visādas dāvanas

reiz jau rakstīju par dāvanām.

dāvanu veikali ir veikali, kur pārdod mantas, ko sev neviens nekad nepirktu.
visi sūdzas par aizņemtību.
bet ir tak ļaudis, kas to izdomā, ražo, izplata un tad tirgo.

iedomājies – stāvi pie kases un visu mūžu tirgo stikla jumpravas ar ziliem cičiem un bleķa žirafes.

reiz jau vairākas reizes rakstīju par dāvanām.

Aiz papīriem rokās noslēpta prīmuliņa dzelteniem ziediem.
– Tas jums, – viņš nomurmulējis zem deguna. – Pēc mammas neviens mani tā nav mācījis dzīvot. Nu, tagad pavasaris nāks. Lai zied. Būs vasara, noteikti iestādiet dārzā. Lai zied.
– Būtu sev apelsīnus nopircis, kam tērējies, – ārste bijusi nobažījusies. – Pašam vismaz nauda palika?
– Man visa gana. Es jauns, stiprs, gaterī nopelnīšu. Tas jums.

.

tad nu šodien vēl vienu reizi par dāvanām.

šajos Ziemassvētkos kaut ko esmu uzdāvinājusi tikai pāris cilvēkiem. droši vien pašiem svarīgākajiem. neko tādu diži praktisku, bet no sirds.

varbūt man liekas, ka dāvināt var visu gadu. kāpēc tieši tagad. kas tāds tagad ir noticis, ka jādalās. jo jādalās tak visu laiku. vismaz nav jādzīvo aiz bleķa sētas un ir jāpieskata arī pārējie – ja nu viņiem kādu brīdi kaut ko vajag. vai vienkārši tāpat.

šie vispār bija visjocīgākie Ziemassvētki manā mūžā – 4 diennaktis bez elektrības. ar ekstrēmām izklaidēm, braukšanu pa dzīvu ledu, jandalēšanu uz jumta ar nazi, šļūdoni, salu un tumsu. bet savā ziņā bija labi. eglīti tā arī neizrotāju, jo 6-7 gaismas stundas diennaktī ir par maz, lai paspētu visu. bet sveču netrūka. 4 iepakojumi aizgāja rūkdami. ja sadedz padsmit sveces, var pat lasīt.

laikam visjocīgākā dāvana bija 25. decembra rītā. saņem un saproti – tā vairs nebūs nekad. tā vienkārši nemēdz būt. dzīve ir par īsu, lai notiktu sazin cik reizes viens un tas pats. vai lai pagātne bezgalīgi būtu blakus.

jau vakarā, kad pa tumsu atbraucu uz mājām, zvanīja kaimiņi – vai brauksim uz baznīcu. bet pēc ceļa biju tik nogurusi, ka paēdu kaut ko un aizmigu. uz stundiņu. pamodos pirms pusnakts. nogulēju svētku vakariņas, rituālus, tradīcijas un visu.

no rīta piecēlos, aizbraucu pēc kaimiņienes. bijām baznīcā. ļaužu bija daudz, dziedāja koris. viss kā parasti. atjaunots baznīcas altāris, restauratori no krāsas apakšas izkasījuši vecos slāņus, no baznīcas celšanas laikiem. bet kancele un vēl pāris vietas baznīcā noķellētas ar jaunu biezas krāsas slāni. tur vēl nākošajām paaudzēm būs ko kasīt nost un brīnīties. arī tos eņģeļus, kas ir manas mājas arhīva bildēs, bet pēc restaurācijas joprojām ir paslēpušies.

koris dziedāja Gūds Dīvam augstumūs, gaisma pazuda arī baznīcā. ērģeles aprāvās, palika tikai sveces un Sakramenta eļļas lampiņa pie altāra. un koris vēl enerģiskāk – Gūds Dīvam augstumūs! jo tajā brīdī vismaz man likās kaut kas tāds. var viss izdzist un pazust, bet būtiskais un īstais jau nepazūd.

pēc baznīcas aizvedu kaimiņieni Jani uz mājām, arī viņas vīrs Aļuks jau bija atpakaļ no veikala ar traktoru. pa ceļam viņa bija ierunājusies par tamborētiem lupatu paklājiem. tie paklāji ir mana šī gada lielā zīme, viņi ir visur. un tad tas piepildījās. Jane man uzdāvināja tādu paklāju. pašas tamborētu, ar sāpošām rokām. jo tas brauciens uz baznīcu viņai devis svētku sajūtu. un tas sniegs. un viss.

saki nu. cik reizēm maz vajag. lai sēdi pie svecēm un nezini, kas būs tālāk. lai nedziedināma slimība un divi kruķi. bet kaut kas, kas ir vairāk, tālāk un augstāk. kaut kāds sīkums, patiesībā nieka darbs, bet cilvēkam svētki.

un ar to jau nepietika. Jane pastāstīja par manu babu. ka to paklāju tamborēšanu viņa noskatījusies no manas vecāsmātes. ka viņa te ieprecējusies, nekādu draudzeņu jau nav bijis. kaut kādas jau bijušas, bet ne tā. var jau aiziet un papļāpāt, bet tur atkal mūžīgā aprunāšana, klačošanās, čīkstēšana un žēlošanās. bet tad viņa gājusi pie manas vecāsmātes parunāties par būtisko. par lupatu deķiem, govīm un sivēniem, par dzīvi. jo tur varēja parunāties par dzelu.

nu redzi. tā arī ir mana šo Ziemassvētku lielākā dāvana. stāsts par manu vecomāti.

man bija 12 gadu, kad viņa nomira. neko daudz neatceros. tikai to, ka laikam 4 gadu vecumā izdomāju, ka neiešu bērnudārzā, un vecākiem pietika prāta paklausīt. un kā mēs ar babu dzīvojām caurām dienām. ar tiem lupatdeķiem, lupatu griešanām, cimdiem un zeķēm, govīm un sivēniem, stāstiem par dzīvi. kā es klīdu viena pati pa āru un visu ko izdomāju, turpinājumus visām priekšā lasītajām grāmatām, jo ej nu sagaidi, kad atkal kāds lasīs. kā pāris reizes gandrīz noslīku un kā satiku stārķu baru, cilāju krupjus un baidīju odzes, meklēju visās malās kaķīšus un putniņus, bet tomēr neatradu pirtī cilvēka līķi (kas tur bija labi nostāvējies), spēlējos ar žurku skeletiem, liku viņus kā puzli un galvaskausus sakārtoju pēc lieluma, taisīju dabas muzeju ar arheoloģijas nodaļu no vecām podu lauskām, gāju ekspedīcijās pa kartupeļu tīrumu un lasīju stiklus, lauskas, drātis un pogas, kāpelēju pa jumtiem un uz sienas ar izlietoto zobupastu paliekām zīmēju ērmus.

bet es esmu daļa no viņas. vai varbūt mana vecāmāte ir daļa no manis. ir tik kolosāla sajūta to saprast.

pēc tam man mamma atdeva vienu segu. tamborētu no sīkiem gabaliņiem. katrs gabaliņš citādāks. visu mūžu zināju, ka ir tāda sega. pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. bet to segu mana vecāmāte esot man notamborējusi, kad manis īsti vēl nebija un kad es jau drusku biju. nu saki nu. saki vēlreiz un atkal. tā tā dzīve pieskaras.

toties no rīta pēc baznīcas bija gan kaladas, gan kūčas. tā, kā tam ir jābūt. citādi tie nav nekādi Ziemassvētki.

kaladas ir baznīcā ceptas Dievmaizes, ko gada beigās dabū visi draudzes locekļi. kaladām ir jāiet pakaļ. to parasti dara visatbildīgākais saimes loceklis, kas pasaka, cik saimē cilvēku un tik kaladu tad arī dabū. iespējams, visefektīvākā tautas skaitīšanas metode. agrāk kaladas cepa tepat uz vietas, tagad jau labu laiku ved no Polijas. tāpat kā visus citus reliģiskos krāmus – plastmasas Marijas ar ziliem kroņiem un pāvestu krelles. bet svētam svēts. lieks svētums nemaisa. un kaladas ir Ziemassvētku būtiskākā daļa. pēc kopīgas lūgšanas saimes ļaudis lauž un dalās. katram pienākas viena, bet nekad jau pats visu neapēd. dod un ņem no citiem. citi liek uz galda sienu, pāri klāj baltu linu galdautu un tad ēd. mums mājās tikai galdauts. un sveces. ar vai bez elektrības.

tad seko kūčas. tas nav kā citur Latvijā – kūķi: zirņi ar speķi un cūkas smecere. kūčas ir saldais ēdiens. dzērveņu ķīselis ar putru. tā kā nebija elektrības, tad nebija arī putukrējuma. tāpēc ir tikai rīsu putra, kas gan izvārīta 24. decembrī, bet, tā kā gulēju nāves miegā 5 ar pusi stundas tai vakarā, tad no rīta jau saglecējusi. agrāk esot vārīts no grūbām vai putraimiem – kas nu gadījās mājās. bet klasiskajā variantā – rīsu putra ar putukrējumu un dzērveņu ķīselis.

pārējais seko pēc tam – studiņs (galerts), putraimu desas, cepeši un rosoli, kāposti un kotletes. bet šogad cūku kāva tikai pēc Ziemassvētkiem, tāpēc bija pērnās cūkas studiņs un kaut kā nebija lielu kulināru izvirtību, jo sveces un plīts gaismā lakstīgalu mēlītes vīna mērcē nesutināsi.

tā lūk man sanāca. liriskā atkāpe par kūčām un kaladām veltīta speciāli Jānim Jansonam, kas laikam gan īsti nenoticēja, ka kaut ko tādu mūsdienās dara. dara jau dara. tikai šogad bez galdauta un bez elektrības. 🙂

un tagad stāsts par vēl vienu dāvanu. dāvanas ne vienmēr ir praktiskas vai gaidītas. reizēm tas ir kāds nieks un nejaušība.

man jau likās, ka tam ar tām kustīgajām bildītēm jābūt sasodīti vienkārši. vienkārši tas ir, bet sasodīti tomēr jāmāk.

apakšā ir ielikta svaiga, šorīt cepta filma. 4 bildītes. būtu vēl, bet pērtiķis pie datora spēj izdarīt vairāk nekā cilvēks saprast. nobloķēju pēdējo slāni un vairs nevarēju ne kopēt, ne labot, ne turpināt. un tad jau, kā smejies, vieglāk jaunu.

bet stāsts par dāvanu sākās šitā:

bet pašās beigās vēl dažas dāvanas.

pirmā pagaidām īsti neizmantotā, bet nolikta apziņā – fotolietas un fotofunktieris no īsā zibšņa fotolietu semināra vai kā nu to nosaukt. ir būtiski, ka reizēm kāds iedod ar celi pa pakaļu un liek atsākt domāt. pērtiķis pie datora un fotoaparāta ir jauki, nesamaitāts skaistums un izpriecas. bet kam nav evolūcijas, tam nav nākotnes.

tad vēl viena sasodīti jauka lieta – ceļojums 23. decembrī uz sniega zemi, kur no sniega ārā palikuši tikai kuģi, jumti un skursteņi un arī tad ne visi.

un šī gada praktiskākā dāvana. to es sev. Pērnavas bodē padsmit minūtes pirms slēgšanas. tējai.

nu, kaut kā tā. ar mani un dāvanām.

3 thoughts on “visādas dāvanas”

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *