Untitled

Untitled

Untitled

Untitled

Untitled

Untitled

Untitled

Untitled

Untitled

šodien visa bija par daudz

letonika

Piezīmes šorīt Letonikas kongresa laikā. Piebilde par Dr. un Mg. radās, baudot balss intonācijas un vērojot sirmo, krāsaino un krāsoto galvu proporcijas.

Citējot sevi pirms nepilna mēneša: ja tie visi ir projektu vadītāji, kas būs ar Latvijas zinātni pēc 10-15 gadiem? Nemaz nevajag ilgāk gaidīt.

Kā arī vēl daži interesanti novērojumi par darītājiem un muldētājiem. Bet lai nu paliek. Katram savs. Katrs pats atbild par sevi.

Ar lieliem vīriem ķiršus ēst nav koši. Tas bija citāts.

Diena pavadīta pilnīgā pakaļā, glābjot neizglābjamas lietas un bakstot sīkumus. Tā tikai bija viena no mana mūža dienām.

.

Aiz loga atdzīvojusies satiksme. Atkal brauc mašīnas, trakais debesīs līdējs ir nokāpis no Vanšu tilta vai kas nu tur ar viņu noticis. Krīt jau laikam tikai akmeņi un pat tie reizēm nekrīt.

Reiz sensenos laikos, kad man bija 17 vai 18 gadu, ar draudzenēm uzkāpām TV tornī Aglonā. Bija izdevies pielauzt Latvijas Televīzijas večus palaist mūs kāpt augšā. Tikai pieteica nelīst pie iekārtām un uzmanīties.

Tikām apmēram līdz pusei, skatam pavērās meži, ezeri. Tas bija tā vērts – ar plandošiem gariem brunčiem, ar Lomo fotoaparātu, kas piesiets pie brunču gumijas un rauj tos uz leju. Vējš pinas drēbēs un matos.

Kāpām, nemaz nebija bail, jo mēs turējāmies. Tikai liela sajūsma, kā atsedzas apvāršņi. Ar katru posmu arvien augstāk. Ja tik skaisti ir pusē, tad kas sagaida pašā augšā?

Pa to laiku mūsu plandošos brunčus ievēroja drošības dienesti. Bija taču augusts un Marijas debesīs braukšanas svētki. Ja Marija brauc debesīs, marijām būs tupēt uz zemes.

Pie torņa piebrauca vairākas mašīnas, zemessargi un laikam policija. Vīrs ruporā auroja: “Kāpiet zemē! Kāpiet zemē!”

Brīdi šaubījāmies un pakāpāmies vēl mazliet uz augšu. Ieva laikam bija nepilngadīga, man un Santai laikam bija tie 18, bet varbūt arī vēl nebija.

Tagad es zinu, ka vajadzēja kāpt līdz galam un tad strebt sūdus. Jo tas bija un ir tā vērts. Toreiz mēs nobijāmies un nokāpām.

Veči nolasīja morāli. “Pie Dieva uz ceļiem jārāpo, nevis jākāpj tornī.” Pa kaklu tikai arī televīzijas ļaudīm. Bet es joprojām saku – bija vērts.

Pēc tam esmu kāpusi vairākos torņos. Citā sarūsējušā, citā bez grīdas. Un vienalga apvārsnis ir tā vērts. Lai kādi sūdi pēc tam.

.

Nez, kādā valodā ar mani runās Dievs, kad nomiršu.

Reizēm šķiet, ka manējais toč runās latgaliski. Nav variantu. Jo ar dzīvniekiem un Dievu runāju tikai latgaliski.

Protams, es varu skaitīt Mūsu tēvs un Vater unser, Pater noster un tādā garā. Bet tie ir dzejoļi.  Būtība taču nav vārdos, bet jēdzienos. Tāvs – gādība, spēks un aizsardzība. Myusu – mans, tavs, kopīgais, piederīgais. Kas esi – esi, pastāvi un gādā. Dabasūs – tur virs zemes, kur zvaigznes sabērtas un mirgo. Jo vairāk ieskaties, jo mirgo un jo vairāk.

Dievam nav variantu, un man nav variantu. Tad nevajadzēja ļaut piedzimt Latgalē, ja valoda neder.

Ja Viņš nemāk latgaliski, tad ko gan viņš māk un kam man Viņš tāds ir vajadzīgs? 😀

Nav jau nekāda bābu būšana un karjeras trepes – uzkalpojies un tiec augšā pie pīrāgu bļodām.

Nu, kaut kā tā. Dienā, kad man bija ļoti skumji.

Back to top