Vosoryssvātki, Zīmyssvātki

laiks pynās i tynās, laiks nasās kai jucs, laiks meistejās nu kuojis iz kuoju.

man atkal ir fotografēšanas nīgrums. bet vēl vairāk man ir rakstīšanas nīgrums. tomēr es to tagad te daru, tīri medicīnisku iemeslu dēļ – lai iešūpotos citiem, daudz piņķerīgākiem rakstu darbiem. tas darbojas.

pareizāk sakot, rakstīt muļķības ir vienīgais veids, kā pieķerties obligātajām nopietnībām – jau no pamatskolas laikiem. pirms katra murgaina sacerējuma par sasodīto Ziedoni, kas vazājās kaut kur apkārt un darīja labus darbus, par ko učene mums ļečīja smadzenes, kusa ārā no apbrīnas un lamāja mūs no visām panckām kā bezcerīgus slaistus, vai vēl sazin kādiem sen aizmirstiem autoriem, kas piedzima, sarakstīja visu ko un pēc tam nomira, vajadzēja uzrakstīt vismaz dažas lapas kladē, mazliet pagānoties gan par učenēm, gan literatūru, gan visiem tiem rakstniekiem jeb, citējot to laiku atziņu par literatūru – nu kāpēc pēc izmuļļāšanas klasē cilvēks vispār vairs nevar palasīt nevienu grāmatu?

to gan es tā arī nesapratu ne toreiz, ne tagad. lasīju kaut ko pavisam citu, jo visus tos Jaunsudrabiņus un Brigaderes jau sen biju izcirtusi cauri un tā arī neko jēdzīgu nesapratusi – vismaz neko tādu, kas derētu skolas sacerējumam par latviskām vērtībām vai darba tikumu. bet nu gods kam gods, visu 3 videnes gadu literatūras pieraksti ielīda plānajā kladē, kam daļa lapu bija izdīrātas, sacerējumi man riebās kā suga (riebjas arī tagad) un laikam taču tieši šī iemesla dēļ beigās iekūlos literatūrzinātnē, no kā gan tikpat veiksmīgi izkūlos ārā. jo ne tur literatūras, ne zinātnes – pūt un palaid.

nupat atcerējos, ka lejā pagalmā stāv mašīna, kam bagāžnieks ir piestūķēts līdz malām ar grāmatām, salonā ir kaste ar grāmatām, jo šajā nedēļas nogalē esmu noņēmusies tikai ar grāmatām. bet nu varu godīgi apliecināt, ka izlasījusi neesmu neko – tikai krāmējusi, skaitījusi un grupējusi. cerams, ka nevienam tās grāmatas nevajadzēs, jo to mašīnu man tomēr vēl vajadzēs. tas ir, varbūt man ir pie kājas par literatūru un papīru, bet trillu mašīna ir trillu mašīna. šodien gan viņa izrīkojās absolūti netverami – nekādi nepārgāja uz gāzi, brauca tik ar benzīnu un viss. sapratusi, ka tā nebūs aršana un ar kaut kad laikam aprīlī pildīto benzīnu var izrādīties par maz garajam ceļam, iebraucu Varakļānu benzīntankā, kur ir īsts kapu piemineklis “Mūžīgu dusu, Padomju Latvija” (vai kaut kā tā, piemineklis uzlikts Atmodas laikā un licējs drīz esot gājis bojā, par ko babuļi vēl tagad čukstas pa kaktiem – Dīva struope, Dīva struope, syuds ar tū Latveju, a pīminekļa to itai navajadzēja – kai kopūs…). tajā benzīntankā, kur nebiju bijusi vismaz padsmit gadus, ir jāmaksā pirms pildīšanās, sūkņi ir tādās kā bruņās un benzīns maksā santīmu lētāk nekā citur. toties, kad biju veiksmīgi iepildījusi bākā padsmit litrus par absolūti astronomisku naudu, trillu mašīna jutās gana izpriecājusies un visu ceļu rāmi nobrauca ar gāzi par dažiem latiem. nu saki nu!

bet nu te tālāk vairs neko nemurgošu. te tālāk būs kaut kādas pāris nenormāli konceptuālas bildes. bez šīm te gan vēl ir tikai 2 bildes ar teļu, bet tur atkal ir problēma – bildē, kur teļam ir galva, rabarberiem nav asuma. toties bildē, kur rabarberiem ir asums, atkal teļam nav galvas. protams, tas varbūt nav tik būtiski, jo teļš tur ir un rabarberi arī tur ir. turklāt kaut ko jau var saprast – ka ārā ir zaļš un teļš ir brūns. bet nu kārtībai būs būt.

par godu brūnajam teļam, asajiem rabarberiem, odu vasarai, kā arī, protams, manai nemirstīgajai fotomākslai ar kārtējo aparātu, kam kaut kas nedarbojas, bet kam arī nav īpaša iekāriena kaut ko labot vai mainīt, ir tapis šis teksts, kam nav nekādas jēgas un satura.

kad visa dzīve stāv priekšā kā tāds kalns, vajag noplūkt mazu nieka puķīti – nu, iztiekot bez visādām alegorijām, mana publiskā dienasgrāmata nav nekāds propagandas vai smadzeņu skalošanas rīks. tā ir izklaide – tāpat vien sazin kāda suņa pēc. un reizēm vienkārši ar pupu mizām – Vasarassvētkos ziedošiem Ziemassvētku kaktusiem un olu ar 2 dzeltenumiem (ak, nabaga vista).

kaut kāds šarms jau laikam ir no tiem visiem zenītiem, lomo un sazin kādiem krāmiem. noslīcinātajiem nikoniem, apdauzītajām minoltām, salauztajiem kanoniem. galu beigās kas tad būtu, ja visi fotografētu normāli? kur tādā gadījumā ņemtu pases bildes? tad tak nebūtu nekāda asuma.

asuma gan nav šā kā tā. jo šai gadījumā objektīvs ir cietis no gravitācijas, tāpēc asums netiek regulēts normāli, jo normāli tur vairs neko – migla, migla un migla. toties ar zūmu – pievelkot tuvāk un tālāk – kaut ko var ieraudzīt. tā īsti ass jau nepaliek ne brīdi, bet nu cirkam būs būt! galu beigās, ja tas tā nebūtu, nebūtu arī šī pilnīgi bezjēdzīgā ieraksta.

priekā! lai jautra nedēļa un dzīvei netrūkst ne asuma, ne odu, ne citādu latvisku izklaižu!

te nu solītās nedēļas nogales bildes.

īsi sakot, nedēļas nogale tika nobumbulēta veiksmīgi. bet vakar ap šo laiku es jau biju nositusi kādus 30 odus un sakrāmējusi kaudzītē pie spilvena.

2 thoughts on “Vosoryssvātki, Zīmyssvātki

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.