kailums

2005. gada vasaras dienasgrāmatas teksts, 2009. gada vasaras bildes. sev, ne publikai datorā rakstītais un sev, ne kādam augusta vakarā fotografētais. jo publiski teiktais ir publiski teiktais. tas vienmēr atklāj vairāk, nekā es jebkad vēlētos parādīt, jo katrs tur redz sevi – savu iedomu kailumu manā tekstā.

tāpat vien, pastaigājoties ar suni un griķu laukā mēģinot sasmaržot kaut ko. bet smaržoja tikai vasara, pilnmēness un rasa. dīķī leca zivis, ūdens mīksts un silts. saule jau norietējusi, leca mēness apaļš un oranžs kā basketbola bumba. tādas naktis ir tikai augustā. kaut kas no aizejošas vasaras un kaut kas jauns, pamatīgs un stiprs – lai var izturēt visu ziemu.

Šudiņ nu reita beja taids palāks vyss i dryums. Zeme pīsasyukuse ar rosu, iz kotrys uobūleņa lopys pa palākai iudiņa lasei. I kuojis mierkst.
Guoju iz muorku, i ar kotru sūli samierku. I nazkaids cyts gaiss. Kai ar maisu apmauts, kai palāki zyls. I dabasi jūceigi, kai pībuozti ar vatu.
Pi muorka nu vakardīnys beja palykuse muna oranžuo maika. Jūceigai, jei nabeja pīvylguse ar slapņumu, tik drupeit mitra.

A vakarnakt piec gūvu slaukšonys izdūmuoju īt iz muorku mozguotūs. Pajiemu šampunu, lelū dvīli i zīpu gobolu. Tymsā laižūs īt i atguoduoju par laika prognozi – itūnakt gaidoms zvaigžņu leits. Gaidoms, ka gadīnī laiks nabyus apsamuocs. Dabasi beja kai aizauguši cīš, tik vītom speidēja kai skaidruoka dzeisla.

Gaisā nazkas peikstēja – jau pyrmī guojputni brauce iz dīnvydim. Mozu putynu baļsteni. Varātu dūmuot, ka žāl, tok jūs bolsūs beja lela apjiemeiba: aizskrīsim, redzēsim, dabuosim, puordzeivuosim.
I vēļ es īsadūmuoju, naz, kas tī par putynim. Maņ vysod beja ruodiejīs, ka pyrmuos aizskrīn bezdeleigys, tok jom vēļ mozi bārni. Peikst ligzdā i prosa ēst. I vyspuor itūgod bezdeleigu cīši moz – apsolušys, izkorsušys, putynu gripā apmyrušys.

Atsasādu muorka molā iz akmiņa, pyute viejs nu Lavrovkys pusis, i es dūmuoju, ka nikuo nabyus. Solts. Vosora cauri. Nūmozguoju kuojis.
Tik iudiņs, kas nu suoku beja ruodiejīs solts, kuoju nasaļdēja. Nūsvīžu drēbis i īleidu vysa.

Naktī tik labi mauduotīs. Koč ceļa mola, navajag globuotīs ni nu vīna.
Mašyna aizbrauce, lukturu gaisma nūspeidēja puori viļnim i krosta zuolem.
Tok, kai izaruodēja, mane nabeja redziejuši. Mama vēļ meklēja pa sātu. Beja pīcāluse kuojuos pat gūvs, dūmuodama, ka juos nav slauktys.

A izamauduoju es breineigai. Iudiņs nimoz nabeja solts. Tik ka tys viejs.
Izmozguoju golvu, aizguoju iz sātu, īsatynuse dvīlī.
Tai i natyku gudra – rudiņs voi vēļ nā.

Teksts: 13.08.2005.

Foto: 09.08.2009.

pēc pusgada būs tā

ārā dikti smuks laiks. jāsperas kādā ekspotīcijā un jāizvazājas malu malas. ar riteni jau laikam nav prāta darbs kulties pa kupenām, bet mašīna guļ ziemas miegu zem kupenas. tad nu paliek kāju aparāts, ko nemaitā ne ziema, ne sals.

2006. gada jūnija bilde. mans draugs Zenīts un pieneņu pūku pļava.

vienkārši tāpat. šī rīta atradums, lipinot bildītes.

ciemiņi

sauleite staigoj apleik, dīna kai prīca.

šudiņ jau pyrmais gosts. na cylvāki iz dabasu mannu, a strods.

namuoku apsaīt ar tū programu i pagaist kruosys, tok tū malnū putynu var redzēt.

šudiņ poša īšu gostūs.

navar jau byut taida cyuka i tikai pījimt gostus i gaškys, juoīt i pošai da cytu.

P. S. dabasu mannys vēļ loba tīsa katleņā. naba jau strodim, a cylvākim dūdama.