emo bildes

Zied rōzā rododendri Rīgas kanālmalā. 31.05.2010. Nokia.

Laikam esmu īgņa no dabas vai pēc aicinājuma. Notinos no visa un visiem. Ja diena ir nepareiza, tad tā diena ir nepareiza. Tad tur nelīdz pat šokolādes kruasāni no Vācijas un zemenes no Grieķijas.

Trilla nekad nezina, ko grib. Dabūt to, ko negrib. Beigās ir laimīga, ka nedabūja to, ko gribēja. Bet tomēr kaut kā žēl. Un tas arī ir tas.

Rainis. Es gribēju jums vēl vairāk dot. – R.: Zinātne, 1990. – 95. lpp.

______________________________________________________________

Tālāk var nelasīt. Pavirši paķerti gabaliņi no Zelmas vecā romāna, kas reiz bija un tomēr vēl ir.

Nogurums. Nogurums no bijušā. No bijušo ļaužu sejām, vārdiem, atmiņām. Viņi visi ir bijuši, viņi ir nākuši, viņi ir darījuši. Nogurums. No svešo ļaužu atgriešanās, no nākšanas. No visām tām neskaitāmajām dzīvēm, kas notiek paralēli. No visas tās bezjēdzīgās ļaužu ņudzināšanās pa ielām.

Pagalma vārtiņi atveras ar īgnu rējienu, metāla stalažas noklaudz, vīnstīgas šūpojas un skrāpē uz pasen balsinātās sienas pusapļus, ovālus, strīpas un ornamentus. Uz kāpnītēm iznesta mirte prāvā māla podā, vecs māla zirgs uz trijām kājām un ar vijīgiem ziediem rotātu muguru, uz terases malas pašā stūrī pusguļus izlaidusies lelle ar pliku pakausi un fantastiski smalkiem vaibstiem, neredzēti zilām acīm. Rindā stāv dažas krāsainas stikla pudeles. Pagalma viņā galā caurspīdīgas ziedlapas vieglās vēja pūsmās tirina spilgti sarkanas magones, kas ieaugušās vēja sanestajās zemēs, kas sakrājušās uz vecā bruģa pagalma stūros.

Viņš joprojām taisa mākslu – kā toreiz pavasarī, kad viņa sāka. Toreiz te bija arī ieplīsusi porcelāna krūze ar debesu zilu neaizmirstuļu rakstiem un smalkām vijīgām osām, bet viennakt vārtiņi bija palikuši vaļā un kāds bija pamanījies nospert. Laikam suvenīrs jeb vienkārši viss labs, kas par velti. Varbūt pāris ieliņas tālāk tās lauskas no rīta saslaucīja sētnieks, varbūt tā krūze joprojām kur tuvumā mētājas, varbūt pa loga caurumu iemesta kādas mājas pagrabā. Varbūt kādam nolikta goda vietā, varbūt muzeja fondos.

Krūze gan bija pamatīgi saplaisājusi, atrasta bēniņos remonta laikā un iemesta kaudzē pie citām grabažām. Viss terases kakts bija piegāzts ar pagājušo laiku godību. Protams, vecos zābakus, bomžu jakas un parpalas no neslēgtā mājas gala esot izmetuši pašus pirmos. Nesuši nastām. Pārējo, kas bija atlicis vēl līdz tam laikam, kad ievācos, Imants solījās saglabāt – salūzušās rotaļlietas, seniskos bērnu klučus un mazus stikla trauciņus, krūzes bez osām, kādam aizviņ kad pazudušas pogas, karotes un šķīvju lauskas – sazin kad sazin kam piederējušu drazu, kaut vecais teicās to visu atceramies no bērnības. Atradis bagātību.

Viņa torīt sēdēja uz terases un malkoja tēju, saules atspīdumi no krūzes gaismoja nelīdzenos baltos griestus, lēkāja, vibrēja, laistījās, iespīdēja sejā, viņas viegli rudajos matos, atmirdzēja acīs un smaida krunciņās. Viņa dzēra piparmētru tēju, pirktu tirgū no tantēm, tēju ar gariem kātiem un lielām samtaini asām un birstošām lapām. Imants runāja par savu bērnību, par tēvu, kas rāvies melnās miesās, tomēr galus nevarējis savilkt kopā, bet arī izputēt neputējis, par pāris īrniekiem, par Bieziņa jaunkundzi ar viļņainajiem matiem un tās pielūdzējiem, kas pēdējā Latvijas pavasara naktīs dziedājuši mazajā ielā, rāpušies pār sētu un uz terases malas atstājuši vēstules un puķes, kas no rītiem gan parasti bijušas tik novītušas, ka māte tās jaunkundzei nemaz nav atdevusi, par vectēva protretu mazajā hallē un sukām, ko dabūjis par jaunkundzei sūtīto mīlestības vēstuļu lasīšanu klasē. Tad viņa piecēlās, skatīdamās vienā iepriekš nolūkotā punktā, un no kaudzes izvilka krūzi. To krūzi Imants neatceroties. Varbūt to atstājis kāds no īrniekiem, varbūt sazin kādi laiku ūdeņi to te ienesuši, līdz nams kļuvis par graustu.

Murcu Fridolīna mīksto spalvu, un kaķis nesaka nekā, tikai ļaujas, gurdi izlocīdamies gultā un dažbrīd spēcīgi apķerdamies man ap roku, iecirzdams miesā zobus – pus pa jokam, pus brīdinot. Atraujos, lai atgrieztos. Sen neviens nav bijis tik tuvu, sen neviens nav bijis tik silti atkarīgs no manis. Zivis neskaitās, jo to atkarība bija pārāk tieša – kā puķēm uz palodzes.  Fridolīns mierīgi iztiktu arī bez manis, bet es esmu viņam vajadzīgs, kopš Imants ir prom. Vai arī – viņš man.

Beidzot kaķim apnīk. Viņam manis ir par daudz, un ar dobju būkšķi runcis noveļas zemē no gultas un aizslāj, paspūrušo asti tirinādams, it kā mani būtu aizmirsis tajā pašā mirklī. Pie durvīm atskatās. Apsēžas pelēki strīpotā kukucī, lēni laižas mazgāties. Tā mēs te – divi vien.

Balti aizkari caurspīdīgām un smalki izlocītām puķēm, saskaņoti ar balti plēkšķainu gultas pārklāju un gandrīz tāda paša materiāla garspalvainu tepiķi, gaišās koka mēbeles bez liekiem dekorējumiem. Kā sapnī, kā reiz redzētās ārzemju filmās vai reiz nojaustās idejās. Es esmu ienācis Imanta istabā, kur parasti iet tikai Fridolīns. Es vēl nekad te nebiju bijis. Gaisā vēl jaušama lēnām zūdoša veca vīrieša smarža, kaut kas rūgts un mazliet no bijušiem laikiem, kas man nekad nepienāks, jo manis tad vēl nemaz nebija bijis.

Fotogrāfija uz naktsgaldiņa. Jauns vīrietis, gandrīz puika, svešas armijas formā, laikam gaisa izpalīgos, laikam Vācijā, varbūt pirms došanās uz to. Fonā sveša osta. Varbūt tā ir Latvija, varbūt nekuriene, jo tā, kā ir tajā bildē, vairs nav un nebūs nekur. Laikam Imants starp divām meitenēm. Kara laika kleitas un frizūras, laimīgi smaidi un noskumušas acis – uz nesatikšanos. Acis nenodod, acīs ir ierakstīti likteņi un stāsti. Acīs vispār ir pārāk daudz visa kā. Viņi taču zināja, ka visticamāk nesatiksies nekad. Viņi zināja un sarunāja satikties. Viņiem nebija ne domas, ka varētu būt citādi. Ka tas tā arī varētu beigties – nekā.

Viena no meitenēm ir piekļāvusies Imantam. Tā laikam izskatās iemīlējušies – ar skalpeli neatgriezt, tomēr šķirsies. Viņa jau ir ceļā, bet vēl joprojām tepat. Viņas it kā vairs nav, bet viņa nemaz nevēlas doties prom. Viņu jau ir savācis ceļš, viņa jau ir parauta ceļā, bet vēl joprojām minstinās un turas tepat, piekļāvusies sava mīļā augumam. Viens mirklis, bet viņai tā bija visa dzīve. Viņam tā bija visa dzīve. Pēc tam viņš vairs tikai atcerējās to, kā nekad nebija bijis.

Viņi nesatikās. Nobombardētos, ugunī sadegušos, pelnos nosmakušos, grāvienu apdullinātos un sašķaidītos bēgļus jau Vācijā neskaitīja – viņa pazuda, kustin izkusa kara virpuļos. Tikai kaut kādas liecības, ka viņa varbūt varētu būt bijusi namā, kas kādam traucēja, jo tajā bija par daudz dzīvu cilvēku, bēgļu. Viņa neesot izgājusi no tā nama. Viņa neesot aizgājusi turp, kur viņu gaidīja. Pēdējo reizi viņu atceras bijušu nāves vietā. Pēdējo reizi viņu var redzēt Latvijas ostā.

Tā otra laikam ir Imanta māsa. Viņa drīz mirs kaut kur Amerikā. Otrais Pasaules karš drīz beigsies, vēl tikai drusku jāpaciešas. Vēl tikai drusku miroņu un jau gandrīz beigušos dzīvju.

Kāda velna pēc uz vecumu triekties šurp no ārzemēm, remontēt veselu māju, kurā nav kam dzīvot, plosīties pa tiesām un vākt senzudušus pierādījumus, ka esi dzimis kaut kādā graustā, kas citādi sabruktu pats, jo arhitektūras pieminekli nojaukt nepiedien. Izgrūzt veselu lērumu piķa, renovēt un restaurēt, bakstīt un lāpīt. Dzimtene. Kādas muļķības. Piekāst gar to dzimteni. Ne tu pirmais, ne vienīgais.

Vecrīga izkaltusi sausa un skan. Gurdi resnās kājas stampādami, izkaltušos kaklus grozīdami, apkārušies somiņām un aparātiem, vazājas atkailinājušies tūristi, kāds kaut ko stāsta, kāds klausās, citi blenž nekurienē vai izliekas skatāmies baznīcu torņos. Sieveles pumpainos kruzuļu kostīmos, galvā apskaužamas micītes un lentēm rotātas platmales. Izslējušas spicos deguneļus, seko gides rokas atvēzienam. Melnie mūki, 14. gadsimta sētas, sensirmie mūri, bla-bla-bla. Izkāmējis vecis, gatavais ģindenis, pār kura ribainajām krūtīm tievā šņorītē karājas smalks sidraba fotoaparāts, atstutējies pret saplaisājušo un izlocījušos sienu, slauka sviedrus un lūr pakaļ aizejošu meiteņu bariņam. Tās nogorās, nosmejas, noklaigā un pazūd gar stūri. Dzintara karuļu tirgotājas tērgā savā starpā un kaut ko uzsauc garāmejošiem japānīšiem, tie apstājas cilāt bimbuļus. Nekā jauna.

Ieliņa sagaida ar patīkamu vēsumu, no pussagruvušo māju izšķobītajiem pamatiem ceļas zemes smaka, uz sienām grafiti. Smoke only hash. Ļoška pidaras. Bruģakmeņi sastinguši plaudenā ritmā, it kā noguruši no lēkāšanas, apstājušies un palikuši kur nu kurais. Saules atblāzma dažu neaizslēģoto un apdzīvoto māju stiklos atspīd lejā un mazliet vibrē, skarot un viegli izgaismojot apkrupušos un nelīdzenos mūrus. Kāds atstājis šampanieša pudeli – vēl pagājušās nakts uzdzīves liecību – mazliet tālāk mētājas apgrauzti vistas kauli un lērums salocītu cigarešu galu. Gaidījuši. Runājušies. Ēduši. Aizgājuši.

Varbūt viņai visa dzīve, pie velna, nav bijis nekas cits kā tikai cirks – te augšā, te lejā. Te viens, te otrs. Te šeit, te tur. Te kaza, te cūka. Te klauns, te virvesdejotāja. Bet tikai viņa pati nojauš to simtnieku, uz kuru tiecas.

Uz riņķi, uz riņķi, cenšoties sasniegt 100 – jebkas var apdraudēt un nosviest vienu līmeni zemāk, jebkas var nolaist pa kārti lejā, noslidināt pa virvi, uzsist ar mērkaķa asti, ar kazas ragiem iedurt, iebakstīt ar cūkas šņukuru. Slidenie punkti ir jāapiet, nedomājot par tiem, virvesdejotāj. Iedziļinoties sīkumos, var zaudēt pamatu zem kājām. Ej pāri, neatskatoties. Neskatoties bezdibenī. Velc savu stīgu – otrā pusē ir laime. Tikai notici, papīra virvesdejotāj.

Mēģinot saskatīt nedrošās vietas, redzēsi tikai nedrošās vietas. Ieciklējies uz 100 un ej, velc savu stīgu, velcpelīte, sper savus soļus. Aiz 100 nav nekā, bet pa ceļam arī nav nekā. Sadomāsies par daudz un kritīsi, mazā virvesdejotāja, mazā virvesdejotāja ar virvi zem kājām. Veiksme ir tavās kājās, veiksme, izdošanās, klupšana un kritiens ir tavās kājās.

Ej un staigā! Dzīve ir vircas bedre. Peldi! Un nebrīnies, ka aplipsi ar ikdienas dzīvošanas smirdīgajām dūņām. Viena sūdu kaudze ir dzīve. Kāp virsū, sasit spārnus un dziedi! Mēsliene, kur tik daudz vajadzīgā un nevajadzīgā. Bijušo lietu izgāztuve, renstele, samazgu spainis. Ņem un šķiro, liec atmiņas kaudzēs, lej traukos un nes līdzi! Dzīve ir rožu dārzs, rožu, rožu un princešu zeme. Brien!

Atmiņas varbūt ir vienīgā bagātība, kas nepagaist, mainoties valstu varām un karogiem, naudas nosaukumiem, karogiem, himnām. Atmiņas tikai laicīgi jākonvertē jaunajā formātā. Labie ir ļauni, ļaunie ir labi, labie ir labi, labi, labi.

Luksoforā, kas, ne nu gluži vēja, bet varbūt kādas pārlieku steidzīgas mašīnas savulaik aizskarts, mazliet noliecies uz sāniem, iedegas zaļais. Pāri krustojumam uz dibena aizšļūc vecs importa vāģis nenosakāmā krāsā, aizklab pusaiztaisīts bagāžnieks un uz jumta nolīgojas kaut kādas liestes. Šķērsām pārgājis pāri tukšajai ielai, es ienirstu vārtrūmē.

Nedaudz pēc sasmakuša pagraba, mitruma, pērnajiem kartupeļiem, žurkām un pelējuma, un mitrumā dīgstošiem asniem, ierūgušiem vēmekļiem, pieaugušu vīriešu mīzaliem. Pagātne, bet varbūt caurvējš iekož aiz sasvīdušās apkaklītes, apņem vēsums. Neatcerēties, neaiziet, neatgriezties. Nekā nav bijis, nav bijis nekā. Pilsētas pagalmi aukstām ēnām.

Pagalmā sašķiebies un zemē ieaudzis betona sols, varbūt pat ne sols, bet civilās aizsardzības patvertnes skurstenis vai kaut kas tikpat nesaprotams, par ko nav vērts domāt. Divas babuļas sēž ēnā uz tā, ar varenajiem dibeniem nosegdamas un paslēpdamas betona kluča izcelsmi, tērgā par labākiem laikiem, apakšā paklātas avīzes, saburzīta avīzes stūra ļerpata tricinās vējā. Vienai liels balts lakats ar sarkanām magonēm, otra ar apdrupušu boti baksta suni, nošņurkušu balonku ar puspliku brūnu muguru, tas nekust ne sitams, varbūt nosprādzis jeb tāpat vien labi atrubījies.

Uz grubuļainā asfalta paliekām kāds bērns ar ķieģeļa lausku bija zīmējis sievietes siluetu. Tievu vidukli, platām gūžām. Pat kroni uzmaucis galvā, pataisījis par princesi vai karalieni. Lēcis klases, uz ceturtā cipara aizmirsta stikla lauska. Jeb vienkārši tāpat mētājas.

Ietve salūzusi gabalos un izrozījusies kā ledus Daugavā martā. Mājai nodrupis stūris, reljefi ornamenti zem logu ailām, stilizēti latvju vai varbūt ukraiņu, vai čuvašu raksti, zudušo laiku godība, tautu draudzība un padomju dekoratīvais stils. Kādreiz bijis labs rajons, ceriņi saaudzēti, tagad nomelnējušie stumbri sagriezušies sačervelējušās vērpelēs un saķērušies neatšķetināmos mezglos un mežonīgā samudžinātu zaru perēklī; pagalma vidū knapi nojaušamas puķu dobes, no soliņiem palikuši izdēdējuši betona strupuļi kāju vietā, no zemes lien ārā izlocījušās metāla stiegras, sarūsējušas drūp plēksnēs un brūnos rūsas putekļos.

Balkonam izkritis dibens, mētājas turpat zemē pie mājas sienas, salūzis gabalgabalos. Augšā metāla sētiņas kvadrātā uz auklas karājas pāris iznēsātu bumbiereņu ar sakaltušiem stilbiem un izstaipītām gumijām. Vajag stiprus nervus, lai veļu pakārtu virs bezdibeņa. Kāds atvaļināts armijnieks jeb pensionēta bufetniece. Tādiem gan laikam nekad nav par karstu, ja jau vasarā jānēsā biezās bikses. Tādi nemirst, bet dzīvo paralēli kaut kur un aizpeld kaut kur garām pa ielām, bet varbūt neaizpeld nekur, tikai sēž pagalmā un atceras ziedu laikus.

Sen šeit nav iets. Kā topavasar, kad ceriņi ziedēja veciem un it kā izbalējušiem ziediem, smaržodami pēc visām tām pagājušajām dienām, ko šajā pagalmā pieredzējuši jau no iestādīšanas brīža, kad sestdienas talkās rāva par trim, tas ir, trim normām. Bet ko es zinu no tā – vārgas bērnības atmiņu atblāzmas no nodzeltējušām avīžu slejām blakus paziņojumiem no teletaipa lentes par nēģeru sišanu Amerikā, kaut kādiem CSPKK vai kādiem tur kongresiem un Kubas cukurniedrēm.

Vakaros no pagalmiem cēlās mitras zemes smaka, plānajā zālītē uz izdēdējušām segām mazi meiteņi spēlēja viņām vien saprotamas spēles ar kārnām lellēm un rozā plastmasas virtuves traukiem, puišeļi nošļukušām trenūzenēm auļoja ap pakšķiem, šaudami ienaidniekus, pusaudži planēja izdzisušiem skatieniem un apreibušām sejām un pensionāru tērgas pieskandināja pelēko kluču pagalmus, un vēl rādio plerkšķi un fanfaras reizi stundā. Pieaugušā neviena, tikai kādi ļaudis, kas pārbauda miskastes, salīkuši stiepj sadīrātu matraci un novazātus maisus ar pudelēm. Veči sēdēja bārā, skaļi dzerdami stipro alu, mirgoja spēļu automātu guntiņas, kaut kas nožvadzēja, laikam žetoni. Un tā viņi dzīvo vēl šodien, ja vien nav miruši.

Soļi ierasti rindojas viens aiz otra, viens aiz otra. Iela ārpusē sagaida ar ierastu brāzmu, gar sāniem šmaucas mašīnas, furgoni aizdārd, nolīgo, aizšūpojas, tālumā gaiss vibrē pelēkā dūmakā. Gar ietves malu izvietojies veikals, skatlogu stikli lieli un noputējuši, sarkanas bantes pa perimetru – olveiz koka kola. Nevar saprast, veikals laikam tomēr darbojas – durvis gan vaļā, taču iekšā melna tumsa un nekuriene, tukšas vitrīnas ar tur reiz bijušu gaļas un zivju asiņaino sulu pēdām. Plaukti ar pakām un iepakojumiem, raiboksnis krīt acīs, bet neapžilbina, tikai klājas kā viendabīga siena, kas neaicina ienākt, jo neizskatās ne pēc kā ēdama. No iekšienes nāk aukstums, nedaudz smako pēc vecām zivīm, pēc kaķu čurām un varbūt vēl mazliet pēc visiem tiem sen likvidētajiem bērnības veikaliem, kur zili piena trijstūrīši jocīgās pelēkas plastmasas kastēs stāvēja uz apkrupušu flīžu grīdas blakus maizes kastēm, kur vienādās ailēs brūnas vai mazliet piedegušas muguras gozēja sen apēsti rupjmaizes ķieģelīši, un vēl plaukti ar taukainām balta margarīna pakām.

Veikala logos cita pār citu rēgojas izbalējušas zaļgandzeltenas pērnās un aizpērnās reklāmas ar sen nozīmi zaudējušu akciju uzsaukumiem un pārņirgti smaidošām sejām, kuru izbalējušie acu dobuļi kā pagātnes viepļi neaicina ne uz ko. Nepērc un nevinnē, nesakrāj un nenosūti, nekasi un nelaimē nekad. Nu un.

Ostā dārd un monotoni dauza pāļus, atkal tiek izgrūzta kaut kāda nauda. Paspūris kaķis bez ausīm, izliecis asu muguru, murca iekšā vecenīšu atstātās apkaltušās un maķenīt iesmakušās reņģu galvas, bažīgi paskatās, pieraujas tuvāk mūrim. Neaiztikšu, ēd jau, ja dod. Kad nedos, neēdīsi. Bļodiņā saskābis piens, sarotījusies plēve atsedz zilgani ūdeņainu spoguli. Šausmīga sutoņa. Žakete žnaudz rīkli.

Bomzis noplīsis turpat ielas malā, galva atspiesta pret apmali, kājas uz ielas sakritušas vīstoklī, savijušās. Kur tādā satrupējušā augumā tik daudz vijīguma. Mašīnas brauc ar līkumu, daža laiski iedegdama pagrieziena lukturīti, cita gandrīz skardama izkurpušo zābaku pungalus. Mute vaļā, daži dzelteni zobi, gar apkaltušajām lūpām rāpo mušas. Urīna peļķe jau gandrīz izgarojusi, uz asfalta saulē tikai aptuveni atviz tās kontūras. Varētu pieiet klāt, piebikstīt – ja nu nobraukts. Smaka. Kāda nozīme. Nebūs beigts tagad, paņems un izglābs, un aizvedīs uz slimnīcu, gan jau atdos galus citu reizi. Nekas labs viņu negaida šā kā tā. Vai tādus vispār ņem slimnīcā? Kas tad par viņu maksās. Un kas viņu apraks. Gan jau ir kādi dienesti. Brīdi piebremzējis gaitu, es turpinu ceļu. No izglābšanas jau nekas būtisks nemainās. Ne jau nu es viņu ņemšu uz mājām vai nomenedžēšu viņa dzīvi. Gana ar savējo. Katrs pats sev zobārsts.

Reizēm domāju. Reizēm ir neparasti tā – domāt. It kā nekas vairs nenotiek, it kā tevis vairs nav, tik vien kā pulsējošas smadzenes un sīku domu un spriedumu vērtenes: it kā atmiņas par to, kas ir bijis, it kā nākotnes paredzējumi, bet varbūt vienīgā realitāte – ārpus visa un bez jebkādām papildus nozīmēm. Esi un neizgrozies, jo nav jau pārlieku daudz citu iespēju.

Tad, kad vairs nebūs nekā un vienīgi tu iesi kaut kur uz priekšu, iespējams, pasaule apstāsies, cikls sāksies vai arī tas beidzot būs cauri. Laikam jau tu būsi tikusi kaut kam pāri, bet varbūt tā vairs nebūsi tu. Kaut varbūt jau sen tā vairs neesi tu. Laikam jau tu kādu laiku ir cita, tikai nav zināms, cik ilgi. Un kura pēc skaita tu jau esi. Cik tādu jau ir bijis pirms tam.

Ej, mās, uz priekšu – nav jau citas izejas, jo, kā jau pati teici, viss rimti plūst no aizmirstā uz neparedzamo, bet sīko mirkļu atblāzmas tavā sejā ir notikumi un ļaudis. Nepieskaries. Sabirzīs putekļos dzīvošana. Sīkās drupatās, šķembās sakritīs.

Sakritusi, saskaldījusies dzīve: līmē, lipini, reanimē un elpini bijušo dienu domas un sejas. Viss, kas ir bijis, ir bijis ar mums, tikai mēs esam citi un atgriezties var tikai sapņos un fantāzijās, pusnakts murgos, spilvenu naktī mīlot kā māti, kā vienīgo pamatu.

Ej neatskatoties – aiz muguras tik vien kā atmiņu izķēmotas sejas un dienas – bijušie, savējie, aizgājēji. Priekšā – bezdibenis un tieva kārtiņa pāri. Tas, kas būs, vairs neattiecas uz tevi, virvesdejotāj, virvesvilcēj. Vari cerēt, ka arī otrpus tu būsi tā, kas tu esi. Citi notikumi un cita pieredze. Citas dienas un citas sejas. Nekas no bijušā neatgriezīsies, vien pagātnes atraugas – sajūta, it kā kaut kas jau būtu bijis, ka viss ir tikai muļķīga atkārtošanās un dzīvības vilkšana, gaidot uz zaļas lampiņas iedegšanos virs durvīm. Exit.

Murgs ir beidzies. Aiztaisi datora programmu un sāc no jauna. Nedarījis un nebijis jau nepaliks. Tikai laikam vairs ne tu un ne te, jo nemainīga tu varētu būt tikai nemainīgā vidē, kur nemainās pat burti uz monitora. Restart.

Trauki, nolikti sietā notecēt, silti un slapji uztver pēdējās vārīgās sarkanās atblāzmas no pretējās mājas logu stikliem. Sazin kurā vietā ir pati saule, kaut kur mājas otrā galā varbūt, bet varbūt saules vairs nav, tikai rietā uguņojoša pamale un sārtas gaismas atblāzmas sazin kādu logu stiklos, kas atspīd viens no otra, no mājas uz māju, līdz pēdējie stari aprimst mitros un siltos šķīvjos.

Augšup uz Imanta istabām ved izdrupušās tumša koka kāpnes ar dažu izbirzušo pakāpienu protēzēm, kas puskrēslā šķiet gaišāki un vieglāk pamanāmi, tomēr piekļaujas pēdām tāpat kā visi pārējie un ar savu raupjumu drīzāk aicina apstāties, nevis kāpt pa galvu un kaklu. Trepju telpā gar sienām piekārti kaut kādi šķīvji ar idiotiskām rudzupuķēm un sārtvaidzēm tautumeitām, gar šķīvju maliņām tautiski ornamenti un nacionālas zīmes – kā pienākas stabilai tautai un valstij. Kā pienākas ārzemju latvieša miteklī. No tiem laikiem, kad 20. gadsimta pirmajā pusē visi ticēja neuzvaramai latvietībai vai vismaz atceras tā ticējuši.

Sazin kādā veidā par spīti pārmaiņām kaut kādu sen mirušu vai galīgā nabadzībā nokļuvušu ļaužu sīksti saglabāti un ugunskrustu un ausekļu dēļ slēpti trauki, kas šo svešo ļaužu nāvju un nabadzības dēļ visgalā nokļuvuši antikvariātā, tur nopirkti un piekārti šeit. It kā šeit būtu stāvējuši jau gadsimtiem ilgi, it kā būtu piederīgi šai vietai, nevis dekoratīvi.

Nezinu, kāda būtu šī valsts, ja kaut kas šeit pastāvētu gadsimtiem ilgi, nemainīgi un droši. Ja kādu ilgāku laiku drīkstētu dzīvot, nebaidoties no pēkšņo neskaitāmo varu un iekarotāju nestām pārmaiņām, represijām un zaudējumiem.

Vai es te kāptu, ja Imants agrā jaunībā būtu drīkstējis palikt mājās un dzīvot un novecot šeit, ja viņam tagad būtu mazbērni un mazmazbērni, ja viņa meitene nebūtu mirusi Vācijas bombardēšanā, ja viņa māsa tagad mirtu šejienes slimnīcā, nevis kaut kur Amerikā, ja te nebūtu bijis sazin kādu laiku nestu gruvešu un priekšmetu, un ļaužu.

Ja kaut vai es pats tagad un te spētu noticēt, ka tas, kas ir tagad, būs uz laiku laikiem un mūžīgi. Vismaz tik ilgi, kamēr to gribēs vairākums – vara, zeme un valsts, kamēr to gribēšu es pats.

Kaut manām vēlmēm jau nav nekādas nozīmes. Es esmu paņemts gūstā pats savās mājās un esmu daļa no valsts un sabiedrības, kam jāiekļaujas vienotajā Eiropas informācijas un ekonomiskajā telpā. Es esmu kaut kāda liela veseluma daļa, kam būtībā nav nekādas nozīmes. Ne tam, ko es vēlos šeit un tagad, ne tam, ko es gribētu nākotnē. Viss, kas notiek ar manu valsti, notiek ar mani, jo es neesmu ārpus. Es esmu iepīts visā tajā tīklā, kas pēdējā gadsimta laikā austs, pārausts un lāpīts jau sazin kuro reizi, un šūpojos diega galā.

Varbūt es esmu apzīmogots jau sen pirms savas dzimšanas, varbūt vēl pirms manu vecāku radīšanas. Varbūt mans vectēvs, jau kuro reizi mūžā zaudēdams savu zemi, pazaudēja kaut ko tik būtisku, ka to neatrast ne manam tēvam, kas plosās atkal kārtējo reizi atgūtajos tīrumos un mežos, ne man, kas plivinos pilsētā, it kā no šīs mantošanas aizbēgdams.

Bet ja nu nav nekā tāda. Ja nu kāds cits to visu ir izdomājis un es tikai domāju pakaļ, jo esmu tā audzināts. Ja nu domāšana pakaļ ir vienīgais veids, kā izdzīvot un kulties uz priekšu. Tas, cik ātri kustināšu kājas, tikai nosaka ierobežotā laikā iespējamo soļu skaitu, bet trase ir viena un tā pati – vectēvam, tēvam, brālim, man. Tikai tas, cik ātri likšu soļus, nosaka, cik reizes noiešu vienu un to pašu ceļa gabalu.

Tā vietā, lai noietu vienu – savējo gabalu, es ik dienas nodragāju desmit apļus un no pārguruma nododos sevis saskaldīšanas domām, katram gabalam vēloties piemērot daļu no sevis. Laiku pa laikam kaut kas atkārtojas, nav nekā jauna, nav bijis, nebūs, nevajag. Tikai aplis aiz apļa, papīri, atskaites, dokumenti, rīkojumi un pavēles, seriāli, žurnāli, avīzes – ik pēc laika tas pats mazliet citās variācijās. Viss griežas, bet manis nav centrā. Manis nav klāt, manis nav bijis. Jo kur tad es esmu.

Kad pamanu sevi, redzu sevi un vēroju sevis atspīdumus uz lietām un skatlogiem, ikdiena pārplīst, pasaule distancējas. Es varu tā klimst līdz nemaņai, atspīdēdams un atspoguļodamies stiklos, lakotās virsmās un ūdeņu klajumos.

Ir tikai viena izeja – nedomāt. Atkal iekļauties aplī, iekāpt atpakaļ ikdienā, iekāpt vāveres ritenī un skriet, čīkstot eņģēm, knaukšķot pazolēm, lai aizmirstu savu vientulību – vienīgo, kas nepāriet nekad. Iejūgties un vilkt, strādāt virsstundas, pamest dzīvi un darīt visu citu nepadarītos darbus – un tā līdz bezgalībai, līdz pēdējiem spēkiem un āmen.

Skan mūzika – senaizmirsti, bet no bērnības zināmi šlāgeri – brāļi Laivinieki, pie Dzintara jūras. Elpot it kā vieglāk, it kā dzīvot. Fridolīns iemurmulējies Imanta gultā, galvu pabāzis zem astes. Tikai izplūkātas ausis un netīras ķepas. Man laikam viņu vajadzētu mazgāt, tikai es to nespēju viņam nodarīt – pazemot tik ļoti, jo esmu te tikai svešinieks.

Tas es, kas te tagad esmu, ir ierauts vakuumā un derīgs līdz tādam un tādam datumam. Pārējais neeksistē. Ievelc elpu un ej. Ja tikai netraucētu tā nolādētā plēve visapkārt, ja būtu, ko ievilkt. Ja tikai būtu gaiss. Ja tikai nezinātu, ka no tāda un tāda derīguma termiņš būs iztecējis un vienīgā iespēja būs vērot garāmgājējus pa logu, gaidīt nesagaidāmo un virpināt stīvus roku īkšķus. Jā, jā, ja izdotos sagaidīt vismaz pensiju. Ja vien nezinātu, ka arī pēc tam nebūs nekā, vienīgi vainas apziņa par nedzīvoto dzīvi un sāpes visos ķermeņa kaktos, televīzors tāpat kā tagad, tikai arvien tālāks un nesaprotamāks, svešāks – citai paaudzei domāts.

Kad vienīgais, ko skatīšos, būs raidījumi “Vienīgi jums”, ziniet, mans laiks būs cauri. Bet varbūt tas laiks ir cauri jau sen, bet varbūt nekad tā īsti nav sācies, varbūt visa dzīvošana ir kaut kas, kas neattiecas uz mums tāpēc vien, ka vismazāk jau mēs to varam ietekmēt, jo ne jau mēs nosakām tos likumus un ne jau mums tos pārkāpt.

Ja vienaldzība būtu vienīgais stāvoklis, es mācētu dzīvot. Es nekad neko nebūtu sajaucis, nokavējis vai sasteidzis. Nekas vienkārši nenotiktu, jo man gar neko nebūtu nekādas daļas.

Ja vien es pats tam spētu noticēt. Jo, pie velna, esmu šeit un dzīvs, pie velna, kaut ko taču es atceros, kaut kas taču reiz ir bijis.

apmēram 2002.-2005. gads

Untitled

Untitled

traks!

atradu šo piektdien iesākto un tā arī nepabeigto ierakstu. tā gadās. reizēm viss notiek vienlaicīgi. reizēm neko nevar laicīgi. tādas piektdienas vairs nekad nebūs, jo ir pavisam cita diena un būs pavisam cita piektdiena, tāpēc tomēr publicēju. tikai izmetu ārā to, kas tā arī nebija pabeigts.

šai nedēļas nogalē aizbraucu prom no Latvijas, reizēm vajag kaut ko citu. ja ne citādi, vismaz pacelties, atrauties un aizlidot. paskatīties no augšas uz Lielupi, Elbu un Baltijas jūru. uz laukiem, mežiem un rapsi, labību, smiltīm un ezeriem, purviem un mājām, ceļiem, mākoņiem un bezgalību tur augšā.

esmu prom no visa, bet tomēr tepat. gandrīz visu sestdienu zīmēju – jaunajai grupas “Bez PVN” mājaslapai sen apsolītās bildītes. lai gan ko nu es tur daudz varu sazīmēt, tāpat vien niekojos. bet kaut ko jau knibinājos. beidzot. jo laikam beidzot ir nozagts laiks – dzīvot. tā normāli. darīt to, kas dara laimīgu. kā kaut kad bērnībā, kad viss patika un viss bija jauns – braukt ar riteni, zīmēt kaķi vai skatīties uz uguni plītī.

pati nesaprotu, kāda velna pēc nerakstu latgaliski. laikam par daudz valodu apkārt. bet šitā ir mana mīļākā dziesma: Digitala saule lēce svešu ļaužu videņā, virtualim storim peita, svešim vuordim izraksteita digitala saule lēce. Atver acs i pasaverīs, digitala mygla reitā. Voi, Dīveni, tu redzieji – taida vysa pasauleite! Digitala maņ gūteņa, digitalu pīnu deve, digitala maņ gūteņa. Daīs itū pīnu dzert maņ – bodā digitali nūspruogt, bodā digitali nūspruogt. (bezpvn.lv)

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=nQAdsxNxts8]

tomēr šodien, zīmējot visādus niekus, kaut kā ieķērās smadzenēs pavisam kas cits: Lai beja, kai beja – vaira nabyus tai nikod! Kaids mūdynuos mani i leidza sauks! Lai ir tai kai reit, nu zemis dabasi kod kreit! Maņ iz lyupom jau vuordi itī nasasmaltī veist – lai ir kai reit! Dabasi kod kreit! (bezpvn.lv)

tāpēc tālāk piektdien ātri pierakstītais. īpaši necenšoties pārrakstīt vai labot pagātni – jau norietējušas saules rietēšanu.


iedama šorīt pa ielu un skatīdamās apkārt, domāju – kas ir tās lietas, par ko es nekad neuzrakstu. un kas ir tās, kuru dēļ es tomēr kaut ko uzrakstu.

šorīt atkal nokavēju tramvaju. nolēmu neskriet, jo nekas tāds jau nedeg. gāju lēnītēm kājām un skatījos. ērmu pilna pasaule. tomēr pasaulei nebūtu ne puses no tās labuma, ja nebūtu ērmu, par ko brīnīties.

pavasaris smaida. pie “Pozitīvo domu mājas” Āgenskalnā saplaucis koks ar salātzaļām lapām. atkal neviena cilvēka, bet vienalga tā pozitīvi. ir tik interesanti vērot nejaušās sakritības – cilvēki, kas nīgri un nelaimīgi slāj garām tai mājai. vai nīkst nogarlaikojušies un nikni. šorīt tur bija patukla vecene ar biešu krāsas matiem un strīpainām biksēm, viņas sejā bija visas pasaules sāpes.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=fzWV9x6ZlsQ]

dzīve tomēr ir laimes loterija. nav jau teikts, ka izvilksi miljards smaidus, bet varbūt ir vērts pasmaidīt par niekiem. jo kas tad tāds ir noticis? kas tāds, ko vairs nekad nevarētu mainīt, no kā nevarētu izlocīties, ar ko nevarētu sadzīvot?

nospļaujies un sāc no nulles. ja izmet pa durvīm, lien pa logu. sēdi uz palodzes un kūļā kājas. vai skaties, kā pieneņu pūku pļavā noriet saule. viņa nenorietēs nekad, jo jau rīt pieneņu pūkas būs aizlidojušas vējā vai samirkušas. bet taisni tā saule rietēja pirms mums un tā viņa rietēs pēc mums.

reizēm domāju, cik daudz spēka un spītības ir tomēr iekšā. saspiesties, sarauties, paslēpties, sanīkt un tad atkal kā atsperei – visam par spīti. iztaisnot muguru un iet. jo vienmēr var atrast, kāpēc ir slikti. labo atrast ir cienīt sevi un mīlēt citus.

bet šī diena ir lieliska. visas pasaules ērmi ir pamodušies. pilnmēness ir sasodīti labs laiks, visi kukainīši lido. mostas visi dievi un trakie. skaties un brīnies.

vakar pa ielu bungodami garām gāja krišnaīti, es stāvēju pie loga tobrīd un vēroju pīles un policistus, kas atkal ķerstīja gājējus. sieviete, dejodama pa ietvi bāli oranžā paltrakā,  ievēroja mani, smaidīja līdz ausīm, māja, gavilēja. riktīgs ku-kū. atmāju pretī, jo vai tad man žēl.pa tādu gabalu pat ar lepru neapilptu, kur nu vēl rozā paltrakiem.

likās, viņa tūlīt pacelsies gaisā un aprīs mani. bet nē. tomēr labi stāvēt pie palodzes 2. stāvā. toties pakaļ viņiem dejodams gāja kāds vīrietis – gados jauns, bet acīm redzami traks. krišnaīti bija parāvuši viņa dvēseles stīgas, viņš bija iederīgs, viņš dejoja tāpat kā viņi, bet viņi no sajūsmas nezināja, ko darīt. svētīja viņu, lēja uz galvas kaut kādu šķidrumu. un viņš priecīgs pakaļ, pacēlis rokas un šūpodamies ritmā.

bet šis rīts bija jocīgs. no mājas, kur ir smukā kļava, kas rudeņos ir koši dzeltena, bet pavasaros plaukst sarkana, atkal iznāca Mauglis – tikai šortos un melnās botās tērpts brūns muskuļu kalns ar gariem lokainiem matiem. viņš tomēr nav manā gaumē, kaut bez šaubām ir patīkami paskatīties – ko nu tur liegties, visumā vīrieši mēdz būt tīri skatāma lieta, ja vien nav pārāk līki un izkāmējuši bada kambari. turklāt Mauglis jau 3. reizi šajā pavasarī iziet pa mājas durvīm tieši tad, kad tur eju es – tā gadās.

pašā Āgenskalna centrā pie Maximas kurināja uguni metāla traukā uz kātiņiem, līkas un zarainas pagales, būs ogles. ceps šašliku gandrīz tramvaja pieturā. smaržoja labi – pēc dūmiem, malkas un kaut kā īsta. vecenes lamāja viena otru, vecākā no viņām atvēzējās ar brūnu dermantīna somu un krāva tai otrai, puķainā kleitā un zamša jakā ievīkstītai personai tai vecumā, kad blondīnes vairs nav blondas, bet sirmas arī vēl ne. tā lamāja veceni no panckām ārā, gan tā arī nesapratu iemeslu, laikam kaimiņu būšana. par kaut ko jau ir jārunā.

tas, kas man lika pasmaidīt. autobuss. es kavēju, es vilkos kā lēna muša, es pat necentos paspēt. tomēr viņš nebrauca prom. bija atlikuši padsmit metri, man bija žēl aplauzties un skriet – viņš noteikti aizvērtu durvis. nav nekā sāpīgāka kā saņemties panākt un palikt aiz durvīm. tad jau labāk uzreiz samierināties. bet autobuss pagaidīja. tā sen nebija bijis. es iekāpu, durvis aizvērās.

tai brīdī iedomājos – katram no tiem daudzajiem cilvēkiem būtu jābūt nikniem uz mani, jo nozagu vairāk nekā minūti viņu laika. tomēr iedomājos par visām tām reizēm, kad transports ir aizbraucis deguna galā un kad tā vien gribētos šoferim pavaicāt – vai tās 3 sekundes tiešām nozīmēja kaut ko būtisku.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=a5x4Y5ICmLI]

tunelī skanēja mūzika. nekad, dzirdot šo melodiju, nespēšu nedomāt par 90. gadu sākumu. par šauriem meiteņu dibeniem krāsainos bruncīšos, kas grozījās TV ekrānā un liecināja – jauni laiki ir sākušies. nepaliks nekā no tā vecā, sāksies kaut kas jauns, bet neviens nezināja, kā tikt vaļā no vecā un ko īsti sākt.

it kā vienkārša diena. vienkārši piektdiena. bet kaut kā gāju pa netīru nesen uzceltu un ubagu pilnu tuneli tuneli, skanēja saksofons un es aizdomājos par dzīvi.

par visiem draugiem un paziņām, kuru vairs nav Latvijā un nebūs vairs nekad. par visiem tiem cilvēkiem, ko es vairs satikšu tikai skaipā, blogā, tviterī, feisbukā un varbūt vēl tikai pāris reizes mūžā – kad viņi atbrauks ciemos vai es pie kāda no viņiem aizbraukšu.

tik daudz cilvēku jau ir pazudis, ka bail satikt jaunus un pieķerties atkal jauniem. jo neizbēgami būs jāškiras. kur gan ir tās mūža draudzības, kur ir tie mūža draugi, ja cilvēki mainās tik bieži un digitāli aizpeld, lai digitāli satiktos kaut kādos e-pastos, teksta laukos, austiņās un mikrofonos.

kaut kas ir beidzies, bet nebeigsies nekad. atmiņas paliks vienmēr. par kopīgu bērnību un jaunību, kopīgiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.

un vēl iedomājos par visiem cilvēkiem, kas man ir uzticējušies un kam es esmu uzticējusies. nekad nekā taču nebūs, ja jau vairs nekā nav – kaut kādas taisnes kādu brīdi gāja paralēli, viss bija viens, viss bija savs. bet varbūt tas ir kā ar spoguļbumbām, kam sakrīt tikai 1 plāksnīte. tā plāksnīte jau sen ir aizgriezusies, bumbas griežas ap savu asi un gaida satikšanos bet cik lielai varbūtībai jābūt, lai spoguļbumbu plāksnītes atkal atspīdētu viena otrā.

lai cik žēl nebūtu, nekas no pagātnes nav atgriežams – tikai iesākams kaut kas cits, kaut kas jauns. ir tikai šis mirklis. bet nākotne ir mūsu šodienas lēmumu sekas. šobrīd ir vislabāk, ar visu pieredzi un visām cerībām, ar vilšanos un tomēr arī ar naivumu. skatīties uz sīkumiem, saprast sevi esam dzīvu. apelsīnu sula glāzē, jauns zīmulis, skan mūzika aiz loga. kokā klanīdamās ķērc vārna, taurē autobuss.

lai cik bēdīgi būtu un lai cik ilgi gribētos skumt par to, kas nenotiek, tomēr ir jāatvadās. arī no šīs piektdienas. no šiem cilvēkiem. no šīs dzīves te un tagad. jo katrs mirklis atkal ir brīnumu pilns, atkal ir bezgalīgi daudz iespēju – atkal satikties, atkal iemīlēties, atkal darīt savu, gāzt kalnus un vienkārši skatīties uz pieneņu, pīpeņu, āboliņa, kartupeļu un sazin kādu lauku, kur atkal riet saule. tā pati saule katru reizi citā laukā.

svied trillu, kā gribi – kritīs uz kājām. jo vienmēr var būt sliktāk, jo vienmēr var visu pamest un sākt no gala, izmaukties no ādas un aiziet. lai cik reizēm ir grūti, lai kā žēl. lai kā gribētos iekrampēties un nekad, nekad nelaist vaļā. tikai izelpojot iespējams ieelpot. lai kā gribētos aizturēt elpu un palikt bijušajā.

man nepieder nekas, jo bez nekā es esmu atnākusi un bez nekā aiziešu. tomēr viss, kas notiek, gadās un ko redzu, ir iemesls priekam. vērošanas labsajūta – satikt cilvēkus, ieraudzīt jaunas vietas un lietas. iet, darīt, būt. atkal satikt un uzticēties.

šķiet, manī ir pamodies pētniecisks azarts. kas ir latvieši? ko viņi dara? ko viņi liek publiskajos albumos?

palīdzēju kolēgai LV interneta plašumos atrast kāzu bildes par mūsdienu kāzu tradīcijām. šī ir viena no košākajām.

Untitled

dzīve.

Krīzis laiku stuosts. Mikeļs bezdarbnīks. Autors nazynoms

Mikeļs – bezdarbnīks. Latgolas katoļu – zemniku kalendars 1933. godam. – Rēzekne: Dorbs un Ziniba, 1932. – 84.-92. lpp.

mana mīļākā vieta bukletā – saeimas prestišs ir nopļāpāts, bet visas pilsoniskās partijas ir apvienojušās. 1926.g.

Back to top