Par karogiem

Ne jau pie celtnes tu nāc un ne jau balto torņu pēc. Tu nāc uz svētvietu. Un lai arī ēka būtu kaut simtreiz degusi, vieta tomēr paliks. Tāpēc griezies atpakaļ un atstāj savas dāvanas, kaut arī liesmojošās drupas būtu maitu liju un sev noderīgā meklētāju apsēstas! Tas ir tavs pienākums. Tāpēc tu šurp esi nācis.

Izlasīju šo 18 gadu vecumā 31. oktobrī sevis rakstīto tekstu un beidzot sapratu, kāpēc joprojām dzīvoju un strādāju Latvijā. Lai gan šodien pēc TV ziņām man bija ļoti, ļoti skumji.
Lai arī ziņas nemaz nenoskatījos līdz galam. Izslēdzu TV.

Pēc tam domāju. Atcerējos un atradu šo filmiņu. Domāju par karogiem, tēvzemi, vadoņiem. Youtubē tādu diezgan daudz. Pa laikam vadonisms un karogi ir topā.

Autors: Nora Krevneva/afi – diena.lv

Pavasarī mesijas uzbraukšana debesīs ar pacēlāju. Rudenī mesijas augšāmcelšanās. Vai šī sabiedrība tiešām ir tik infantila, ka nespēj dzīvot bez tēta?

Man tikai ļoti negribas, ka manu karogu kāds pataisa par savu karogu, par kuru man nav nekādas daļas.

Nozagt valsti ir nevis nozagt naudu, uzpirkt ierēdņus, piekukuļot tiesas, bet gan nozagt ticību valstij. Ja man var iestāstīt, ka mana valsts ir slikta, jo es nemāku sataisīt labu valsti, man var iestāstīt arī to, ka man nemaz nevajag savu valsti, jo es neko nemāku un nevaru.

Ja kaut ko ļoti ilgi atkārto, tas kļūst par normu. Ja pūlī noteikts skaits cilvēku sāk kaut ko darīt, pēc brīža to dara viss pūlis.

Spilgti atceros runkuļu raušanu kaut kādā 90. gadu sākuma rudenī. Gāju pamatskolā, pēc stundām pārģērbos un aizskrēju uz tīrumu, jo gulbji jau bija prom un taisījās nākt sals. Kad gulbji iet, jārauj runkuļi. Mans mīļākais rudens darbs.

Uz nogriezto lapu kaudzes bija radio ar baterijām. Tie bija vēl tie laiki, kad uz tīrumu nesa radio un klausījās, ko saka diktori – katru vārdu. Kad izslēgt TV ziņas būtu nāves grēks.

Bija kaut kāda saruna, studijā bija kaut kādi veci ērmi, kas kaut ko runāja.

Atceros tikai vienu – PSRS lidmašīna krīt lejā kā vraks. Un mums ļoti jāpiesargās, lai tā neuzkristu virsū Latvijai. Šis ir īstais brīdis ar steigu iet prom no katastrofas vietas.

Un vēl otru – jūs esat nulle, jums nekad nekas nesanāks, jums nekad nebūs nekādas savas valsts, jo jums nav ne naftas, ne ogļu, ne gāzes, ne rūdas. Pliki un nabagi. Jūs nekad neko nevarējāt, jums nekā nebija, kamēr ieradās atbrīvotāji. Jūs neko nevarat un jūs neko nevarēsiet.

Tagad palasiet, ko paši latvieši šoruden vaid internetā.

Viss ir slikti, valsts nekāda, viss drausmīgi. Jābrauc prom, jālaižas. Nekā te nebūs. Viss uz grunti.

Nozagt Latviju? Vai atdot Latviju?

One thought on “Par karogiem”

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *