Latgaliešu sievietes – tautas attīstības bremzētājas

šodien ir latviešu sieviešu diena, jo dvēselē jau katra latviete ir Ilze. 🙂

būt Ilzei nav nekāda baigā izklaide. tā ir smaga un pamatīga atbildība – nest latviešu sievietes nastu un nesagumt zem stereotipu smaguma. 🙂 galu beigās, latviešu literatūrā nav nevienas negatīvās varones Ilzes, visas tādas dvēseliskas, labas un gaišas.

latviešu prozā ir tikai viena bērna slepkava Ilze Jāņa Ezeriņa novelē “Joču pirts – var palasīt pat onlainā. patiesībā labs gabals. akurāt kā par mūsdienām.

Ja likums Agares pagastu izsargātu no svešu ubagu ieplūšanas, viņš būtu parūpējies arī par priekš­zīmīga nespējnieku nama uzcelšanu un laba ekonoma pieņemšanu; tagad tas atkrīt pats no sevis. Tāpēc arī viņā dzīvo Teters, kuram ir tikai viena kāja un viena roka, Saulgozis, kas savā laikā izbraukājis Brazīliju, Dzilna, kuru kādā tirgū sasita līdz nabagam, Pūpēdis un vēl daži citi, bet nedzīvo pats nabagu zieds — Naudas Ilzīte.

Kaut gan viņu sauc tik bagātā vārdā, viņai tomēr nav itin nekā, izņemot līku muguru, laba cilvēka sirdi un prātu, kas bojāts drusku jaunībā. Ar šo vieglo in­ventāru vasarās viņa apstaigā laukus, mežus un cie­mus, turpretī par pastāvīgo ziemas mitekli viņa izvēlējusies Joču pirtiņu.

Jānis Ezeriņš. Joču pirts. 1023

Ilzes raksturojumi vien ko vērti: “Pagāns, ne meitietis.” vai šite – “Ak, Ilze, Ilze! Bija jau kā vējš!” nemaz nerunājot par šo:  “Ilzīte pati no galvas līdz kājām ir pabalsts ikvienam, kam sāp sirds — un kam gan viņa nesāp!”

bet tā slepkavība Ilzei gadās nejauši – skrien melns kaķis, apgāž maizes lāpstu, lāpsta uzkrīt uz mātes rokas un izbaksta bērnam deniņos caurumu. pie tam autors Ilzi dikti žēlo un attaisno, tāpēc varone sajūk prātā un grauž vainīgo pirkstu. tad vēl tiek cietumā. vaina tiek izpirkta jau tekstā, Ilze atkal ir laba. 🙂

Vasarā vēl viņa apstaigā visas mājas un dala ze­menes saviem maizes devējiem. Un tad notiek tas lielais brīnums, ka viņai nepietrūkst ne priekš vienas sētas un ne priekš vienas mutes. Kad citi jau velti izskraida mežus un pārnāk tukšām kārbām, Ilzīte iet kā uz pilniem apcirkņiem, pieber kurvi pa jokam un dodas laukā, iegriezdamās sētās visvairāk pa dienvidiem, kad lielie guļ un vienīgi bērni ar kucē­niem kūleņo pagalmos. Tikai uz launaga laiku mā­tes ievēro bērnu ogotās mutes un vaicā:
“Vai Ilzīte bij?”
“Bij! Bij!”
Un viņi saķeras mātēm strīpainos lindrakos, lūgdamies:
“Uztaisiet mūsu mājās ar Joču pirtiņu, lai Ilzīte dzīvo pie mums!”

Jānis Ezeriņš. Joču pirts. 1023

bet te tālāk cits lielisks gabals par sievietēm  no 1934. gada avīzes „Jaunō straume”, kad notika diskusijas par pieminekļa „Vienoti Latvijai” jeb Latgales Māras celšanu.

piemineklis  pirmoreiz tika atklāts 1939. gada 8. septembrī, tā meta autors ir tēlnieks Leons Tomašickis, bet veidotājs – tēlnieks Kārlis Jansons. bronzā pieminekli atlēja Somijā. 1940. gadā no Latgales Māras rokām izņēma krustu, drīz nogāza arī pašu pieminekli. 1943. gada 22. augustā piemineklis tika atjaunots vēlreiz , 1950. gada jūnijā to nogāza otrreiz. 1992. gada 13. augustā pieminekli atklāja trešo reizi, pēc projekta metiem to atjaunoja mirušā tēlnieka Kārļa Jansona dēls Andrejs Jansons. skulptūru atlēja Tallinā, laikam no tā paša nogāztā Ļeņina bronzas. man bija 14 gadu (nezkāpēc likās, ka tikai 12), es to pieskatīju. stāv joprojām.

.. Sīvītis kuļta dīvynuošona pi mums klyvuse jau par slimeibu: sīvīti radzam naudys zeimēs, kopu un atbreivuošonys pīminekļūs, emblemuos un pat nanūzeimeiguos vinjetuos. Ar kū sīvīte tū byutu izapeļniejuse? Voi latvīšu tautys raksturā nav nivīna veiriškeibys viļcīņa? Līta vēļ nasimpatiskuoka palīk tod, jo sīvītis kuļtu puornasam Latgolys apstuokļūs. Mums tak vysim skaidri zynoms, ka sīvīte Latgolā stuov iz daudz zamuoka goreiguo leimeņa kai veirīši. Sīvītei Latgolā ir tikai vīns tykums – muotis instikts, turpretim vysur cytur jei nav apbreinuošonys peļniejuse. Sīvītis religiskais fanatīsms, tautys atteisteibys bremzeišona ar skaitliskū puorsvoru un oklu verguošonu bazneickungu kastai – nikai nav pījamams..

Vāruotuojs „Atbreivuošonys pīmineklī – progresivu ideju!”, „Jaunō straume”, 1934.04.05.

.. Latvejā seviški īmīļuots pīminekļa motivs ir tautys meita, ar vylnaini mugorā, vainagu golvā, divom garom bizem un ar saktu uz kryutem. Šys Latvejis „veiduošonys motivs” ir laidis tik dzili saknis, ka vysys idejis latvīši – muokslinīki spiej īmīsuot tikai tautys meita… Lai pasorgoj Dīvs myusu Breiveibys pīminekli nu Latvejis muokslinīku šabloniskuos tautu meitys. Latgalīšu goram šei tautu meita ir pavysam sveša..

A. Borbals. Kaidam juobyut Latgolas breiveibys pīminekļam. 1934.12.04.

tas par Ilzēm un sievietēm. un pieminekļiem.

tok paļdis vysim, kas atguoduoja. veiksmeigi nūsamaskieju socialajūs teiklūs, partū apsveic mani, na munu vuordu. breineigai!

kai Raibīs Suņs precizi atrakstēja šudiņ:  a… as ari nuuuzamaskieju…. v-diina beja ciishi miireiga…. vysmoz bez – Ja tu kko veelies visa pasaule sadodas rokaas, lai tev paliiidzeetu – bljaha, kai izdzierzhu ituu tekstu nu di vemt gribiis

eisi sokūt, nūbeigumā itys Zandys syuteitais snīgaveirs. zīmai byus byut i zīmai byus byut pamateigai. doru, kū varu.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *