sudraba lācīši, balti sunīši un palāda

piektdien no rīta nočammājos ilgi un nokavēju tramvaju. protams, es būtu paspējusi, ja būtu skrējusi. mēs uz ielas parādījāmies reizē – es no trepēm, viņš no līkuma. bet, ja nav skrejamais, skriet nevajag. nekad nevajag darīt to, ko negribas, jo pēc tam ir grūti vispār kaut ko darīt un vairs nav ne prāta, ne sirds, ne azarta tam, ko gribas. nu, kaut kā tā.

gāju uz autobusu. autobusi man riebjas, jo tur vienmēr ir daudz ļaužu. bet iet uz autobusu ir skaisti. vienmēr ir skaisti paieties kādu gabalu, pat ja tas gabals atkārtojas dienu no dienas. var ieraudzīt jaunas un atkal jaunas detaļas. piemēram, šo džinsu pārīti kādā logā – augšiņa un apakšiņa. apakšiņā kaktuss.

tomēr šis bija sunīša rīts. nekas par to neliecināja.vienkārši gāju. pirms manis divas sievietes meklēja to b…, job…, piz…  ielu kur tur, bļaudamas telefonā, viņām abām bija blondi mati, un viena no viņām aiz kapuces vilka zilā kombinezonā ietērptu bērnu, kas klumpačoja brūniem zābakiem un centās iekāpt visās peļķēs, pa laikam gandrīz karādamies aiz kapuces sievietes manikīrētajā rokā. jo kura māte gan ļaus kāpt peļķē.

viņām pretī nāca babuška ar savu bērnu. brūns mētelis, dzeltens lakats ar rūtīm. – saki cau! – viņa teica savam pelēkajām kombinezonā ģērbtajam mazbērnam. tas smaidīgs skatījās uz pretīmnācēju un teica ar: – cau!

zilā bērna māte vai tā otra blondā tieši tobrīd telefonā noaurojās pa visu ielu: – da gdze, bļaģ, eta tvaja jobanaja baļņica, nahuj! tut umiratj, ņe vstatj!

pelēkā bērna vecāmāte joprojām smaidīja. bērns gan jau arī. jo to es vairs neredzēju.

toties, atbildot uz kliedzienu, tieši man blakus aiz stikla ierējās suns. ierējās – tas būtu maigi teikts. viņš izstiepa purnu un sāka riet, vaimanāt, aurot un gaudot – tādā skaļā un garā maza suņa rējienā, ar ko viņam īsā brīdī jādabū visa cieņa un bijāšana, lai vēl var paspēt aizmukt.

iepriekšējā vakarā gan biju cīnījusies ar plastikas sunīšiem vai drīzāk cīnījusies ar plastiku, no kuras taisīju baltus sunīšus. citu ar ausīm, citu bez. laikam nekad nesapratīšu, kā no tā materiāla kaut ko var sataisīt. sprēgā, kalst, birst, nelīp, mīksts. tad jau ar pavasara dubļiem no kurmja rakuma vai ar keramikas mālu ir vienkāršāk. vai arī jau esmu sapratusi dubļu un māla tempu – cik ātri jātaisa, lai nesakalst un nesasprēgā.

vienu no baltajiem sunīšiem biju ielikusi kabatā nenoskārstai vajadzībai. ja nu izdomāju iedot kādam nejauši vai jauši satiktam draugam.

galu beigās vakarā šitādu sunīti (ne baltu un ne no plastikas, bet ar garo rējienu un ar baltu krūti) arī satiku. saki nu, ka nejaušību nav. visi, kas ir jāsatiek, agri vai vēlu uzrodas – cilvēki, sunīši un lietas.

a cytaiž vyss mīreigi. nav nikuo ni loba, ni ļauna.

nedeļgols paguoja mīreigā stresā – sastdīņ ap 9 vokorā saprotu, ka tai ari naasu saprotuse, pa kuru laiku paguoja dīna. pasavieru pa lūgu, jau tymss. aizguoju iz veikalu piec pīna, kab izvādynuot golvu i kab nu reita byutu kas ādams.

kuortejū reizi veikals mani šokēja. ar cenom.

ka laiks i dorbs atļaun, dzeivoju sātā nu maja da novembra. tai, kotru reizi atsagrīžūt Reigā, šoks – par pīna i maizis cenom. paguojušajā rudinī šoks beja kotru reizi, kod guoju iz veikalu. taida sajiuta, ka cenys aug pa sutkom, na nedeļom voi mienešim.

sastdīnis vokorā stuovieju veikalā pi pīna stenda i otkon šoks. par cenom.

gols golā nūpierku vysu, kū vajadzēja i kū varātu vajadzēt. pīkruovu pylnu mugursumku. a dabuoju tikai 1 nakleiku. pylna sumka i tik nadaudz viers 5 latu. kod vēļ tai ir bejs. i tok skaidrys, ka lelai daļai nav tūs 5 latu.

izaruod, kluot jau 1. Adventa svātdīne. nikaidu vaiņuku napynu. sabieru, salyku, sakuortuoju tymā pošā rīkstu bļūdā. lai dag. kluot ari plastmasys Leldīņu ūla, kas jau beja tymā traukā. lobs loba namaitoj.

izaruod, ir ļauds, kas nasaprūt, kū es rokstu latgaliski, voi ari dūmoj, ka es globojūs tekstā i runoju šifrā.

tai eisti nav. vīnkuorši tim, kas muok latgaliski, ir drusku vaira nūsaveics i jī var saprast vaira.

latgaliski rokstu partū, ka maņ tai lobuok saīt. maņ pošai ir interesnuok latgaliski – meklēt i atrast sovā volūdā, kab pasaceitu, kū dūmoju. kai ari nav naierteibys sajiutys, ka otkon naveiklai izasaceišu voi pasaceišu kū na tai – ar napareizim lūciejumim, kalkim voi arhaiskom formom. ka vysa dzeive paīt latgaliski, ir gryuts izkūpt smolkū stilu. 🙂

tok es īdūmoju par ļaudim, kas latgaliski naskaita. gols golā, jau cik beidzamūs īrokstu beja kūpnacionalā raksteibā, lai kai maņ rībtūs itys termins.

tok bess ar jū. niu puors lobu ziņu. vīna latgaliski, ūtra latvyski. 🙂

1. ziņa. vacais suņs Ripss, kam ir kaidi 17-19 godi, vakar sakūde sābru, kas jū kaitynuoja: – sabaka nakūž, sabaka nakūž. izaruodēja, ka kūž gon. nikod nalein pi suņa juo teritorejā. koč jis oklys, kūrslys i steivs. 🙂 paļdis Dīvam, suņs ir pūteits pret trokumsārgu, a sābram pošam beja skaidrys – pats leida, pats dabuoja. nikuo nūpītna nav, tik biksis pušu i zylums. tok izaruod, tam vacajam suņa kriekļam pat ir zūbi mutē!

2. ziņa. mamma piezvanīja un pastāstīja, ka raibā vista nodējusi 4 olas. jo vienmēr ir liels prieks, kad tā gada jaunās vistiņas sāk dēt. bet viņa raibo pelēko vistu nosauca – palākuo palāda. bet vista tiešām ļoti skaista – liela, pelēki raiba ar spalvām rūpīgi sakārtotām kā zivij zvīņas, uz katras spalvas gaišāks pleķis.
gadiem domāju, ka tik skaistu vārdu runā visi citi, bet man mājās nav. izrādās – ir gan!
palāda latgaliski ir pūce. no vārdiem “ēst peles”. bet kopā ar sengrieķu Pallādu un viņas simbolu pūci – tā mīlīgi. 🙂

tai ka nikas nav mirs, cikom jis nav mirs. i pat mirs, jis dzeivuos myužeigi, cikom kaids juo atguoduos i pīminēs.

taids nedeļgols, taida dūma, Zīmyssvātkus gaidūt.

pagaidom naslādzu nivīnu radeju, a kasešu, disku i teikla  īrokstūs lai skaņ vyss cyts, vysa cyta muzyka. Zīmyssvātki ir juosagaida, ir īsasuocs gavieņs. kab byutu svātki, ir juopasacīš. partū ka svātki navar byut kotru dīnu. ka svātki ir kotru dīnu, reiz vysa ir par daudz i vyss ir atbuods – ni prīcys, ni dzierksts acīs.

2 thoughts on “sudraba lācīši, balti sunīši un palāda”

  1. Palādas?! Hmm, interesanti! 🙂 Un kā latgaliski būs sesks? Un sermulis? Un zebiekste?

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *