rožu dārzs

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=2SoW5-tLe-U]

kā Jums tas patīk? ir tomēr kaut kas labs arī rozēs.

.

Rosenrot – Lyrics ©2005 Rammstein

Sah ein Mädchen ein Röslein stehen
Blühte dort in lichten Höhen
Sprach sie ihren Liebsten an
ob er es ihr steigen kann

Sie will es und so ist es fein
So war es und so wird es immer sein
Sie will es und so ist es Brauch
Was sie will bekommt sie auch

Tiefe Brunnen muss man graben
wenn man klares Wasser will
Rosenrot oh Rosenrot
Tiefe Wasser sind nicht still

Der Jüngling steigt den Berg mit Qual
Die Aussicht ist ihm sehr egal
Hat das Röslein nur im Sinn
Bringt es seiner Liebsten hin

Sie will es und so ist es fein
So war es und so wird es immer sein
Sie will es und so ist es Brauch
Was sie will bekommt sie auch

Tiefe Brunnen muss man graben
wenn man klares Wasser will
Rosenrot oh Rosenrot
Tiefe Wasser sind nicht still

An seinen Stiefeln bricht ein Stein
Will nicht mehr am Felsen sein
Und ein Schrei tut jedem kund
Beide fallen in den Grund

Sie will es und so ist es fein
So war es und so wird es immer sein
Sie will es und so ist es Brauch
Was sie will bekommt sie auch

Tiefe Brunnen muss man graben
wenn man klares Wasser will
Rosenrot oh Rosenrot
Tiefe Wasser sind nicht still

Un iedvesmas avoti: Gētes dzejolis un Brāļu Grimmu pasaka.

kā pārbiedēt bļitkotāju jeb ko nedara sievietes?

gribēju vakar uzrakstīt šo un to par bļitkotāju, bet nejauši no 1 teikuma uzrakstīju kaut ko pavisam citu. nekas, tas cits pastāvēs pāris dienas, nekas jau nedeg. vispār jau nekad nekas nedeg. nekas nav tik svarīgs, lai nevarētu būt nesvarīgs.
bet tagad gan par bļitkotāju un sievietēm, dārgo lasītāj, mans prieks un acuraugs!

noslimojos līka gandrīz veselu nedēļu, otru gandrīz nedēļu mēģināju tikt pie sajēgas un atgūt iekavēto.
tas vienmēr ir drusku bīstami, jo visas slimības ņemas no sevis nesargāšanas. ir kaut kāda robeža, kam nekad nevajag pārkāpt pāri.
vienā brīdī ir jāapstājas un visi jāpasūta pupās, lai nākošajā brīdī nevajadzētu krist. tikai ne vienmēr pietiek dūšas pateikt nē. liekas – vēl šo stundiņu, dieniņu. un klaukt. gar zemi.
tagad man ir jaunas zāles. garšo kā kādreiz 90. gados tās no rozā pudeles, ko atsūtīja humpalās – humānā palīdzība Latvijai. reizē salkani, reizē sintētiski un reizē kaut kas pēc 90. gadu cerībām, ka reiz arī pie mums būs kā ārzemēs. nezinu kā tās cerības, bet zāles gan riktīgi parāva nostaļģiju pēc trigonometrijas kontroldarbiem, kaut vells viņus rāvis – joprojām brīnos, kā, nemācoties nekādas viņu sasodītās formulas, izkūlos cauri. joprojām atceros, kā vienu kotroldarbu, kur atprasīja tikai formulas, vienas dienas laikā pārrakstīju laikam 3 reizes. učene laboja burtnīcas, draudzene sēdēja blakus. es paskatos, paskatos uz tā formulām, tad saku, ka nu gan varētu rakstīt. trešajā vai ceturtajā reizē biju iegaumējusi gandrīz visas un uzrakstīju, varēja iet mājās. jo trigonometrija jau nav fizika un stereometrija, kur visu var izdomāt, ja padomā ar prātu. protams, nevienu formulu pēc tam neatcerējos. tāpat kā mangāna vai magnija fizikālās un ķīmiskās īpašības, ko pirms semestra izšķirošās ieskaites laikam maijā gāju mācīties uz dzelzceļa tilta – uzkāpu augšā, apsēdos virs sliedēm un upes un atvēru kladi. no domas, ka kaut kad tūlīt nāks vilciens, viss kratīsies un būs briesmīgi, iemācījos vienā mirklī. ieskaiti noliku spīdoši un visu tūlīt pat arī aizmirsu. jo jau pēc brīža neatcerējos – tas bija mangāns vai magnijs, kāda atšķirība. toties uz tā tilta mēs kāpām ne reizi vien. augstākā pilotāža bija pāriet pāri pa krusteniskajām sijām, kam nav margu. metāla sija vairākus metrus virs bezdibeņa, ej. nu, bet bija normāli un neviens nenositās un nevienam arī nekas nebija, jo nevienu nepieķēra.

toties otrajā pa pusei slimošanas nedēļā līdz mielēm sapratu, ka cilvēks nav nekas. nospļauties.
atrāvos pa galvu tā kārtīgi, ka neesmu izdarījusi to, ko man piespieda darīt un ko dažādu apstākļu pēc tomēr nebija iespējams izdarīt. tas ir, es pat darīju, bet ne no manis vienas atkarīgs un ir lietas, kam nav jānotiek. un ir robežas, kam nevar tikt pāri, jo vienkārši nevar.
bet galvenā atziņa – slimība nav alibi, ja par savu miršanu nevaidi sociālajos tīklos.
ja parādies onlainā, tātad nekas tev nekaiš. jo onlainā ir jāvaid, lai pažēlotu un ņemtu vērā. ja sociālajos tīklos nevaidi, ka esi slimiņš un beigtiņš, tad jāstrādā par 120 % un sabiedriskā kārtā. lai gan brīžiem nosprāgt nudien būtu bijis vienkāršāk.
tādi interesanti novērojumi par sociālajiem tīkliem, patiesību un slimošanu. vienmēr visur profilā un apdeitos vajag rakstīt visu, visas peļu oliņas, tad pārpratumu nebūs. visi visu zinās, neko nejautās un arī runāt nebūs par ko, jo visi visu zinās.
šitā sabiedrība nesit tikai tos, kas pasaka, ka ir slimi. toties slimos noraksta kā nederīgus un ignorē. homo hominis lupus est.
vai varbūt, ja onlainā nepasaki, ka nevari, visi rēķinās, ka tomēr izdarīsi – visu un vēl vairāk. šitas tak tāds maitu laiks, pumpē vien, rukā uz nebēdu. nodzītus zirgus tak nošauj, vai ne?

vakar toties bija īpaša diena. gulēju, kamēr pamodos. vismaz uzzināju, cik stundu miega man pietrūka katru rītu, jo sevi no gultas visus piecus rītus dzinu ar varu un tāpat visus piecus rītus aizgulējos. izrādās, vajadzēja gulēt līdz gandrīz vieniem dienā.
pamodos no dziesmiņas “Pervim dzelom, pervim dzelom samoļoti, nu a dzevuški, a dzevuški potom!” – kaimiņi uzgrieza labi skaļi, lai jau es arī papriecājos.
gulēju un domāju – vai apvainoties. jo es neesmu nekāda lidmašīna un pat nemāku lidot.
bet nu, no otras puses, mani tajā dziesmā tomēr pieminēja. bija simtiem lietu, ko tur nenosauca – dzimtene, armija, rozes un siļķes aste.

vispār vakar es darīju divas pilnīgi nesakarīgas lietas. vienu, ko nekad nedara sievietes. un otru, ko nekad nedara ziemā pie mīnus padsmit grādiem.
visādā ziņā mašīnas apstājās jau pa labu gabalu un palaida mani, šoferi noskatījās kā uz trako. bļitkotājs gandrīz krustu pārmeta.
pamanījos iekļūt vairāku sarmas fotogrāfu albumos. kaut kādā ziņā tas, ko darīju, tomēr bija krutāk nekā tā sasodītā sarma, kas ir visur un ko visi fotografē.

bet laikam jāstāsta par visu pēc kārtas. jo vakar es darīju vairākas lietas, ko parasti nedaru.
savā ziņā tas ir sasodīti patīkami – izdarīt to, ko pati negaidi. jo izrādās, ka var visu ko.

tas te, tā sarkanā kupena ir mans auto. pareizāk sakot, tā ir mana publiskā atzīšanās slinkumā un nolaidībā. mea culpa, mea culpa, mea maxima culpa…
jo kaut kā tā sanāca, ka tā mašīna man bija Rīgā. un kaut kā sanāca, ka bez viņas tomēr varēja iztikt. brīžam bija diezgan grūti, jo vienmēr jau kārojas kaut kur pavizināties. bet nekas tāds jau nu nebija, lai nevarētu vienkārši aiziet kājām vai aizpeldēt ar sabiedrisko transportu, kas gan reizēm un pēdējā laikā gandrīz vienmēr smird, jo gandrīz katru reizi ir vismaz viens vai divi cilvēki, kas netiek galā ne ar sevi, ne savu dzīvi.
reiz es sēdēju un domāju – a kas būtu, ja es tagad pieceltos un pavaicātu pilnā balsī visam tramvaja vagonam: kurš, pie velna, no jums smird? jo no skata visi normāli, bet nu ož baisi – kā ieskābusi miskaste, ko apmīzuši kaķi un kur rūgst veci skābētie kāposti un sulo sapuvuši tomāti.

jau pirms pāris dienām nozvērējos, ka nebildēšu nekādu sasodīto sarmu. jo kaitina tās atklātnes. visas malas internetā aizbāztas ar ziemas cakām. ir jau sasodīti smuki ārā jau kuro dienu – mitrums, sals un bezvējš. uz katra mēsla izaugusi briljantu kārta.
bet no smukām lietām reti kad sanāk smukas un nebanālas bildes. vai varbūt gandrīz nekad.

bet nu tā sarma bija visur un bija diezgan grūti no viņas izvairīties.
jo kā par spīti viņa bija ne vien pāris stundas, ne vien dienu vai divas, bet nu jau gandrīz nedēļu. visādā ziņā bezgalīgi ilgi.

nupat, nākošās dienas pusdienlaikā, gan sarma palikusi tikai pašos stīvākajos kokos. bērzi līgojas pliki, ozoli vēl balti. un ko no tā būs mācīties? ne visi var būt kruzuļu lelles un cacas. bet ir lietas, ko ir vērts paturēt – kaut vai mugurkauls un sava zināšana. tad arī labās lietas turas ilgāk.

es braucu, jā, es braucu. un fotografēju ar cimdiem. ne pirkstaiņiem, bet kārtīgiem rakstainiem vilnas cimdiem, ko man pirms 5 gadiem februārī uzdāvināja poļačka – poliete, pie kuras gājām ekspedīcijas laikā. viņa izstāstīja smalkas lietas par vīriešiem un kāzām, pusi jau esmu aizmirsusi. atceros tikai stāstu par viņas operācijām – kā pamodusies uz galda un dzirdējusi, ka ārsti šuj ciet vēderu – ar tādu kā šujmašīnu: cik-cik-cik. bet viņa beigās man iedeva cimdus – ar latviskiem rakstiem un pilnīgi vājprātīgām poļu krāsām, kas tomēr kopā ir ļoti latgaliski. ja iemanās, ar tiem cimdiem var nospiest visas fotoaparāta pogas un arī paritināt visus rullīšus. neies nabadzības dēļ lepnību zaudēt vai aukstuma dēļ pāriet uz automātisko režīmu. lai gan reizēm tas varbūt būtu līdzējis kaut ko arī nobildēt – ja nav laika domāt un jārunā ar trakām vecenēm, vienlaicīgi ķerot putniņus.

man pretī skrēja suns. un tā ir iela, kas no ledus ir tikai ieguvusi. beidzot te vairs nav bedru!

jā, jā, jā. es nupat biju slima. visi braukā ar slēpēm, ir ziema, ir mīnus padsmit un mīnus divdesmit. bet man briesmīgi negribējās iet kājām. un, kā jau nupat redzēji, mana mašīna ir kupenā. braucu ar riteni. skatījās visi. es arī skatītos. bet nebija tik traki. tikai briesmīgi sala kājas un, ko nu liegties, dibens. es sapņoju par bumbierenēm. iedomājies – siltas, foršas bumbierenes vecrozā krāsā, iekšpusē maiga pūciņa. ar skaisto padomju laika bikšu gumiju, kam pa virsu iet zili pelēks zigzagveida raksts.

bet citādi nebija nekādas vainas. var visur izbraukt, ja vien ceļam nav aizstumts priekšā sniega valnis, bet arī tam var pārripot pāri. ja ir ledus kruveši, tad jāļauj riepām slīdēt – kaut kur jau apstājas. nobremzēt var mierīgi, arī uzņemt ātrumu. uz dzīva ledus gan spolē. bet braukt var un var ātri braukt. nemaz jau nu tā neslīd. vismaz slīd stipri mazāk nekā ar kazpapēžu zābakiem.

toties uz priekšu var tikt ļoti ātri. pavisam noteikti ātrāk nekā ar mašīnu, jo uz baltajām ietvēm ir krietni stabilāk nekā uz glumajām ledus ielām. manīju vairākus auto, ko sanesa. mani tā pa īstam nesanesa ne reizi. tas ir, nebija pat mazākā riska krist. lai gan pāris momenti bija savdabīgi – braucu un domāju, vai tikšu pāri. piemēram, valnis starp ietvi un ielu, kam pāri gājēji ieminuši šauru un šķību taciņu. bet izrādās, ka var – riepas jau tās pašas kājas vien ir. galu galā, divas vien tik ir, nav četras. ja cilvēks būtu zirgs, droši vien arī avāriju ar mašīnām būtu mazāk – cilvēks domātu citādi.

trešdienas vakarā, nākot no smalkās frizētavas, kur vīrieši var nocirpties par Ls 0,98 un sievietes par Ls 1-2, atradām TĀDU veikalu, ka visa Sibīrija noblāv. trakāk kā Nagļos.
koka mājā baiss ūķis. pārdevējas nodzertām sejām un blondiem ilgviļņiem, plauktos sadzīves ķīmija kopā ar kaķu barību un konserviem, turpat arī batoni un milti. un pārdevēja tā familiāri bezmaz apķēra mani ap vidu un pastūma malā, jo vietas maz un jāiet pakaļ smetanai uz otru veikala galu. pilns ar večiem, pārdevējas latvietes, bet visiem produktiem nosaukumi viņām pa savam – smetana, krupa, vodka.
vakar braucu paskatīties uz to veikalu.
bija smuks arī dienas gaismā. kā Sibīrijā nudien, pat izkārtnei krāsas un burti tādi paši!
kamēr skatījos uz burtiem, ieraudzīju, ka turpat man pie deguna pa stumbru skrubinās mazs ērms ar garu knābi. pēc tam palūrēju internetā – mizložņa! nosaukums pilnīgi vājprātīgs, bet der kā uzliets. lodāja pa mizu kā jau īsta ložņa.
kamēr riktējos ap aparātu un domāju noķert to putniņu vismaz drusku asu, lai var mājās palūrēt, kas tas ir, uz mani sāka aurot kaut kāda vecene. ko es tur daru? ko fotografēju???
man jau aukstas kājas. besī visi tie ļaudis, kas tā streso par saviem privātīpašumiem. tā kā man patīk bildēt visādus ārprātus un hohmas, mūžīgi kāds piesienas un draud.
ja esmu ar fotoaparātu un kāds uzrunā, jau stress. mazais putniņš tik lodā, es stāvu, vecene auro.
es tā naivi – putniņu fotografēju!
vecene uzreiz atmaiga.
izrādās, viņa domājusi, ka urālpūci…
tā urālpūce šonedēļ ir topā. ja šitā turpināsies, līdz sasolītajam pūču tvītapam jau visas pūces būs pabijušas Rīgas centrā. pūce labi izvazājusies pa Rīgu – ceturtdien šī bija pie Mūzikas akadēmijas, piektdien Brīvības ielā pie “Laimas” fabrikas, sestdien Uzvaras parkā – skatījās, kā ļaudis slēpo. šodien varbūt beidzot aizlidoja uz “Rimi” šopingā – kā jau visi svētdienas dienā.

tante gaida pie savas mājas urālpūci. un es te ar kaut kādu mizložņu…
jo visi viņu tagad gaida. urālpūce kā mūsu laiku Laimes lācis. lasīju, ka pat hokejā nesot veiksmi.
viņu gaida visas Āgenskalna vecenes.
un pat neļaunojas, ka patiesībā kāda trilla fotografē viņu ekstrēmi skaisto bodi!
urālpūce ir kā meteorīts – skaista ziņa un negaidīti. turklāt īsta.

bet neba es vienīgā tik traka. šitā tante vispār bija ekstrēmiste. viņa nokāpa no riteņa, lai pārietu pāri pie sarkanās gaismas. tad viņa brauca ar padomjlaika brīnumu tā lēnītēm pa ietvi. galu beigās viņa nobrauca no ietves uz mašīnu daļas un brauca tikpat lēnītēm pa ielu.

citas mašīnas noparkotas vēl labāk. tikai te sētnieki čaklāki. vai lielāki maitas.

bet tante tik brauc. un kas tādas tantes zina. cita īsta maita, cita trillu vecene.

man ļoti patīk, kā gurkst sniegs zem mašīnas riepām. izrādās, man trakoti patīk, kā sniegs gurkst arī zem riteņa riepām. sevišķi, ja brauc pa Māras dīķi, sniegs irdens – lēnām, bet stabili tik uz priekšu. apakšā ledus, apkārt mazi hokejisti. jāuzmanās tikai no gājēju taciņām, jo tur sniegs samīdīts grubuļains un baigi krata.

un vēl, braucot ar riteni pa Māras dīķi, jāuzmanās no vaļēja ūdens. jo te joprojām viens gals ir vaļā. labi, ka laicīgi pamanīju, ka ledus paliek citāds. jo tad Latvijas statistikai ar noslīkušiem BMW pievienotos arī noslīcis velosipēds. un kurš tad tam ticētu?

bet nu ūdens laba lieta. pīlēm ūdens bija gana. tikai uz spalvām mazas ledus bumbiņas. tās laikam centās nomazgāt ar ūdeni. nu nezinu, nezinu. būtu jau jāaizdodas palūrēt arī šodien, ko šīs dara, bet droši vien neiztaisīšos.

laikam no aukstuma vienai pīlei bija nolūzusi kāja un karājās aizmugurē, apsalusi ar ledu kā tāda pika. bet tas viņai netraucēja braši peldēt, kauties ar citām un cīnīties par dienišķo maizi un vietu zem saules (kas tobrīd gan bija jau gandrīz norietējusi).

barotāju netrūka. tikai drausmīgi sala rokas bez cimdiem un tad jau arī ar cimdiem. un tās pīles gāza no kājām nost, kad gribēju pielīst tuvāk krastam. šitādā daudzumā viņas izskatās pēc kolorado vabolēm burkā. bet labajā stūrī apakšā – izņēmums. tāds pusalbīns.

nu kaut kā tā viņš izskatījās. maizes dabūja visvairāk, jo visi barotāji meta tam baltajam. vēl viens iemesls atšķirties no bara, būt citam un darīt citādi.

pīles kā pīles. upe kā upe. tikai tas ir pilsētā. un gar vienu pusi betona žogs, gar otru – daudzstāvenes, miskastes un daudz, daudz mazu eglīšu līķīšu. tādā brīdī nodomāju – cik labi, ka man nebija nekādas egles. nekas nekur nav jānes. miers.

kupenā es viņu nenofotografēju, jo negribējās kāpt nost nevienu lieku reizi. jo nu saproti pats vai pati – tās bumbierenes. tas ir, man nebija un nav bumbiereņu. un sēdeklis momentā paliek ledaini auksts. ir viena lieta, par ko riteņu ražotāji nav padomājuši – mīnus padsmit grādi. jo vājā vieta ir ne jau riepas un ne jau ātruma pārslēdzēji, bet ledaini auksts sēdeklis kā inkvizīcijas rīks.

arī pīlēm bija sava eglīte. tikpat apsarmojusi kā visas citas. saki nu, kā lai nenofotografē to sasodīto sarmu, ja viņa ir visur – pat upē un ūdenī. bet pīles kā vaboles ņirb ūdenī. un visu laiku kaut ko meklē.

galu beigās es tāpat kā urālpūce aizdauzījos uz Lielā staba parku palūrēt uz slēpotājiem. tā nu viņi tur slēpo. un es sēžu uz riteņa un skatos.

bet kā es pārbiedēju bļitkotāju? (ja jau viņus nebiedē pat plāns un superplāns ledus…)
dalīšos pieredzē – bļitkotājam jābrauc garām no kalna pa sniegu ar riteni. jā, ar riteni pa sniegu no kalna, ka gurkst vien. un vēlams, lai sniegs ir vismaz līdz potītēm un viņš tur iet pa ieliņu ar savu zivju kasti un urbi, velteņiem, pižiku un vateni.
viņš paskatījās vienreiz, otrreiz un tad tikai skatījās uz mani. aizmirsa par visām nozvejotajām un nenozvejotajām zivīm un visu, visu.

un pa to laiku, kamēr braucu garām bļitkotājām, kāds sarmas fotogrāfs mani nofotografēja. viņi šodien bija visur. un daļa no viņiem fotografēja arī trako ar riteni. vismaz šai ziņā es atriebos tai sasodītajai sarmai!

bet ko tādu es vakar darīju, ko sievietes parasti nedara?
nu redzi, šis tomēr ir sievietes blogs. turklāt es neesmu nekāds ūberblogeris (un pat ne ūberblogeriene), kas statistikas dēļ gatava vecomāti pārdot detaļās un pie tam vairākas reizes gadā – katru reizi, kad vien kāds cits nogāzis kaut kādus podus, izdemolējis vecomāšu detaļu veikalus, salauzis savu vecomāti un gūgles tantei visi nu prasa vecomāšu detaļas. 🙂
nemaz neceri. neteikšu.

bet nobeigumā zelta citāts. kāds diplomēts meža vecis, kas zina visu (un var tikai apbrīnot, ka ir kāds, kas zina, kā jābūt, un viņš tā vienkārši dzīvo savā stabilajā, drošajā un labajā pasaulē), raksta atbildi Zanei Radzobei un publicē diena.lv.

Tā, lēnā garā, lasot un vērtējot, esmu nonācis līdz grāmatas 73.lappusei – Zelmas Kuprijanovas ”Formulai”. Anotācijā par autori pateikts, ka tas esot kādas personas pseidonīms un ka šis stāsts jau 2006.gadā ieguvis Labākā Stāstnieka prēmiju. Interesanti…

Bet – stāsta teksts nespēj izraisīt manas (un, domāju, ne tikai manas!) simpātijas, un es domāju: labi, ka autors/e izvēlējies pseidonīmu, pretējā gadījumā no īstiem literātiem dabūtu „pa aci”.

Un tiešām – nesaprotami, kā grāmatas redkolēģijai „cēlās roka” pasniegt lasītājam kailas rupjības. Profesore Janīna Kursīte Saeimas deputātiem lasa lekciju par valodas tīrību, lai tautas kalpi – nedod Dievs! – savos izteicienos neizmestu kādu rupjību, Rīgas mēru Nilu Ušakovu opozīcijas deputāti gatavi atbrīvot no amata par dažu rupjību izteikšanu domes sēdes laikā; par šo pašu N.Ušakova tēmu ārdījās Nesmuko cilvēku klubs LTV 7, 25.decembra vakarā. Nesmukos cilvēkus varam neklausīties un viņiem nepiekrist, bet ar J.Kursīti un Rīgas domes opozīcijas viedokļiem būtu jārēķinās. Bet ko Zelma Kuprijanova? Tikai stāsta pirmajā lappusē (no 21 lappuses kopskaitā) var saskaitīt vismaz divdesmit rupjību un neķītrību. Vai tas liek domāt par to vidi, kura Z. Kuprijanova uzaugusi un kādā sabiedrības daļā uzturas?

Vai lasītājiem vajadzīga šāda „literatūra”? Uz ko tā lasītāju virza (literatūras uzdevums!) un kā audzina. Raisās secinājums: ja jau šādus stāstus prēmē kā gada labākos, kādi tad izskatās Noras Ikstenas piesaukto autoru stāstu krājumā neiekļautie darbi?

„Formulu” tālāk nelasu. Kaut ko stipri līdzīgu varu sadzirdēt Jelgavas ielās, ja man pretī nāk trīs četri krievu tautības jaunieši. Man pietiek!

priekā! trillām būt!
jo viņas drīkst un var vairāk nekā Ušakovs, Kursīte, bļitkotājs un siļķes aste kopā. tas, manuprāt, arī ir pats labākais.

13. janvāra miers

nāve ir forša vecene,
viņa uz dzīvajiem kāra,
viņai ir briljanta zobi,
nāve ir margināla.
nāve izlasa grāmatu,
atzīmē sīkā drukā:
tevi mēs kausim šoruden,
tev mēs atņemsim dēlu.
nāve ir baigā vecene,
viņai zobos ir trūce.
pieliecies, pieliecies, neaizej,
iztaisnojies un mūci.
nāve ir akla vecene.
nejūt, ja neapsūkā,
nāve ir kurla vecene,
neredz, kas ātri lēkā.

veiksmīgi pārdzīvots 13. janvāris, šogad nekā īpaša nav bijis. nevienas tautas kopsapulces, nevienā vērā ņemama trādirīža un jandāla.

pat zvaniņu skandinātājiem tukšs loms – daži cilvēki. un gaisotne barikāžu piemiņas pasākumā Zaķusalā – latviska un mierīga.

vienīgi 1991. gada janvāra barikāžu pieminētājiem turpmāk jārēķinās – 13. janvāri drīkstēs pieminēt jebkur, tikai ne Vecrīgā. varai būtu bail pat no latviešu nacionālajiem svētkiem – kapusvētkiem, ja tie notiktu 13. janvārī Vecrīgā. labi, ka Zāļu tirgus Doma laukumā ir vasarā. vasarā latvieši ir traki, bet traki uz dzeršanu un skriešanu pie dabas. tas nav tik bīstami kā janvāra nīgrums.

pieminēt 1905. gada 13. janvāri vairs nav topā. stāv bleķa vīri Daugavas krastā, kaut kur skrien ar karogiem, kliedz. nu un. garām tikai mašīnu straume un otrā pusē sasalusi Daugava, pa plāno ledu staigā studenti un trakie, staigā un neielūst. ielūst tikai mašīnas dīķos un jūrā, Daugava šogad rāma. un visas 2005. gada konferences cauri, visi vēsturnieku zinātniskie materiāli apkopoti un izdoti, granti sen beigušies. dusi saldi, piektā gada janvāri.

kāds gan šodien mēģināja atkārtot slaveno triku ar pacēlāju, bet – quo licet Iovi, non licet bovi. ja Jupiteram pacēlājs nes varu un slavu, tad vērsim – apcietinājumu un gan jau soda naudas. tā nu tas iekārtots pasaulē. ar lieliem vīriem ķiršus ēst nav koši. lielos ar pacēlāju ceļ amatos, mazos no pacēlāja rauj zemē.

arī man viss šodien mierīgi. paēdu varenas pusdienas par Ls 1,40, nogriezu matus par Ls 1,70, bija ciemiņi, bija cepti kartupeļi un debessmanna, sarunas un smiešanās. izlaboju dažus šeit sen ieliktus tekstus, lai vieglāk lasīt. neviens i nemanīs, ka blogā kas mainījies. nekā tāda.

Āgenskalnā viss mierīgi. kuģi lēnām apledo, mašīnas iegrimst kupenās. steigas nav, pavasaris vēl tālu.

manī ir fotografēšanas miers, šogad tikai dažas fotogrāfijas. nu jau laikam visas ir ieliktas šajā lapā. pārējās ir izdzēstas, lai mūžīgs miers viņu digitālajiem pīšļiem.

ārā uz kokiem aug sarma. šogad tāda ziema, ka bail – vai tiešām, vai tas viss tiešām man un vai tiešām pa īstam.

(no šī nakts ieraksta tapa raksts priekš lv.lv)