lai caurumi nekļūtu lielāki

kad viss riebjas, reizēm palīdz darīt to, kas patīk. jo rakstīt blogā ir izklaide, nevis darbs. ja vien tas nav diena.lv vai lv.lv (šeit arī atbilde, kāpēc to vairs tur nedaru). man patīk te rakstīt, lai arī gatavās pupu mizas. vēl man ļoti patīk nevis fotografēt, bet kārtot bildes. tas ir, nevis normāli kārtot pa mapītēm un likt klāt tagus, apgraizīt maliņas vai Fotošopā slīpēt gaismas un krāsas (jo to es gandrīz nekad nedaru, ja vien mani ar varu nepiespiež kāds, kas tomēr grib sevi ieraudzīt melnajā kvadrātā – pārtumštumšā bildē), bet tā no sirds mest ārā lieko. bet lieks ir gandrīz viss – galu beigās pāris mēnešus nodzīvoju ar pārliecību, ka visas digitālās bildes ir izkūpējušas nekurienē. un tīri labi bez viņām iztiku. jo bilžu neesamība nudien nav nekas tāds, tikai krāsaini laukumi un kaut kādas ēnas, līnijas. būtiskais tāpat ir atmiņā. un arī tad tāpat neviens nekad visu neatceras – tik pa laikam kaut kādus zibšņus.

papildus visiem citiem šīs ziemas murgiem man jau pāris mēnešus ir mēbeļu murgs – mēģinu aizvest no Rīgas uz mājām pāris krāmus. un tas tiešām iet jau mēnešiem! bet nupat beidzot ir tā, ka arī mana pacietība ir cauri – tās mēbeles vai nu izmest pa logu, vai nodot utilī. jo nu cik var ņemties! ar tām mēbelēm ir kā ar ziemu šogad – nepāriet un nepāriet. iespējams, tieši tās mēbeles ir vainīgas, ka joprojām nav pavasara! kad viņas būs prom, atlidos putni, plauks koki un izdīgs zāle (skan tikpat neticami kā pasaules gals).

šoperi mēbeļu vešanai laikam atradu, jau laikam trešo šoziem. varbūt ar šo izdosies un nekas nenobruks (lai gan es vairs neticu nekam un svēti apsolos gadījumā, ja aiz tiem sasodītajiem krāmiem aizvērsies busa durvis, publiski pārmest krustu un vairs nekad neiepīties tādos pasākumos).

mēbeļu vešana varbūt varētu notikt otrdien. bet nu tagad man vajag kādu, kas nones tās mēbeles lejā, jo šoperis Aļberts viens to nevarēs, bet es toč neesmu nekāds kravnesis. tas ir, es jau varu nest, jo ko nevar sieviete. bet nav ilūziju, ka arī nonesīšu un tas beigsies labi – kāpnēm, galdam un  visam citam. ar šausmām atceros, kā kaut kad laikam janvārī stiepu lejā kaut kādu tumbočku, kam tagad netaisās ciet un vaļā atvilknes. tas nudien bija uz izdzīvošanu. nerunājot par datorkrēslu, kas sver apmēram pusi no manis un ko tomēr izdevās iestūķēt trillu mašīnas salonā (neprasiet, kā tas ir iespējams, bet tur ielīda arī jau pieminētā tumbočka un arī vēl viens milzīgs krēsls ar atzveltni).

tāpēc turpinājums skanēs pavisam cēli. pirmīt tviterī bija sludinājums, ka meklēju vedēju. tagad man vajag veci. āmen.

ja gribi piedalīties šajā unikālā pasākumā, dod ziņu. pavasaris neatnāks, kamēr tās vella mēbeles būs Rīgā.

bet iedvesmai, lai vieglāk pārciestu visu šito mēbeļu un bezgalīgās ziemas ārprātu, raksts no vecas Viļānu rajona (tagad Viļānu novada) avīzes. tas raksts atkal taisni kā par mūsdienām! par Latvijas budžetu, krīzi un brīnumainajiem krīzes laiku risinājumiem.

Kāpēc kolhozs “Avangards” atpaliek lopbarības produktu ražošanā?

Pie visa vainīgs kontroles trūkums

Kolhozniecei b. Gaidulei kopsaimniecība uzticējusi audzēt un kopt 25 teļus.
– Ar ko jūs tos barojat?
– Tagad dienā dodam pus kilogramu miltu un sešus litrus vājpiena.
Teļi apmēram pus gada veci un pēc visiem aprēķiniem katram no tiem turēšanas laikā izbaroti apmēram 240 l pilnpiena, 800 l vājpiena, 60 kg miltu. Šo barību, pārrēķinot naudas vērtībā, iznāk, ka katrs teļš “apēdis” apmēram 600 rubļus, bet dzīvsvara pieaugums trūcīgs, teļiem lieli vēderi, bet muskuļi izdēdējuši. Tātad secinājums, ka teļi barību, kas izsniegta no klēts un fermas, faktiski visu nav saņēmuši. Bet kur tā palikusi?
– Nezinām, – norausta plecus kopsaimniecības vadītāji. Bet kā lai viņi zinātu, jo neinteresējas, kur aizplūst lopbarība un neaizsprosto šo ceļu.
Fermā gadījāmies teļu dzirdināšanas laikā. Gaidule, sameklējusi četrus vecus, pie tam netīrus spaiņus un silīti, piepildīja šos traukus ar vājpienā atšķaidītiem miltiem. Dzirdināt laida teļus pēc kārtas. Kopējai darbs grūts, jo nav nemaz tik viegli savaldīt šos draiskuļus.
– Kāpēc traukus netīrāt?
– Nevar, jo tad tiem caurumi kļūst lielāki.
Patiešām, no viena otra trauka, kamēr teļš to sasniedza, aizplūda krietns strauts ielietās barības.

Pa Ļenina ceļu. – Nr. 96 (1727), otrdien, 1959. gada 18. augustā

Latvijas Kompartijas Viļānu rajona komitejas un Viļānu rajona darbaļaužu deputātu padomes orgāns
Laikraksts iznāk otrdienās, ceturtdienās un sestdienās
Numurs maksā 15 kap.

Priekā, draugi! Es ticu, ka reiz viss beigsies laimīgi, mēbeles būs prom, teļiem dzims jauni teļi un pavasaris tomēr agri vai vēlu būs klāt un rotās visas pļavas, mežus, parkus un sejas (ar smaidu, protams).

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.