te un tagad. jo katrs mirklis atkal ir brīnumu pilns, atkal ir bezgalīgi daudz iespēju – atkal satikties, atkal iemīlēties, atkal darīt savu, gāzt kalnus un vienkārši skatīties uz pieneņu, pīpeņu, āboliņa, kartupeļu un sazin kādu lauku, kur atkal riet saule. tā pati saule katru reizi citā laukā.

svied trillu, kā gribi – kritīs uz kājām. jo vienmēr var būt sliktāk, jo vienmēr var visu pamest un sākt no gala, izmaukties no ādas un aiziet. lai cik reizēm ir grūti, lai kā žēl. lai kā gribētos iekrampēties un nekad, nekad nelaist vaļā. tikai izelpojot iespējams ieelpot. lai kā gribētos aizturēt elpu un palikt bijušajā.

man nepieder nekas, jo bez nekā es esmu atnākusi un bez nekā aiziešu. tomēr viss, kas notiek, gadās un ko redzu, ir iemesls priekam. vērošanas labsajūta – satikt cilvēkus, ieraudzīt jaunas vietas un lietas. iet, darīt, būt. atkal satikt un uzticēties.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *