nodarbība

kad mācījos skolā, visiem bija jābūt vienādiem (vai vismaz dažas učenes bija trakas, ieņēmušas kaut ko galvā un brauca kā ar asfalta rulli, no kā bija jāpamanās laikus aizmukt). bija izdomāts pat skolas kārtības rullis, ko gan neviens normāls cilvēks neievēroja. citādi taču nebūtu garšas. luņoties un bakstīties ir labākais, ko skolā var darīt – tas dod asumu mācīties to, kas interesē, un izveicību izsprukt sveikā cauri no tā, kas tomēr ir jāpadara. prasme nepārcensties ar nebūtiskām lietām noder līdz pat vecumdienām.

skolā stundās laikam kopš 7. klases mūžīgi zīmēju un rakstīju – visādās tur matemātikās un zīmēšanās varbūt arī nebija laika, jo bija interesanti tāpat, fizikas un ķīmijas kabineti bija pārāk drausmīgi un smirdēja, tur man viss riebās, bet vēsture, literatūra, visādas valodas un kas nu vēl viss nāca pār nabaga galvu – to varēja izturēt tikai zīmējot.

sevišķi jau nu literatūras stundas. tas bija kaut kāds ārprāts, tās autoru biogrāfijas – dzimis zemnieka ģimenē, agrajās ganu gaitās mācījies darba tikumu un govs kakā sildījis kājas, draudzes skolā apguvis rēķināšanu un vokābuļus (nav ne jausmas, kas tas ir), pilsētas ģimnāzijā ielauzījies vācu valodā un pēc tam strādājis par pagasta rakstvedi vai draudzes skolotāju. un sacerējumi – tas vispār murgs. kā kaut ko var uzrakstīt par tām idiotiskajām učeņu tēmām, nesaprotu joprojām. Raiņa cilvēks – cīnītājs un robežu grāvējs. nu un.

reiz mani par ērmu zīmēšanu stundā riktīgi izlamāja – zīmējot kaut kādus sūdus, neklausoties vielu, nepierakstot definīcijas, bakstoties kaut kādas dumības, nedomājot līdzi un neko neatceroties un nezinot. drausmīgi bija. tipa – labi šitas nebeigšoties un es neko šitā nesasniegšot. vienreiz tak jādara gals, liels cilvēks tak.

pretī neko neteicu, bet nu apvainojos tā, ka visas spuras un spalvas gaisā. vairs ar to učeni nekad nerunāju, jo viņa vispār bija maita. 😀 galu beigās viss aizgāja tik tālu, ka man nekad pie viņas nebija vairāk par 6 ballēm, nekad nepalaida uz olimpiādēm un nesanāca mācīties tālāk to, ko gribēju. bet nu tā, ko gribēju, bija daudz. tāpēc viens vairāk vai mazāk.

gribēju tikai pateikt, ka ērmu zīmēšanas dēļ var mainīties liktenis. 😀 nebūtu zīmējusi ērmus, tagad nesēdētu pie datora un nerakstītu šitā muļķības.

tas viss tomēr pupu mizas. bet to učeni joprojām nesveicinu. lai iet ratā. lai šļūkā pa baznīcu, cik grib, lai iet kaut procesijā. cilvēks ir drusku suns un šitādas lietas atceras.

citu reizi kāda cita učene liekuļotā priekā kaut ko gavilēja. vai man dieniņ, cik skaisti, cik jauki, cik dievīgi. lai uzzīmējot viņai apsveikumu vai ko tur. kaut ko jau uzzīmēju, jo caurmērā biju diezgan paklausīga. bet tomēr zīmēt neko nekā dēļ vienmēr ir patīkamāk nekā kaut kā dēļ spiest kaut ko ārā.

klausīties, domāt, atcerēties un zīmēt ir normāli. tikai tā izkūlos cauri visām savām skolām un, cerams, nezaudēju saprātu. klausīties un zīmēt ir drusku vairāk nekā sēdēt un pierakstīt vārds vārdā.

kopš vairs nekur nemācos, prieks zīmēt ērmus paliek tikai konferencēm un drausmīgiem ERAF fondu vai citu murgu semināriem. jo briesmīgāks seminārs – par finansēm, patentiem, iepirkumiem, jo mazāk var pazīmēt. tā arī kaut kāda aksioma.

zīmēšana kaut kā tomēr ir saistīta ar domāšanu līdzi. lai ko tā skolas laiku lamātāja teiktu. zīmējot atveras smadzenes.

6 thoughts on “nodarbība

  1. dravnieks

    Labs:)
    Tikai neticu, ka skolā sacerējumi bija problēma. Pat par Raini:)

    Un šis ir ļoti labs – “….un nesanāca mācīties tālāk to, ko gribēju. bet nu tā, ko gribēju, bija daudz. tāpēc viens vairāk vai mazāk.” 🙂 🙂 🙂

    Reply
    1. saprge

      ja nav izmests, Raini pameklēšu.
      videnē mēs, divas kazas, es un Santa, mana draudzene, atmetām ar roku un literāros tematus vairs nerakstījām. tad uzlika tā, ka nav neviena brīvā. tad rakstījām brīvi par literārajiem.
      citējot Santu – ja pēc tā sacerējuma par Aspaziju varētu rasties kaut mazākā nojausma, ka tā Aspazija vispār rakstījusi kaut kādu dzeju.
      klasisko sacerējumu ar citātiem pirmo reizi uzcepu izlaiduma eksāmenā, jo brīvā tēma bija idiotiska.

      Reply
  2. Zuziks

    “Luņoties un bakstīties ir labākais, ko skolā var darīt – tas dod asumu mācīties to, kas interesē, un izveicību izsprukt sveikā cauri no tā, kas tomēr ir jāpadara. prasme nepārcensties ar nebūtiskām lietām noder līdz pat vecumdienām.” (c) – tik precīzi ;DD Un tā tas arī ir.

    Reply

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.