varbūt ne gluži visu tviteri, bet Āgenskalna tviteri laipni gaidām uz debessmannu. tagad vai pa dienu. ziņot personīgi, @saprge un @ammarita

gaisma un viss par to

lai cik melna būtu nakts un lai cik bezgalīga, tur augšā ir gaisma un atspīd.
no mums patiesībā tiek prasīts tik maz – turēt acis vaļā un neapžilbt.

visu labāko Tev šajā un nākošajā gadā.
tik labuma, lai neapžilbtu.

ilze

Emileja

Emileja

Reiz man likās, ka es saprotu Jāzepu. Viņa alkas pēc taisnības, viņa vēlmi taisnīgi atriebties saviem brāļiem, kas bija nodarījuši pāri, iemetot viņu bedrē un vēlāk pārdodot kā lopu. Es sajutu viņu līdz kaulam, un man likās, ka viņš esmu es pati.
Tagad es zinu, ka Jāzepu nesapratīšu nekad. Viņš ir vīrietis, un tas ir kaut kas cits. Tas ir pavisam citādi un pavisam ne tā, kā es esmu.

– Alf! – viņa ierunājās. – Kur ir tavas čības? Kur tu atkal liki savas čības? – Viņa sauca mani no virtuves.
– Čības, čībiņas… Kur ir Alfa čībiņas? – Viņa atkal runāja savā tizlajā bērnu balsī. It kā es saprastu labāk, kad viņa runā dudinādama. Kā ar mazu bērnu.
– Kur Alfam čībiņas? Kur čībiņas? – mamma jautāja jau skaļākā balsī.
Viņa neliksies mierā. Ja mamma kaut ko ir ieņēmusi galvā, mierā neliksies. Kamēr man nebūs to viņas stulbo čību.

Mamma taisīja ēst. Viņa mizoja kartupeļus, skaloja ūdenī, grieza uz pusēm un lika katlā. Mamma steidzās. Ūdens, izšļakstījies uz plīts, nočurkstēja. Augšā pacēlās sīki garaiņi, uz spožās virsmas palika kaļķainas, nelīdzenas rievas. Plīts ripa bija nokaitēta pavisam sarkana. Ja piedurtos, sāpētu.
Mamma stāvēja pie plīts un mizoja kartupeļus. Viņai mugurā bija mājas drēbes. Bikses un pelēkais džemperis. Kad ienācu virtuvē, ūdens katlā jau vārījās un garaiņi cēlās uz augšu. Tvaika nosūcējs skaļi rūca un rāva sevī tvaiku. Virtuvē vienalga bija mitrs un smaržoja pēc zaļiem kartupeļiem, pēc mizām un pēc mizošanas.
Riebjas mizot kartupeļus. Uz slapjās mizas vietām dubļi. Asnu dobītes. Jāizgriež. Auksts ūdens.
Mamma ļoti steidzās. Viņai nokrita kartupelis. Aizripoja pa grīdu. Uz linoleja palika slapja svītra. Ūdens svītra, kas pa laikam pārtrūka. Kartupelis tur bija palecies. Tikai sīkas ūdens pērlītes uz dzeltenbrūna linoleja. Šļakatas. Man gribējās ēst.
– Alf? – mamma atkal sauca mani. – Kur ir tavas čības? Kur ir tavas čībiņas?
Es paskatījos uz kājām. Dzeltenas zeķes, labajam purngalam atiris diedziņš. Velkas pa zemi. Spurojas kaut kādi diegu gali. Vajadzēs lāpīt. Atkal vajadzēs lāpīt.
– Uzmanīgi, nebradā! Neredzi, ūdens! – tagad viņa atkal bija normāla. Kad mamma ir dusmīga, viņa nekad nedudina savā stulbajā bērnu balsī.
Ja mamma runā par čībām, tām ir jābūt virtuvē. Viņa taču jau pirmīt zināja, ka man kājās nav čību. Viņa bija virtuvē, viņa neredzēja manas kājas.
Čības bija zem galda. No rīta ēdu brokastis ar Edu, mūsu jauno auklīti.

Mums ir jauna aukle. Viņu sauc Eda. Eda ir smuka. Edai ir īsi mati.
Eda nāk Majas vietā. Maja ir mana vecā aukle. Tagad nāk tikai Eda.
Mēs ar Edu bijām bērnu laukumā. Viņai ir bail no suņiem.
Edai ir smuks telefons ar gaismiņām un zils mētelis.
Majai ir pelēka jaka. Maja mani ņem klēpī.
Maja ir laba. Viņa vienmēr zina, ko vajag.
Eda ir dumja. Maja vairs nenāk pie mums.

Tas tā vienmēr notiek. Auklītes mainās pārāk bieži.
Eda ir baigā kaza. Viņai ir astoņpadsmit gadu un baigie mati. Uz galvas viņai ir suseklis, tā mamma teica. Bet štrunts ar tiem matiem, mamma noburkšķēja zem deguna. Vai tik vien tās vainas.
Tētis sacīja, ka labāku aukli nemaz nevarot dabūt. Ja jau pie normāliem bērniem visas neiet, tad ko te var gaidīt. Kad te visi tie pigori.
Par pigoriem viņi nekad neko nepaskaidro. Nosmejas un viss. Bet es zinu. Es neesmu normāls. Visi bērni ir normāli, bet es tāds neesmu. Visi bērni ir kā bērni. Smejas, rotaļājas, raud, spītējas, niķojas, smaida, ēd saldējumu. Es it kā daru tāpat, bet man nekad nesanāk.
Es esmu mēģinājis iedomāties, kā tas ir. Es aizveru acis. Laizu saldējumu, saulē kūst ledus kristāli, un vaniļa pieskaras manai mēlei, slapjš un mīksts saldējuma klucis. Saule silda manu vaigus, es zinu – tā ir laime. Es baidos pat paelpot. Bet es nevaru nedomāt. Kad es domāju, es vairs neesmu bērns.
Viņi nekad neko nesaka. Mamma nekad neko nesaka par tādām lietām. Reizēm viņi ar tēti kaut ko ierunājas un apklust, kad ierauga nākam mani. Viņi domā, ka es kaut ko sapratīšu. Kaut ko nojautīšu no viņu sarunām. Kaut ko, kas man nebūtu jāzina.
Es taču esmu tikai bērns. Man nav jāzin, ko zina un runā lielie.

Kas tas ir. Ko viņi man nepasaka. Klusē un baidās, apraujas pusvārdā, apklust.
Man ir tik interesanti viņus vērot. Kā viņi runā, runā un tad apraujas. Saskatās un atkal atsāk. Paskatās uz mani un sāk runāt pavisam kaut ko citu. Par ēšanu. Par televizoru. Par filmām.
Teikt es nekad neko nesaku. Es vispār nerunāju. Ja nu viņi paši kaut ko pavaicā.
Ka gribu ēst. Ka nāk miegs. Ka jau paēdu.
Neko vairāk jau arī nevajag. Viņi ir mierā ar to pašu.
Es māku pateikt, ka gribu čurāt. Ka man sāp vēders. Niez auss. Ir bail. Ka man gribas saldējumu.
Viņi aizved mani uz tualeti. Es varu negribēt iet uz podiņa. Viņi dudina bērnu balsīs un cenšas pielauzt palikt uz poda, kamēr kaka.
Viņi uztraucas un dod man ēst ogli. Zvana ārstam un jautā, vai stipri sāp. Es varu nezināt, kur man sāp. Viņi mēra temperatūru, vāra ķimeņu tēju un jautā, vai negribu kaut ko garšīgu. Es varu izvēlēties visu. Es varu negribēt neko, tad viņi uztraucas un staigā man apkārt, piedāvā to un šito.
Viņi iztīra man ausis, mierina, paņem klēpī. Tas uz laika maiņu, viņi saka. Uz laika maiņu ausis niez. Viņi jūtas tik gudri un zinoši, kad to saka. It kā būtu pieredzējuši visas laika maiņas unn viņiem būtu manas ausis. Es varu čīkstēt. Viņi paņem mani klēpī un iet pie loga skatīties putniņus un mašīnas. Ir tik labi būt mazam un pieglausties mammai vai tētim.
Viņi paņem mani klēpī, un ir tik labi. Kad viņi paņem mani klēpī, man vairs negribas pat saldējumu.

Dzīve ir tik vienkārša. Ja par to nedomā pārāk daudz. Ja nerunā lieku.
Ja esmu izsalcis, man iedod ēst. Es ēdu gandrīz visu. Man riebjas tikai spināti un tie zaļie ar pumpainajām bārkstīm galos. Neesmu redzējis, kā viņi izskatās dārzā. Tikai veikalā. Laikam brokoļi. Varbūt arī nē. Mammai garšo. Tētim ne.

Ja man nāk miegs, mani noliek gulēt. Palīdz novilkt džemperi un zeķubikses. Apsedz. Un gaida, kad beidzot aizmigšu. Dzied klusā balsī un kaut ko runājas, kaut ko lasa, līdz es ieslīdu nemaņā. Viņi sēž pie gultiņas un gaida. Reizēm liekas, ka viņiem viss apriebies, ka viņi mestu pie malas un ietu prom. Bet viņi sēd un gaida, skatās uz mani.
Ja man gribas skatīties televizoru, viņi uzliek tās debilās kasetes ar teletūbijiem. Bet es vienalga skatos. Kāda atšķirība – ziņas vai teletūbiji. Ir tik interesanti vērot, kā tas viss tiek konstruēts. Ko viņi grib pateikt. Kā viņi saka. Nekad jau filmās nerāda to, kas ir. Rāda to, kas ir jāredz.
Teletūbiji nemaz nav slikti. Vietām ir pat diezgan interesanti, kamēr nesāk atkārtoties. Viņi atkārtojas visu laiku. Maziem bērniem patīk, ja atkārtojas.

Es esmu un es neesmu.
Reizēm sevī sajūtu kaut ko pilnīgi svešu. Kaut ko iepriekš nesajustu un neapzinātu, ko nekad mūžā neesmu atzinusi esam savu. Pēc mirkļa gan es to atpazīstu, ielieku pieredzes rāmjos, iešķiroju kādā no atvilktnēm. Tad es atkal esmu es pati. Esmu es – vienā gabalā un nedalāma.
Lai gan sajūta nav patīkama. Apjaust, ka manī ir kaut kas, ko es nepazīstu, nekontrolēju un nevaru prognozēt. Ka par spīti visam es nezinu, ko darīšu pēc mirkļa, ko domāšu vai runāšu. Ka jebkurā momentā var atdzīvoties kaut kas tāds, kas mani dara svešu sev pašai un liek pieņemt lēmumus, ko pēc tam nožēlošu vai arī tieši otrādi – atzīšu esam labus. Bet vienalga – tie lēmumi nav manis pašas apzināti pieņemti. Tie ir bīstami. Vismaz man pašai šķiet, ka tie ir bīstami.
Lieta ar nākotni nekad nav droša. Nekad nevar zināt, kā beigsies tas, kas ir sācies. Kā apstāsies un sastings lietas, ko esmu palaidusi notikt, iekustinot kādu likumsakarību ķēdi. Kādās nezināmās kombinācijās sakritīs kaleidoskopa sen zināmie stikli. Kādas būs manu izvēļu sekas un kas atkal būs jāizvēlas.
Manī ir daudz visa kā, ko es labi pazīstu un jau esmu sevī atklājusi. Taču sen pazīstamais mēdz sakrist vēl nezināmās kombinācijās. Atkal visu no jauna. Drošais sašūpojas, un es atkal eju. Neredzot ne soli uz priekšu.
Jauna ieelpa.

No sākuma viss bija vienkārši. X un Y. Zeme un debesis. Kā Dievs to bija radījis vai vienkārši kā tie bija nogulsnējušies – ūdens pa virsu, smiltis trauka dibenā. Vai varbūt mannas putra katlā un ievārījums burciņā. Vai varbūt labība tīrumā un ogas starp lapām. Vai varbūt izsētie graudi, kas tomēr sadīga, un ziedi, kas tomēr nesa ogas.
Tad viss sajaucās, kļuva par XY un YX. Pēc tam tas vairs nebija pārskatāms. Tad tas bija palaists dzīvot. Tad tas dalījās, dalījās, kopojās, vienojās, saplūda un šķīrās, lai apvienotos un atkal atgrūstos, nogulsnētos.
Tas ir tāpat kā mannas putru sajaukt ar zemeņu ievārījumu. Var nojaust, kur ir mīksti izvārījušies mannas graudiņi, kur ir ievārījuma stīdziņas un zemeņogas, bet tas vairs nekad nekļūs par labību un par ogām. Kas apvienots, to nebūs šķirt. Tur vairs nekad nebūs ne labības vārpu, ne ogu, ne ziedu.
XYXYXXYYXXXYYYXYYYYYXYYYYXXYXYYXXYXXXYXYYYXXYYXYY.
Ja nu vienīgi sapūs. Un no zemes izaugs kaut kas pilnīgi cits. Banānkoks.
Bet kur paliks zemeņogas. Mūžīgie sapņi par mūžīgo dzīvi.

Ar Edu mēs mūžīgi ejam tikai uz speciālo bērnu laukumu. Viņa nejēdz neko citu. Stāv malā un spaida mobilā pogas, kamēr es spēlējos. Viņai ir vienalga, ko es daru. Kamēr nenokrītu uz zemes, nesasmērējos un neraudu.
Reizēm ir tik sasodīti labi. Nedomāt neko. Tikai kāpt uz slīdkalniņa un braukt lejā, kāpt un braukt, kāpt un braukt. Augšā, lejā. Augšā, lejā, augšā, lejā. Pa vienu un to pašu sānu apiet slīdkalniņu, kāpt un braukt. Kāpt un braukt, kāpt un braukt.
Reizēm es skaitu apļus, reizēm nē. Ja sāk skaitīt, ir ļoti grūti apstāties. Tad visu laiku jāskaita. Nemaz nevar izbeigt un domāt kaut ko citu. Domāt jau var, bet vienalga smadzenes skaita.
Kamēr piegriežas. Un vēl drusku pēc tam, kad jau ir piegriezies.
Ja neskaita, kādu laiku ir labi. Taču  pietiek iedomāties par skaitīšanu, lai es jau sāktu to darīt. Smadzenes pašas paralēli saskaita, un to nevar atslēgt. Es eju, braucu, krītu, bet smadzenes tikšķ un es domāju par to visu.

Ar Maju gan mēs gājām visur. Pat uz veikalu un tirgu. Reizēm vienkārši tāpat. Vienkārši gājām.
Ziemā mēs pēc pastaigas gājām uz kalnu. Viņa vilka augšā ragavas un tad smiedamās skrēja lejā, kamēr es braucu no kalna. Dažreiz mēs uz ragaviņām sasēdāmies divatā. Tad gan manas kājas bija pie paša ragavu gala, bet viņai karājās gaisā un ķērās aiz visa kā. Viņai ir briesmīgi garas kājas. Melnos šņorzābakos.
Majai jau sen būtu vajadzējis nopirkt jaunus zābakus. Tikai viņai nekad nav liekas naudas. Viņai laikam nemaksā neko daudz. Vai arī viņa nemāk sakrāt un nopirkt. Varbūt tas nav svarīgi.
Auklēm jau nekad neko lielu nemaksā. Tas ir zemu atalgots darbs. Bez prestiža.
Sievietēm vispar maksā maz, sevišķi šitādos darbos. Aukle taču neko nedara, tikai pieskata bērnu. Tur neko daudz nevajag. Tikai būt blakus un laikus novākt prom bīstamas lietas. Pa to laiku bērns izaug.
Lai gan Majai varētu maksāt tikai par to, ka viņa ir labs cilvēks. Viņai ir talants būt par cilvēku. Pat kā aukle Maja ir vairāk nekā tikai aukle.
Bet man jau nav naudas. Man ir nepilni četri gadi. Par manu aukli maksā tētis un mamma.

Sniegs saulē kusa. Majai pēc tam bija slapjas kājas. Kad atnācām no kalna, viņa zābakos sabāza avīzes – lai kaut drusku izžūst pirms promiešanas. Zeķes viņai bija slapjas, un koridorā palika slapjas pēdas. Maja novilka strīpainās zeķes un uzlika uz radiatora. Viņas kājas bija nosalušas sarkanas.
Kāds tomēr viņa bija bērns. Ja jau kājas tik ļoti sala, kāpēc mēs ālējāmies uz kalna tik ilgi, kāpēc mēs negājām uz mājām. Vai varbūt viņai nemaz nesala. Bija taču tik labi.
Viņa sēdēja uz krēsla virtuvē, plikās kājas pierāvusi pie ķermeņa. Krūzē uz galda kūpēja karsta tēja. Viņa pa laikam pasniedzās pēc krūzes, strēba un piekoda cepumus.
Maja lasīja man priekšā pasakas no biezās grāmatas. Tētis nopirka. Kaut kādus tizlus pasaku pārstāstus.
Ir vesela kaudze ar tādām ārzemju grāmatām, ko viņi tulko un izdod par lētām naudām kaut kur Ķīnā. Bildes krāsainas un košas, viss zib un ņirb, bet citādi lielas jēgas tur nav. Uz vāka zelta burti. Visiem tādas mākslīgas sejas.
Nebrīnos, ka šitā viņi reiz izdos no amerikāņiem paņemtu Lāčplēša saīsināto variantu. Pat nepamanīs, ka tas ir Lāčplēsis. Jocīgs vīrs ar iedzimtu anomāliju – spalvainām ausīm. Nevarēja izdomāt, ko viņam vajag – kuru sievieti ņemt par sievu un kuru vīrieti par draugu. Viņš vispār neiebrauca, ko darīt. Beigās iegāzās upē. Pilnīgs idiots.

Kamēr Maja dzēra tēju un sildījās, man bija jāapēd pusdienas, lai var likties diendusā. Viņa bija nopirkusi šokolādes cepumus. Parastie cepumi, bet mērcēti šokolādē. Nenormāli garšīgi.
Izdīcu vienu. Tad vēl vienu. Maja iedeva divus un pārējos noslēpa somā. Nesīs uz mājām. Lai nekārdina. Viņai pašai ļoti kārojās, bet viena viņa neēstu un man nedrīkst. Drīkstēt jau drīkst, nekas jau no tā nav. Tikai mamma ir ieņēmusi galvā – veselīga pārtika, veselīga pārtika. It kā šokolāde būtu kaut kas drausmīgs.
Var redzēt, ka Maja neko nejēdz no bērniem. Es taču mierīgi varētu pateikt mammai, ka Maja man dod ēst saldumus. Vai vismaz sākt prasīt mammai šokolādi. Vai vēl kaut ko. Manā vecumā jau nav noslēpumu. Kas ir, tas ir. Ja pats neslēpsi, neko nenoslēpsi – bērns izstāstīs.
Ja es stāstītu, Maja norautos. Es vairs nekad nedabūtu cepumus. Viņai būtu mācība, un turpmāk viņa piesargātos. Tāpēc es klusēju. To dažu cepumu dēļ, ko var dabūt.

Maja sildīja kājas, sarkanos īkšķus saņēmusi saujās. Pa laikam viņa sniedzās pēc krūzes, turpinādama lasīt grāmatu. Man nāca smiekli, kā viņa taustīdamās meklēja krūzi.
Maja pamanīja un sāka smieties pati. Savieba seju un ākstījās. Nekādas nopietnības. Forši.
Viņa lasīja par slinko meitu, ko vīrs nolēmis pārmācīt. Laikam Grimmu vai kā tur gabals par princesi, kas nevarēja vien izvēlēties vīru, bet beigās dabūja ubagu. Ubags, protams, bija princis. Nenormāli romantiski. Laikam tāpēc Brigadere pavilkās un uzcepa kaut kādu lugu, neatceros nosaukumu. Gan jau sabāza iekšā visus darba tikumus, viela ļoti pateicīga. Slinkā meita, kas kļūst čakla un dabū vīru. Ārkārtīgi audzinoši. Sevišķi meitenēm.
Majai pašai piegriezās pārstāstītās pasakas sausums. Bet bija jau arī diezgan tizli uzrakstīts. Vienkāršiem teikumiem, tulkotā valodā. Pa laikam viņa pārteicās, lasīja pienākuma pēc. Kā automāts. Rindu pa rindai, ātri šķirot lapas. Cik daudz vēl.
Man patīk, kā Maja lasa. Varu klausīties jebko. Reizi no reizes. Gaidot, kad viņai apriebsies lasīt un viņa sāks stāstīt pati.

Es atkal sajutu  nemieru. Es esmu šeit, un es esmu es. Bet kas esmu es.
Es esmu es un es domāju, taču tā neesmu es, kas es esmu.

Maja ir laba. Majai ir cepumi. Maja lasa man pasakas.
Vilks gāja pa ceļu un satika Sarkangalvīti. Sarkangalvīte teica – vilks, ej prom. Tu esi ļauns vilks. Vilks neklausīja un apēda vecmāmiņu. Vecmāmiņa dzīvo mežā.
Mamma pēc darba nāks uz mājām.

Varēja palasīt kaut kādu Skalbi, tur pa laikam ir kaut kāda jēga. Vismaz smuki uzrakstīts. Bet bērniem jau laikam neko tādu nelasa priekšā. Par sarežģītu. Par drūmu. Nav audzinoši.
Kad es biju maziņa, mamma lasīja. Pusi es nesapratu, puse riebās. Sevišķi tās bēdīgās pasakas. Man palika bail, ka mamma pazudīs un nomirs. Ka viņas nebūs. Ka es palikšu viena. Pavisam viena. Nekā nebūs.
Toreiz mēs runājām par nāvi. Mamma teica, ka nevajag baidīties. Viņa nomirs, viņas mamma ir mirusi, es nomiršu, manas meitas nomirs, manas meitu meitas nomirs. Bet vai tad nav labi dzīvot? Šeit un tagad. Šo pašu brīdi. Viņa smaidīja.
Toreiz es skatījos apkārt. Istaba, lampa, mamma seja. Viņas naktskrekls. Es redzēju to visu un pati nesapratu, kas notiek. Es to redzēju. Tā biju es, kas to redzēju. Es pati. Dzīva un šeit.
Joprojām atceros to visu. Mammas naktskrekla šņorītes, viņas smaidu. Dzelteno lampu. Vēso segu, kas man piekļāvās. Mammas seju. Viņas smaidu. Tik labi.
Laikam tā rodas bērnības atmiņas. Pieaugušie no bērnības atceras tikai būtisko. To, kāpēc viņi ir viņi. Vai varbūt viņi bērnībā meklē sevi. To sevi, kas viņi ir kļuvuši.
Bērnībā ir tik daudz iespēju.

Es esmu viss. Es šeit esmu viss, kas es  būšu. Tas viss, kas reiz būs, jau ir šeit.
Es ieraugu sevi spogulī un neticu, ka tas esmu es, kas to redzu.
Kā tas, ko es redzu, – manas acis – var redzēt sevi. Kā es varu kustēties un sajust sevi kustamies. Kā es runāju un dzirdu sevi.

Princese nokļuva meža būdiņā. Tur nebija ne plauktu, ne skapju, ne gultu. Tikai melna plīts, uz kuras bija piededzis putras katls. Putra bija iztriepusies pa malām, dibenā piedegusi melna un smirdēja. Kaste, uz kuras bija salikti šādi tādi trauki. Melna apdegusi panna, daži ieplaisājuši šķīvji, apglumējušas karotes. Stūrī uz salmiem samestas segas un lupatas – viņu gulta. No putekļiem aizaugušā loga nāca tumša gaisma, un ēnas ieskāva it visu.
Princese izskrēja ārā. Ne jau tā tam bija jābūt. Pagalmā bija ceplis, kur ubags dedzināja māla traukus. Viņas vīrs bija nabadzīgs podnieks. Viņai tagad te bija jādzīvo, jo tā bija lēmis viņas tēvs. Zemju zemju, kalnu un upju valdnieks.

Maja skatījās kaut kur un stāstīja. Viņai sanāca gandrīz tā pati pasaka, tikai jēdzīgāk.
Ieklausījos. Nebija vairs jādomā pašam.

Viņi iedomājas, ka pietiek uzrakstīt dažus teikumus. Ubags nesa uz tuvāko ciemu tirgot savus traukus. Tagad viņš tālajā ceļā sūtīja princesi.
Nekas nav pateikts par to, kas viņai gadījās pa ceļam. Ko viņa satika, ar ko runāja. Ko viņa domāja, juta, redzēja.
Es jau saprotu, tās ir liekas sižeta līnijas. Bērniem tā neraksta.
Bērni lasa lēnām. Kamēr viņi izlasa vienu teikumu, viņi jau ir paspējuši iedomāties gan ceļu, gan mežu, gan zemenes ceļmalā un putekļus. Kā tas viss izskatās, kā tas viss notiek.
Varbūt tāpēc bērni lasa lēnām. Nevis to, kas ir uzrakstīts, bet to, kā tur nav.

Pieaugušie lasa citādi. Ja viņiem nepateiksi, viņi neredzēs.
Pieaugušajiem tekstā vajag pastāstīt, kā ēnas rotaļājās mežmalā, kā smaržoja tumši zaļās egļu skujas. Vajag pateikt, ka eglēm bija izauguši jaunie dzinumi – mīkstas un gaiši zaļas skuju ķepas, kas jūnija saulē bija gandrīz caurspīdīgas. Ka zem eglēm bija mitrs gaiss, ka mežā smaržoja pēc sūnām, sēnēm un zemes.
Pieaugušajiem jāpastāsta, cik mīksta bija sūna, kurā apsēdās jaunā sieviete, kas uz tirgu nesa lielu saini ar rupji darinātiem un saimniecībā vajadzīgiem traukiem. Kā viņai sāpēja kājas, kā viņa dzēra no pudeles ūdeni. Kā saule atmirdzēja viņas pudeles stiklā un kā ūdenī atspīdēja debesis. Jāpasaka, kas viņai bija mugurā, ko viņa domāja. Kā ceļa putekļi klāja viņas kājas, kā viņa ēda meža zemenes un atcerējās visas tās reizes, kad bērnībā ir ēdusi zemenes. Kā atcerējās savu bērnību un raudāja. Kā skuma par savu likteni un nolēma kaut ko mainīt vai arī nolēma turpināt. Kā paņēma savu saini un gāja, ceļa putekļos likdama nogurušās kājas.

Bērnam to nevajag. Neko lieku.
Kamēr bērns lasa vienu teikumu, smaržo mežs un spīd saule, grāvmalā ir nogatavojušās zemenes, viņam pašam ir nogurums un mazliet slāpst. Kad viņš lasa nākošo teikumu, princese jau ir aizgājusi uz pili, kur skan ļaužu valodas un klaudz soļi. Viņa tirgo traukus, balsī kliegdama, cik tie labi. Bērns tai brīdī pats ir princese un visu redz. Viņam nevajag, lai pastāsta.
Maja pati bija tur tirgū un stāstīja man, ko ir ieraudzījusi.
Kā vecis tirgo koka ķemmes un pannas lāpstiņas – taisni tādas pašas kā manai mammai. Tepat virtuvē karājas.
Kā kliba vecene ir atnesusi uz tirgu spaini ar olām, kā viņa krauj tās uz šķībā koka galda un skaita sasistās. Kā viņa piesargās, lai olas neaizripotu. Kā viņas spalvainās lūpas ir savilktas taurītē un kustas līdzi. Kā viņa spaiņa dibenā pārskaita sasistās olas.
Maja pati bija tur klāt. Šorreiz viņa bija paņēmusi līdzi arī Alfu.

Dažreiz es domāju, kāpēc es esmu. Tāds stulbs ieradums – domāt.
Varbūt tā ir tikai sagadīšanās un nenozīmīga kļūda, ka neesmu nonākusi citā laikā un vietā. Vai ka es neesmu kaut kas cits, piemēram, zemeņoga.
Varbūt šejiene ir tikai pārpratums. Varbūt tā ir likumsakarība. Tā es, kas es būtu citur, būtu cita es. Un viss būtu pavisam citādi.
Ja stikliņi būtu sakrituši citā kombinācijā.

Neatceros neko no tā. Neko no bijušā.
Tikai pa laikam kaut kas atzibsnī, un es atkal sajūtos kā kīno. It kā viss, ko es redzu, nenotiek ar mani, bet ar kādu citu mani. It kā viss vienalga notiek ar mani, bet es skatos un reizēm redzu arī lietas, kas jau reiz ir bijušas. Vai vismaz es tās jau esmu redzējusi.
Patiesībā tā ir jocīga sajūta – zināt, kas būs. Zināt par daudz.

Varbūt es pateicu ne tā – nevis zināt un paredzēt, bet redzēt notiekam. Es redzu un saprotu, ka tas jau ir bijis. Ka es to zinu, atceros un pazīstu tā esam un notiekam. Kad jau sen ir par vēlu kaut ko labot vai mainīt.
Lietas notiek, un es saprotu, kas notiek.

Ir jocīgi redzēt lietas notiekam tādā secībā, kāda jau reiz ir bijusi, jo es to tā atceros. Redzēt notiekam lietas un zināt, kas sekos – kaut kas, ko es tagad nezinu, bet atpazīšu pēc tam, kad tas jau būs noticis. Jo es laikam zinu, kā viss notiek, kas kam seko un ar ko tas viss beidzas.
Es jau esmu te bijusi. Šajā spēles līmenī.
Maldīgi būtu domāt par nāvi. Nāve ir nenozīmīga pieturvieta garā ceļā vai varbūt tikai garām skrienoša parādība, kas nozibsnī aiz loga. Vai varbūt vienas dzīvības zaudēšana.
Ja spēlē sakrāšu 100 punktus, dabūšu jaunu dzīvību. Ja spēlēšu veiksmīgi, dzīvošu mūžam.
Lai gan patiesībā vienalga. Mana pagātne man ir vienaldzīga. Ja tā vispār ir pagātne. Un man pie kājas par nākotni un to, kas vēl būs, ja būs.
Nu un, ja dzīvošu. Dzīvošu.
Varbūt tas, ko sajūtu esam bijušu, patiesībā notiek tagad un šeit. Varbūt tas viss vienalga notiek manī – visas tās lietas vienlaicīgi.

Mēs ar Maju bijām uz kalna. Bez ragavām.
Uz ietvēm vispār vairs nebija nekāda sniega. Pelēks asfalts, vietām peļķes no kūstošām ledus čupām. Visādas drazas viscaur. Pavasara netīrība.
Viņa bija paņēmusi līdzi lielos veikala maisus un smaidīga izvilka ārā no kabatas. Mēs brauksim!
Maja maisus bija pārplēsusi vienā sānā uz pusēm. Sanāca diezgan liels plēves gabals. Nebūtu licies, ka vienā maisā ir tik daudz plēves.
Vienā kalna pusē vēl bija smuks sniegs, bet vietām jau kusa. Vietām jau bija redzama zeme. It kā cieta, bet pa virsu putra, kas sajaukusies ar ledus vižņiem un kusdama saulē spīd.
Es nosmērēju ar zemi kombinezona ceļgalus un laikam arī muguru. Nevar nobraukt tā, lai netrāpītu dubļos. Maja neko neteica, viņai pašai bija netīras bikses. Maja vispār nekad neko nesaka par drēbēm.
Mamma gan bija dusmīga. Cimdi arī bija netīri. Visi vienās zemēs un netīrumos. It kā ārā nemaz nebūtu ziemas. Patiesībā taču viss vēl bija vienā sniegā, pa naktīm pat sala un no rīta zilgani sasalušais sniegs ēnā skraukstēja zem soļiem, salūzdams drupatās. Tikai tas kalns kā par nelaimi – saulē izkusušām nogāzēm. Taisni pašā stāvākajā malā, kur varēja tik labi laisties un slīdēt.

Es jau zināju, ka nevajag iet. Bet Maja tā gribēja. Viņa domāja, ka man patiks.
Patiesībā taču viņai pašai gribējās to kalnu. Maja pati ir bērns. Vairāk nekā es jebkad savā dzīvē esmu bijis. Maja vēl nav pazaudējusi bērnību.
Man patīk viņu vērot. Kā viņa skrien, kā viņa pieliecas. Kā, braucot no kalna, viņas sarkanā bumbuļšalle velkas pa sniegu. Kā viņa dauza sniegu no cimdiem.
Ledus drupsnas pie viņas cimdiem – karājas vienā diegā, bet nekrīt nost. Viņa smaida, sakārto šalli, pēc mirkļa tā atkal atraisās un pinas pa kājām. Viņas piesarkušie vaigi.
Man briesmīgi pietrūkst Majas. Pats nebūtu ticējis, cik ļoti.
Tā var pietrūkt tikai drauga vai bērna.

Es saprotu visu. Mamma un tētis nemaz nezina, cik daudz es saprotu.
Tas reizēm apstulbina mani pašu, un es brīnos. Sēžu, ēdu savu mannas putru ar zemeņu zapti, man ir apsiets priekšautiņš. Aizmugurē mazliet spiež mezgls.
Eda nekad nedomā. Viņa nekad nedomā par otru. Apsien un aiziet.
Jo man ir jāēd, man ir jāēd ar priekšautiņu, man ir jāēd ar priekšautiņu, lai nenotraipītu drēbes. Man ir jāēd ar stingri apsietu priekšautiņu.

Alfs ir labs puika.
Alfs ir labs. Mamma ir laba. Tētis ir labs.
Maja ir laba. Eda nav laba.

Tur neko nevar padarīt. Domāt ir tāpat kā elpot. No tā nevar atslēgties. Saprātu nevar tā vienkārši izslēgt. Ir un ir. Kā lai nebūtu.
Brīžiem tas ir sasodīti mokoši. Atkal un atkal domāt par to, kas ir. Kā tas ir.

Es pati apmulstu. Es pati redzu visu notiekam, visu saprotu un zinu. Es pati domāju. Es dzirdu, redzu, jūtu. Es pamanu to, kas jau ir noticis, un saprotu – es zinu, kas ir noticis. Tā vai līdzīgi jau kādreiz ir bijis. Es to atceros. Bet vēl vairāk ir tik daudz visa kā, ko es neatceros, bet zinu un atpazīstu notiekam.
Tādās reizēs es saprotu, ka tas ir neizbēgami – kamēr es esmu, tikmēr man ir jāredz, jāsaprot un jādomā. Tur nav izejas.
Nejust, nesaprast un nedomāt būtu nebūt.

Es dzīvoju kādā no nezināmajiem laikiem, kas var būt jebkad, un kādā no nezināmajām zemēm, kas var atrasties jebkur. Es sev esmu nezināmais nekas, jo par sevi es nezinu neko.
Kad es domāju, man nav ne vārda, ne dzimtes. Es esmu būtne bez pagātnes un bez nākotnes. Kad es domāju, es nezinu, kas ir bijis līdz šim un kam ir jābūt nākotnē.
Man nav ne jausmas, kas notiks pēc brīža. Tad es to vienkārši izdomātu. Tad viss notiktu tā, kā es to būtu izdomājusi. Kā pēc pamošanās turpinot domāt līdz galam nenosapņoto sapni. Virzot notikumu gaitu, nevis ļaujoties tā neloģiskajām nejaušībām.
Kad es domāju, es neceru ne uz ko un negaidu nekā. Ja es izdomātu savu dzīvi, būtu vieglāk. Es dzīvotu fantāzijās par savu nākotni. Es zinātu, kas būs.
Savā ziņā tas tomēr būtu muļķīgi. Izdomāt to, kas būs, un ne reizi nekļūdīties. Ne reizi neļauties nejauši sakritušo lietu secībai.
Aklās vistiņas taču ir tik jautri. Likt soli aiz soļa pa izvēļu tīklu, atkal un atkal kaut ko izvēlēties. Un minēt – priekšā bezdibenis vai laipa.
Kad es domāju, es neeksistēju. Manis nav. Ir tikai mirklis, kad manās smadzenēs kaut kas savienojas un kaut kas atlec vaļā – atkal kaut kādi jauni vārti.
Es pati nespētu iziet caur tiem. Cauri vārtiem tiek tikai manas domas. Kaut kas, kas es esmu un kas es neesmu. Es savā lielākajā būtībā, kur patiesībā manis pašas nemaz nav, jo domas ir sterilas. Kā jau teicu – bez dzimuma un bez realitātes.

Es pat nezinu, kāpēc es esmu piedzimis. Kāda velna pēc es šeit esmu.
Man šķiet, patiesībā es nemaz neeksistēju. Ir tikai doma par mani, ko es pati izdomāju, domādama par to, ka es domāju. Un es esmu tikai to īso mirkli, kamēr domāju par sevi. Tikko es novēršos, manis pašas vairs nav. Paliek tikai tas, ko es redzu un sajūtu – realitāte. Tas, ko tajā mirklī domāju esam reālu.
Kad es domāju par aukstumu, es esmu sals. Kad es domāju par ūdens viļņošanos un vēju, es esmu ezers. Kad es domāju par siltumu, kas iesūcas dziļi zemē un sasilda saknes, sliekas un katru sīkāko smilšu graudu un mēslu piciņu, es esmu saule. Kad iedomājos par vēsumu, kas nāk no zemes un mitruma, es esmu ūdens.
Nu, un tā bezgalīgi. Ko es iedomājos, tas notiek. Es iedomājos to, kas jau ir noticis.
Tāda ir tā sasodītā mūžība. Vienas vienīgas iedomas.

Cik tad ilgi vairs! Tūlīt jau pavasaris, – mamma iemeta manas netīrās drēbes veļasmašīnā.
Par laimi netīro kombinezonu mamma atrada pēc tam, kad Maja jau bija atvadījusies un izgājusi pa durvīm. Tas gan nebija prātīgi darīts. Ja jau drēbes bija netīras, auklei pašai bija jāizdomā, kas jādara. Jāiztīra pašai vai jāpasaka vecākiem.
Mamma saniknojās, paķēra drēbes un metās pie loga. Bet Maja jau bija pagalma viņā galā, viņa gāja lieliem soļiem, soma sitās pret kājām, un sarkanā šalle šūpojās iešanas ritmā. Rīt Maja atnāks atkal. Mamma viņai nolasīs morāli. Tad mēs paliksim divatā. Spēlēsimies, tad iesim ārā. Tad man būs jāpaēd pusdienas un jāiet gulēt.
Mamma paskatījās pa logu, kaut ko noteica pie sevis un, drēbes nolikusi uz krēsla, atvēra skapīti un izņēma kartupeļus. Pusdienās būs kartupeļi ar biezpienu un desu.
Uz kalnu gan mēs ar Maju laikam vairs neiesim. Ja nu vienīgi atkal paliks aukstāks un sāks snigt.
Majai būs mācība, viņa baidīsies sasmērēt manas drēbes.

Vārījās kartupeļi. Mamma atkal nebija noņēmusi vāku. Atkal uz plīts suloja kartupeļu ūdens, pilēja pāri malām, suta sitās pret vāku un burbuļiem, tecēja gar spožajiem sāniem. Palika baltas, miltainas sliedes. Vakarā viņa atkal mazgās traukus. Pannā būs eļļa ar sasalušām baltām tauku ripām. Viņa ielies pannā trauku mazgājumo līdzekli, un tauki izkusīs un saies tādā kā želejā, ko var viegli nomazgāt. Kas notiek, ja to līdzekli izdzer? Kas notiek tālāk, kad tas līdzeklis pa trubām aizpeld uz jūru?
Stāvēju vannas istabas durvīs, un mani kaitināja, cik viņa ir mierīga. It kā tas ar tām drēbēm būtu bijis jau sagaidāms vai arī nemaz neattiektos uz viņu. It kā viņa bārtos pienākuma pēc, jo mātēm taču jārāj bērni un jālamā aukles. It kā viņai būtu vienalga un tas tikai piederētos pie lietas.
Viņa nekad nedusmojas. Tas nav kaut kā pa īstam. Viņa arī nekad nav laba. Viņa tikai izliekas esam laba, es taču to labi saprotu. Mana mamma izliekas pārāk daudz.
Tūlīt pavasaris. Biezās drēbes vairs nevajadzētu. Tagad mazgā nu! Pa gaisu! Pa gaisu tas skuķis! – viņa purināja no drēbēm kaut kādus putekļus un skatījās pret gaismu, vai ceļgalos netaisās caurumi. – Pa gaisu!
Mamma bija dusmīga uz Maju. Ne jau par dubļiem. Viņa bija nikna, ka Maja nav tāda kā visi pieaugušie. Viņai nevar uzticēties, viņa gāž podus. Maja nav paredzama.
Man viņa neko daudz neteica, tikai nebija mīļa. Es taču biju tikai bērns. Ko es varēju jēgt no netīrām drēbēm.
Varbūt viņa bija nikna arī uz mani, bet to pat nevarēja nojaust. Viņa nebija nikna pa īstam. Viņa tikai nesmaidīja. Un runāja, ka Majai nevar uzticēt bērnu.
Kad viņa tā runā, man nemaz negribas iet klāt. Tad viņa nav mana mamma. Viņa nav laba.

– Visu ziemu izstaigāja kā normāls bērns. Tagad pavasarī kā sivēns, – mamma vakarā teica tētim.
Tētis kaut ko norūca. Man patīk, kā smaržo tētis. Es varētu viņā iemīlēties.
– Tā aukle… Nevar uzticēt neko, – mamma centās turpināt sarunu. – Pa gaisu. Tas skuķis pats pa gaisu, ko tāds vēl novaktēs bērnu, – mamma žēlojās tētim.
Viņš sēdēja mīkstajā krēslā un skatījās televizoru. It kā klausījās, it kā neklausījās.
– Pa gaisu. Pati vācama, – mamma noteica pie sevis, šķirstīdama kaut kādu katalogu.
Tētis neteica ne vārda. TV rādīja kaut kādu šovu. Viņi izbalsoja kaut kādus neveiksminiekus. Tos, kas nepatika šova vadītājiem. Es taču zinu, kā to taisa. Visi reitingi ir pupu mizas. Tur nav nejaušību. Tur nav ne kareivīgo, ne kautrīgo. Tās ir lomas.
Tētis pārdzīvoja par to rudo. Viņš bija cerējis, ka tā sieviete dabūs balvu.
Patiesībā tētis pats bija tā rudā sieviete, kad skatījās TV. Viņš bija tur iekšā. Viņš to visu redzēja un juta, būdams tur iekšā un klāt.

Piedzimstot esmu ieguvusi vientulību, jo vairs nekad es nebūšu kopā ar kādu tik cieši kā dzemdē. Māte mani izgrūda, kad es biju kļuvusi gatava būt pati par sevi.
Ceļš no dzimšanas līdz nāvei ir ceļš pretī visdziļākajai vientulībai. No mātes siltuma pretī sastingušu miesu vēsumam.
Bet es negribu ļauties. Un tas nenotiek. Tas, kas nav tagad, nav nekad. Nāves nav, jo tās nav.

Nāve tikai būs. Ja par to domā pārāk daudz, dzīve kļūst bezgalīga.
Mēs taču nekad nesaņemam to, ko gaidām. Kaut kas notiek tikai tad, kad mēs zaudējam modrību un novēršam skatienu. Kaut vai tikai samirkšķinot acis.
Gaidot nesagaidāmo, es esmu iemācījusies garlaikoties. Laiks nekad nevelkas tik ļoti kā gaidot.
Varbūt tas ir veids, kā paildzināt dzīvi – gaidīt tās beigas. Skaitīt katru nodzīvoto sekundi un apjukt no simt tūkstošiem tūkstošu, kas paveras pretī vēl dzīvojamas.
Varbūt tāpēc vecie cilvēki runā par nāvi. Viņi zina, kā to atbīdīt pēc iespējas tālākā nākotnē. Nosaukta vārdā, nāve atkāpjas. Tas ir pretēji loģikai, bet tā ir. Varbūt jaunie to neapjēdz, kad apsauc vecos – beidziet runāt par nāvi, apklustiet. Vecie taču zina, ko dara. Viņi zina par tām atvadām, kas tuvojas, bet ko neapjēdz jaunie.
Ka tas ir neizbēgami un to nevar mainīt. Ka to var tikai atlikt – vēl un vēl mirkli pēc.

Gaidot nesagaidāmo, dzīve velkas.
Es taču nemaz nezinu, ko šeit meklēju un kāpēc esmu šeit ieradusies. Noteikti bija jābūt kādam iemeslam, tikai es to vēl neesmu sapratusi. Noteikti bija jābūt kaut kam.
Ja izrādītos, ka nekāda mērķa nav, tas taču būtu diezgan bezjēdzīgi. Dzīvot visu šo dzīvi tikai tāpat. Bez kāda īpaša nolūka. Dienu no dienas. No pamošanās līdz gulētiešanai.
Nāves gaidās un bezgalīgā nāves atlikšanā – no dienas uz dienu, no stundas uz stundu. Uz nākošo mirkli, nākošo. Un vēl nākošo.
Es nedzīvoju. Mans mērķis nav nāve. Man tas nav īstais mērķis. Bet es zinu, ka tas vienalga beigsies tā.
Tam tā būtu jābeidzas – kā izslēdzot gaismu tumšā istabā un aizverot durvis.
Pat atgriežoties taču viss būtu citādi – cita es citā istabā, kaut arī telpa būtu tā pati.

Nav iespējams palikt nemainīgai.
Jau gaismas izslēgšanas mirklī es mainos, manī ienāk jauna pieredze un laiks. Laiks ir tur pa vidu, un es esmu jau cita. Ne tā, kas aizvēra durvis, bet tā, kas durvis atver.
Tas tā gadās. Tā tas notiek.
Ikreiz samulstu, kad vēroju apkārtējo ļaužu rosību – kā viņi iegrimst ikdienā, ik rītus ceļas, lai darbā pavadītu dienu, un vakarā iet gulēt, lai no rīta varētu piecelties. Kā viņi it kā ir tie paši, bet pamazām noveco. Vakarā viņi aiziet gulēt jaunāki nekā pieceļas no rīta, bet to sīko pāreju nemaz nav pamanījuši.
Pa nakti viņus ir skāris laiks, bet viņi to nemaz nav manījuši. No rīta viņi atver durvis, domājot, ka ieiet tajā pašā istabā.

Man nav ne mazākās vēlēšanās iziet no istabas, jo citur jau nebūs labāk. Es taču vienalga palikšu viena, jo vientulību es esmu jau iemācījusies. Tas ir uz visiem laikiem. Sevi es neaizmirsīšu nekad.
Skumjas nav iespējams aizmirst. Tas ir vienīgais, kas atgādina, ka es patiešām esmu es. Ka patiesībā manis nemaz nav. Ka es gan esmu šeit, bet neesmu es. Ka es būdama neesmu.

Nekas nemainījās.
Mamma jau bija nomierinājusies. Tētis viņai tā arī neatbildēja.

Tikai Majas pēc tam vairs nekad nebija. No rīta viņa neatnāca.
Viņi jau sen taisījās atlaist Maju. Viņai no kabatas izkrita cigaretes, un tētis tās pacēla. Maja toreiz teica, ka pīpējot tikai ārpus darba laika. Tētis ilgi ar viņu runāja, Maja bija raudājusi. Tas viņai bija pirmais brīdinājums.
Maja bija neveiksminiece. No tādiem ātri tiek vaļā.
Viņa mūžīgi kaut ko sajauca. Viņa mūžīgi aizmirsa telefonu. Aizmirsa vai nedzirdēja.
Mēs bijām uz kalna, kad tētis bija zvanījis. Viņš bija zvanījis sešas reizes. Atnākusi mājās, Maja to ieraudzīja un nobālēja. Viņa stāvēja priekšnamā un nezināja, ko darīt
– Kas tagad būs, kas tagad būs, – viņa klusām čukstēja pie sevis. Viņa bija lauzusi noteikumus. Viņa nedrīkstēja būt ārpus zonas, kad bija kopā ar mani.
Viņa nolika telefonu uz galda un aizgāja uz tualeti. Es izslēdzu skaņu un iebāzu aparātu savā gultā zem drēbēm. Maja meklēja visu pēcpusdienu un raudāja. Aukles nedrīkst būt paviršas un aizmāršīgas. Aukles atbild par svešiem bērniem.
Vakarā, klādama manu gultu, mamma atrada telefonu un pasauca tēti. Viņi nosprieda, ka Alfs jau no rīta paņēmis aukles telefonu un iejaucis savās mantās, ka tas palicis bērna gultā. Ka tā meiča neredz, ko bērns dara. Varbūt nav nemaz tik dumja un pavirša, bet reizēm netiek galā.
Viņi taisījās atvainoties. Tas kaut kā palika. Viņi Majai neko neteica, tikai nedēļas beigās iedeva lieku naudu. Mierinājumam.
Bet Maja tāpat nebūtu noturējusies ilgi. Viņa nederēja par aukli.

Man vienalga liekas, ka tas nenotika tā netīrā kombinezona dēļ. Vai to cigarešu. Vai neatbildēto zvanu dēļ. Viņi vienkārši visu salika kopā – to pašu, ko es. Ka Maja vienkārši neder par aukli.
Maja palika otrpus durvīm, viņa pagaisa. Viņa man vairs nesekoja. Vienu rītu viņas vienkārši vairs nebija. Nekur. Vairs nevienu pašu mirkli. Pat vecāku sarunās ne. It kā viņas nekad nebūtu bijis.
Sākās jauna diena, es sāku visu no sākuma, es atvēru istabas durvis, bet Majas tur vairs nebija. Maja bija palikusi tikai manās atmiņās. Maja bija pagātnē.
Es nezinu, kas viņa ir. Vai viņa patiešām ir bijusi. Es taču viņu tikai atceros. Man nav palicis nekā no viņas.
Tikpat labi es Maju varētu būt tikai izdomājis.

Dažreiz es šaubos, vai esmu. Dažreiz es pieskaros sev un mēģinu saprast, ka tas, kam es pieskaros, esmu es pati. Ka pieskarties sev ir citādi kā pieskarties akmenim. Ka, pieduroties sev, es vienlaicīgi sajūtu gan virsmu, kam pieskaros, gan savu roku pieskaramies. Tas patiešām ir pilnīgi citādi.
Tomēr pa laikam es vienalga šaubos, vai patiešām esmu. Vai tā nav kāda ilūzija un manas iedomas par savu eksistenci. Ka patiesībā es esmu kāds cits, kas ir iedomājies, ka ir Emīlija.
Ir taču tik daudz iespēju, kā tas viss varētu būt sagadījies. Kāds iedomājās, ka domā, un izdomāja to, kas domā. Savukārt tas kaut kas, kas domā, ka domā, izdomāja to, kas notiks tad, kad tas kaut kas, kas izdomāja viņu, izdomās to, kas notiks. Vai arī kaut kas ir domājis, ka izdomās kaut ko. Un arī izdomāja visu ko – visus, kas domā, ka domā, un kas nedomā, ka nedomā.

Tovakar mamma bija izvārījusi dārzeņu zupu. Uz balkona žuva drēbes – palagi, mammas darba blūzes, tēta jaka, manas bikses un zeķes. Vesels zeķu bataljons karājās uz virvēm. Kā mazi, sakaltuši kāju mironīši.
Mēs ēdām istabā pie galda. Viņi neko neteica, bet es jau zināju, ka Majas vairs nebūs. Tētis pirms vakariņām iegāja savā istabā un salika aploksnē Majas iekrāto drošības naudu.
Tas ir tāds kā atlaišanas pabalsts. Auklēm katru mēnesi ietur kaut kādu summu no algas, lai beigās nebūtu sāpīgi. It kā sāpes būtu naudas trūkums. Vai arī ar naudu varētu salāpīt saduzušu dzīvi.
Viņa nebija normāla. Vai varbūt Maja bija pārāk normāla, lai būtu aukle.
Viņi pat neiedomājās, ka mums vajadzētu atvadīties. Tētis gan jau viņai piezvanīja. Viņi satikās kaut kur pilsētā, viņš atdeva atlaišanas pabalstu. Maja paņēma, ielika savā somā. Varbūt taisnojās, varbūt nē.
Viņa nemaz nav stulba. Gan jau saprata, ka mainīt vairs neko nevar. Maja nudien nebija stulba. Lai nu kas, bet viņa gan ne.

Man negaršoja, atkal ar tiem puraviem. Mamma saka, ka veselīgi. Viņa dusmojās, katram ķēmam jau nevar izdarīt pa labam. Viņa pateica par to ķēmu un aprāvās. Viņa sāka pati sevi cenzēt.
Tas atšķīrās – par puraviem viņa ir dusmīga pa īstam, bet tad apvaldīja dusmas. Ne tā kā ar tām netīrajām drēbēm. Tad viņai bija vienalga, viņa lamāja Maju. To atšķirību taču var viegli sajust. Balsī.
Netīras drēbes ir kaut kā citādi. Drēbes ir drēbes, Maja ir Maja, bet puravus taisa viņa pati. Varbūt puravi attiecas uz viņu pašu, tā ir viņas daļa. Viņa pati ir vārījusi to zupu. Varbūt tā ir viņas mammas recepte, ko mamma kaut kad iemācījās. Tāpēc puravi ir daļa no manas mammas.
Tas ir kaut kas, kas attiecas tieši uz viņu. Kaut kas personisks. Neaizskaramā zona, par ko es neko nezinu. Tāpēc mamma aizsvilās pa īstam un, pati nobijusies no tā, aprāvās.
Viņa tos puravus ēstu katru dienu un visos ēdienos, ja kāds ļautu. Tikai kāpēc viņa uzbāžas citiem. Tētis gan ne, viņš lasa ārā un liek uz šķīvja malas. Viņam riebjas.
Mamma zina, ka mēs neēdīsim, bet vienalga vāra un tad dusmojas. Ja jau tēvs tā ākstās, vai kāds brīnums, ka bērns nekā neēd.
Bet viņa aprāvās, kad nosauca mani par ķēmu. It kā es būtu mazāk vērts nekā puravi. Viņa bija nikna, ka es neēdu viņas puravus. Ka man nepatīk tas pats, kas viņai. Ka es esmu cits.
Man negaršo puravi. Puravi izskatās pretīgi. Mamma vāra puravus.
Man garšo saldējums, kartupeļi ar mērci un vista.

Tas bērns esmu es.
Man drīz būs četri gadi. Es ēdu visu.
Man tikai negaršo puravi, kabači un trekna gaļa. Vēl es neciešu zefīrus un tās pretīgās kotletes, ko taisa no zivīm. Man garšo arī šokolāde, kečups un sardeles.

Man ir žēl Majas.
Vēl vairāk man ir žēl, ka tas ir cauri. Bija un vairs nav.
Ar Maju bija kaut kā viegli, viņa mani ņēma visur līdzi. Mēs gājām uz tirgu, uz zivju paviljonu skatīties karpas. Viņa paņēma mani klēpī, lai es redzu, kas ir uz galdiem. Visus tos peldošos ērmus, kas ir izvilkti sausumā, varbūt kustas vai jau ir miruši. Sami ar lielām ūsām un zuši kā čūskas ar caurumiņiem sānos. Kā viņi lokās un tinas murskulī.
Reizēm viņa mani paņēma līdzi uz savu skolu. Kad gāja skaidroties ar pasniedzējiem vai pakaļ kaut kādiem papīriem. Reizēm viņa nesa nodot iekavētos darbus. Taisnojās, ka nekādi nav varējusi. Nu nekādi! Un visi viņai ticēja. Jo sevišķi tāpēc, ka tur biju es. Viņas pasniedzējas izkusa laimē un deva man šokolādi. Viņām visām bija bijuši mazi bērni, viņas mācēja apieties ar bērniem.
Tur beidzot es biju bērns. Es drīkstēju kāpt ar ceļiem uz krēsla un šķirstīt grāmatas, ar pirkstu pieskarties monitoram un sajaukt papīrus. Viņas tikai smaidīja.
Tas bija tā patīkami. Mēs visur gājām kopā, un cilvēki uzvedās pavisam citādi. Viņi smējās, jokoja, rādīja man visu ko. Kaut kāda veca pasniedzēja skaitīja smieklīgu dzejoli. Viņai to iemācījusi aukle – kaut kad bērnībā. Kad viņa skaitīja, pati kļuva bērns. Mēs visi smējāmies. Viņa man uzdāvināja koka bumbu. Kad tā ripoja pa grīdu, baigi grabēja. Kaut kas traks.
Ar mammu tā nekad nav. Viņa ir pārāk nopietna, tāpēc arī cilvēki kļūst nopietni. Viņi vaicā, cik man gadu un kā mani sauc. Nekad neatbildu. Tad mamma metas klāt – pasaki tantei, pasaki tantei. Ienīstu tādas reizes.
Mamma ir laba, bet labāk ir ar Maju. Ar viņu es nesajūtos tik vientuļš. Ar viņu vienmēr ir jautri. Ar viņu vienmēr kaut kas notiek. Te labs, te slikts. Bet viņa tikai smejas.
Majas vairs nav. Varbūt nav arī manas bērnības.

Par to, ka es esmu, man atkal un atkal atgādina mana vientulība. Nedzimis cilvēks nekad nevarētu būt tik vientuļš, jo būt vientuļam var iemācīties tikai dzīvojot – kaut ko iegūstot un neizbēgami zaudējot.
Viss, kas man pieder, reiz zudīs. Viss.
Jo vairāk es iegūšu, jo vairāk būs jāzaudē.
Jo vairāk cilvēku es satikšu, jo vairāk būs to, kā es nesatikšu nekad.
Jo vairāk vietās es paspēšu būt, jo vairāk būs vietu, kurās es nebūšu vairs nekad.

Viss, kas man pieder, ir gaistošs. Man tā īsti nepieder nekas.
Visu, kas man pieder, es zaudēšu neizbēgami un uz visiem laikiem. Nepaliks nekā.
Taču tikai pazaudējusi es atkal varēšu iegūt, jo būšu atbrīvojusi rokas jaunam satvērienam. Bet beigās es vienalga pazaudēšu visu.

Tāda ir tā dzīve. Nemitīga šķiršanās un atvadīšanās no pagātnes. Katrs nākošais mirklis ir tikai atvadas no iepriekšējā mirkļa, cenšoties nedomāt par to.
Ja visu laiku domātu par aizejošo mirkli, neatliktu laika dzīvot. Tad varētu tikai atcerēties, ieciklējoties vienā mirklī, kas nebeidzas nekad. Tad dzīve tiešām būtu tikai mirklis – tas viens vienīgais, no kura nav iespējams atvadīties, lai sāktu no jauna.
Lai spaini piesmeltu, tas jāizlej.
Lai ieelpotu, ir jāizelpo.
Un tā bezgalīgi.

No sākuma nāca aģentūras aukles. Tā ar daudzajiem zodiem, kas ejot trīcēja, tā ar rūgtajām smaržām, tā blondā, tā psihopāte un tā miegainā ar aukstajām rokām.
Tas bija tad, kad vēl nebija ne Majas, ne Edas.

Viņas visas bija vienādas, beigušas kaut kādus maznodarbināto kursus. Ēdiena gatavošana, pirmā palīdzība nelaimes gadījumos, attīstošās rotaļas un spēles. Daļa bija tik nelaimīgas.
Atceros vienu. Viņai bija pelēki taisni mati, kas bija kaut kā tizli nogriezti. Krita uz pieres neveiklām šķipsnām, viņa vienmēr tos centās atglauzt ar roku. Viņai bija kaulainas rokas, pavisam sausa pirkstu āda. Viņai viss ķērās un gāzās. Un viņa vaidēja, kad bija jānes augšā manus ratus.
Vienreiz viņa nokrita un kratījās. Kaimiņiene ieraudzīja un izsauca ātros. Es sēdēju viņas dzīvoklī pie virtuves galda un palīdzēju griezt cidonijas. Es ne reizi neiegriezu pirkstā. Viņa bija izsaukusi ātros, salikusi visas aukles mantas somā un iedevusi līdzi. Viņa aizslēdza mūsu dzīvokļa durvis un teica:
– Ko tad mēs te. Iesim pie manis.

Mamma atskrēja pēc dažām stundām pārbijusies. Kas noticis ar bērnu.
Kaimiņiene neko neteica ne par cidonijām, ne bērnu. Viņa vispār nerunāja. Tikai grieza cietos auglīšus, sprikstēja sēklas uz visām pusēm, viņa izvārīja man kakao un iedeva ābolmaizi. Tādu ābolmaizi nebiju ēdusi gadiem.
Viņa atvēra mammai durvis. Viņas ienāca virtuvē, mamma paņēma mani klēpī, un mēs aizgājām.

Toreiz man likās, ka mamma vienmēr paliks ar mani, ka viņa vairs nemeklēs nekādas svešas sievietes, kas nāk uz mūsu māju un paliek tur vienas pašas. Man bija bail, ka kāda no viņām nomirs un es nezināšu, ko darīt. Viņi aģentūrā laikam vāca kopā visas sievietes, kam dzīvē kaut kas nebija sanācis tā, kā vajag.
Varbūt par auklēm strādā tikai neveiksminieces. Kam pašām nav bērnu, bet nav arī normāla darba. Tā vietā viņas nosit laiku, pieskatot svešus bērnus.
Beigās tētim apnika aģentūras aukles, viņš aizveda mani uz dārziņu. Tas bija netālu no tēta un mammas darba.

Bērnudārzā es pamanīju, ka lietas notiek pēc kaut kāda plāna. Ka kaut ko var paredzēt uz priekšu. Bērnudārzā es pamanīju, ka ir divas nākotnes – tā, ko var paredzēt, un tā, kas notiek tāpat.
Zivju kotletes tur deva reizi nedēļā, piektdienās. To vienmēr varēja zināt iepriekš – ka piektdien būs zivis. Un reizēm tās pretīgās zivju kotletes. Viņi baidījās, ka citādi mēs aizrīsimies ar asakām, tāpēc zivis samala un tikai tad cepa. Pretīgi.
Tāpat bija skaidrs, ka pirmdienās vienmēr būs vista. Tā gan man patika. Sevišķi, ja trāpījās ar visu ādu. Pirmdienās vista. Piektdienās zivis. Reizēm zivju kotletes.
Varēja paredzēt, ka piektdienās būs zivis, jo zivis bija katru reizi. Zivju kotletes nevarēja paredzēt, jo tur nebija sistēmas. Reizēm bija, reizēm nebija. Tas laikam nebija atkarīgs no viņiem vai arī tur bija kāds cits iemesls. Varbūt reizēm uz virtuvi atveda tādas zivis, kas bija cepamas tikai kotletēs. Vai arī pavārēm bija tāds noskaņojums.

Mani vairs nelaiž dārziņā. Man dārziņā nepatika. Tur bija daudz bērnu un audzinātājas. Viņas lika iet gulēt un zīmēt. Dārziņā deva ēst zivi. Man negaršo zivs. Ja neapēda visu visu, tad pašam bija jānes šķīvis. Tantes aiz letes bija dusmīgas. Labi, ka es vairs neeju dārziņā.
Bērnudārzā mani vairs nelaiž. Es neesmu normāls. Es visu laiku sēdēju malā, jo citi bērni ir stulbi. Es nekad nesapratu, kas man būtu jādara, tāpēc nedarīju neko. Viņu puzles es varētu salikt piecās minūtēs, bet speciāli sēdēju pie galdiņa un nogaidīju. Audzinātāja pateica, ka man ir attīstības traucējumi. Es nespējot veidot kādu tur vizuālo tēlu. Izrādās, tās puzles man jau bija jāspēj salikt. Kā to visu var zināt. Citi bērni nemaz nelika nekādas puzles, bet ar viņiem viss bija kārtībā. Viņi ārdījās, raudāja, gulēja un ēda. Viņi bija normāli. Bet man bija bail kādam iesist par stipru.
Viņi ilgi runāja un tad izdomāja, ka man jādzīvo mājās. Viņi pat atrada jaunu aukli. Ne no vecās aģentūras, bet interneta. Viņi ielika sludinājumu arī avīzēs un gaidīja zvanus. Nāca visādas. Man viņas neviens nerādīja, bet ik pēc laika zvanīja pie durvīm, priekšnamā skanēja balsis, tēta kabinetā pieaugušie sarunājās par pareizu uzturu un izsitumiem. Principā man nav nekādu izsitumu, tikai alerģija no kaķa. Viņi droši vien zondēja tās aukles. Ko viņas jēdz no bērnu kopšanas.
Patiesībā tas bija rēcīgi. Man nebija jādara nekas. Aukļu dēļ viņi pat aizmirsa kontrolēt, ko es daru vai nedaru. Sēdēju istabā un klausījos, kas notiek aiz sienas.
Visrēcīgāk bija skatīties, kā tās sievietes uz ielas gatavojas intervijai: krāsojas vai tieši otrādi noņem lūpukrāsu, sakārto matus. Bija viena tāda tieva un gara. Tā pat sacēla zeķubikses. Viņa noteikti domāja, ka neviens neredz. Gan jau neredzēja arī. Kam tad būtu kāda interese blenzt pa logu.

Bērnudārzā man nekas nesanāca. Es neko nevarēju.
Viņi veda mani pie ārsta, runāja ar visādiem svešiem ļaudīm. Mēs gājām uz mammas darbu. Toreiz viņi nolēma mani tomēr atstāt mani mājās. Tad es pirmo reizi biju institūtā.
Man esot kaut kāds deficīts un kaut kā esot par daudz. Tas veicinājis pārmērīga kā tur rašanos, kas savukārt sekmējis kādas tur uzvedības veidošanos. Viņi runāja angliski, un tik daudz es vēl nesaprotu.
Jocīgi. Man līdz šim likās, ka es zinu visu.

Mamma salika kartupeļus katlā. Viņa noskaloja nazi. Viņa uzlika katlam vāku. Tagad var vārīties. Viņa cep gaļu un griež salātus. Tētis atnāks no darba.
Tētim ir daudz jāstrādā, viņš pelna maizīti. Tētis ir labs. Mamma arī pelna maizīti, viņa strādā  mazāk. Viņa no darba atnāk agri. Tētis nāk vēlāk.
Mamma ar tēti ies uz balli. Vakarā atkal nāks auklīte. Vakaros auklēm maksā vairāk. Manas aukles ir jaukas. Man patīk Maja. Viņa ir jauka. Maja vairs nenāk. Tagad nāk Eda.

Mamma piezvanīja tētim. Viņiem ir starptautiska konference, vakarā ies uz kaut kādu izstādes atklāšanas vakaru. Mamma noslaucīja rokas un iegāja istabā.
Izskatās, ka tas būs kaut kas smalks, viņa izvilka no skapja zilo kleitu un nolika uz gultas. Tad jau viņi būs prom visu vakaru. Edai būs jānāk pieskatīt.
Parasti aukles neko nesaka. Vakaros viņām maksā vairāk, jo tās skaitās kaut kādas virsstundas. Tad gan ir izčakarēta visa diena, bet lieka nauda jau netraucē. Vismaz Maja nāca ar prieku. Viņai jau nekad nebija naudas.
Es gan nezinu, ko par to domā Eda. Kā viņai patiks sēdēt ar mani līdz pašam vakaram. Viņai taču būs mani jānoliek gulēt. Cirks. Gribu redzēt, kā viņa to darīs. Pateiks, ka tagad jāguļ, un spaidīs mobilā pogas? Vai mēģinās dziedāt? Nez, viņa vispār māk dziedāt?
Man šķiet, ka viņai ir džeks. Eda to nevienam nav teikusi, bet es redzu. Viņa sazvanās ar kādu, runā jocīgā balsī un sarkst. Un vēl viņai tad svīst rokas.
Man šķiet, ka es būšu laimīgs ticis vaļā no Edas. Viņā ir kaut kas tāds, kas man riebjas. Es viņu vēl pārāk labi nepazīstu, bet man riebjas.

Muna mama mani nadzemdēja.
Kaut kas ieskanējās. Kaut kāda balss ierunājās.
Es sastingu, bet bija klusums. Klaudzēja mammas nazis. Viņa uz dēlīša grieza lokus un dilles. Smaržoja briesmīgi labi. Un vēl gurķi! Bļodiņā jau bija sagriezti svaigie gurķi un smaržoja pa visu virtuvi.
Mamma piegāja pie plīts, nogrieza uguni mazāku, noslaucīja rokas un ar visu dvieli nocēla katla vāku. Burbulēdamies tur vārījās kartupeļi. Slapji smaržoja pēc kartupeļūdens.
Viņa izvilka no ledusskapja biezpienu un krējumu.

Es atcerējos.
Pie tā ārsta viņi runāja, ka es nekad neliekot roku pie uguns. Un baidoties no karstas tējkannas. Ka viņi speciāli esot skatījušies. Pirms ņemt tējkannu no elektriskās plīts, es esot paņēmis rokās dvieli. Kā liels cilvēks.
Viņi no istabas redzējuši, ka es eju pie plīts. Viņi vēl baidījušies, ka es applaucēšos. Mamma skrējusi pēc bērna, bet tad es to dvieli.

Agrāk viņi neko tādu neteica. Tas sākās, kad es nevarēju iet bērnudārzā un viņi aizveda mani uz mammas darbu. Tur bija daudz svešu cilvēku. Viņi visi kaut kur gāja, kaut ko meklēja. Mamma mani atstāja uz dīvāna koridorā, bet pati aizgāja kaut kur tālāk. Tas bija sarkans dīvāns ar tievām kājiņām. Piecēlos, lai paskatītos pa logu, bet tur nekā nebija. Pagalms, atkritumu kastes. Nekā interesanta. Es sēdēju uz dīvāna un skatījos, kā viņi visi iet man garām. Tas bija daudz interesantāk. Vērot visus tos vīriešus un sievietes, kas bija tik svarīgi. Viņi visi steidzās kaut kur. Daži apstājās pie manis, pavaicāja, ko es te daru. Atbildēju, ka gaidu mammu. Viņi aizgāja. Viņiem taču bija pie kājas. Jo es jau neraudāju.
Es biju mammas darbā un kaut ko izdarīju ne tā. Es atkal kaut ko sajaucu. Man vajadzēja činkstēt kā mazam bērnam un skraidīt apkārt, bet es biju sēdējis gandrīz nekustīgi vairāk nekā pusstundu.
Bet ko es varēju darīt. Man bija bail kaut kur iet. Patiesībā man nekur negribējās iet. Un viņi man iedeva kaut kādu bilžu grāmatu, kur labais cieš un beigās uzvar ļauno. Man pat nebija jāvēro ļaudis, es varēju vērot bildes un lasīt pasaku.

No tā laika viņi visu laiku skatās uz mani. Man ir bail. Viņi visu laiku skatās uz mani.
Es noteikti atkal kaut ko sajaukšu.
Mamma un tētis skatās uz mani un meklē manas kļūdas. Kaut kam taču ir jābūt, jo es neesmu normāls. Es nevaru iet dārziņā, auklēm es riebjos. Vienīgi Majai bija vienalga, viņai es biju normāls puika. Mēs spēlējāmies. Bet Maju viņi paši padzina, jo viņa nebija normāla. Es nezinu, ko viņi grib. Lai visi būtu tādi kā viņi paši?

Tēte mudri atīs nu dorba, mēs paēdīsim vakariņas, un tad man būs jāiet uz savu istabu spēlēties, kamēr atnāks aukle. Jī aizīs iz izstuodi i tod iz koncertu, mamma jau izvilka no skapja zilo kleitu ar spīdumiem. Izstāde būs kaut kur centrā modernās mākslas galerijā. Pēc tam viņi ies uz koncertu turpat naktsklubā, kaut kāda ļoti slavena ārzemju dziedātāju grupa, ko es nepazīstu. Tādu nosaukumu es neesmu dzirdējis. Varbūt, ja skanētu tās grupas mūzika, es atcerētos. Man tikai vienmēr sajūk tie nosaukumi. Nūsaukumu tik daudz.
Atkal ieskanējās. Es satrūkos, bet nekā nebija.

Tētis drīz atnāks no darba, mēs paēdīsim vakariņas, un tad man būs jāiet uz savu istabu gaidīt Edu. Tētis paņems mani uz pleciem, mēs iesim uz lielo istabu, tad uz virtuvi, uz istabu un atkal atpakaļ. Kamēr viņam apniks vai arī mamma pasauks ēst.
Vai varbūt viņš uzreiz nomazgās rokas un sēdīsies pie galda. Ja ēdiens jau būs gatavs.
Citreiz tā gadās – vakariņas jau gatavas, bet tētis atnāk mājās tikai pēc tam. Reizēm nākotne ir viegli paredzama. Reizēm ir paredzamas arī atkāpes no paredzamās nākotnes.
Tēta vēl nav, bet kartupeļi vārās jau labu laiku. Drīz būs gatavi. Mamma nokāsīs, uzliks uz riņķa un nocels vāku. Uz vāka būs ūdenī izšķīdušas kartupeļu drupatas. Suta virpuļiem vien skries uz augšu, un tvaiku nosūcējs to ieraus iekšā kā nebijušu. Kamēr kartupeļi apsusēs un tik traki netvaikos. A tod par reizi jī juoād. Cikom korsti.
Pieški saprotu, cik cīši gribīs ēst.

Skan. Tas tiešām tā skan. Kaut kas cits.
Piec vakareņu atīs Eda i skaiteis maņ prīškā tū gruomotu par laupeituojim. Viņa apsolīja pēc pusdienām. Jei saceja, ka tai byus. Jei runuoja par vokoru. Viņa runāja nākotnes formā.
Murgs.

Eda runāja par vakaru. Viņa apsolīja atnākt. Eda piesauca nākotnes formas. Eda vispār daudz runā par nākotni – ēdīsim, iesim, staigāsim. Viņa pavēl un liek darīt.
Majai viss bija tagadnē – ejam, skrienam, ēdam. Reizēm viņa man jautāja par pagātni – kā bija, kā patika, kā garšoja, ko redzēji, kas notika.
Majai vajadzēja manas domas. Viņai bija svarīgi salīdzināt mūsu pieredzes.
Eda gan runā tikai par nākotni. Viņa informē. Eda domā citādi. Viņa diktē to, kam būs būt. Edai nav laika dzīvot, viņa iet tikai uz priekšu. Eda ir vienvirziena satiksmes iela. Eda ir vilciens, kas iet tikai pa sliedēm.

Dīnā gruomotai nabeja laika. Beja juopaguļ dīnysvyds, kab paspātu iz leļu teatri. Beja juoād putra. Beja juoapvalk syltuos drēbis. Man riebjas leļļu teātris un tās lelles.
Maņ rībās leļu teatris i tuos lelis, a kū padareisi. Ka pīaugušī ir izdūmuojuši vest iz tū teatri, tod juoīt. Es asu bārns. Es navaru gribēt nikuo sova.
Ludzeņuos nav nikuo jiedzeiga. Stulbi paņteni, muzyka skaņ kai nu bucys. Byutu vysmoz lobu skaņu īkuortu pastatiejuši. Bārnim jau var vysaidu.
Bērniem var visādus sūdus, – teica Maja, kad veikalos skatījāmies rotaļlietas. Tur bija plastmasas grabažas. Vai kaut kas, kas saplīstu pirmajā mirklī. Bet tās arī bija tikai nopērkamas, nevis lietojamas mantas. To pērk tie, kas iet ciemos pie bērniem, jo viņiem ir svarīgi tikai uzdāvināt. Vēl to pērk vecāki lētuma dēļ, lai ar godu un bez trača tiktu ārā no veikala. Tās mantas ir domātas pirkšanai, nevis lai spēlētos.
Maja gan mani nekad  neveda uz leļļu teātri. Viņai pašai riebās, bērnības trauma. Maja pati mācēja runāt visādās balsīs, reizēm mēs kaut ko spēlējām. Bet tas nebija kā teātrī. Vismaz ne tā kā šodienas izrādē. Vienu brīdi likās, ka es nomiršu. Citi bērni trinās un čīkstēja, es prasījos klēpī, tad ārā. Kaut kas taču bija jādara. Viņi kaut ko runāja uz skatuves, bet tas bija tā distancēti.
Maja runājās ar savu puķaino ādas somu, ar puķupodiem un pusdienu šķīvi, kas esot tik glīts, tik glīts. Jābraucot ātrāk uz kāzām! Ar skaisto bļodu no trauku skapja. Tikai tās pusdienas… Ja kāds ātrāk apēstu tās pusdienas…
Es smējos. Kad Maja tā runāja, viņa bija tik smieklīga!
Cilvēki vispār reizēm mēdz uzvesties diezgan jocīgi.

Es sajutu, ka es dūmoju. Es asu tei, kas dūmoju. Tei asu es, kas dūmoju. Nazkas īsaskanēja, i es saprotu, ka nikuo naasu aizmiersuse. Es asu es. Es asu Emileja.
Es asu ar vysu sevi. Es asu tei, kas es asu bejuse – dūmom, idejom, paguotni i sovu volūdu. Kab na volūdys, es laikam nasaprostu. Alfs narunoj latgaliski. Kod es dūmoju latgaliski, tei asu es.
Es dūmoju, i paguotne atsasadz. Es, ruodīs, nikuo nazynu, a piec šaļts jau zynu vysu – kod nazkas ir puorsakluojs, sakrits maņ pošai vīn zynomuos kombinacejuos.

Man šķiet, es jau tāpat domāju par daudz. Es definēju par daudz.
Kaut kas nevar beigties un turpinās vienalga. Lai kā es atvadītos vai kā noliktu malā.
Tas, ko es dzīvodama atceros notiekam un kas pa laikam uzzibsnī. Mana reiz bijusī un mūžam esošā tagadne. Mūžīgā pagātne, kas atkārtojas atkal un atkal. It kā vienreiz nebūtu gana.
Visas tās pupu mizas, par ko kādreiz esmu bijusi sajūsmā, tāpēc atkārtoju bezgalīgi un mūžīgi mūžam. Atkal un atkal tas pats. Jo tā ir labi.
Sajūsmā spiest laimes pedāli, lai smadzenēs ievietotie elektrodi kairinātu laimes centrus. No laimes raudāt un spiest. Jo tā ir tik labi.

Es esmu mazs puika, bet tā, kas to saka, esmu es, pieaugusi sieviete. Es runāju vīriešu dzimtē, bet runāju sievišķīgi – jo tā ir mana būtība. Vīriešu dzimte ir čaula, kurā es noslēpjos no ārpasaules un pakļaujos noteikumiem.
Es esmu veca un viltīga, es esmu mūžīga, manai pieredzei nav ne sākuma, ne gala, es esmu bijusi vienmēr, jo neatceros, kad gan es būtu beigusies.
Beigu nebija, tātad nebija arī sākuma. Es atceros savu bērnību, bet noteikti ir laiks, ko es neatceros. Tāpat kā neatceros beigas – kā tas viss beidzās. Nāvi es neatceros. Bez nāves es nebūtu pazudusi, bet neatceros neko no tā. Bija, bija un nav. Nebija, nebija un ir.
Kā vīrietis es esmu bērns. Kā sieviete es reizē esmu viltīga vecene un reizē naiva meitene – visa pieredze ir manī. Es esmu visvecākā. Pašlaik es esmu visvecākā. To mani, kas būs vecāka par šo brīdi, es nepazīstu.
Man ir tik jocīgi ar to bērnu. Man laikam vajadzētu atteikties no savas pieredzes, lai būtu normāla. Lai viņš būtu normāls.

Runādama es meloju. Es maloju svešys volūdys zeimu sistēmā, partū ka muna volūda vaira naeksistej. Juos nav. Juos nav Alfā. Jei te nadreikst byut.
Runādama par sauli, es domāju par heliocentrisko pasaules uzskatu, par Galileju, orbītām un par mitrumu un gaismu, kas nepieciešams augiem. Runādama par sauli, es nopūšos par saules trūkumu, par saulaino dienu īpatsvaru mūsu platuma grādos. Runādama par sauli, es atceros par blendes platumu un filmas jūtību, par pārgaismotajām bildēm, par teleskopiem, saules aptumsumu un par sauļošanās krēma koeficientu jutīgai ādai. Runādama par saulīti, es runāju par deminutīvu no vārda saule, kas bieži tiek izmantots latviešu folklorā un bērnu dzejā.
Runuodama par sauli, es runoju par sauleiti. Es sajiutu sauleiti i syltumu. Es atguodoju syltu par pavasara gaisu, kod nazkas lobs īsaskanēja, lopys saulis gaismā spiedēja kai caurspeideigys – gaiši zalis, pluonys i drupeit lipeigys. Runuodama par sauli, es īguodoju Juoņadīnys reitu i rosu. Kai kotra pērleite kotrys seikuokuos zuoleitis golā ir nūsakuoruse nu sova smoguma i saulē spaitej vysuos kruosuos, dzirkst i izagaismoj. Kai saule lāc, gunkura ūglis ir sorkonys i korstys, a reita vāsumā īsaspeid sauleite. I otkon teik tik sylts. I kai es verūs iz juos, a jei sorkona i lela ceļās gaisā, a piec šaļts jei jau ir bolta i naradzama. Es damīdzu acs, a jei vysleidza ir par spylgtu. Saule, sauleite.

Muna mama mani nedzemdēja.
Vienmēr esmu domājis, kā tas notiek.
Bērnudārzā mums rādīja bildes. Bērniņš ir mammas vēderā. Mēs visi bijām mammītes vēderā. Tur bija silti un labi. Tur mēs visi izaugām tik lieli, lai dzīvotu vieni paši.
Es to visu zinu jau sen. Pats nezinu, cik sen.
Mamma samulsa, kad vaicāju, no kurienes esmu. Viņa pārstāja sukāt Mikija spalvu, un ķemme palika viņas rokās, viņa grozīja to un īsti nezināja, ko iesākt. Man pašam bija tik jocīgi, ka tas viņu tā pārsteidza. Tas taču ir tik nevainīgs jautājums, ko uzdod visi bērni.
Man laikam nevajadzēja tā jautāt. Vismaz tajā vecumā ne. Es atkal biju kļūdījies.
Viņa nogrūda Mikiju no saviem ceļgaliem un pastiepa rokas, es ierāpos viņas klēpī. Ir tik labi būt mazam bērnam, sevišķi tad, ja jūties ļoti, ļoti apmulsis. Es pieglaudos viņai, viņas vēderam, krūtīm, gūžām. Sajutu jauno “Head & Nature” smaržu. Šampūns stāv vannas istabā uz plauktiņa. Mana mamma smaržo vislabāk.
Tā nevajadzēja darīt. Man ir alerģija pret kaķa spalvām. Bet mamma to laikam bija aizmirsusi. Es gan dzeru zāles, bet vienalga. Parasti viņa pēc Mikija sukāšanas uzreiz novelk savu halātu un ieliek veļas mašīnā mazgāties. Iedarbina putekļu sūcēju, izsūc visas malas un ar vienreiz lietojamo lupatu rūpīgi slauka grīdu. Un vispār mums nemaz nevajadzēja nekādu kaķi.
Mums bija kaķis ar pliku ādu. Man viņš riebās. Viņš bija stulbs. Mūžīgi līda sildīties un nedarīja neko kā citi kaķi. Viņš nespēlējās.
Man šķiet, viņam pie  mums bija auksti. Vismaz tagad es tā domāju.
Bet toreiz Alfs viņu izlaida ārā. Attaisīja durvis, un plikais kaķis pazuda.
Man viņa bija žēl, bet Alfs biju laimīgs, ticis vaļā.
Alfs stāvēja priekšnamā, un man palika ļoti žēl gan kaķa, gan Alfa.

To pliko kaķi viņi atnesa todien, kad atklājās, ka man ir alerģija no kaķa spalvām. Tajā dienā pazuda mana Sipa. Ja viņi nebūtu atdevuši prom Sipu, varbūt es spētu paciest arī to pliko briesmoni.
Mamma raudāja. Viņai bija žēl pazudušā kaķa. Tētis mierināja – kaķi aiziet un atnāk paši. Viņi paši atrod ceļu. Tētis pats tam neticēja, bet runāja.
Plikais kaķis tomēr atgriezās. Kad mamma nāca no darba, kaķis viņu sagaidīja pagalmā. Mamma viņu savāca, pabaroja, tad kaut kur piezvanīja un atdeva prom. Lai Alfs kaķim neizdarītu kaut ko ļaunu.
Viņi bija labi sapratuši, ka kaķis neaizgāja pats. Ka man viņš riebjas. Viņiem pat pieleca, ka tas ir spalvas pēc. Lai gan tas nebija nekādas spalvas pēc. Tas kaķis vienkārši nebija mana Sipa. Viņš nemācēja ripināt bumbiņu, ielekt pie manis gultā, kost rokā un murrāt.
Tad es dabūju Mikiju. Īstu kaķi ar spalvu un visu pārējo. Mikijs ir smieklīgs, viņš lec un spēlējas. Man viņš patīk, tomēr tā nav Sipa. Sipa bija tikai viena uz visas pasaules, un vecāki man viņu atņēma. Tāpat kā manu aukli Maju.
Drusku žēl tā plikā kaķa. Viņš taču ne pie kā nebija vainīgs. Viņš pat atnāca atpakaļ uz mājām. Varbūt es viņu pat drusku mīlēju. Tikai vecāki man pašam neko nejautāja. Viņi atkal izlēma manā vietā.
Ir diezgan grūti būt četrus gadus vecam bērnam, kam neviens nejautā neko būtisku.

Prieks varētu būt mākslīgi radīts. Tāpat arī laime ir pārejoša un neīsta. Ar laiku laimes cetri smadzenēs apdeg un notrulinās.
Patiešām nezūdošas ir tikai skumjas. Man šķiet, tikai skumjās es saprotu sevi vispatiesāk. Smejoties es esmu cita. Smejoties es eju pa vieglāko ceļu. Smejoties es brīnos par lietu ačgārnumu un absurdu.
Kas nav sapratis skumju skaistumu un nav izjutis vientulību, patiesībā nekad nav bijis. Viņš neko tā arī nav sapratis. Viņš ir bēdzis no garlaicības, iegrimstot sīkās iešanās un darīšanās, sarunās, e-pastos, čatā. Noslēpies ikdienas sīkumos – cerībā, ka laiks paies garām un tā tiks iegūta nemirstība. Vai arī aizmirsis par savu nāvi, ikdienu saskaldot sīkos iešanas un skriešanas klucīšos: laiks līdz brokastīm, brokastis, rīta cēliens, pusdienas, pēcpusdienas gurdenais darbs, vakara gaidas, ceļš uz mājām, vakariņas, TV ziņas, pusmiegs, gultas klāšana, iemigšana, lai atkal pamostos.
Taču tā slēpšanās un bailes no nāves ir velti. Tā skriešana uz mērķi ir bezjēdzīga. Viss taču tāpat sāksies no gala. Nāve ir bezjēdzīga, jo tā nemaina neko. Nekas nebeidzas. Viss turpinās, un nekas nekur nepazūd – dzīvība glabājas citā formātā.
To sapratusi, es kļuvu nemirstīga. Vai varbūt es tāda biju jau iepriekš, tāpēc arī sapratu savu pārākumu par nāvi.
Ka es varbūt beigšos, bet nebeigsies nekas no tā, kas ir bijis. Citi ies pa tām pašām ielām, ēdīs tādus pašus ēdienus un varbūt arī izdomās to pašu. Es pati būšu bijusi – manu pagātni neviens neizmainīs, tātad tā pastāvēs mūžam.

Es nealkstu nāves, lai arī dzīvot ar šādu apziņu ir nepanesami. Ir garlaicīgi būt nemitīgi noskumušai.
Ja es sāktu priecāties, mans laiks beigtos vienā mirklī. Tas paietu vienā rāvienā, un es atkal neko nebūtu redzējusi no dzīves.
Es nevēlos ne dzīvot, ne mirt. Tāpēc arī dzīvoju mūžīgi.
Es nealkstu mūžības, tāpēc esmu mūžīga.
Es gaidu, tāpēc man nepienāks.

Emīlija nenomira. Mašīna. Viņu notrieca mašīna.
Es sajutu sāpes vēderā, kaut kas saplīsa. Es pietupos un apķēru ar rokām ceļgalus. Mamma mani sagrāba aiz pleca, aiz piedurknes, rāva aiz rokas. Ejam, ejam, ejam. Cilvēki skatās. Neviens jau neskatījās, bet viņai bija bail atkal pievērst uzmanību.
Mēs iegājām drēbju veikalā. Viņa staigāja gar pakaramajiem, meklēja bikses. Mani besīja ārā. Nevaru ciest iepirkties. Emīlija nevar ciest iepirkties.
Maņ rībās veikali. Es varātu stuņdem darēt koč kū cytu, tikai nalīcit maņ volkuotīs pa veikalim.
Emīlija. Vienā brīdī es sajutos pārāks. Es sapratu, ka ir lietas, ko zinu tikai es.
Es skatījos uz mammu, un man bija viņas žēl. Mana mamma.

Kad mamma atnāk mājās no institūta, man nez kāpēc vienmēr ir bail un gribas nolīst kaut kur prom. Viņa smaržo pēc sāpēm un bezcerības. Es tur neesmu bijis pārāk bieži, bet zinu. Viņi parasti neved mani iekšā darbā. Mamma reizēm ir atstājusi mani lejā pie sarga. Tur staigā daudz cilvēku, bet mani viņa iekšā neved. Tikai reizēm, kad jāiet uz pārbaudēm.
Vienreiz viņa mani ieveda pie vienas tantes, viņas skatījās uz mani. Es atkal izdarīju nepareizi. Man nevajadzēja sēdēt tik rāmi. Es tikai zīmēju kaut ko.
Patiesībā man nav ne jausmas, ko man vajadzētu spēt uzzīmēt. Tur noteikti ir kāda robeža, kam es netieku pāri. Bērni aug un attīstās, bet es nezinu, cik daudz es jau drīkstu prast.

Kad mamma atnāk no darba, viņa priekšnamā pakar drēbes, noauj kurpes un uzliek vārīties kafiju. Tad viņa samaksā auklītei, vaicā, ko es esmu darījis, ko ēdis. Auklīte tad iet prom. Viņa paņem savu naudiņu, ieliek somā vai makā.
Citas ieber kabatā. Citas iziet pa durvīm tāpat, naudiņu nesdamas saujā. Man bieži mainās auklītes. Viņas nesaka, kāpēc aiziet. Katrai no viņām ir savs iemesls, bet es zinu, ka tas ir manis dēļ.
Maja naudu vienmēr iebēra tāpat somā. Smiedamās, ka tāpat jau nevarēšot atrast. Majai nekad nebija naudas. Veikalā viņa krāmējās pa somu, sarka un uztraucās. Majai vienmēr bija nauda, jo vienmēr kaut kur somas stūrī aizķērās kāda monēta. Viņa neuztraucās ne par ko un vienmēr atrada kādu naudiņu. Mēs ēdām saldējumu un reizēm eļļā vārītus kartupeļu pīrāgus. Maja diez ko neuztraucās, ko par to teiks mani vecāki. Bet viņi jau neko neuzzināja. Kāpēc tas lai es viņiem teiktu.
Maja ir vienīgā auklīte, kas tika atlaista un neaizgāja pati. Maja smēķēja pa klusam, viņas somā vienmēr bija cigaretes. Bet es nedomāju, ka vecāki būtu to pamanījuši, ja cigaretes nebūtu nejauši izkritušas uz grīdas. Viņa nekad to nedarīja, kad mēs bijām kopā. Un mani vecāki neredz daudz būtiskākas lietas.
Maja gribēja kļūt par režisoru. Viņa mācījās tādā skolā. Un reizēm uz visu skatījās kā piemiegtām acīm un varēja apstāties ielas vidū, lai no asfalta paceltu kaut kādu stikliņu vai saplacinātu monētu. Vienreiz viņa tā uz ielas nejauši atrada saliektu zelta auskaru ar sarkanu aci. Par to auskaru Maja sapirkās daudz foto filmiņu un nopirka jaunu šalli. Ar baltiem diedziņiem.
Mēs gājām fotografēt parkā. Viņa rādīja, kā jāfotografē. Kā jāstāv, kā jātur rokas. Kur jāskatās, viņa zīmēja ar papēdi smiltīs kokus. Tā esot kompozīcija. Pēc dažām dienām viņa rādīja bildes. Dažas man esot sanākušas tiešām tīri neko, viņa priecājās. Viņas skolā esot teikuši, ka labas bildes. Ja es labi pacenstos, varētu pat sataisīt izstādi. Tikai tam vajag sakarus. Un kurš ticēs, ka fotografējis bērns.
Viņa vēl teica, ka tas esot smuki – tas, kas tagad notiekot. Te un tagad. Tas viss.
Parasti jau nenotika nekas būtisks, bet Maja visu redzēja. Viņai bija tādas dzīvas acis. Tirgū viņa parasti ar visiem izrunājās, tantes viņu pazina un sveicināja. Viņas nerunāja neko lielu, bet lielu jau arī nevajag. Majai tirgū tika sarkanākie āboli un lielākie apelsīni. Tas vien bija ko vērts. Kad es izaugšu liels, es būšu Maja.
Maja saprastu par Sipu. Viņa bija vienīgā, kas vispār bija spējīga kaut ko saprast.

Mamma veda mani pie ārsta, bet tas uzvedās kā tāds bērns. Lika zīmēt man māju, cilvēkus un suni. Lika stāstīt, ko es zīmēju. Man bija bail. Viņš man lika vilkt smiltīs apļus, likt tur kaut kādus akmentiņus, kociņus, papīra driskas. Es neko nejēdzu salikt pareizi. Vēl viņš blenza uz mani. Un kaut ko runāja.
Viņš ilgi runāja ar manu mammu, kamēr es sēdēju pie tā idiotiskā bērnu galda. Man gribējās pieiet pie mammas, bet bija bail. Tas noteikti nebija tā paredzēts.
Man esot nosliece uz depresiju. Netipiski manam vecumam. Kaut kādi citi simptomi. Tā nevajadzētu būt. Un vēl kaut kāds sajukums. Iezīmes no citiem vecuma posmiem.
Viņš nebija mani atkodis. Ja jau es pats sevi nesapratu.
Viņi domāja, ka es neklausos. Es jau arī neklausījos, bet viņi runāja manā klātbūtnē. Man nevajadzēja to saprast, bet es sapratu. Un no tā nobijos vēl vairāk.

Tētis vakarā ilgi sēdēja pie manas gultiņas un lasīja Pūku. Viņš centās būt priecīgs un izlaida tās vietas, kur runāja Pūce un I-ā. Bet bez tā visa sanāca neloģiski. Viņš manīja to arī pats un drusku uztraucās. Viņš nebija sagatavojies tā pēkšņi nelasīt kaut kādas vietas. Grāmatas jau parasti neraksta tādiem gabaliem, ko varētu izlaist un lasīt citā secībā.
Es to grāmatu zinu. Tie abi nav no lielākajiem smējējiem. Tētis tā centās manas depresijas dēļ. It kā ar to būtu kas līdzēts. Depresija tomēr ir skaisti. Maja stāvēja parkā, viņa turēja mani aiz rokas. Krita kļavas lapas. Vēja nebija. Tikai lapas torīt krita pašas no sevis. Lēnām laidās un ar klusu tikšķi iegūla nedaudz apsarmojušajā un saules pusē atsilt sākušajā rudens zālē. Tā varētu visu dzīvi stāvēt, tik labi tas bija.
Patiesībā Pūks ir infantils idiots. Tikai I-ā var mazliet ticēt, kad viņš neieciklējas savā nevarēšanā un cinismā. Viņš vismaz nesaceras par daudz. Pūce ir uzspēlēta intelektuāle, kas sēž uz veciem lauriem. Mani tracina tās vietas par Mazulīti Rū un tiem nebeidzamajiem trušiem. Ko var ņemties.
Kaut vispār tā ir kvalitatīva bērnu literatūra. Man ļoti patīk tēta balss, kad es iemiegu.

Es nezinu, ko viņi izdarīja. Kā viņi to dabūja gatavu.
Zinu tikai to, ka es neesmu īsts. Man ir ļoti jāpiepūlas, lai tas nelektu acīs.
Viņiem pašiem ir ļoti bail no tā, ka es esmu citāds. Es taču redzu mammas acis, kad viņa runā pa telefonu. Viņa smaida, un balss ir tāda priecīga, ka gribētos smieties līdzi un pieķerties viņai pie rokas, bet mammas acis vēro, kā es pārslēdzu TV kanālus.
Manā vecumā būtu jāskatās multenes un sajūsmā jāblenž uz stulbām reklāmām, kur jogurts izglābj bērnus no ļaunās burves vai palīdz uzvarēt skolas sacensībās. Es taču esmu to reklāmu mērķauditorija. Man būtu jābūt starā  no tiem kodiem un trikiem, ko pieaugušie tur piedāvā. Bet es tam esmu par vecu.
Reizēm es aizraujos un skatos televizoru par ilgu. Bērni nevar nosēdēt tik ilgi.
To es sapratu tikai pie tā stulbā bērnu psihologa. Viņš vaicāja, ko es atceros no “Titānika”. Es nezināju, ko drīkstu atcerēties, tāpēc klusēju.
Ārsts vēlāk teica, ka tas esot normāli. Viss esot kārtībā. Jāuztraucas būtu, ja es spētu sekot filmas sižetam un vēlāk to tekoši atstāstīt. Mamma māja ar galvu. Viņa piekrītoši šūpoja galvu un palīdzēja man apģērbties.
Labi, ka es sajaucu jakas pogas. Ārsts uzmanīgi skatījās, kā es pogājos, kā jakas lejasgalā pāri paliek poga bez pogcauruma, un kaut ko ātri pierakstīja. Mamma metās man palīgā, un es ļāvos. Ierāpos viņai klēpī un apķēros ap kaklu.
Ir tik jocīgi kad pieaugušie paņem klēpī un pieceļas. Pēkšņi esi vienā līmenī ar viņiem. Pasaule pēkšņi kļūst saprotamāka.

Bet es taču tam ārstam nevarēju sacīt, ka tā filma ir pārāk salda. Kārtējā komerciālā kūka, kur ir saskaitītas visas sekundes un kulminācijai seko atslābums. Viņi iedzīvojas no mirušo naudas.
Tā filma ir tikai viena no versijām, bet patiesību par to katastrofu nezina neviens. Katrs grib domāt sazin ko, meklējot kaut kādas sazvērestības. Un mīlas stāsts pāri visam ir tikai lēts triks. Un vispār man riebjas Leonardo de Kaprio. Man labāk patīk Džonijs Deps. Džārmušam gan tādas jokainas filmas. Man ļoti patika tā, kas bija par tiem taksistiem visās pasaules malās. Maja skatījās, kamēr es miegojos viņai klēpī. Viņa negribēja ļaut man palikt, pusdienlaikā man bija jāguļ savā istabā. Bet es raudāju. Tas parasti nostrādā. Viņa paņēma no gultas segu, ietina mani un ļāva sēdēt klēpī. Kamēr es aizmigu.
Ja es tagad pateiktu par to Depu, Kaprio vai Džārmušu, viņi mani ieslodzītu psihenē vai sāktu pētīt. Mana dzīve būtu cauri.

Es esmu, kamēr domāju. Kamēr es domāju, es esmu Emīlija. Emileja ir te. Tei ir Emileja.
Kamēr es domāju, es nenovecoju, jo domāju par to, kā nenovecoju tāpēc, ka domāju. Pieķērusi lietas notiekam, es tās apstādinu.
Līdz mirklim, kad novērsīšos no tām. Kaut vai tikai samirkšķināšu acis. Kad es aizvēršu durvis.
Jo, atvērusi tās no jauna, es jau būšu cita. Un arī istaba jau būs cita.

Man labāk patīk fatālisms. Es tikai dzīvoju.
Viss, kas varētu notikt ar mani, vai nu notiek, vai nenotiek. Tāpat kā Emīlijai trāpīja tikai viena mašīna – tā kas bija notēmējusi tieši uz viņu.
Emīlija taču pāri tai ielai gāja vismaz divdesmit gadu.

Man gribas ēst. Maņ otkon gribīs ēst.
Mamma vēl ir darbā, viņa būs pēc stundas, bet Eda atkal ir tualetē. Viņa ieslēdzas tur un sūta ziņas savam draugam. Viņa paņem savu telefonu, ieiet tualetē un tad sēž tīklā.
Man gribas ēst. Mes ēdem jau pyrms nazcik stuņžu, a Edys grafikā vēļ nav daguojs laiks.
Edas grafikā vēl nav pienācis laiks. Viņai mobilajā ir kaudze ar atgādinājumiem – kad ēst, kad gulēt, cik ilgi staigāt. Eda ir kā pareizi nostādīts automāts, kas nezina nekādu izņēmumu un vienmēr dara tā, kā vajag. Kā viņai ir likts. Ja tas neattiecas uz viņu pašu. Par sevi viņa māk parūpēties.
Tualete ir vienīgā telpa, kur viņa jūtas droši, jo tur nav manis. Man šķiet, viņa baidās.
Kopš pateicu tētim, ka Eda iet internetā, kamēr mēs divatā esam pa māju, viņa to dara tikai no sava telefona. Tētis, ejot uz darbu, izslēdz visu datorsistēmu. Visā mājā. Tur ir uzlikta parole.
Zināju, ka nevajag teikt. Eda varbūt nav tas trakākais gadījums. Bet man palika žēl manu vecāku naudas. Viņi Edai nemaksā par sēdēšanu tīklā. Bet to es viņiem neteicu, to gan ne.
Vakariņās pavaicāju, vai varu spēlēt spēles, kamēr Eda čato pie datora. Vecāki saskatījās.
Spēles nedrīkst. To viņi ir aizlieguši, bet es reizēm vienalga spēlēju. Nekas nav aizdomīgāks par pārāk paklausīgiem bērniem.
No rīta Eda dabūja pa kaklu un visu dienu nebija savā ādā. Riktīgais besis.

Es nezinu, kādā valodā es domāju. Šo jautājumu es sev uzdevu latviski.
Varbyut mane nav. Voi varbyut es asu vysu laiku. Ari tod, kod dūmoju latvyski.

Ja nu Alfs patiešām ir. Ja nu viņš domā.
Vai viņš domā latviski? Vai viņš domā tikai latviski?
Es radzu, kai es eimu. Es līku sev pasakustēt, i muskuli paklausa.
Kur tajā brīdī ir Alfs?

Māte un tēvs ar Alfu runā latviski. Te nav neviena latgalieša. Jocīgi.
Es asu, kod es dūmoju latgaliski. Es esmu arī tad, kad domāju latviski. Kaidā volūdā tod es asu es poša? Kod es asu Emileja? Voi varbyut tī nav nikaidys lelys atškireibys un problēmas izdomāju tikai es pati?
Emileja ir Alfs, kas ir mozs bārns i runoj latvyski. Jei ir nūsaglobuojuse seve radeitā bārnā i dzeivoj laimeigi. Emīlijas nav. Emīlija ir Alfs.
Emilejis nav. Alfs jū ir izdūmuojs.
Kur ir Alfs, kod es pi seve dūmoju itū dūmu par Alfu, kura nav? I kur ir Emileja, kod es latgaliski passoku, ka juos nav?

Varbūt Alfu es esmu izdomājusi. Tāpat kā es izdomāju lietas, kas nemaz nav iespējamas, bet ko man ļoti gribas. Es tikai iedomājos, un viss ir. Tas ir, man nav nekā, bet iedomājoties es visu radu.
Bet varbūt Alfs ir izdomājis mani. Manis nemaz nav. Tikai Alfa ideja par mani.

Man bail iedomāties par varbūtību, ka esam mēs abi. Ka mēs esam vienlaicīgi – divas dvēseles vienā ķermenī. Ja tās, protams, ir dvēseles.
Bet ja nu es esmu. Ja nu es esmu Emīlija. Ja nu es joprojām esmu.
Tad kur ir Alfs, kamēr es esmu es? Vai Alfs vispār eksistē? Vai tāds Alfs vispār ir?
Vai es kādreiz satikšu sevī kaut ko, kas neesmu es pati, bet kāds cits?
Voi maņ vyspuor ir dvēsele? Varbyut es asu ite palykuse klaidys piec i tei ir tikai nūvierze nu normys. Navar byut, ka Dīvs maņ byutu devs ūtru dzeivi. Ka jis mani byutu aizmierss iz zemis.
Muna mīsa ir pagaisuse. Es asu Alfs.
Voi es asu Alfs ari tod, ka es asu Emileja? Voi kai Emileja es dreikstu byut ari Alfs?

Varbūt no manis ir palicis tikai prāts, kas aizķēries kaut kur, kur tam nemaz nevajadzētu atrasties. Vai prāts tādā gadījumā nav smadzenēs? Vai es esmu bijusi visur savā ķermenī? Katrā šūnā?
Vai dažas Emīlijas šūnas spēja atkal kļūt par Emīliju?
Vai tā ir atgriešanās vai jauns ceļš.

Varbyut tei patīšom ir klaida. Nazkas sajuka.
Jī gribēja radēt vīnu, a saguoja obeji. Tei es, kas es nazkod beju, nikur napagaisa. Es palyku dzeivuot, koč jī nu munu šyunu radēja cytu cylvāku.

Navar byut, ka jī radēja tikai Alfu. Varbyut jis beja tikai pyrmais nu tūs vysu, kas tyka radeiti, kas apsaaugļuoja i auga. Varbyut Alfs pīdzyma vīneigais nu vysu jūs radeitūs augļu. Jis ir pyrmais.
Voi es asu ari Betā, Gammā, Deltā? Voi ir ari taidi bārni?
Voi varbyut es kai Emileja izalasieju vīneigū iznosuotū bārnu. Es izvēlējos bērnu, kurā palikt uz dzīvi.
Voi varbyut tei beja laimeiga sasagadeišona. Es pīdzymu vēļreiz, partū ka Alfs izdzeivuoja – bārns, kuram mane beja tics vysvairuok.
Saīt, ka Alfs dzeivoj mane deļ. Jis pīdzyma mane deļ.
Ka jis patīšom ir puika. Varbyut jis ir Emileja.

Emileja pīdzyma tikai vīnu reizi. Juos muote jū dzemdēja vīnu reizi. Jei dzeivuoja sovu vīneigū dzeivi. Jei nūmyra vīnu reizi.
I tod beja eksperiments. Nazkas izadeve.
Nu tūs šyunu, kas tyka daleitys, apaugļuotys i audzeitys jau godim ilgi, beidzūt nazkas pīdzyma. Kod Emileja beja gotova atsagrīzt. Voi kod jū daspīde atsagrīzt i suokt nu gola.
Varbyut es naasu tīseiga klusēt. Varbyut Dīva plans beja cyts. Jis ļuove Emilejai atsagrīzt, kab jei pasaceitu nā itam vysam vuojpruotam i aptureitu eksperimentu.
Jis ļuove jai atsagrīzt. Kab jei byutu Alfa bolss i jei runuotu. Kab jei byutu Alfa pruots i jei saprostu. Kab jei byutu mīsa, kas varātu pastuosteit patīseibu.
Kas ir patiesība?

Alfs sēdēja pie galda un spēlējās ar pogām. Viņš lika tās vienu pie otras, kārtoja pa krāsām. Sajauca visas un atkal meklēja vienādās. Tā bija interesanta spēle – bez zaudētājiem. Ja arī kaut ko pazaudēja, tad vienīgi savu laiku.
Alfs izskatījās pēc pieaugušā, kas pie sevis domā kaut ko smagu un nieku spēlēs nosit savu laiku. Viņam ir jāizšķiras par kaut ko svarīgu, varbūt par pašu svarīgāko, bet viņš savu laiku nosit sīkā dzīvošanā, pogu stumdīšanā, nekā nedarīšanā.
Patiesībā laiks bija te. Tas sēdēja pie pelēkbrūnā, apskrambātā galda un vēroja, kā mazi, neveikli, nervozi pirksti pa galda virsmu stumda pogas. It kā gribēdami atsaukt pagātni, it kā kavēdami nākotni. It kā no nekā nedarīšanas laiks pastieptos garāks.

Maņ vēļ juoiztur kaidi divdesmit godi, tod es otkon dreiksteišu byut es poša. Tok varbyut tod maņ byus jau četrudesmit četri. I es par veļti raudzeišu tusēt ar sovejim, kas vysleidza byus tikai bārni.

Maņ ir bais palikt lelai. Ar Alfu vyss ir skaidrys. Es tikai nadreikstu jauktīs par daudz jam pa vydu. Emilejai ir juosēd klusu. Cikom jis dzeivoj, aug, vuicuos, īsaļūbej, apsaženej, struodoj.
Naz, kai sīvītei ir izdruozt sīvīti? Voi varbyut Alfs byus gejs. Kai sīvītei ir īt pi pisuara?

Īsadūmuoju. Pieški golvā īskrēja dūma i palyka.
Kai byutu, ka es aizītu da sovys muotis. Es tok vysu atguodoju. Es niu dzeivoju cytā rajonā, tok ceļu es zynu.
Es nikuo nasaceitu. Tik pasavārtu.
Kū tod es jei varātu saceit. Kū tod Alfs jai varātu pasaceit.
Tik maņ ir bais. Mozajai meitinei Emi ir bais, ka juos mama izaruodēs lobuoka nakai Alfa muote. Ka juos mama ir meiluoka. Ka Emilejai beja daudz lobuoka dzeive kai Alfam.

Kū jī saceitu, ka Alfs pieški suoktu runuot latgaliski? Ka jis daītu tiergā pi puordeviejis i īsapierktu krīvyski. Kū vyspuor saceitu puordevieja, ka pi juos daītu tik mozs puika i praseitu īsvērt kilogramu būrkuonu voi buļbu.
Kū saceitu tēte, ka es pavaicuotu, voi juo datorprogrammys ir licenzeitys. Es zynu, ka sātys datorsistema ir eista, a sovā poša datorā jis lītoj vysaidys zogtys lītys. Tū datoru jis nimoz najem iz dorbu.
Vēļ es pavaicuotu, parkū jis maņ vuica najimt svešu montu, a fonā skaņ muzyka nu diska, kū jis puorrakstiejs nu cyta diska, kas ak jau ir puorraksteits nu vēļ cyta diska. Voi nūkāčuots nu torentu.
A kas byutu, ka es suoktu runuot par grupom, kuru diski beja Emilejai, i par dzīsmem, kurys itamā sātā nivīns nasaklausa?

Lai gan reizēm par to šaubos, es tomēr eksistēju. Es esmu. Lai cik jocīgi tas arī dažbrīd neliktos. Lai cik ļoti gribētos iesmieties. Lai kā man gribētos nebūt šeit un tagad, bet kādā citā vietā. Lai kā man gribētos pievērsties pasaules ačgārnumam un smieties par to, mulstot no visa tā absurda, kas nosaucas dzīve.
Laikam tikai dzīvei ir tāda humora sajūta. Nolikt dīvainas un nesamērojamas lietas blakus un gaidīt, kad kāds ieraudzīs to neatbilsmi un sajūsmā pazaudēs neitralitāti, iegrims dzīvošanas priekā un šķirsies no vēl viena dzīves posma.
Jo pēc brīža viss jau būs citādi – viņš būs cits, lietu kombinācija būs cita. Cita es. Cita dzīve.
Un atkal no sākuma.

Dzīvesprieks ir mānīgs.
Atņem taču tikai to, kas dara laimīgu. Nepatīkamais pāriet pats no sevis.

Domāt ir smagi. Domāt par sevi ir dubulti smagi.
Vissmagāk ir domāt par savu eksistenci. Par to, kas tu esi.
Par visām tām lietām, kas notiek ar tevi. Par visām tām sajūtām. Par idejām, kas ienāk tavā galvā, ja tu patiešām esi tu.
Ja tu esi tu.

Kamēr Eda sēdēja tualetē un čatoja ar savu veci, es iegāju tēta istabā. Tur ir daudz visādu mantu. Viņu dokumenti stāv rakstāmgalda atviltnē. Trešajā no augšas.
Durvis bija ciet. Rakstāmgalda durtiņas bija aizslēgtas. Pameklēju uz galda un atslēgu atradu pildspalvu turētājā blakus peles paliktnim. Pieaugušie ir diezgan paredzami. Tas gan.
Tur bija viņu pases. Kaut kādas vecas apliecības. Viņi abi strādā vienā firmā. Mamma ir jauno zinātnieku biedrības locekle. Bildē viņa izskatījās nobijusies. Steigā uzņemta fotogrāfija. Viņai ir zemes gabals kaut kur Daugavpils rajonā. Medumu pagasts laikam. Nezinu, kur tas ir.
Par mani tur nebija nekā. Es pat nezinu, ko cerēju atrast. Varbyut es dūmuoju tī īraudzeit sevi.
Kaut kādi tēva līgumi, bet man nebija tik daudz laika, lai visu skatītos cauri. Visādi papīri. Vecāku laulības apliecība. Bildes.
Mana māte bija ar citu puisi. Viņi apkampušies smaidīja objektīvā. Un skūpstījās. Tas bija kaut kur zaļumos, viņi ar draugiem bija piknikā. Es nepazinu nevienu no tiem cilvēkiem. Uz visām bildēm bija uzdrukāti datumi. Vasara. Viņi bija izbraukuši kaut kur pie dabas. Mana mamma smaidīja, viņai bija gari mati, bītlene un šauras džinsenes. Citā bildē viņi kurināja ugunskuru, bija redzami tikai viņu augumi, izplūdušas sejas un tumsā skrienošu dzirksteļu sarkanās svītras.
Tas bija gadu pēc manas dzimšanas.

Tajos papīros atradu arī kaut kādu apliecību. Personas numurs: 237–12–957. Vārds: Alfs. Izsniegšanas datums sakrita ar manu dzimšanas dienu.
Apliecība izkrita no plēves vākiem, projekta kods: 237/12–DFG. Laminēts zaļš gabaliņš ar čipu. Caurlaide vai kaut kāda nolasāmā karte. Šai personai pat bija sava caurlaide.
Es nekad neesmu redzējis savu dzimšanas apliecību. Varbūt tādas nemaz nav. Varbūt man nemaz nav personas koda. Tikai institūta dotais numurs.
Bet kā viņi domā iztikt bez dokumentiem? Vai mani nekad nevedīs pāri robežai uz ārzemēm? Nekad nekur nelaidīs vienu pašu?

Es esmu kļūda. Es esmu novirze no normas. Es izgāzu viņu plānus. Kaut kas sajuka, un es esmu cits. Man vajadzēja būt mazam puikam, bet es paliku sieviete. Es paliku tā sieviete, kuras šūnas viņi paņēma.
Emileja palyka dzeiva. Jai vajadzēja nūmiert, tok juos bolss ir īraksteits juos pruotā. Juos volūda, juos atminis, juos dzeive ir sasaglobuojuse.
Tas bija vēl vecajā ēkā. Viņi meklēja brīvprātīgos. Stāstīja studentiem par nākotnes projektiem. Viņi veica atlasi. Par atlasi un to konkursu viņi pateica tikai izredzētajiem. Emīlija bija viena no tiem. Tiem, kuru šūnas paņēma eksperimentam, gadu nebija jāmaksā par prakses materiāliem. Emīlijai nekad nebija naudas. Viņa nemācēja dzīvot.
Es beju gona gudra, stypra i genetiski vasala. Viņi meklēja spēcīgu jaunu ķermeni, no kura paņemt šūnas. Viņu eksperiments bija pietiekoši aktuāls pasaules mērogā, viņiem bija iedota nauda.
Viņi gāja iekšā nezināmajā, viņi pietuvojās kaut kādām robežām. Ar suņiem tas bija izdevies. Tas bija sanācis ar aitām, cūkām un pērtiķiem. Tas sanāca ar cilvēkiem.

Tikai es neesmu Alfs. Tas ir, es esmu Alfs, bet es neesmu puika. Man ir bērna ķermenis, bet es atceros daudz vairāk.
Es nekad neesmu lasījis, bet zinu to, kas ir bijis rakstīts.
Es atceros savu iepriekšējo dzīvi. Vēl vairāk. Es atceros visu. Pat to, ka Emīlijai negaršoja puravi un zefīrs. Ka viņa mācījās spēlēt flautu. Kā izgāzās bioķīmijas eksāmenā, jo iepriekšējā vakarā bija aizgājusi uz naktsklubu.
Es to visu atceros. Bet es tak neesmu Emīlija.

Es nazynu, cik Alfs par tū vysu zyna.
Es par jū nazynu nikuo. Voi Alfs ari dūmoj? Cik daudz jis zyna?
Šaļtim jis ir puika. Šaļtim jis ir nazkas cyts.

Es verūs iz Edys – jei napateik Alfs, jei beistās nu juo. Tai nasabeist nu mozu bārnu. Nu mozu bārnu nasagloboj atejā, nu mozu bārnu nasliep daudz kuo. Jei nikod narunoj pa telefonu, ka Alfs klausuos. Jei napuorsavalk cytuos drēbēs, ka jis redz. Jei beistās, ka bārns redzēs juos plykū muguru.
Kai sīvītei maņ ir interesnai. Kū es dareišu, ka Alfs nazkod satiks sīvīti i īsaļūbēs jimā?

Maņ navajadzēja pīkrist. Kod bejom trešajā kursā, myusim stuostēja par jaunū projektu. Par myusu institutu. Par eksperimentim. Par projekta naudom, kū var izlītuo myusu praksem. Ka mes pīkrissim pīsadaleit projektā, jī pajims myusus oficiali dorbā i moksuos par vysim reagentim i vysu cytu, kas vajadzeigs obligatajai studeju praksei. Ka mes byusim lobi, piec tam jī pajims myusus dorbā. Maņ patyka muns dorbs. Jim beja projekta nauda, jī meklēja cylvākus.
Piec veseleibys puorbaudem jī atzyna mani par dereigu. Jī nikuo nasūlēja, tok pajēme nu mane šyunys. Tys nikuo daudz nasuopēja.
Maņ īdeve breivu vasalu nedeli. Gribieju nūbraukt iz Sūmeju da draudzinis, tok naizataisieju ceļā. Tū nedeli es tai ari nūsiedieju bibliotekā pi vuiceibu, beja sasakruojuši vysaidi poruodi. Seseja guoja viersā. Dreiž piec tam es satyku Arni i palyku stuovūklī.

Es byutu pavysam aizmiersuse par tom šyunom. Dorbā beja tik daudz dorba, školā beja daudz juosavuica, viersā guoja eksameni. Nabeja da tuo. Es byutu aizmiersuse, kab na gola eksameni. Profesors daguoje pi mane, apsveice ar sekmeigu augstškolys veikšonu. Mes dzērem konjaku, jis stuostēja vysa kū. Kai pats studiejs, kai nazkod suocs struoduot institutā. Kai jam pasaveics ar karjeru. Es asūte nu taida poša kaula. Es dzeivē tuoli tikšu. Es asūte juo lobukuo studeņte.
Piec tam mes reizē guojom iz institutu. Kolegys apsveice mani, mes otkon dzērem. Jī smējēs, ka niu es dreikstu. Šyunys jau asūt apaugļuotys.
Es sasatryuku i nūlyku gluozi. Manī tok beja bārns. Mes ar Arni bejom saguojuši kūpā, mes gaidējem bārnu.
Par tom cytom šyunom vysā beju aizmiersuse.

Mēs sēdējāmm profesora kabinetā un dzērām. Dzēra viņš, es tikai pieliku glāzi pie lūpām un noliku. Manī bija kādas dzīvības sākums, bērns. Tā ir dīvaina sajūta, bet es vēl mazliet gribēju par to padomāt. Man negribējās nevienam teikt, ka manī ir sākums.
Profesors bija pārlaimīgs. Viņa studente Emīlija bija dabūjusi rektora balvu, viņa vārds bija izskanējis aulā, viņa laboratoriju un zinātniskā darba nopelni.
Es redzēju viņa datorā arī to otru, projekta laboratoriju. Visādas bildes. Profesors bija iesilis, viņš runāja ar sevi un rādīja man bildes. Viņš vairs neredzēja neko.
Jī beja safotografiejuši vysu. Jim beja lela fotogalereja – oficialuo i tuseņu. Kai jī struoduodami fotografejās voi ari fotografejās struoduodami.
Es redzieju mikroskopā sovus i cytu munu kursabīdru bārnus. Kaidus tī bārnus. Kasteitēs skapī salyktys taidys kai stykla pipeteitis. Nikuo tī nabeja.
Mes nūsasmējem, ka jim vēļ ilgi da diploma. Myusu kopejom augt i augt. Smējemēs i nazynuojom, ka vyss ir pa eistam.
Myusim beja pasaceits, ka tys ir tikai eksperiments. Jī ļaušūt deiglim augt kaidu šaļti, a tod puortraukšūt vysu. Jī saceja, ka piec puors dīnu tūs klonus nūgalynoj, izsvīž miskastē kai nabejušus. Nūlauž kai buļbu osnus.
Jim nav cytu aizdavumu, jim ir svareigi, ka tys vyspuor nūteik. Ka šyunys doluos.
Tūreiz mes tam ticējem i vēremēs iz seve mikroskopā. Vēremes i breinuojomēs, kai myusu šyunys doluos bez myusu. Tys beja tai jūceigai. Kab na puorlīceibys, ka tys ir tikai eksperiments, varātu sasadūmuot nazyn kuo.

Drupeit jūceigi jau beja. Vērtīs, ka dale nu teve turpynoj dzeivuot cytur. Kai šyunys navys sakolst i pagaist, a turpynoj daleitīs.
Ka nogriezta āda nesažūst, ka asinis nesakalst, ka miesa nesapūst, bet turpina dzīvot bez manis.

Es tūreiz nūticieju, ka tū deigli naīliks nivīnā sīvītē. Myusim saceja, ka itys nav nūpītni. Itūs deigļus  iznycynuos. Instituts vēļ nabeja gotovs īt tuoļuok. Jī tik raudzēja, voi tys ir īspiejams. Jūs eksperiments beja tikai daļa nu lela projekta. Jim nikas vaira nabeja juodora. Jī tai saceja.
Es nazynuoju, ka tys beigsīs tai. Ka es byušu kotrā nu itūs bārnu voi vysmoz es byušu vīnā nu jūs. Es nazynuoju, ka taišni myusu nabadzeigajā institutā, kam nu uorspusis beja aplupušys sīnys, vestibilā auga apputiejušys palmys i vyss ūde piec paguojušūs laiku gūdeibys, nūtiks eistais eksperiments. Ka bārnu jī radeis taišni itymā mozajā vaļsteņā.
Varbyut Alfam pasaveice, i jis pīdzyma. Jam tyku es vysa.

Dažreiz bail no savām neapjaustajam iespējām un spējām. No sevis kā intelekta, no sevis kā talanta, no sevis kā domāt spējīga, bet pa laikam savā mazspējā iznīkstoša indivīda, kas labāk izvēlas nedarīt neko nekā darīt kaut ko obligātu.
Dažreiz bail to visu izniekot izdzīvošanas rituālos – ēdot, guļot. Dažreiz bail, ka pa datorspēlīšu un čatošanas laiku paiet dzīve. Ka dzīve ir tas, kas notiek uzgaidāmajās telpās, vilcienos, lidmašīnās, autobusos. Ka skaitās arī tas laiks, kad stāvi rindā vai gaidi darba laika beigas.
Laiks iznīkst.

Reizēm sevī par šauru. Lai gan izlīšana no sevis neko nedotu, jo savu miesu tu nes sev līdzi. Tu esi tu, lai arī atbalsojies tekstā, monitorā sev priekšā, uz piezīmju papīra lapām, citu atmiņās, citu citētos tekstos.
Tu sadalies tūkstoš daļās, bet domā, ka katru reizi esi cita. Tu domā, ka katra no tām tūkstoš daļām esi tu, bet tās daļas katra ir cita – citādi redzētas un citu cilvēku apaugļotas, iegrāmatotas viņu pieredzē, apaugušas viņu priekšstatiem. Nesavāksi. Tā vairs nebūsi tu. Tu vairs nekad nebūsi labība, jo jau esi pienā izvārīta mannas putra ar zemeņu zapti. Sajaukta ar karoti un jau pa pusei izēsta.
Katrā no tām daļām esi tu. Katrā no tām jau ir kaut kas vairāk. Katra no tām daļām jau ir apaugusi ar citu pieredzi, kas nebija tev pašai. Katra no tām daļām turpina tevi.
Tā ir tikai acumirklīga iziešana ārpus sevis. Nees radīšana. Lai atkal ierautos atpakaļ gliemežvākā. Lai gan tur tu nevari būt nemitīgi. Tu esi radīta kustībai, aiz sevis atstājot glumu atmiņu sliedi.
Tu tikai izej ārā no sevis un atklāj citu sevi, ko redz citi.

Varbūt viņi paši tevi rada ikdienas – savos priekšstatos, fotogrāfijās, filmās, presē, TV, internetā. Visi tavi interneta profili sociālajos tīklos, visas tavas piebildes, komentāri, teikumi, teksti esi tu pati. Visas tās simttūkstošs zīmes, kas karājas kaut kur globālajā tīmeklī.
Viņi redz kaut ko, kaut kādu mazu daļu no visa un iedomājas tur esam visu tevi. Viņi redz kaut ko un izdomā savu tevi.
Tu sašķīsti tūkstoš daļās, tu sajaucies ar viņu zemeņu zapti, tu vairs neesi tu, lai gan tevis jau te nekad nav bijis. Ne jau nu te. Ne tagad.
Tu esi tikai tad, kad domā par sevi. Pārējā laikā tu esi darbs, ko tu dari, lietas, ko tu redzi, domas, ko tu domā, cilvēki, ko tu satiec, sarunas, ko tu runā. Tu esi autobuss, un tu esi dusmas par aizkavējušos autobusu. Tu esi sniegs, un tu esi ilgas pēc saules. Tu esi viss, ko tu domā.
Viņi redz Alfu, bet tu esi Emīlija.

Varbūt es biju paredzēts kā kaut kādu nelaimīgu vecāku mirušā dēla kopija. Varbūt mani sataisīja viņa vietā. Es redzēju TV, kā tādus taisa. Tā bija slēptā reklāma. Institūts samaksāja cilvēkiem, kas runā ar  medijiem un izsūta preses materiālus. Tas bija no tā projekta reklāmas līdzekļiem. Žurnālisti uzķērās.
Viņi samaksāja saviem reklāmas cilvēkiem, lai TV stāsta, lai TV dod solījumu par labāku dzīvi nākotnē, lai mirstošo bērnu vecākiem būtu cerība. Lai kaut kad nākotnē mirstošo un nomirušo bērnu vecāki nāktu un maksātu par savu pazaudēto bērnu kopijām. Lai nauda nāktu atpakaļ.
Lai viņi jau tagad zinātu, ka kaut kad būs tāda iespēja.

Viņi nav vīrs un sieva. Viņi strādā par vecākiem.
Tētis un mamma ir pieņemti darbā par tēvu un māti vienam no tiem izdzimteņiem. Varbūt viņiem papildus maksā par izpēti. Ka viņi dokumentē katru manu soli.
Varbūt tas ir viņu dzīves lielais notikums. Dalība starptautiskā projektā ar lielu nākotnes potenciālu. Nenovērtējams ieraksts CV.

Tādus kā mani sataisa. Tikai kāpēc viņi ir taisījuši mani. Ja jau mani vecāki strādā par vecākiem un es neesmu viņu reiz bijušā bērna klons. Ja jau es esmu tikai neizdevusies Emīlijas kopija un novērošanas objekts.
Varbūt viņi nākotnē cerēja kādus vecākus aplaimot ar dēlu meitas vietā un es esmu tikai izmēģinājuma versija. Varbūt man viņus tagad vajadzētu brīdināt, ka viss ir izgāzies. Lai liekas mierā. Ir lietas, ko viņi ir palaiduši garām.
Varbūt vajag kaut ko ar hormoniem – varbūt dīgļa šķidrumā kaut kas jāpamaina, lai apaugļošanās laikā kaut kas nenoiet greizi. Varbūt vīrišķos hormonus, lai sieviete iet bojā līdz galam. Lai iznīkst.

Ko gan es par to zinu. Es taču biju tikai studente.
Man nav ne jausmas, kā viņi tika galā ar visām tām hromosomām un visu pārējo. Man tikai ir skaidrs, ka viņi paši nezina, ko ir ievārījuši. Kaut kas ir nogājis greizi. Es taču atceros pārāk daudz. Ka Emīlijai bija sarkanas kurpes, ka viņa pati bija nikna par savu pirkumu. Ka tās kurpes viņa uzvilka laikam vienu reizi.
Kaids Alfam sakars ar Emilejis tupelem.

Nepieķeries sev. Tevis nemaz nav. Tu esi tikai ideja. Tu esi tikai tad, kad domā par sevi vai atceries sen pagājušos laikus, kad biji tu pati. Viss pārējais notiek ar Alfu.
Tu nezini, ko tas nozīmē. Tu ceri, ka tas pāries. Ka vienu dienu tev būs metrs sešdemit astoņi, tu svērsi sešdesmit trīs. Tev būs krūtis. Tu piecelsies no gultas, aiziesi uz tualeti un čurāsi podā nevis kā bērns, bet kā sieviete. Tu uzliksi vārīties kafiju, tu drīkstēsi dzert kafiju. Tu ieiesi dušā, novilksi kreklu un spogulī skatīsies uz savām krūtīm. Un dušā tu dziedāsi. Dziedāsi, berzdama savu īsto ķermeni, kas patiesībā jau sen ir zem zemes.
Tu esi dažas šūnas. Varbūt tu esi tikai viena simttūkstoš miljardiem reižu sašķēlusies Emīlijas šūna.
Tu esi no Emīlijas sēklas izaudzis stāds, kas atceras visu, bet ir jau cits.

Tev šķiet, ka labāk vajadzētu būt kā citādi. Citur. Citam. Citai.
Tu labprāt gribētu būt Emīlija.
Nu un.

Emīlija ir mirusi, ar viņu ir cauri. Viņas nav. Tad jau arī tev nevajadzētu būt, bet tu esi. Atceries un dzīvo. Dzīve tak ir tik skaista. Klusumā krītošas kļavas lapas. Majas sarkanā šalle. Sipas acis, viņas ķepas. Tu tak dabūji Sipu. Tas bija īss mirklis, viņu tev atņēma, bet Sipa bija ar tevi. Viņa bija Alfa kaķis. Sniega smarža. Mīksts sniegs, kas krītot saķep pikās un krizdams skan. Ja tikai ieklausās, var dzirdēt, kā sniegs krizdams skan. Tu tak to gribi, tev patīk. Kāpēc tu gribi Emīliju. Kā Emīlija tu jau būtu beigts un neredzētu neko no tā visa. Emilejai nikod nabeja bejs sova kača. Ar Emileju ir cauri. Nikod nivīns vaira ar jū narunuos juos volūdā.

Lai grauds uzdīgtu, augtu un nestu ražu, tam jānomirst. Lai būtu turpinājums, sākumam ir jābeidzas. Beidzoties kādam posmam, nevar cerēt, ka nemainīsies nekas un nesāksies nekas jauns, nepārtraucot jau esošo.
Dīglis vairs  nekad nebūs grauds. Sēkla mirst, kad tā kļuvusi par dīgstu. Tā vairs nav viņa. Viņa vairs nav nemainīga un sastingusi, viņā ir iekustējušies dzīvošanas procesi, tie iekustina visu. Un tad jau atpakaļceļa vairs nav. No drošās ilgstamības sācies ceļš pretī nāvei. Cikls ir izkustējies.
Graudā esošās nešķīstošās barības rezerves izšķīst un pārveidojas dīglim izmantojamās vielās. Vielas sašķeļas, sastingusī enerģija atbrīvojas, atspere iztaisnojas.
Pat nokalstot un pārtraucot dīgt, dīglis vairs nekad nekļūtu par sēklu, jo jau ir izmantojis savu iespēju. Sēkla mirst, kad zaudē dīgšanas potenciālu – uzdīgstot vai nespējot uzdīgt.
Emīlija būtu mirusi, ja viņa būtu tikai kapā. Emīlija ir mirusi, jo tā vairs nav Emīlija.
Alfs dzīvo pats par sevi, viņam ir sava dzīve.
Paliek tikai informācija.
Alfs zina par daudz. Tā ir vienīgā atšķirība.

Vai es kādreiz nomiršu?
Voi es kod nabejs vyspuor nūmieršu?
I kai tys byus, ka mane vaira nabyus? Voi, nūmierdama kai Alfs, es beidzūt nūmieršu ari kai Emileja? Voi varbyut es jau niule kur nabejs dzeivoju paralelu dzeivi i asu ari Beta, Gamma, Delta? Voi varbyut jī pajims ari Alfa šyunys i, nūmyruse kai Alfs, es palikšu par Omikronu i atguoduošu kai Emileju, tai Alfu?
Voi varbyut es jau asu desmit i tyukstūšuos Emilejis verseju i kotra nu jūs dūmoj, ka ir unikala. Kotra nu jūs atguodoj vysu munu paguotni. Kai Emileja veikalā zoga ķiršus. Kai Emileja aiz ziņkuoreibys i lapnuma, ka ir atzeita gona loba, nūdeve sovys šyunys eksperimentam. Kai jei guoja iz raņdeņu ar Arni i saplēse zeči. Kai jei restoranā aizareja ar zivs osoku i ilgi reistējēs, kab nivīns tuo napamaneitu. Kai Arņs jei izduovynuoja lelu luoci, a jei nazynuoja, kas niu juodora. Kai Emilejai beja slinkums vuiceitīs i jei pa klusū leida internetā i sasarakstēja ar draugim. Kai Emileja internetā atroda sovys kartenis nazkaidā svešā lopā nu sveša fotoaparata, kai jei izzynuoja, ka tys ir Arņs. Kai jei atkūde juo profilu vīnā socialajā teiklā, tok cytā. Kai jī sasarakstēja, sasatyka i dzeivuoja laimeigi – teksts pret tekstu, dzeive pret dzeivi.

Kai tys byus, ka mane vaira nabyus? Kod beigsīs vysys munys rezervis dzeivis. Ka mane nivīns vaira naatguoduos.
Voi varbyut es namieršu vaira nikod, partū ka vysleidza kur nabejs atsarass kaida nu munu šyunu, a piec tam tuos jau byus Omegys voi Kapys šyunys, kas kleiss pa pasauli.
Spogulis ir sasists. Katrā no tā tūkstoš lauskām esmu es.

Ja es zinātu, uz cik ilgu laiku ir noslēgts līgums ar maniem vecākiem. Cik ilgs būs eksperiments. Varbūt viņi to beigs tad, kad izrādīsies, ka es nenomirstu ne gada, ne divu, ne desmit gadu vecumā un tādus kā es var taisīt vēl. Jo desmit gadi ir garantijas laiks.
Un kur viņi tad liks mani? Atdos bērnunamā? Audžuvecākiem? Paturēs uzmanības lokā visu mūžu? Cik ilgi viņi maniem vecākiem maksās algu?
Varbūt es dzīvošu tik ilgi, cik pastāvēs institūts. Vai kamēr turpināsies manu vecāku darbs, izpētot manu attīstību. Kamēr projekts beigsies, slēgs projekta kontu un pārtrauks finansējumu.
Projektā viņi piedalās naudas dēļ. Kas notiks, kad projekta nauda beigsies. Kur viņi liks projekta rezultātus? Vai šajā valstī jebkas var pastāvēt cilvēka mūža garumā?

Tikai nevar būt, ka viņi neko nav pamanījuši. Varbūt viņi patiešām domā, ka es esmu normāls.
Bet es taču atceros Emīlijas bērnību. Viņai bija citādi. Viņa bija bērns.
Muna mama beja loba. Jei lomuojuos, sirdējēs, tok jei mani ļūbēja nu vysys sirds. Jei ar sirds treiseišonu guoja ar mani da uorsta, kod sasytu rūku. Jei puordzeivuoja par vysom munom bādom i slimeibom.
Alfa muote ir tikai cylvāks, kas jiut leidza ūtra suopem i bādom. Jei nav muote, kas lobuok poša cīss, na ļaus dareit ļaunu sovam bārnam.

Cik laika man vēl ir dots?
Varbūt man ir atvēlēti vēl daži gadi, kamēr viņi būs droši un tiem pārējiem bērniem varēs dot garantiju. Varbūt jau sen ir sakopēti dīgļi, salikti dzemdēs un ir sataisīti mazi cilvēciņi, kas drīz dzims un sāks visu no gala.
Kas nūtiks, ka jī nūkopēs ari Alfu? Kur paliks Emileja? Voi tod paliks i Emileja, i Alfs, i vēļ tys cyts?
Kas byus, ka es nūmieršu? Ka es nūmieršu otkon i jī mani otkon sataiseis nu jauna.
Voi es atguoduošu vysu: Emilejis i Alfa dzeivi? Voi es byušu Emileja voi Alfs? I kaids tod maņ byus dzymums?

Interesanti. Kā būtu piedzimt vēlreiz – par meiteni.
Vai meitenēm ir vieglāk? Viņai nevajadzētu mocīties ar Emīliju, ar to veco pieredzi. Viņa būtu laba meita. Viņa patiktu visām auklītēm, jo būtu īsta. Tikai veca.
Emileja tod varātu dzeivuot. Tikai Alfam byutu juopaīt molā. Varbyut tei byutu ideala sīvīte – jei pazeitu ari veirīšus. Vysmoz jei zynuotu, kaidi jī ir bejuši bierneibā. Koč i nā. Emileja vysleidza ir puorjimta tikai ar sevi. Par Alfu jei nazyna nikuo.
Jei varātu dzeivuot mīreigi, ka naatguoduotu par daudz. Ka moza meitine nazynuotu, kai ir ījimt bārnu. Ka jei nazynuotu, kai ir dzemdēt. Ka bārns nazynuotu, kai ir byut lelam cylvākam.

Pīaugt nav tikai fiziologeja.
Pieaugot mēs iegūstam tik daudz lietu, kas atnāk pamazītēm. Nav runa par bankas kontu, tiesībām vadīt automašīnu vai diplomiem. Runa ir par apziņu – ka tu pats esi atbildīgs par savu dzīvi, ka tev ir jābūt atbildīgam arī par citiem. Ka tev pašam ir jākuļas uz priekšu.
Ka Alfs paliks lels. Ka jam ļaus palikt lelam.
Kai tod byus.
Voi Emilejai tī vēļ byus kaida daļa? Voi tī vaira byus Emileja?

Es tā domāju. Nez, kā tas ir. Viņi taču drīkst mani nogalināt, jo viņi mani ir arī radījuši.
Emīliju radīja Dievs, viņas māte viņu tikai dzemdēja. Kad Emīliju nogalināja satiksmes negadījumā, tās mašīnas šoferi gan jau atrada un gan jau ielika cietumā. To šoferi, kas sabrauca Emīliju, taču sodīja. Emīliju nedrīkstēja nogalināt, jo viņa bija Dieva meita. Viņa bija Dieva radīts bērns un drīkstēja mirt tikai pati – kad Dievs bija licis. Bet tad gadījās tā mašīna.
Mani uztaisīja cilvēki. Viņi visu izdomāja, un es rados no viņu kopā saliktiem izejmateriāliem. Tad jau viņi drīkst mani arī nobeigt. Nekas taču par to nebūs. Dievam tur taču nav nekādas daļas.
Vai varbūt tur ir kaut kas cits? Varbūt viņi neko nespētu, ja Emīlijas šūnās jau nebūtu dzīvības. Ja Dievs jau nebūtu ielicis tajās spēju vairoties. Viņi taču mani neuztaisīja no Mendeļejeva tabulas. Viņi ņēma dzīvu miesu un ļāva tai augt mazliet citādā veidā.
Varbūt katrā cilvēka šūnā ir nezin cik sākumu, par kuriem neviens neko nenojauš. Tie jau tur ir ielikti. Tāpat kā visur ir vielas, tās kustas, mainās, dalās un vairojas.  Radioakivitāte ir visur, bet cilvēks, izmantojot zināšanas par vielās ielikto spēku, radīja atombumbu.

Ja Emīlijas slepkavu atrada, viņu taču sodīja.
Varbūt viņas slepkavu sodīja tāpēc, ka Emīlija bija pilsone. Viņu aizstāvēja valsts, kas zaudēja nodokļu maksātāju. Viņa bija daļa no sabiedrības, kas bija apvienojusies kaut kādā kopībā, un tā kopība atriebās par viņas nāvi.
Vai arī  Alfs pieder kādai valstij? Vai viņš var brīvi izvēlēties valsti un šķērsot tās robežas, ja viņam ir četri gadi, viņam nav nekādu dokumentu. Vai varbūt valsts viņu ir radījusi savam labumam?
Vai šī valsts vispār zina, ka viņai ir Alfs?

Voi jī dreikst mani nūgalynuot, kab taiseitu nu jauna?
Jī poši tok ir radiejuši Alfu, deļkam lai jī poši jū nanūgalynuotu. Eksperiments tok navar gaideit, cikom Alfs nūmiers pats. Cikom jis izaug i palīk vacs.
Stop. Jī tok nazyna, ka asu ari es – Emileja. Jī dūmoj, ka vyss beidzās ar Alfu.
Gadīnī, ka jis ir vīneigais auglis, kas pīdzyma. Gadīnī, ka jis ir izdzeivuojs tikai deļtuo, ka ir dabuojs mani – dabuojs vysu mani.
Jī varbyut dūmoj, ka izdzeivoj tikai mozs procents nu vysu radeitūs augļu. Jī tok navar zynuot, ka Alfam tyku vysa es. Ka jis dabuoja na tikai Emilejis mīsu, a ari juos goru. Juos sapruotu, pīredzi, dūmys, juos dzeivi golu golā.
Varbyutt it tai – ka Emileja byutu dzeiva, Alfa nabyutu. Juo šyunys nasavairuotu, i jis beigtūs vēļ nasasuocs.
Stop. Varbyut ir daudz taidu Alfu. Varbyut tei ir tikai informaceja, kas palīk šyunuos. Emileja seņ ir dabasūs i zam zemis, a ite ir palics tys, kū jei ir dariejuse, redziejuse, dzierdiejuse, dūmuojuse, jutuse.
Bet es tok te asu! Es asu Emileja!
Šyunys tok nūvacoj i atsajaunoj. Nivīna nu šyunu navar zynuot, kas ar Emileju beja pyrms pīcpadsmit godu. Juos tok navar pastuosteit vīna ūtrai, kai Emileja treju godu vacumā iz mamys kleitys izguoze zeļonkys pudeli! Juos tok tuo naredzēja!

Maņ nikod nabyus mīra, ka jī atrass Emileju. Ka Alfs mane nanūsorguos.
Ka jī kai nabejs saprass, ka Alfs zyna par daudz i tī ir nazkas vaira kai mozs bārns.
Ja viņi uzzinās, ka es neesmu es, viņi mani iebāzīs krātiņā un novēros 24 stundas 7 dienas nedēļā. Mainīsies zinātnieki, es palikšu. Viņi ierakstīs un analizēs visu.
Ja nu man visu mūžu būs tā jānodzīvo – gandrīz būrī, ar saviem pieskatītājiem un uzraugiem. Ja nu finansējums ir paredzēts ilgtermiņa projektam.

Varbūt viņi būs tik humāni un ļaus man novecot.
Tikai diez vai viņi ļaus man būt normālam un pašam pieņemt savus lēmumus. Brīvi ceļot, izglītoties, apprecēties.
Ja nu Alfs seko Emīlijai un studē bioloģiju. Ja nu viņš izvēlas gēnu inženieriju. Ja nu Alfs sāk meklēt savas saknes.
Bet ja nu mēs esam tikai gaļasmašīnas. Ja nu ir saražots daudz cilvēku, kam paredzēts būt donoriem. Ja nu mēs esam nieres, aknas, sirds, kaulu smadzenes, āda un asinis.
Varbūt es nemaz neeksistēju. Varbūt man tiešām nav personas koda. Varbūt valsts par mani neko nezina. Varbūt man ir tikai tas institūta dotais numurs.
Ja jau es esmu Alfs. Ja man pat nav nomāla vārda.

Tod es īguoduoju. Alfs nikod nav bejs poliklinikā. Jis nikod nav bejs pi normala uorsta. Jis nav guojs normalā bārnuduorzā.
Vyss nūteik institutā. Vyss pasauļs grīžās ap institutu. Alfs tī dabuoja pat mosolu pūti.
Alfs vīns pats nav bejs iz īlys. Jū atvad i aizvad.

Es esmu audzināšanā nodots neradījums. Mani vecāki ir zinātnieki, kas konstruē pēc iespējas dabisku vidi, kurā varētu novērot un dokumentēt šādi radīta bērna uzvedību. Viņi par to saņem algu.
Kamēr Eda taisīja ēst, es atkal ielīdu tētes istabā. Man bija bail, bet es nevarēju likties mierā. Man atkal bija jāredz. Domāt ir pārākk smagi.
Es atradu viņu CV un kaut kādas atskaites lapas. Projektu numuri sakrīt. Viņi strādā pie viena un tā paša projekta. Numuri patiešām sakrīt. Tas ir Alfa projekts. Manējais. Tur nebija doti gala termiņi. Tas priecē. Reizēm ir jocīgi sajusties bezgalīgam. Ka ir doti pieci vai varbūt piecdesmit gadi.
Tur bija rakstīts, ka vajadzības gadījumā projekta izpildes termiņš var tikt pagarināts, piesaistot jaunus darbiniekus, kuru kvalifikācija atbilstu projeta aprakstā ietverto mērķu īstenošanai. Varbūt Alfs drīkstēs iet skolā.
Es atradu viņu darba līgumus. Viņi ir pieņemti darbā gandrīz gadu pēc manas dzimšanas. Tas bija apmēram tas laiks, kas tajās bildēs. Kur mana mamma bučojās ar savu džeku. Varbūt tā bija atvadu ballīte, jo to puisi es nekad neesmu redzējis.
Viņi ir noslēguši līgumu uz pieciem gadiem. Es nezinu, kas būs pēc tam. Droši vien skola.

Es varbyut nabyutu suokuse meklēt tūs papeiru. Es tok beju izdūmuojuse nasajaukt nikur i ļaut Alfam dzeivuot normalu dzeivi. Tok nazkas maņ pasaruodēja cīši jūceigai. Nazkas na tai. Alfa tāvs ar muoti palīk vys jūceiguoki.
Es atguodoju sovejūs. Muns tāvs ar muoti nabeja taidi. Jī dzeivuoja, jī varbyut jau drusku beja apnykuši vīns ūtram i kūpā turējēs tikai par tū, ka beju es. Jī tai ari nasasajēme izaškiert. Jī ni plēsēs, ni saloba. Jī pacīte vīns ūtru i reizem navarēja vīns bez ūtra.
Alfa tāvs ir suocs nest iz sātu pučis. Alfa mama smejās. Sorkst i smejās.
Ka maņ byutu četri godi, es padūmuotu, ka tai vajag. Tok maņ ir divdesmit seši, i es natycu, ka tys ir taipat vīņ. Jī ir īsaļūbiejuši. Treis godi ir gona ilgs laiks, kab kolegys palyktu par kū na vaira. Jim ir bejušys vysys vareibys. Jim tok beja juospielej veiru i sīvu.
Vot i dasaspēlēja.

Es dzirdēju. Kamēr vannas istabā tīrīju zobus, tētis ar mammu virtuvē kaut ko darīja. Mamma mazgāja traukus, lika kaut ko ledusskapī. Viņa vakariņās bija izvārījusi zupu un tagad atlikumu pārlēja no katla bļodā. Tētis laikam maisījās kaut kur pa vidu. Varbūt slaucīja traukus vai asināja nažus. Viņi reizēm tā vakaros dara – sēž virtuvē un kopā dara kaut ko, ko vajadzētu darīt saimniecībā. Īsta paraugģimene.
Tētis vaicāja, vai gadījumā nav par stingru. Vai viņam nevajadzētu kaut kā citādi. Puika izvairoties. Palicis kaut kāds jocīgs. Mamma kaut ko atbildēja, bet neko īpašu.
Viņš aizsmakušā balsī vaicāja, vai mamma viņu precētu. Bija klusums. Es sastingu. Viņi bija atzinušies. Viņi nebija vīrs un sieva. Laulības apliecība bija viltojums. Varbūt vajadzēja, lai papīri kārtībā un visi liekas mierā.
Viņa kasīja zupas katlu. Skanēja tikai metāls. Viņa brīdi klusēja. Tad atjautāja tētim – vai pusfabrikāti kādreiz var kļūt par ģimenes vakariņām, vai viņa ir tik laba pavāre, lai no zupas koncentrāta izvārītu īstu dārzeņu zupu. Tas taču ir pavisam citādi. Dzīvot kopā pa īstam.
Tētis klusēja. Viņi vispār vairs neko nerunāja un aizgāja uz lielo istabu. Tad gāju arī es, izlikdamies, ka neko nesaprotu. Viņi abi bija pilnīgi sveši.
Viņi nebija padomājuši, ka es varētu kaut ko dzirdēt vai saprast. Viņiem es tiešām esmu tikai bērns. Tas būtiski atvieglo dzīvi.
Viņi bija ieslēguši televizoru. Kaut kas nebija tā. Parasti viņi sēdēja kopā uz dīvāna, tagad tur bija tikai tētis. Mamma sēdēja pie galda. Viņa lasīja kaut kādu žurnālu. Gaisā bija kaut kas stīvs.
Es ielīdu pie tēta. Viņš palīdzēja man iekārtoties, aplika man apkārt segu. Kādu stundiņu varēšot. Viņš pievilka mani sev klāt un apskāva.

Koč kas troks. Tys puiss ir īsaļūbiejs. Jam vajag tuo puikys. Jis deļ tuo ir gotovs pat apprecēt svešu sīvīti. Voi varbyut ūtraiž. Jam pateik teis sīvīte, i puikā jis redz ceļu da juos. Jis vysu dora sarežgeituoku. Jis ījauc eksperimentā par daudz seve, tys byus suopeiguok. Dorbs ir dorbs.
Jis ir teiri jemams veirīts. Nu bāc. Tiuleņ Emileja īsaļūbēs sovā tāvā. Labi, ka Alfs par tū nikuo nazyna.
Es breinojūs. Jis ir teiri šmuks i gudrys. Kaida valna piec jis ir pīkrits taidam vuojpruotam. Pīci godi nu dzeivis. Divdesmit septeņu godu vacumā jis ir pīkrits tāluot tāvu. Kod leigums beigsīs, jam byus jau treisdesmit diveji godi. Ar kuru golu jis dūmoj?
A jei? Jai beja divdesmit treis. Pabeigta augstuokuo izgleiteiba. Daleiba vairuokūs storptautiskūs projektūs i konferencēs. Taids CV, kaida Emilejai myužam nav bejs, koč mes struoduojom vīnā īstuodē. Voi divdesmit ostoņu godu vacumā jei cer apjimt par veiru sovu eistū puisi i beidzūt dzeivuot pa eistam?
Tys nav nūpītni. Parkū jī itai iznīkoj sovys dzeivis? Zynuotnis vuordā?
Voi varbyut jūs saimis ir cytur. Jī dzeivoj sovu dzeivi nazkur cytur, a ite tikai struodoj. Sovu dzeivi jī dzeivoj, cikom skaituos ejam iz dorbu. Tys ir jūs breivais laiks. Pa dīnu jī dzeivoj sovu dzeivi, a Alfa dasaver aukleitis.
Tys izskaidroj, parkū ni Alfa muotei, ni tāvam institutā nav sovu kabinetu voi pat dorba vītu. Parkū jim nav nikaidu dorba bīdru, parkū ite naīt draugi. Jūs dorbs ir ite. Ar Alfu.

Taids nūgurums. Kai maņ vyss ir apnics. Itei dzeive, kur mane nimoz nav. Ka varātu izslēgt. Hop, i mane nav. Vyss. cauri.
Nu, ka varātu tai – Alfs palīk, a mane nav. Jis dzeivoj sovu dzeivi. Suoc īt školā, dora blienis, īsaļūbej, mūkuos ar pubertati, izavuica par kū nabejs, struodoj, apjem sīvu, nūmierst piec sazyn cik godu.
A mane nav. Nav i vyss.

Ir jau tai breineigai vērtīs iz tuo vysa. Ļautīs spēlei. Spēlēt bārnu i cīši nasajaukt Alfa dzeivei pa vydu. Tok tys ar laiku apneikst. Myužeiguo bezdarbeiba, verūtīs, kai dzeivoj cyti.
Ka es koč šaļti varātu pabyut vīna. Es poša.
Es tok asu par vacu deļ ituo bārna. Maņ ir par daudz pīredzis. Es asu taids vacs nūjuots zyrgu dečs, a jī ar tū deči gryb apkluot moza bārna guļteņu.

Nazkod dūmuoju, kai ir byut Siamys dveinim. Ka iz vīnim placim divejis golvys.
Maņ ruodīs, niu es zynu. Siamys dveinim ir lobuok. Nivīnam koč nav šaubu, ka jī ir diveji cylvāki.
Jī navar aizbēgt vīns nu ūtra, iz jūs vyss pasauļs verās kai iz pasauļa breinuma. Tok jim vysmoz nav juosagloboj. Jī zyna vīns par ūtru. Jī var sarunuot sovā storpā – niu es tambureišu, a tu paskaiti gruomotu. Voi – niu es pakaseišu muguru i tod paiesšu ar myusu rūkom, a tu verīs. I tod tu dreiksteisi dzert čaju.
Maņ ir bais. Manī ir par daudz pīredzis i par daudz ironejis. Alfam juos navajag. Ari maņ taida Alfa navajag. Kas maņ nu juo. Kū es par jū zynu.

Ha! Es iedomājos, ka mani vecāki taču tagad ir sprukās! Viņu līgums joprojām ir spēkā. Es palasīju. Lai atkāptos, tur ir baigās problēmas. Tipa jāatmaksā no projekta līdzekļiem saņemtā alga, tajā skaitā sociālās iemakas. Beigās gan viņi dabūs smuku piķi, bet tas jau tikai būs.
Tagad viņi saņem algu, kurā ierēķināts inflācijas koeficients. Tas aprēķins gan bija baiss. Tur bija izrēķināts, ka viņiem mēnesī par savu algu jāspēj nopirkt tik un tik ruļļus atejas papīra, tik un tik bērnu pārtikas, dārzeņu, medikamentu, drēbju un citu lietu. Līdz pēdējai blusas ādai.
Par mammas žurnāliem un kosmētiku gan tur nebija ne runas. Neredzēju, ka būtu jāpērk tēta aliņi, zupas koncentrāti, zivju konservi. Viņi šmaucas.
Kāds idiots ir izdomājis, kā viņiem jādzīvo, kā jāaudzina mani, bet šie mēģina izlocīties. Nez, vai pastāv arī kaut kāda kontrole? Vai arī tās ir ģimenes iekšējās problēmas? Varbūt atkāpes no normas ir dzīve.
Vai man tur nav nekādas daļas?

Pusdienās bija mannas putra. Eda var nošauties, pakārties un augšāmcelties, bet viņai tā putra nekad nesanāks. Viņa cenšas par daudz. Vāra tik minūtes, cik vajadzīgs. Speciāli uzņem laiku. Pienu mēra ar glāzi. Sver mannu. Trīs karotes ievārījuma. Tik un tik kaloriju. Man patīk mammas nekontrolējamās zupas, kur viņa saliek visu. Es mīlu tēva alu, kas nav paredzēts plānā.
Idiote. Es verūs iz ituos auklis i dūmoju – naboga Alfs. Jam tys vyss ir pa nūpītnam. Jam juosasāst iz pūda pa stuņdem i juorauga kū ta dabuot nu seve uorā. Jam juoād obligati i tik, cik tei dura ir izvuoriejuse.
Monstrs. Eda nav normāla. Es tādu savam bērnam nelaistu klāt.
Tajā brīdī es atcerējos par savu bērnu. Jocīgi, ka nevarēju atcerēties ne viņa seju, ne augumu. Tikai smaržu. Viņa saldo smaržu, siltumu, viņa kustības manā klēpī. Viņa sīkās, bet spēcīgās rokas. Es neatceros viņa seju.

Īsadūmuoju. Es tok pat nazynu, kas es Alfam asu.
Pīdzeivuotuoja? Apakšīrneica? Siebrineica?

Maņ ruodīs, tī nazkas brīst. Alfa tāvs otkon atguoja ar pučem. Jis beja na sevī. Var redzēt, ka jam pateik Alfa mama. Kai sīvīte es saceitu, ka jis ir aprejs kuosi. Nasoku ni pīci, ka jis ir piļneigi i ar golim īsaļūbiejs. Ari jei nav vīnaldzeiga. Es pat saceitu, ka jei nabāg nu juo.
Breineigai.
Dīnasta romana modifikaceja – tikai dorba vīta cyta i omoti cyti. Jis nav prīšknīks, i jei nav sekretare. Jis nav šopers, i jei nav dispičere.
Jis ir veirs, i jei ir sīva. Gribieju sacēt – jis ir tāvs, i jei ir muote. Vīnam i tam pošam bārnam.
Beidzūt jī ir sasatykuši. Jei ir jaunova, jei ir ījāmuse nu svātuo gora. Tys ir, tys nimoz nav juos bārns. Jis ir apjiems jū par sīvu i guodoj par juos bārnu, partū ka instituts jam tai saceja.
Es asu instituta bārns. Muna saime sasatyka, kab mani izaudzynuotu. Instituts radēja munu saimi.
Mūsu dievs ir zinātne un institūts. Mēs esam dievs. Mēs radām. Mēs nezinām, ko mēs radām, bet mēs tomēr esam dievs.

Kur palika Jāzeps, kad Jēzus bija pieaudzis? Varbūt viņam beidzās darba līgums.
Kāpēc pie krusta bija atnākusi tikai Marija? Kāpēc Jēzus viņu tā arī nenosauca par māti?
Sieva. Marija bija tikai viena no sievām. Apzinīga darbiniece.
Kāpēc viņa vispār gāja pie krusta? Līgums taču jau sen bija cauri. Viņa vairs nebija māte.
Vai varbūt viņa bija pārāk pieķērusies savam darbam un vairs nevarēja iztikt bez Dieva projekta?

Viņi laikam mīlējas pa kluso.
Es gan neko neesmu ne dzirdējis, ne arī redzējis. Bet kaut kas nav tā. Viņi vakaros pazūd drīz pēc tam, kad ir nolikuši mani gulēt. Televizors gan skan, bet viņu abu tur nav. Es redzēju, biju aizgājis paskatīties. Un no rītiem viņi tagad ceļas reizē – pēdējā brīdī.
Parasti tētis bija augšā jau sazin cikos un ņēmās kaut ko pa virtuvi. Pēc tam strādāja pie datora. Nu ja, tas viņam varbūt bija vienīgais brīvais laiks. Un mamma piecēlās pašās beigās, kad jau bija jāskrien prom.
Tagad viņi abi no rītiem nav runājami. Kaut ko ēd, dzer, skrien. Eda parasti tad jau ir atnākusi un bolās. Man nepatīk.
Man šķiet, ka es beidzot mīlu savus vecākus – tādus, kādi viņi ir. Neizgulējušies, kašķīgi, aizpampuši, steigā pieskaras viens otram, satrūkstas.
Sasodīts. Kā es gribētu Maju! Maja vienīgā te būtu vietā. Eda ir kā sintētiska sojas šokolāde. Viņa nekūst, nenosmērē rokas, bet arī negaršo ne pēc kā.

Cik stypram ir juobyut jūs dorba leigumam, lai jī paturātu Alfu i tod, ka gadīnī pīdzims jūs eistais bārns. I kū jī tod dareis?
Izaliks, ka tai vajag? Audzēs obejus, kab vacuokū pazaudeitu piec puors godu, kod leigums beigsīs? Voi varbyut lauzs leigumu jau niu, zaudēs sovu montu, olgu i karjeru?
Cik viss ir interesanti. Žēl, ka tā ir mana vienīgā dzīve.

Ja viņi pazudīs līdz līguma beigu termiņam, es būšu nikns. Es neticēšu, ja viņi pēkšņi nomirs un es neredzēšu viņu līķus. Ja viņi vienkārši pazudīs – būs, būs un tad nebūs.
Bet vispār man ir zināmas aizdomas. Kad būs beidzies manu vecāku līgums, viņi nomirs – kā seriāla varoņi. Kāds cits atnāks un pateiks, ka ar viņiem ir cauri. Šaubos, ka viņi nopūlēsies ar bēru rīkošanu. Sešgadīga bērna dēļ nav vērts. Tas būs jau pēc nepilniem diviem gadiem. Pēc gada, astoņiem mēnešiem un divdesmit astoņām dienām.
Viņi nomirs, bet es palikšu dzīvot. Vai arī mani iemidzinās kā suni, kad es būšu izpētīts. Nu, kad tai institūtā izdomās, ka ar Alfu ir gana. Ka no manis vairs nebūs iespējams iegūt nekādu informāciju vai arī projekta turpināšana neatmaksāsies, tā potenciāls būs izsmelts – iegūtās informācijas apjoms, kvalitāte un potenciālā lietderība vairs neatsvērs ieguldīto līdzekļu apjomu.
Diez vai viņiem vajadzēs vecu Alfu. Kamēr es augu, tikmēr varbūt ir interesanti.
Varbūt mani nobāzīs kaut kādā pansionātā, lai vērotu, kādas slimības man attīstās, kā es novecoju. Varbūt viņiem ir vajadzīgs arī beigu cipars – cik lielu vecumu es esmu spējīgs sasniegt.
Stulbi, ka Emīlija jau ir pagalam. Viņiem nav, ar ko salīdzināt. Ja nu vienīgi ar pārējām kopijām. Brāļiem un māsām. Ha.
Stulbākais, ka es laikam esmu pieķēries. Mammai un tētim. Ka es laikam spēju mīlēt.

Neuzticies, neej klāt, nepielaid, neielaid, nepieskaries.
Vienaldzība kā glābiņš, kas paslēpj sevī un tur tādā kā cietoksnī, kurā nav ne logu, ne durvju. Ne iespējas atkāpties, ne piekāpties. Ne nolaist virvju kāpnes, ne uzlikt pontonu tiltu, ne padot roku.

Suop. Tikai var izalikt, ka suop tam ūtram.
Suop Emilejai, suop Alfam, nasuop nivīnam nu jūs.
Nazkaidys stulbys emocejis – ni to baile, ni to izmysums. Kaida besa piec.
Emileja izalīk, ka Alfam ir bais i jam gribīs mamys. Alfs izalīk, ka Emilejai ir žāl pazaudeituos dzeivis, kas vaira nanūtiks nikod, i smierts, kas da juos naatīs nikod. Nikod naapsegs ar malnu aizmiersteibys, klusuma i mīra deči.
Emileja mierdama nanūmiers. Pasaulī ir par daudz juos šyunu. Emileja ir sarauta gobol gobolūs, jei ir izkaiseita, saplāsta i izdrupynuota.
Emileja ir namiersteiga.

Viņi mani ir pārdevuši.
Viņi zināja, kam vajadzīgas manas šūnas, viņi jau tad zināja. Viņiem bija nolūks. Viņiem vajadzēja. Viņi atrada muļķi Emīliju – jaunu asistenti, kas gribēja būt piederīga institūtam. Viņi sapūta pīlītes. Emīlija noticēja. Viņa gribēja kalpot zinātnei, viņa gribēja tikai labu.
Bija vajadzīgas tikai dažas šūnas. Tās šūnas bija tikai nieks, viena maza mazītiņa Emīlijas daļa. Daudz vairāk viņa zaudēja, mazgājoties dušā un beržot savu miesu ar sūkli.
Vai viņa iedomājās, ka tās ir dzīvas šūnas. Ka tā ir viņa pati, kas tiek nodota eksperimentam.

Katra šūna bija Emīlija. Emīlija bija katrā šūnā. Izrādās, viņa nekur nepazuda.
Emīlija gāja pāri ielai. Viņa bija tā gājusi simtiem vai tūkstošiem reižu. Viņa redzēja mašīnas purnu sev blakus, viņa redzēja asfaltu – sīkāko asfalta grambu un negludumu. Tā uz asfaltu nekad neskatās, asfalts nekad nav tik tuvu. Mašīna viņu sabrauca, viņai bija bail, viņai sāpēja, pēc tam vairs nebija nekā, viņa bija mirusi.
Viņa palika dzīva, daļa viņas bija noglabāta kaut kur citur.
Viņa mirdama nenomira. Viņa vienkārši pārcēlās uz citu ķermeni.
Vai varbūt viņa tur būtu bijusi vienalga, jo viņa tur jau bija.

Viņi paņēma Emīliju un ielika mēģenē. Viņi ielika viņu mēģenē un gaidīja izdevīgu mirkli – kad viņa sāks vairoties un dalīties.
Tā noteikti nebija viņu ideja. Tam viņi bija par nabadzīgu. Institūtam nebūtu tik daudz naudas. Viņi nespētu pabeigt eksperimentu. Viņiem nebūtu naudas, ko maksāt maniem vecākiem.
Viņi pārdevās kaut kādai ārzemju firmai. Es redzēju zīmogu. Uz līguma veidlapas bija sveši zīmogi un emblēmas.
Viņi tikai pārdeva savu darbu. Emīlija taču bija mirusi.
Vai viņiem ienāca prātā, ka Emīlija ir dzīva – no sākuma mēģenē, tad svešā dzemdē, bet dzīva. Dzīvāka par dzīvu.

Tēti ielika slimnīcā. Es viņu vairs neredzēju. Viņš esot ļoti slims.
Prasīju mammai, ka gribu piezvanīt. Ka gribu pie tēta. Tajā brīdī sapratu, cik ļoti man viņa trūkst. Tētis ir daļa no Alfa. Ja tēta nav blakus, nav arī Alfa. Vai drīzāk, viņš ir Alfā, bet tā vieta sāp. Kā amputēts loceklis, kas tomēr turpina smelgt, jo atmiņās tas ir dzīvs.
Mamma mulsa un taisnojās. Tētim tagad ir ļoti slikti, viņš nevar runāt. Bet būs labāk. Tētis atkal paliks vesels, un mēs noteikti brauksim uz zoodārzu pie pērtiķīšiem.
Man riebjas mērkaķi.
Man riebjas rūķi.
Man riebjas visi tie it kā cilvēki, kas nav cilvēki.

Nepavaicāju, vai būs arī bēres. Bērni tā nevaicā. Alfs taču nekad nav bijis nevienās bērēs. Viņš nezina, kas ir nāve. Kā lai viņš zinātu, ja viņam ir tikai mamma, tētis  un aukles, kas nāk un iet. Varbūt nāve arī tā – nāk un iet. Te viena dzīve, te atkal cita.
Viņa bija raudājusi. Viņai laikam tomēr patika tas puisis.
Viņi ir lauzuši mana tēva darba līgumu. Viņš ir kaut ko sajaucis. Viņš pārkāpa noteikumus. Viņš seksuāli uzmācās savai kolēģei. Viņam sajuka privātās un darba attiecības. Viņu pieķēra. Es ceru, ka pieķēra. Ceru, ka viņa viņu nenosūdzēja darba devējam. Vai ka tā vismaz bija Eda, nevis mana mamma. Tas būtu pārāk briesmīgi. Bildēs taču viņa bija tik skaista. Pie tā ugunskura tajā vakarā pirms dažiem gadiem. Viņa ir jauka.
Tam puišam napasaveice. Jam niule byus problemys ar naudu.
Voi jam byus žāl Alfa. Voi jam kod nabejs pītryuks sovys viltuotuos saimis: sova narikteiguo bārna i sovys meiluos sīvenis.

Pieški saprotu – nikas vaira nabyus tai.
Vysu vaira es grybātu, kab byutu pa vacam. Maja, mama i tēte. Lai jis mani pajem kliepī. Lai es jam asu mozais puiseits. Lai jis maņ skaita par luoceiti Pūku i izlaiž švakuos vītys.
Jam tok es beju bārns.

Mēs ar mammu pagājām garām sargam. Viņai somiņā bija mana apliecība. Mēs uzbraucām ar liftu augšā un atvērām stikla durvis. Durvis mazliet sīca, kad mamma tur ielika apliecību. Viņa satvēra rokturi, nospieda, mēs iegājām. Es pazinu zaļo apliecības krāsu un formātu.
Mes aizguojom iz atpyutys ustobu. Kopeja automatu jī beja nūmainiejuši. Ari mebelis pa daļai beja jaunys. Meiksts divans. Es īsasādu divanā. Beja nazkai jūceigi sēdēt iz sorkonuo divana, es jutu meikstu audumu, tī beja porolons. Tys ak jau beja pierkts par Emilejis eksperimenta naudu.
Munys kuojis nasasnīdze da zemis. Alfs vēļ ir tik mozeņš. Divans vēļ ir tik jauns.

Es pazinu savu profesoru. Viņš stāvēja pie loga, viņš bija ar muguru, tad pagriezās. Man šķiet, ka mazo puiku sev aiz muguras viņš nemaz nepamanīja. Pagriezās, runādams kaut ko, un aizgāja.
Jis ir palics tukluoks, jam ir lobys drēbis. Profesoram dzeive ir izadavuse.
Par Emīliju laikam samaksāja labi. Par to, ko viņi izdarīja ar savu māsu.

Mēs tonedēļ pēc izlaiduma tā arī neaizgājām pusdienās. Profesoram bija daudz darba, viņš ēda turpat darbā. Un tad jau bija par vēlu. Emīlija bija beigta.
Es vierūs i dūmuoju. Profesors zynuoja par projektu, par uorzemu naudu. Zynuoja, ka jī nu Emilejis iztaiseis nazkū cytu. Jis jau tod zynuoja, ka tys nasabeigs tik vīnkuorši. Ka embreji natiks iznycynuoti puors dīnu piec aizamesšonys, kai tyka sūleits glupai meitinei. Ka jī tiks īlykti dzemdēs.

Jis tūreiz runuoja ar mani, smaidēja, vērēs acīs. Jis beja lobs draugs i kolega. Jis beja kai vysod. Juo studenti guoja iz munim seminarim.
Es beju juo jaunuokuo kolega. Es beju naiva meitine, maņ beja pyrmais zynuotnisks grāds, maņ beja studenti. Maņ beja sova dorba vīta. Maņ beja nuokūtne.
Viņam ir plika galva. Pašā augšā reti mati, cauri spīd āda. Jam iz golvys viersa matās plyks plešs.
Alfs to nevar ieraudzīt, viņš ir par īsu. Tū zynu es, Emileja.

Es nūkuopu nu divana, daguoju da kabineta stykla durovu i vierūs iz profesora, cikom jis sēdēja aiz sova golda i cyluoja nazkaidus papeirus. Jis beja vaineigs pi vysa. Jis aizsuoce apli, jis pajēme Emileju, jis sadalēja juos mīsu, jis jū izaudzēja, jis ļuove jai augt.
Jis nazynuoja, kū jis dora. Jis breineigi zynuoja, kū jis dora.
Jis tik nazynuoja, ar kū tys beigsīs.

Es vierūs i dūmuoju. Es varātu daīt jam kluot i sovā bārna bolsā latgaliski pasaceit, ka Emileja jam ir pīdavuse.
I vēļ es jam grybātu pasaceit, ka jai nu juo nikuo navajag. Jei tikai gryb nūmiert. Jei gryb atrast myužeigū mīru. Jei gryb tikt breiva nu myužeiguos dzeivis kaida sveša cylvāka mīsā. Jei gryb, kab eksperimentu atzeitu par izaguozušu. Kab anuleitu rezultatus, kab izlyktu jam tabu.
Dūdit maņ svātu mīru. Atlaidit maņ munus poruodus, kai es atlaišu sovim poruodnīkim. Pasorgojit mani nu eļnis guņs.

Viņi tad nogalinātu arī Alfu. Viņš ir daļa no eksperimenta.
Cikom jis ir dzeivs, nikas nabyus beidzīs. Jis ir radeits dzeivuošonai, a es grybu juo nuovi. Es grybu sovu atpesteišonu par kaida cyta asni.
Jam ir juoizpierk muni grāki. Jam ir juomierst Emilejis vītā, kab es tyktu breiva nu seve i nu sova grāka.

Es beju tū suokuse, es beju pīkrytuse īdūt jim sovys šyunys – vīnkuorši jūka piec. Es tok dūmuoju par sovu nuokūtni. Es gribieju struoduot institutā, maņ vajadzēja profesora atbolsta. Varbyut bez juo atbolsta Emilejai nikod nabyutu saguojs pabeigt školu tik labi i tikt pi tik loba dorba. Jei tok nikuo najādz nu dzeivis.
Man pat nevajadzēja pārgulēt ar profesoru. Man nebija jākļūst par zinātnes mauku. Viņi radīja jaunu dzīvību no manis, bezvainīgas jaunavas. Mēģenē es ieņēmu no svētā gara. Tur nebija neviena vīrieša.
Stop. Es neesmu Alfs. Alfs nav Emīlija. Viņam nav Y hromosomas, ja viņš ir viņa. Ja viņa ir viņa, viņa nav viņš.
Vai viņš ir konstruēts. Vai viņš ir.

Niu es grybātu tū pabeigt. Varbyut maņ ir taidys tīseibys.
Man ir tiesības mirt, tāpēc man ir jānogalina Alfs.  Ja Alfa šeit patiesībā nav. Ja tā ir tikai viņu izdomāta doma, ka tas ir Alfs, man ir tiesības. Te esmu tikai es.

Es attaisieju durovys, pīsacāluse iz pierstu golu, i īguoju kabinetā. Zam kuoju linolejs, maņ ir zylys uodys kūrpis ar boltu gumejis zūli. Čeikst.
Profesors pacēle golvu nu sovu papeiru, nūsavēre. Taipat jis byutu nūsaviers iz sevkura bārna, kas byutu īguojs juo kabinetā. Ka jis kuo naapguož. Nasasyt. Nasaplieš. Jam ir nūgurušys acs, jis daudz struodoj.
Es daguoju pi juo golda. Jis vērēs iz mane. Jis laikom ir muns tāvs. Voi varbyut Dīvs. Jis mani sataisēja.
Veirīts nūlyka molā papeirus i ar vysu krāslu atbrauce nūst nu golda. Es redzieju, ka jam ir apnics tys vyss. Papeiru kolni, projekti, atskaitis. Es redzieju tikai cylvāku, kas beja nūgurs nu garys dorba nedelis. Jis vērēs iz Alfa, smaidēja jam, deve sovu pildspolvu. Es redzieju pavacu veirīti, kas smaida bārnam.
Te es beju. Dzeivs bārns. Rezultats.

Es īaudzieju sovu krušku. Jis pat beja pamets skapī munu krušku. Ar dzaltonom biteitem i pučem. Atguoduoju, kai es jū pierku. Piec dorba.
Glupuo Emileja. Suocūt dorbu institutā, jei beja veikalā nūpierkuse krušku.
Es atguoduoju, kai es tī stuovieju, uorā snyga slapnis snīgs, beju beigusēs pyrmuo dorba nedeļa, beja pīktdīnis vokors, es stuovieju veikalā i vierūs iz kruškys. Es nazynu, parkū pajiemu taišni itū. Laikam deļtuo, ka snyga tys snīgs, ka veikalā pi durovu beja pakluota lupota, kurā syucēs vydā guojieju sanastuo snīga iudiņs.
Es atguodoju, kai ūde tys mitrais i kiustūšais snīgs. Es tok tī beju.

Veirīšam pasaruodēja, ka maņ gribīs dzert. Jis vaicuoja, voi grybu pasadzert.
Ka mozs bārns verās iz kruškys, jis gryb dzert. Tai tam byutu juobyut. Lelī tai dūmoj. Es muovu ar golvu. Lai tai byutu.
Jis izguoja pa durovom, jis ak jau guoja iz iudiņa automatu.
Maņ beja laiks. Es juo kabinetā beju vīna. Tik tys jau nikuo namaina.

Es gribu pie mammas. Mammas nav. Viņa ir kaut kur prom.
Onkulis aizgāja pēc ūdens. Viņam ir krūze.
Es gribu mammu. Kur ir mamma?

Es izguoju pa durovom i guoju pa koridoru.
Tys ir normalai. Mozi bārni var aizkleist. Jī meklej mamys. Byutu jūceiguok, ka es byutu palics pi tuo svešuo veča. Mozs bārns tik ilgi nasēd iz vītys. Mozs bārns, kam naseņ atjēme tēti.
Es zynuoju, kur vad itī koridori, kas byus aiz styura. Es zynuoju, kas ir aiz durovu. Es te beju staiguojuse godim ilgi.

Atlaid mums myusu porodus, kai mes atlaižam sovim porodnīkim. Atlaid maņ, kai es atlaižu profesoram. Jis nazynuoja, kū jis dora. Jis nazynuoja, ka Emileja paliks dzeiva. Jis cerēja dabuot bārnu. Jis nazynuoja, ka dabuos vacu sīvīti moza bārna mīsā. Jis gribēja sataiseit puiku nu sīvīšu genu. Jam nazkas sajuka. Jis pīdzyma i palyka dzeivs, tikai tys nabeja puika.
Es asu tik vaca. Tik vaca, cik Emileja nikod nabeja bejuse. Vaca kai pasauļs. Pīkususe da smierts. Dūdit maņ mīru. Dūdit maņ sovu mīru.

Atlaid munus grākus, partū ka es nazynuoju, kū es doru.
Atlaid munys struopis, partū ka es nagribieju nikuo ļauna.
Es nazynuoju, ka tys tai beigsīs. Es dūmuoju, ka jī tikai pasaspēlēs. Es dūmuoju, ka jī pajims daļu nu mane, ka jī ļaus daleitīs šyunom i ļaus jom miert.
Es nazynuoju, ka tys aizīs tik tuoli.

Vilcienā viņi skatījās uz mani. Man likās, ka tūlīt kāds no pieaugušajiem saņems mani aiz rokas un vedīs uz policiju.
Es biju par mazu, lai kaut kur brauktu viena pati. Viens pats – es taču esmu puika. Izlikos, ka daru to neskaitāmas reizes. Skatījos pa logu, nošņaucos. Piecēlos īstajā pieturā un izkāpu. Neviens pat neatskatījās.
Ja varētu, es aizietu pie tēta. Pieķertos viņam pie rokas un visu izstāstīttu. Tētis ir liels un stiprs, viņš pats lemj savu dzīvi, viņš ir prom. Viņš zinātu, kā mani pasargāt.
Kur tad lai es meklētu savu tēti. Es zinu tikai viņa vārdu.

Starp kokiem es ieraudzīju sievieti.
Tei beja muna mama. Jei nazkū kušņuoja pa zemi, lasēja, gruobe ar gruobekli, kuortuoja. Es jū pazynu par reizis. Piec auguma. Piec gaitys. Piec vysa.
Cik vaca jei beja!
Es vierūs iz juos i naticieju. Kur ir palics laiks? Kur es asu bejuse? Kas pa tū laiku ir nūtics ar munu mamu?
Kas pa tū laiku ir nūtics ar munu dālu? Kaids jis ir?
Jis stuovēja ar pučem rūkuos. Piec šaļts jis sagruobe snīgu sauvē, svīde nazkur. Ar zuoboku syta prīdis sakni, lasēja nazkaidus akmisteņus.
Jis nastuovēja mīrā a ni. Jis beja jis. Jis beja bārns.

Jei beja atguojuse iz kopim i nazkū darēja. Jei pajēme nu puikys pučis i īlyka vāzē. Ar gruobekli nūgruobe smiļkti, nūsavēre iz vysa i aizguoja. Jūceigi.
Tam beja juobyut munam kopam.
Tāva deļ jei tai nasajimtu. Nu papa smierts ir puorguojuši jau vaira kai desmit godu. Pa tū laiku cylvāks aizamierst. Juo kopu īguodoj iz kopusvātku, iz Dvieseļdīnys, juo dzimšonys i smierts dīnā. Nu labi, varbyut i kuozu dīnā.
Mama nūsavēre iz sakūptuo kopa i guoja paceļu. Puika jai beja pi rūkys. Es suoču īt mudruok, tok nadadzynu. Es i nagribieju dadzeit. Jis guoja jai pi rūkys, muns dāls, jis nazkū stuostēja i vys vērēs iz juos. Jam beja pagari gaiši moti, taidi palāki. Kai Arņam. Leida nu capuris uorā. Jis smējēs.vJis ir normals. Es jū dzemdieju, kod maņ beja divdesmit godu. Divdesmit godu, pīci mieneši i divpadsmit dīnu. Arņs pagaisa dreiž piec tam. Jis beja paleidziejs sagaideit bārna i tod pagaisa nu munys dzeivis. Jam palyka bais nu atbiļdeibys. Voi pošam nu sovys dzeivis.
Muns dāls ir par kaidu godu vacuoks nakai es.

Es vierūs, kai jī obeji aizīt nu kopu. Snīgā palyka pādi. Tymsi pādi tikkū izsnygušajā meikstajā i jau kust suokušajā snīgā. Snīga druponys nasasagulušys, meikstys stuov. Puorsla iz puorslys, mitrumā sasalej, gulstās kūpā. Tī apakšā ir meiksta zeme.
Muna mama ar lelom kūrpu zūlem. Muns dāls ar mozim zuobacenim.
Juo pāds ir taids pats kai muns. Es dalyku sovu kuoju pi juo pāda. Myusim ir gondreiž vīns izmārs. Mes asam gondreiž vīns i tys pats. Jis ir eists.

Stuovieju pi sova kopa i vierūs.
Emīlija.
Muna mama iz kopa beja pīrakstiejuse latvyski, koč tai nikod mane nasauce. Mes nikod nabejom runuojušys latvyski. Taipat kai krīvyski voi angliski. Deļkuo maņ ar sovu muoti byutu juorunoj cytā volūdā.
Iz muna kopa jei munu vuordu beja pīrakstiejuse taipat kai vysūs dokumentūs. Emīlija.
Ka beju moza, mama mani sauce par Emi. Sēdēja iz guļtenis molys i runuoja ar sovu mozū Emi. Pogolmā es jai beju Emileja. Jei nūsastuoja iz gaņku i skaļā bolsā sauce par vysu pogolmu: Emilej! Vysim cytim es ari beju Emileja. Ar laiku ari sovai muotei. Ar laiku mes nūglobuojom eistū vuordu dzili sevī. Emi myužam palyka manī, a mani sauce par Emileju. Papeirūs i školā es beju Emīlija. Tik daudz cylvāku, vīns myužs.
Tik mama pa šaļtei atguodynuoja, kai mani bierneibā saukuse par Emi. Tys beja myusu nūslāpums.

Jei aizguoja, i es nūsavieru pakaļ. Alfam nabeja nikaidys dalis par tū svešū sīvīti.
Jis ir mozs puika, kura niu vysur meklej. Varbyut pat policeja. Jam naļaus pagaist. Jis ir beistams. Jis nav seve piec, jis ir dale nu cytu cylvāku plana. Jis ir eksperiments. Jis napīder sev.

Es nemaz neeksistēju. Tas ienāca man prātā pēkšņi, skatoties, kā aiziet sieviete ar bērnu, un es sapratu savu bezizeju. Es nekad tā nekur nevarēšu aiziet.
Es esmu daļa no viņu projekta. Katrs mans solis tiek pētīts un analizēts.
Manis nav. Par mani nevienam nav ne jausmas. Te, uz ielas un svešajos kapos, esmu tikai tāpēc, ka viņi līdz šam nav spējuši iedomāties mani aizejam. Viņi nezināja, ka esmu spējīgs bēgt.
Es te eju. Es pieņemu lēmumu, kur iet un kur nogriezties. Pieaugušie mani ir izlaiduši no savām rokām un uz mirkli pazaudējuši savu varu. Es pats dzīvoju savu dzīvi. Es varu iet pa kreisi vai pa labi. Noliekties. Saņemt rokās mīksto sniegu, saspiest, mest.

Sveša sieviete. Viņa tikko ir apkopusi kapus. Viņa noslauka grābekli un sakarsusi noskatās uz visu. Viņa ir centusies sagrābt kaut kādus zarus, lapas. Ap grābekli apķepis sniegs. Par spīti svaigajam sniegam, viņa ar grābekli ir mēģinājusi piegludināt smiltis. Sniegs tūlīt nokusīs. Zeme nav sasalusi. Tomēr viņai ir bijis svarīgi sagrābt jau tagad.
Puika noskatās. Kaut kāds svešs puika zaļā neilona jakā. Viņš mīdās no kājas uz kāju, paņem kaut kādus zarus. Viņš rokās tur puķes un dīdās. Viņš liek sniegā pēdas, ar purnu biksta zemi. Kad sieviete visu ir sagrābusi, viņa no tā puikas  paņem  puķes un ieliek vāzē.
Viņi aiziet. Puika pie tās sievietes rokas ir drusku vecāks par mani.
Emīlija. Kaut kāda Emīlija. Viņa ir mirusi neilgi pirms manas dzimšanas.

Kai Emileja es varātu nūsaglobuot nu jūs. Varbyut es izdūmuotu, kai izsprukt nu jūs teiklu. Piļsātā ir daudz vysaidu caurumu, kur mani nivīns namaklātu. Ir tik daudz cytu piļsātu. Pasauļs ir lels. Jimā gona vītys vysaidim.
Kai Alfam maņ nav izejis. Jis ir mozs bārns, kurs nikod nav dzeivuojs iz īlys. Jis nikod nav dzeivuojs sovu dzeivi.

Es stuovu pi sova kopa. Maņ ir četri godi, i mane vysur meklej.
Mani visur meklē. Es neesmu labs zēns. Emīlijas manī ir pārāk daudz.
Emilejis Alfā ir vaira nakai tī zam zemis.

Sāk piesalt. Sniegs palicis sauss. Pirmīt tas krita lielām salipušām lēkšķēm, Alfa jakai ir samirkuši pleci, viņš stāv, sabāzis kabatās rokas.
Aizdun vilciens. Pamazām sāk krēslot, aukstums pieņemas. Sniegā var redzēt atspīdam sarkanas gaismas. Uz mīkstās rudens zemes sniegs turas balts, uz asfalta izkūst un tek sīkām strūkliņām. Ar laiku sasals arī tas.
Lēnām krītot, sniegpārslas apsedz zemi. Pa vienai vien. Mazas mazītiņas. Mazi sniegpārslu krustiņi. Tik viegli, ka, krītot pret zemi, nesalūzt.
Kopi krystu krystim. Tys pi tuo. Malni krysti boltā zemē. Ite beidzīs jūs ceļš, ite jī īvylka krystu. Ite ir beigys. Ite nikas nasabeidz. Nuove ir tikai pītura. Viļcīņs īt ari tuoļuok.
Kopi izšyuti malnā krystdyurīnī. Dekorativi. Izaver šmuki. Regulari salykti kristeni – ite ir jis i jis, i jis. Jis i jei, jis i Emileja.

Tas ir kaut kā jocīgi – tās atvadas. It kā dzīvi varētu nogriezt kā kādu striķi. Aizguojuse nu sova kopa, es tok puorstuotu byut es poša.
Emileja ir myruse. Emileja ir myužam dzeiva. Jei ir dzeiva tik ilgi, cikom dzeivoj koč vīna nu juos kopeju vai kopejis kopeju, vīna nu juos tyukstūšom daļu.
Emileja ir nūkopeita. Jei paliks myužam dzeiva kaidā nu arhiva dokumentu mapem – kai A4 formata lopa storp cytim dokumentim. Kai myužeiga līceiba par nūtykumim, kū atguodoj tikai jei poša. Kū vaira kopeju, tū Emilejai gryušuok miert. Tū Emilejai garuoks laiks.
Kai vacu vacuos nazyn kura godu symta vuordineicys eksemplars bibliotekā, kai internetā īlykta pyrmuo gramatika, kai senejuos gruomotys faksimilizdavums – kopeja nūkopeita nazcik reižu i palaista pasaulī. Niule jau vaira naiznycynuot – vysod kur nabejs atsarass kaida nūdrukavuota lopa.

Stulbākais, ka es tur neko nevaru darīt. Es esmu pakļauta. Es esmu tur iekšā.
Man ir tikai viena iespēja: es varu izlikties, ka es esmu Alfs. Tas dzīvi dara daudz vienkāršāku. Tas paver bezgalības robežas, tas atļauj dzīvot. Tas paver iespēju eksistēt vēl daudzas un daudzas reizes.
Ja nu viņi sadala arī Alfu. Ja nu viņi sadala arī to, kas sanācis no Alfa.
Ja jau viņi nokopēja mani, ja nu viņi kopēs Alfu, ja nu viņi nokopēs arī Alfa kopijas.
Ja nu mēs beigās būsim vesels lērums, kas dzīvos vienā miesā. Ja nu dvēselēm nekad nebūs miera, jo tās ir piesietas kārtējai dzīvošanai kārtējā miesā, kas atkal un atkal sāk dzīvības riņķi, radusies ne sevis, bet viņu iedomas dēļ.
Jo viņiem tā gribējās. Jo viņiem bija interesanti. Jo būt Dievam ir tik aizraujoši.

Netālu ir iela. Mašīnu dūkoņa, riepas, motori.
Krēslo. Uz nakti sāk piesalt, un Alfam ir auksti. Sniegs skrapst zem viņa kājām. Viņam ir slapjas kājas. Viņš kāpj pa trepēm. Viņš skatās uz pilsētu no augšas, no gaisa tilta, kas ved pāri mašīnu pilnai pilsētas ielai.

Es redzu debesu malu, kur sastājušies tumši sniega mākoņi. Saulrietā spīd sarkanām malām. Es redzu katedrāles torņus. Milzīgas velves, krēsla, vīraks. Zem kājām skan flīzes. Koka soli. Pustumsā iegrimis altāris, kur spīd mūžīgā Dieva acs. Maza lampiņa, kam kāds pa laikam pielej eļļu, lai tā neizdzistu.
Vai tad, ja nebūtu eļļas, beigtos arī ticība? Vai varbūt tad tā degtu tikai no Dieva gaismas?
Kurā mirklī Dievs pārstāja būt viņš pats un kurā mirklī cilvēki sāka spēlēt Dievu.

Es eju. Svaigi snigušajā sniegā paliek pēdas. Tumšas mitruma piesūkušās bērna pēdas, kas šonakt sasals. Pudeles, maisiņi, kaut kādas lupatas. Plastmasa, stikli, papīrs. Te ir bijis tik daudz cilvēku, šī zeme nav neskarta.
Pa dzelzceļa uzbērumu garām triecas vilcieni. Zelta tārpi tumsā. Svešo ļaužu dzīves triecas man garām veseliem zeltītiem murskuļiem, veselām strīpām. Viņi mani nemaz neredz tumsā. Viņiem es neeksistēju, un man vienalga par viņiem.
Notiekošais ir tikai mirkļu kakafonija smadzenēs, raibu sajūtu virtenes. Kaut kas paliks pāri. Tās būs atmiņas.

Vientulība ir bezgalīga. Tikai vientulība ir bezgalīga.
Laikam nav varas pār mani, kad es domāju. Es esmu ārpus ķermeņa, laika un telpas. Es esmu doma pati par sevi.
Es nebeigšos nekad, jo vienmēr sākšos atkal no gala – atkal jaunā domā, idejā. Es atkal sevi izdomāšu.
Vientulība ir izmisums. Vientulība ir dzīve.
Mūžīgi mūžos. Atkal no gala. No gala. No gala.

Nobeiguma nav. Ir tikai bezgalīgi daudz sākumu, kas paveras priekšā kā dzīslojuma tīkls – ej pa kuru ceļu iedams, visur paveras jauni ceļi.
Dzelzceļa sliedes sadalās un apvienojas. Tā ir kaut kāda sistēma, par kuru man nav daļas.
Es asu dzeiva, es asu sylta. Maņ ir kuojis, es eimu. Maņ nav nikaidys dalis par slīdem, maņ nav dzeļža ritiņu.
Es varu izvēlēties jebko. Es esmu brīva. Es varu izvēlēties jebkuru no šiem ceļiem. Iet pa gulšņiem un cerēt, ka no aizmugures neiet vilciens.
Gulšņi ir pārāk tālu, lai pieaudzis cilvēks varētu spert soli uz katra otrā no tiem. Tie ir pārāk tuvu, lai pieaudzis cilvēks uzkāptu uz katra.
Es eju, kājas liekot iz katra gulšņa.
Alfs ir tik mozs.

Sarežģītas lietas ir jāvienkāršo, tās anulējot.
Nespēja izvēlēties ir izvēles beigas.
Lai tiktu uz priekšu, ir jāizvēlas ceļš.

Es nekad nebūšu Emīlija. Es nikod nabyušu tikai Alfs.
Maņ ir juoatsagrīž pi jūs i juorauga spēlēt leidza. Jī nadreikst atrast mani natuoli nu Emilejis kopa, jī saprostu par daudz. Jī atjimtu Alfam pādejū druponu nu juo bierneibys.
Izlikšanās ir glābiņš. Tei ir vīneiguo vareiba dzeivuot.

Nekas jau nenotiks. Faktiski viss jau ir beidzies.

Kai sīvīte es Alfu iznycynuošu.
Kā bērns es gribu dzīvot.

1994.-2009.

naktineica.lv

Untitled

ieraudzīju @karikaturalv bildi ar "Latviju" un SVF akumulatoru un atcerējos par skatu stāvlaukumā. viņa tomēr ripo! (reālu stāstu par "Latviju" un čukču izstāstīšu citu reizi, ja kāds vēl nav dzirdējis)

visādas dāvanas

reiz jau rakstīju par dāvanām.

dāvanu veikali ir veikali, kur pārdod mantas, ko sev neviens nekad nepirktu.
visi sūdzas par aizņemtību.
bet ir tak ļaudis, kas to izdomā, ražo, izplata un tad tirgo.

iedomājies – stāvi pie kases un visu mūžu tirgo stikla jumpravas ar ziliem cičiem un bleķa žirafes.

reiz jau vairākas reizes rakstīju par dāvanām.

Aiz papīriem rokās noslēpta prīmuliņa dzelteniem ziediem.
– Tas jums, – viņš nomurmulējis zem deguna. – Pēc mammas neviens mani tā nav mācījis dzīvot. Nu, tagad pavasaris nāks. Lai zied. Būs vasara, noteikti iestādiet dārzā. Lai zied.
– Būtu sev apelsīnus nopircis, kam tērējies, – ārste bijusi nobažījusies. – Pašam vismaz nauda palika?
– Man visa gana. Es jauns, stiprs, gaterī nopelnīšu. Tas jums.

.

tad nu šodien vēl vienu reizi par dāvanām.

šajos Ziemassvētkos kaut ko esmu uzdāvinājusi tikai pāris cilvēkiem. droši vien pašiem svarīgākajiem. neko tādu diži praktisku, bet no sirds.

varbūt man liekas, ka dāvināt var visu gadu. kāpēc tieši tagad. kas tāds tagad ir noticis, ka jādalās. jo jādalās tak visu laiku. vismaz nav jādzīvo aiz bleķa sētas un ir jāpieskata arī pārējie – ja nu viņiem kādu brīdi kaut ko vajag. vai vienkārši tāpat.

šie vispār bija visjocīgākie Ziemassvētki manā mūžā – 4 diennaktis bez elektrības. ar ekstrēmām izklaidēm, braukšanu pa dzīvu ledu, jandalēšanu uz jumta ar nazi, šļūdoni, salu un tumsu. bet savā ziņā bija labi. eglīti tā arī neizrotāju, jo 6-7 gaismas stundas diennaktī ir par maz, lai paspētu visu. bet sveču netrūka. 4 iepakojumi aizgāja rūkdami. ja sadedz padsmit sveces, var pat lasīt.

laikam visjocīgākā dāvana bija 25. decembra rītā. saņem un saproti – tā vairs nebūs nekad. tā vienkārši nemēdz būt. dzīve ir par īsu, lai notiktu sazin cik reizes viens un tas pats. vai lai pagātne bezgalīgi būtu blakus.

jau vakarā, kad pa tumsu atbraucu uz mājām, zvanīja kaimiņi – vai brauksim uz baznīcu. bet pēc ceļa biju tik nogurusi, ka paēdu kaut ko un aizmigu. uz stundiņu. pamodos pirms pusnakts. nogulēju svētku vakariņas, rituālus, tradīcijas un visu.

no rīta piecēlos, aizbraucu pēc kaimiņienes. bijām baznīcā. ļaužu bija daudz, dziedāja koris. viss kā parasti. atjaunots baznīcas altāris, restauratori no krāsas apakšas izkasījuši vecos slāņus, no baznīcas celšanas laikiem. bet kancele un vēl pāris vietas baznīcā noķellētas ar jaunu biezas krāsas slāni. tur vēl nākošajām paaudzēm būs ko kasīt nost un brīnīties. arī tos eņģeļus, kas ir manas mājas arhīva bildēs, bet pēc restaurācijas joprojām ir paslēpušies.

koris dziedāja Gūds Dīvam augstumūs, gaisma pazuda arī baznīcā. ērģeles aprāvās, palika tikai sveces un Sakramenta eļļas lampiņa pie altāra. un koris vēl enerģiskāk – Gūds Dīvam augstumūs! jo tajā brīdī vismaz man likās kaut kas tāds. var viss izdzist un pazust, bet būtiskais un īstais jau nepazūd.

pēc baznīcas aizvedu kaimiņieni Jani uz mājām, arī viņas vīrs Aļuks jau bija atpakaļ no veikala ar traktoru. pa ceļam viņa bija ierunājusies par tamborētiem lupatu paklājiem. tie paklāji ir mana šī gada lielā zīme, viņi ir visur. un tad tas piepildījās. Jane man uzdāvināja tādu paklāju. pašas tamborētu, ar sāpošām rokām. jo tas brauciens uz baznīcu viņai devis svētku sajūtu. un tas sniegs. un viss.

saki nu. cik reizēm maz vajag. lai sēdi pie svecēm un nezini, kas būs tālāk. lai nedziedināma slimība un divi kruķi. bet kaut kas, kas ir vairāk, tālāk un augstāk. kaut kāds sīkums, patiesībā nieka darbs, bet cilvēkam svētki.

un ar to jau nepietika. Jane pastāstīja par manu babu. ka to paklāju tamborēšanu viņa noskatījusies no manas vecāsmātes. ka viņa te ieprecējusies, nekādu draudzeņu jau nav bijis. kaut kādas jau bijušas, bet ne tā. var jau aiziet un papļāpāt, bet tur atkal mūžīgā aprunāšana, klačošanās, čīkstēšana un žēlošanās. bet tad viņa gājusi pie manas vecāsmātes parunāties par būtisko. par lupatu deķiem, govīm un sivēniem, par dzīvi. jo tur varēja parunāties par dzelu.

nu redzi. tā arī ir mana šo Ziemassvētku lielākā dāvana. stāsts par manu vecomāti.

man bija 12 gadu, kad viņa nomira. neko daudz neatceros. tikai to, ka laikam 4 gadu vecumā izdomāju, ka neiešu bērnudārzā, un vecākiem pietika prāta paklausīt. un kā mēs ar babu dzīvojām caurām dienām. ar tiem lupatdeķiem, lupatu griešanām, cimdiem un zeķēm, govīm un sivēniem, stāstiem par dzīvi. kā es klīdu viena pati pa āru un visu ko izdomāju, turpinājumus visām priekšā lasītajām grāmatām, jo ej nu sagaidi, kad atkal kāds lasīs. kā pāris reizes gandrīz noslīku un kā satiku stārķu baru, cilāju krupjus un baidīju odzes, meklēju visās malās kaķīšus un putniņus, bet tomēr neatradu pirtī cilvēka līķi (kas tur bija labi nostāvējies), spēlējos ar žurku skeletiem, liku viņus kā puzli un galvaskausus sakārtoju pēc lieluma, taisīju dabas muzeju ar arheoloģijas nodaļu no vecām podu lauskām, gāju ekspedīcijās pa kartupeļu tīrumu un lasīju stiklus, lauskas, drātis un pogas, kāpelēju pa jumtiem un uz sienas ar izlietoto zobupastu paliekām zīmēju ērmus.

bet es esmu daļa no viņas. vai varbūt mana vecāmāte ir daļa no manis. ir tik kolosāla sajūta to saprast.

pēc tam man mamma atdeva vienu segu. tamborētu no sīkiem gabaliņiem. katrs gabaliņš citādāks. visu mūžu zināju, ka ir tāda sega. pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. bet to segu mana vecāmāte esot man notamborējusi, kad manis īsti vēl nebija un kad es jau drusku biju. nu saki nu. saki vēlreiz un atkal. tā tā dzīve pieskaras.

toties no rīta pēc baznīcas bija gan kaladas, gan kūčas. tā, kā tam ir jābūt. citādi tie nav nekādi Ziemassvētki.

kaladas ir baznīcā ceptas Dievmaizes, ko gada beigās dabū visi draudzes locekļi. kaladām ir jāiet pakaļ. to parasti dara visatbildīgākais saimes loceklis, kas pasaka, cik saimē cilvēku un tik kaladu tad arī dabū. iespējams, visefektīvākā tautas skaitīšanas metode. agrāk kaladas cepa tepat uz vietas, tagad jau labu laiku ved no Polijas. tāpat kā visus citus reliģiskos krāmus – plastmasas Marijas ar ziliem kroņiem un pāvestu krelles. bet svētam svēts. lieks svētums nemaisa. un kaladas ir Ziemassvētku būtiskākā daļa. pēc kopīgas lūgšanas saimes ļaudis lauž un dalās. katram pienākas viena, bet nekad jau pats visu neapēd. dod un ņem no citiem. citi liek uz galda sienu, pāri klāj baltu linu galdautu un tad ēd. mums mājās tikai galdauts. un sveces. ar vai bez elektrības.

tad seko kūčas. tas nav kā citur Latvijā – kūķi: zirņi ar speķi un cūkas smecere. kūčas ir saldais ēdiens. dzērveņu ķīselis ar putru. tā kā nebija elektrības, tad nebija arī putukrējuma. tāpēc ir tikai rīsu putra, kas gan izvārīta 24. decembrī, bet, tā kā gulēju nāves miegā 5 ar pusi stundas tai vakarā, tad no rīta jau saglecējusi. agrāk esot vārīts no grūbām vai putraimiem – kas nu gadījās mājās. bet klasiskajā variantā – rīsu putra ar putukrējumu un dzērveņu ķīselis.

pārējais seko pēc tam – studiņs (galerts), putraimu desas, cepeši un rosoli, kāposti un kotletes. bet šogad cūku kāva tikai pēc Ziemassvētkiem, tāpēc bija pērnās cūkas studiņs un kaut kā nebija lielu kulināru izvirtību, jo sveces un plīts gaismā lakstīgalu mēlītes vīna mērcē nesutināsi.

tā lūk man sanāca. liriskā atkāpe par kūčām un kaladām veltīta speciāli Jānim Jansonam, kas laikam gan īsti nenoticēja, ka kaut ko tādu mūsdienās dara. dara jau dara. tikai šogad bez galdauta un bez elektrības. 🙂

un tagad stāsts par vēl vienu dāvanu. dāvanas ne vienmēr ir praktiskas vai gaidītas. reizēm tas ir kāds nieks un nejaušība.

man jau likās, ka tam ar tām kustīgajām bildītēm jābūt sasodīti vienkārši. vienkārši tas ir, bet sasodīti tomēr jāmāk.

apakšā ir ielikta svaiga, šorīt cepta filma. 4 bildītes. būtu vēl, bet pērtiķis pie datora spēj izdarīt vairāk nekā cilvēks saprast. nobloķēju pēdējo slāni un vairs nevarēju ne kopēt, ne labot, ne turpināt. un tad jau, kā smejies, vieglāk jaunu.

bet stāsts par dāvanu sākās šitā:

bet pašās beigās vēl dažas dāvanas.

pirmā pagaidām īsti neizmantotā, bet nolikta apziņā – fotolietas un fotofunktieris no īsā zibšņa fotolietu semināra vai kā nu to nosaukt. ir būtiski, ka reizēm kāds iedod ar celi pa pakaļu un liek atsākt domāt. pērtiķis pie datora un fotoaparāta ir jauki, nesamaitāts skaistums un izpriecas. bet kam nav evolūcijas, tam nav nākotnes.

tad vēl viena sasodīti jauka lieta – ceļojums 23. decembrī uz sniega zemi, kur no sniega ārā palikuši tikai kuģi, jumti un skursteņi un arī tad ne visi.

un šī gada praktiskākā dāvana. to es sev. Pērnavas bodē padsmit minūtes pirms slēgšanas. tējai.

nu, kaut kā tā. ar mani un dāvanām.

odnovremenno: studiņs un saldējums, filma un bildītes, e-pasts un tviteris.

Untitled

balso nu! 2009. gada Gūgles tantes vārdi

visu gadu pacietīgi krāju labākos Gūgles tantes meklējumus, kas atved uz manu blogu. pati nesaprotu, kāpēc to darīju, bet daži likās smieklīgi un pēc tam jau visi likās smieklīgi.

ko tikai ļaudis nemeklē. piena dzesētājus, gaļas smalcinātājus, kolhozu nosaukumus, luksoforu bildes un Daugavpils policistus. bet… atrod manu blogu. tas vien ir ko vērts!

gads gan vēl nav cauri, bet emigrēju prom no elektrības un interneta, tāpēc publicēju tagad.

nedēļu līdz 31. dec. var priecāties un balsot – kurš tad ir 2009. gada labākais Gūgles tantes meklējums.

interesanti, vai tikai man liekas smieklīgi.

.

Literatūras jaunumi un žanri

[polldaddy poll=2418189]

.

Derīgo padomu vācelīte praktiskajam latvietim

[polldaddy poll=2418213]

.

Uzziņas par visu un neko

[polldaddy poll=2418303]

.

Čaklajām rokdarbniecēm

[polldaddy poll=2418335]

.

Valodu barjerskrējiens un tulkojumi

[polldaddy poll=2418355]

.

Dažādas problēmas, dažādas sāpes

[polldaddy poll=2418384]

.

tas arī viss. cirkam būs būt!

liels paldies visiem, kas šajā gadā lasīja manus nopietnos rakstus, skatījās manus cirka gabalus un vienkārši iemaldījās šajā lapā! jo tas viss ir radies un tiek radīts Jūsu pēc. publiskās dienasgrāmatas pastāv publikas dēļ.

neko nesolu, jo pēc dabas esmu sasodīti slinka un neko nejēdzu no tehnoloģijām, bet 2010. gadā varbūt piepildīsies visu to daudzo meklētāju cerības, kas Gūgles tantei gandrīz katru dienu vaicāja – naktineica.lv.

un vēl publiski apsolos nākošajā pavasarī lasīt pavasara brīnumus, vasarā kumelītes, citonmētras, kliņģerītes, rozes, smilgas, raspodiņus, pelašķus, zemenes, asinszāles, liepziedus, vērmeles, rudzupuķes un vēl visu ko citu, bet rudenī sēnes un ziemā grāmatas.

priecīgus svētkus! kaut prieku nevar iesmērēt ar varu vai piespiest priecāties, prieku var iedot, pametot gaisā un ļaujot sev un otram priecāties ne par ko un ne no kā.

lai izdodas ieciklēties prieka sajūtā un būt laimīgiem! tas arī tiešām viss. dodos uz zemi, kur nav elektrības, interneta un veikalu.

Untitled

Back to top