Sergeja Kozlova “Ezeits myglā”

muns tulkuojums latgaliski nu krīvu volūdys.

dzismis_aile

Ezeits myglā

Treisdesmit ūdeņu izskrēja pļovā i suoce spēlēt iz sovu smolkūs, spīdzūšūs vijūleišu.
Mieness izleida nu padebešu i smaideidams aizmuove pa dabasim.
– Mmmū!… – aiz upis nūsapyute gūvs. Aizarēja suņs, i pa stidzeņu aizskrēja četrudesmit mienesneicys začeišu.
Iz upis pasacēle mygla, i biedeigs bolts zyrgs īsleiga jimā da kryušu, i niule ruodējēs – lela bolta raudive maun pa myglu i sprausluodama vys nūlīc jimā golvu.
Ezeits sēdēja iz kaļneņa zam prīdis i vērēs iz mienesneicys gaismys apspeidātuos līknis, kas sleika myglā.
Beja tik breineigai, ka jis pa šaļtei nūtreisēja: voi tys vyss jam gadīnī nasaruoda sapynā?
A ūdeni napīkuse spēlēt iz sovu vijūleišu, mienesneicys začeiši doncuoja, a suņs gauduoja.
– Pastuosteišu, naticēs! – padūmuoja Ezeits i suoce vērtīs vēļ viereiguok, kab atguoduotu ituo vysa skaistuma, da pādejuos zuoleitis.
– Redz, i zvaigzne nūkryta, – jis īsavēre, – zuole nūsalīce pa kreisi, nu egleitis palykuse vīna viersyune, i niu jei maun sūpluok zyrgam… A interesnai, – dūmuoja Ezeits, – ka zyrgs liksīs gulēt, jis nanūsleiks myglā?
Jis pamazeņam suoce laistīs nu kolna, kab tyktu myglā i pasavārtu, kai ir tī vydā.
– Redz, – saceja Ezeits. – Nikuo navar redzēt. I depis navar redzēt. Zyrgs! – jis pasauce. Tok zyrgs nikuo nasaceja.
– Kur že palyka zyrgs? – padūmuoja Ezeits. I bryda taišni. Vysapleik beja kluss, tymss i slapnis, tik augšā nu viersa sluobai laistējēs vokora bluozme.
Bryda jis ilgi ilgi i pieški sajuta, ka zemis zam juo nav i jis nazkur kreit. – Plunkš!…
– Asu upē, – saprota Ezeits, až nūsaļs nu bailis. I suoce sistīs ar depem iz vysom pusem.
Kod jis izmuove iz iudiņa, beja tikpat tymss kai da tuo i Ezeits pat nazynuoja, kur ir krosts.
– Lai upe poša mani nas! – jis nūsprīde.
Nūsapyute tik dzili, cik varēja, i jū suoce nest iz leju pa straumei.
Upe šveikstēja ap akmistenim, burbulēja vierputēs, i Ezeits sajuta, ka ir vysā puormiercs i dreiži nūsleiks.
Pieški nazkas dasadyure pi juo pakalejuos depis.
– Atlaidit, – nazkas īsarunuoja bez bolsa, – kas jius esit i kai tykot ite?
– Es asu Ezeits, – taipat bez skanis atsaceja Ezeits. – Es īkrytu upē.
– Tod siestit maņ iz mugurys, – bez bolsa nūsaceja nazkas. – Es nūvesšu jiusu da krosta.
Ezeits izasāda iz nazkuo šauruos mugurys i par minotu jau beja krostā.
– Paļdis! – jis pasaceja bolsā.
– Nav par kū! – bez skanis nūsaceja nazkas, kuo Ezeits daža naredzēja, i pagaisa viļņūs.
– Ot tev i stuosts… – nūsapurynuodams dūmuoja pi seve Ezeits. – Voi ta kaids nūticēs?!
I aizakiuluoja myglā.

dzismis_aile

Zuolis rudiņa dzīsme

Skanis i bolsi

– Pa pusmīgam, Luoceit, var īsadūmuot vysakuo, kuo tik gribi, i vyss, kū tu īsadūmuosi, byus kai dzeivs. I tod ta…
– Nu!
– Tod ta…
– Nu runoj že!
– I tod ta… dzieržamys skanis i bolsi. – Ezeits vērēs iz Luoceiša ar lelom opolom acim, dūmuot, ka itamā šaļtī, vot taišni niule, byutu īsadūmuojs par kū ta taidu, par pošu svareiguokū.
– I kū tu dzierdieji? – kluseņom nūšveikstēja Luoceits.
– Šudiņ?
– Aha.
– Žubeiti, – saceja Ezeits.
– A vakar?
– Vardivi.
– A kū jei saceja?
– Jei dzīduoja. – I Ezeits aiztaisēja acs.
– Tu jū dzierdi i niu?
– Dzieržu, – saceja Ezeits ar aiztaiseitom acim.
– Es ari aiztaiseišu acs. – Luoceits aiztaiseja acs i nūsastuoja tiuļuok Ezeišam, kab lobuok dzierdeitu.
– Dzierdi? – vaicuoja Ezeits.
– Nā, – saceja Luoceits
– Laidīs mīgā.
– Tod vajag atsaguļt zemē, – saceja Luoceits. I nūsagula.
– A es pi teve. – Ezeits atsasāda sūpluok. – Tu tik īsadūmoj: jei sēd i dzīd.
– Īsadūmuoju.
– A niu… Dzierdi? – I Ezeits kai dirigeidams suoce maut ar depi. – Aizdzīduoja!
– Nadzieržu, – saceja Luoceits. – Sēd, acs izbūzuse, i klusej.
– Parunoj ar jū, – saceja Ezeits. – Dagrīz viereibys.
– Kai?
– Soki: “Mes ar Ezeiti atguojom nu tuolejuo meža iz jiusu koncertu”.
Luoceits kustynuoja lyupys.
– Pasaceju.
– Nu?
– Klusej.
– Pagaidi, – saceja Ezeits. – Lobuok tu siest, a es nūsaguļšu. Taaai. – I jis, bubynuodams nazkū, īsakuortuoja sūpluok Luoceišam zuolē.
A dīna īsyla, i gars, slaids rudiņs muove prīdēs i grīzēs kreitūšuos lopuos.
Luoceits jau seņ beja attaisiejs acs i niu vērēs iz dzaltonbryunūs kūku, iz vieja, kas saruove grumbuos pļančku, a Ezeits vys ņūrdēja i kluseņom runuoja, gulādams sūpluok zuolē.
– Dzierdi, Ezeit, – saceja Luoceits, – deļkuo myusim itei vardive, kuo? Īsim, salaseisim sieņu, izcepsim! A maņ deļ teve ir nūglobuots uobeleits.
– Nā, – ocu naattaisiejs vaļā, saceja Ezeits. – Jei aizdzīduos.
– Nu i, aizdzīduos. Tolks to kaids?
– Ek tu! – saceja Ezeits. – Sieņtenis! Uobeleiši!.. Kab tu zynuojs, kai tys ir – ituos skanis i bolsi!

Ka tu nūgloboj sauli, maņ palīk biedeigai

Viers kolna ir mygla i ružovi oranži atspeidumi. Cauru dīnu leja leits, tod nūstuoja, izleida saule, aizguoja aiz kolna, i niu kolns palyka taids.
Beja cīši šmukai, tai šmukai, ka Ezeits ar Luoceiti tik vērēs i vīns ūtram nikuo nasaceja.
A kolns vysu laiku mainējēs: oranžais aizguoja pa kreisi, ružovais – pa labi, a gaiši zylais tyka tymsi zyls i palyka augšā.
Ezeišam i Luoceišam jau seņ patyka itei spēle: aiztaisi acs, a kod atpliessi, vyss jau cytaižuok.
– Taisi mudruok vaļā, – šveikstēja Ezeits. – Cīši breineigai!
Niu oranžais beja izteciejs šaurā dzeislā puori vysam kolnam, a ružovais i gaiši zylais vysā pagaiss.
Mygla beja tī augšuok, a pats kolns beja kai apteits ar oranžu baņti.
Jī otkon dataisēja acs, i, kod piec vīnys šaļtenis attaisēja, vyss otkon beja puorsamainiejs.
Oranžais myrguoja vītvītom nu kreisuos i lobuos pusis, ružovais pieški pasaruodēja pa labi, ružovi zylais beja pagaiss, a kolns vyss beja palics taids tymss, svineigs, i nu juo vīnkuorši navarēja nūlaist ocu, Ezeits i Luoceits otkon dataisēja i attaisēja acs: kolns beja mīreigs, taids kai myglā, ar vīglu ružovu atbluozmi nu lobuos pusis, tok jī napaspēja ni ocu aiztaiseit, kai itei bluozme jau beja pagaisuse.
Iz Ezeiša i Luoceiša vērēs kolns – īsatiņs myglā i cīši šmuks.
I pieški, varbyut tys Ezeišam i Luoceišam tik tai pasaruodēja, nazkas aizarunuoja:
– Jiusim pateik vērtīs iz mane?
– Nui, – saceja Ezeits.
– A kas? Kas runoj? – kluseņom vaicuoja Luoceits.
– Es asu šmuks?
– Nui, – saceja Ezeits.
– A kod es jiusim pateiku lobuok – nu reita voi vokorā?
Niu i Luoceits saprota, ka runoj kolns.
– Maņ nu reita, – saceja Luoceits.
– A parkū?
– Tod prīškā ir vasala dīna i…
– A tev, Ezeit?
– Ka tu nūgloboj sauli, maņ palīk biedeigai, – saceja Ezeits. – Tok maņ vaira pateik vērtīs iz teve pa vokorim.
– A parkū?
– Ka verīs pa vokorim, dūmuot, stuovi tī viersyunē, i var redzēt tuoli, tuoli.
– Kū ta tu redzieji šudiņ, Ezeit? – vaicuoja kolns.
– Šudiņ saule vys gribēja nūsaglobuot, tok nazkas juos nalaide, a es nadūmuoju ni par kū, es tik vierūs.
– A es… Mes… Te attaisom acs, te dataisom. Mes tai spielejam, – saceja Luoceits.
Vokora bluozme mudri pagaisa.
I, kod beja jau pavysam satimss, zyli zalī dabasi pieški atsaruove nu kolna, i jis vyss tyka skaidri radzams – malns iz buoli zyluos streipis, kas jū atdaleja nu tymsūs dabasu.

Atļaunit pavakarēt reizē ar jiusim

– Začs prosuos vakarēt.
– Lai vakarej, – saceja Ezeits i iznese iz gaņku vēļ vīnu peitū krāslu.
– Var īīt? – vaicuoja Začs. Jis stuovēja pi gaņku, cikom Luoceits runuoja ar Ezeiti.
– Ej! – saceja Ezeits.
Začs izkuope pa trepem i cīteigai iztryna depis iz palavika.
– Triņ, triņ! – saceja Luoceits. – Ezeišam pateik, ka ir teirs.
– Dreikst atsasēst? – vaicuoja Začs.
– Siest, – saceja Luoceits. I Ezeits ar Luoceiti tože atsasāda.
– A kai mes vakarēsim?
Ezeits nasaceja nikuo.
– Siedi timseņā i klusej, – saceja Luoceits.
– A runuot dreikst? – vaicuoja Začs. Ezeits otkon nūklusēja.
– Runoj, – saceja Luoceits.
– Es vakareju pyrmū reizi, – saceja Začs, – partū nazynu nūsacejumu. Nasasyrdit iz mane, labi?
– Mes nasasyrdam, – saceja Ezeits.
– Kai izzynuoju, ka jius taisitēs vakarēt, par reizi skrieju da tovys sātys, Ezeit, i tik vērtīs nu tūs tī kryumu. Redz, dūmuoju, cik šmuki jī vakarej! I kab maņ tai byutu! Nūskrieju da sātys, nūcieļu nu čardaka vacu krāslu, atsasādu i siedieju…
– Nu i kai? – pavaicuoja Luoceits.
– Da nikai. Palyka tymss, – saceja Začs. – Nā, dūmuoju, tys nav tai prostai – siedi i gaidi. Tī nazkas cyts. Pasapraseišu, dūmuoju, vakarēt ar Ezeiti i Luoceiti. A ka gadīnī pajem?
– Ak tai, – saceja Luoceits.
– A mes jau vakarejam? – pavaicuoja Začs. Ezeits vērēs, kai lieneņom apsalaiž tymsa, kai palejuos sasastuoj mygla, i tikpat kai nasaklausēja Zača.
– A vakarejūt var dzīduot? – vaicuoja Začs. Ezeits nasaceja nikuo.
– Dzīdi, – saceja Luoceits.
– A kū?
Nivīns jam nikuo naatsaceja.
– A var ļusteigu? Varbyut es ļusteigu nūdzīduošu, a to nazkai na sevī?
– Dzīdi! – saceja Luoceits.
– La-la-lā! La-la-lā! – Začs aizadzīduoja pylnā bolsā. I Ezeišam palyka pavysam biedeigai. Luoceišam beja kauns Ezeiša prīškā, ka jis, redz, atviļcs leidza Zači i Začs niu pļurkst – nasaprassi kū – i niu vēļ bļaun vysā bolsā. Tok Luoceits nazynuoja, kū dareit, partū suoce dzīduot leidza ar Zači.
– La-la-lā! Tra-la-lā! – klīdze Luoceits.
– La-la-lā! La-la-lā! – dzīduoja Začs. A tymsa palyka vys bīzuoka i bīzuoka, i Ezeišam beja vīnkuorši suopeigai dzierdēt tū vysu.
– Varbyut paklusēsim, – saceja Ezeits. – Pasaklausit, cik kluss!
Začs ar Luoceiti nūklusa i īsaklauseja. Puori pļovai i mežam muove rudiņa klusums.
– A kū, – šveiksteidams prasēja Začs, – niu darēt?
– Kuš! – saceja Luoceits.
– Mes itai vakarejam? – nūšveikstēja Začs. Luoceits pamuove.
– Klusēt… da tymsa?
Palyka vysā tymss, i viers pošu egļu viersyuņu pasaruodēja zeļteita mienesneicys škēle.
Nu tuo Ezeišam i Luoceišam par reizis palyka syltuoks. Jī pasavēre vīns iz ūtra, i kotrys nu jūs tymsā juta, kai jī smaida vīns ūtram.

Kai paruodeit klusumu

– Maņ cīši pateik rudiņa apsalaidušuos dīnys, – saceja Ezeits. – Sauleite speid buola kai apmauta, ir vyss taids myglains, myglains…
– Mīreigai, – saceja Luoceits.
– Nui. Dūmuot, vyss byutu nūsastuojs i stuovātu.
– Kur? – vaicuoja Luoceits.
– Nā, vyspuor. Stuov i nasakust.
– Kas?
– Nu, kai tu nasaprūti? Nikas.
– Nikas stuov i nasakust?
– Nui. Nikas nasakust.
– A ūdi? Verīs, kai lidoj! Ī-īīī! Ī-īīī! – I Luoceits suoce maut ar depem, ruodeidams, kai lidoj ūds.
– Ūdi vēļ vaira, – te Ezeits apklusa, maklādams eistū vuordu, – paruoda nakusteigumu, – beiguos jis pasaceja.
Luoceits atsasāda:
– Kai tys ir?
Jī obeji gulēja zuoleitē upismolā i siļdējēs buolajā rudiņa sauleitē. Aiz upis, treisādams ar apsem, gulēja malns mežs.
– Nu, redzi kur, verīs! – Ezeits pīsacēle i aizskrēja. – Redzi?
– Kū?
– Cik mežs ir nakusteigs?
– Nā, – saceja Luoceits. – Es radzu, kai tu skrīņ.
– Tu nasaver iz mane, a iz meža! – I Ezeits skrēja vēļ reizi. – Nu?
– Saīt, ka maņ iz teve nav juosaver?
– Nasaver.
– Labi, – saceja Luoceits i aizagrīze prūm.
– Da parkū tu vyspuor nasaver?
– Tu tok pats saceji, kab es nasavārtu iz teve.
– Nā, tu verīs, tik iz mani i iz mežu reizē, saproti? Es skrīšu, a jis paliks stuovēt. Es ruodeišu juo nakusteigumu.
– Labi, – saceja Luoceits. – Paraudzeisim. – I izplēte acs, vārdamīs iz Ezeiša. – Skrīņ!
Ezeits skrēja.
– Mudruok! – saceja Luoceits.
Ezeits skrēja mudruok.
– Stuovi! – aizaklīdze Luoceits. – Suoksim nu suokuma.
– Parkū?
– Da es nikai navaru par reizis pasavērt i iz teve, i iz meža: tu tai smīkleigi skrīņ, Ezeit!
– A tu verīs i iz mane, i iz meža, saprūti? Es skrīnu, mežs stuov. Es paruodu juo nakusteigumu.
– A tu navari skrīt lelim paliecīnim?
– Parkū?
– Paraugi.
– Kas es, kaids kengurs?
– Nu tok nā, a tu tai – ar kuojeņom, kuojeņom, i es nikai navaru ocu atraut.
– Tys nav svareigi, kai es skrīnu, saproti? Svareigi ir tys, ka es skrīnu, a jis stuov.
– Labi, – saceja Luoceits. – Skrīņ!
Ezeits otkon skrēja.
– Nu?
– Ar taidim mozim sūleišim naparuodeisi, – saceja Luoceits. – Ite vajag lākuot itai!
I jis aizlēce kai eists kengurs.
– Stuovi! – klīdze Ezeits. – Klausīs!
Luoceits sastynga.
– Dzierdi, cik kluss?
– Dzieržu.
– A ka es aizaklīgšu, to ar klīdzīni paruodeišu klusumu.
– Āāāāā! – aizaklīdze Luoceits.
– Niu saproti?
– Nui! Vajag klīgt i mest kiuliņus! Āāāāā! – Luoceits aizaklīdze par jaunu i puormete kiulīni par golvu.
– Nā! – klīdze Ezeits. – Vajag skrīt i pasalēkt. Verīs! – I suoce laksteit pa pļovu.
– Nā! – klīdze Luoceits. – Vajag skrīt, krist, pīlēkt kuojuos i liduot.
– Kai tys ir? – Ezeits apsastuoja.
– A tai! – i Luoceits laidēs lejā nu stuovuo upis krosta.
– I es! – aizaklīdze Ezeits iz vēlēs nu krosta pakaļ Luoceišam.
– La-la-lā! – aizaklīdze Luoceits, ruopuodams atpakaļ augšā.
– Tra-la-lā! – Ezeits nūtrallynuoja kai putyns.
– Ai-jai-jai! – vysā reiklē aizaklīdze Luoceits i otkon nūlēce nu stuovuo krosta.
I tai da poša vokora jī skraidēja, lakstēja, vēlēs nu krosta i klīdze pylnā bolsā, ruodūt meža nakusteigumu i klusumu.

Dzymtajā mežā

Začs nu reita kai izguoja nu sātys, tai i pagaisa rudiņa meža naapgalejamā skaistumā.
– Jau seņ beja laiks krist snīgam, – dūmuoja Začs. – Tok mežs stuov sylts i dzeivs. – Začam ceļā gadējēs Meža Pele.
– Pasastaigoj? – saceja Začs.
– Elpoju, – saceja Peleite. – Navaru atsaelpuot.
– Varbyut zīma ir aizmiersuse par myusim? – pavaicuoja Začs. – Pi vysu atguoja, a mežā i naīsavēre.
– Ak jau, – saceja Peleite i nūškurynuoja ūsenis.
– A maņ tai ruodīs, saceja Začs. – Ka jau juos nav i da ituo, vaira i nabyus.
– Tu kuo! – saceja Peleite. – Tai navar byut! Tai vēļ nav bejs, kab zīma puorītu car suonim.
– A ka naatīs?
– Kū tī runuot, Zač? Skraidi, elpoj, loksti, cikom depis lāc, i nadūmoj ni par kū.
– Es tai namuoku, – saceja Začs. – Maņ vyss juozyna iz prīšku.
– Daudz gribeisi zynuot, mudri vacs paliksi.
– Zači napalīk vaci, – saceja Začs. – Zači mierst jauni.
– Parkū ta tai?
– Mes skrīnam, saprūti? A kusteiba – tei ir dzeive.
– Hi-hi! – saceja Peleite. – I kai vēļ byusi vacs.
Jī reizē guoja pa stidzeņu i navarēja atsaprīcuot par sovu mežu.
Jis vyss beja kai caurspeideigs, meiksts, sovs. I nu tuo, ka jimā beja cik labi, Začam i Peleitei ap sirdi apsamete biedeigi.
– Tu nabādoj, – saceja Začs
– Es nabādoju.
– Bādoj, es radzu.
– Da vysā nabādoju, tik nazkai skumeigai.
– Puorīs, – saceja Začs. – Pīsnigs snīga, byus juojauc pādi. Nu reita da vokora tik skraidi i jauc.
– A parkū?
– Glupuo tu. Apēss.
– A tu skrīņ ar pakali pa prīšku, – saceja Peleite. – Itai! – I suoce skrīt pa stidzeņu ar muguru pa prīšku, ar purneņu pret Zači.
– Breineigi! – aizaklīdze Začs. I aizskrēja taipat.
– Redzi? – saceja Peleite. – Niu nivīns naīsaguoduos, kas tu esi.
– A es… A es… Zyni, kū es tevi īvuiceišu? Es īvuiceišu tevi ēst myzys, grybi?
– Es myzys naādu, – saceja Peleite.
– Tod… Tod… Īvuiceišu tevi skraideit!
– Navajag, – saceja Peleite.
– A kai ta lai es tev atmoksoju?
– A nikai, – saceja Meža Pele. – Byutu cīši labi, kab tev paleidziejs muns padūms.
– Paļdis tev! – saceja Začs. I smaideigs, rausteidams ūsys, aizskrēja nu Peleitis ar pakali pa prīšku.
– Breineigi! – dūmuoja Začs. – Niu mane nivīns nanūgius. Vajag tik labi sasatrenēt, cikom nav pīsnidzs snīga.
Jis skrēja ar pakali pa prīšku pa sovu meilū mežu, laizdamīs līknēs i rausdamīs iz kaļneņu.
– Saīt! – Začs klīdze pi seve vysā bolsā i gondreiž apsarauduoja nu prīcys, ka niu dzymtajā mežā juo nivīns naatrass.

Prīdis cykurzs

Rudiņa mežā gaišs vokors. Aizapeikstēja i apklusa nazynoms putyns. Začs aizskrēja pi ryuča, nūsasāda i stuoja klauseitīs, kai ūrdz iudiņs.
– Iudiņ, iudiņ, iz kurīni tu skrīņ? – pavaicuoja Začs.
– Nu akmisteņa iz akmisteņu pa akmistenim skrīnu!
– Pa akmistenim. Labi jam! – padūmuoja Začs. – Kab maņ tai byutu.
Atguoja Skudra.
– Kuo staigoj apleik? – pavaicuoja Začs. – Mudri zīma, a tu volkojīs pa mežu?
– Vajag, – saceja Skudra. Īsmēle viedreitī iudiņa i guoja prūm.
– Stuovi! Parunuosim, – saceja Začs. Skudra nūstuoja.
– Par kū?
– Par kū gribi.
– Maņ nav laika runuot, – saceja Skudra. – Iudiņa juonas. – I aizguoja.
– Tod to dzeive! – nūsapyute Začs. – Skudrys suokušys nosuot iudini, nav ar kū i parunuot. Ogruok koč kaida nabejs sieņs atsarostu, varātu kū puorsprīst. A niu i sieņs nazkur nūsaglobuojušys.
– A tu parunoj ar mani, – saceja Prīdis Cykurzs. Jis gulēja sūpluok pi ryuča. – Es vacs, vysa kuo asu redziejs.
– Kū ta tu esi redziejs? – pavaicuoja Začs.
– Dabasus, – saceja Cykurzs.
– Kas ta jūs nav redziejs? Dzie, kur ir!
– Nā-a, es tī beju, augšā, – nūsapyute Cykurzs. – Mani ļūbēja Viejs. Gadējēs, atlidoj, – Vasals, Cykurz! – Vasals, es soku, kur beji pagaiss?
– Beju aizalaids da jiurys, stumdieju laivys. – Tai beja. A tu kuo taids biedeigs?
– Nazynu, – saceja Začs.
– Ek, dzeive beja! Nu reita pīsamūst, vyss mežs ānā, a pi myusu jau sauleite! Sauleite sasylda. Viejs atskrīn – šveikstim, prīcojamīs! A pa nakti zvaigznis. Tai i verās acīs. Maņ vīna patyka. Taida zaļa, mīleiga. Tik pasaruoda, jau i muns Viejeņš kluot. – Laissimēs, – soka, – da zvaigznis, Cykurz! – Tuoli tok! – Myusim tys nikuo! – Sajem i tik ness.
– Labi stuosti, dzedeņ, – nūsapyute Začs.
– Dzeivuojom labi, Zač. A kū tī runuot. Kuo ta pats taids kai apsamuocs, jauns tok?
– A kur ta jis niule, Viejs?
– Lidinej. Viejs, jis vysod jauns. A es, redzi, vacs, nūkrytu. Kam es vajadzeigs.
– Tev biedeigai, dzedeņ?
– Nā-a, Zači. Guļu, verūs dabasūs, klausūs iudineitī, īraugu zaļū zvaigzneiti – par Vieju īguodoju.

Zuolis rudiņa dzīsme

Mežā palyka solts i kluss. Začs īsaklausēja – ni skanis. Tik viņā krostā apseitē treisēja pādejuo lopa.
Začs nūguoja da upis. Jei lieni laidēs leikumā ar gryutim i tymsim iudinim. Začs pīsaslēje iz pakalis kuoju i pakustynuoja auss.
– Solts? – pavaicuoja jam Zuoleite.
– Br-r-r! – saceja Začs.
– Maņ tože, – saceja Zuoleite.
– I maņ! I maņ!
– Kas tī runoj? – vaicuoja Začs.
– Ite mes – zuole.
Začs atsagula
– Oi, cik sylts! Cik sylts! Cik sylts!
– Pasyldi myusu! I myusu! I myusu!
Začs stuoja laksteit i guļtīs. Palāc i atsagulst iz zemis.
– Ei, Zači! – nu kaļneņa iz juo sauce Luoceits. – Kū tī dori?
– Syldu zuoli, – saceja Začs.
– Nadzieržu!
– Zuoli syldu! – aizaklīdze Začs. – Ej šur, siļdeisim kūpā!
Luoceits nūsalaide nu kaļneņa.
– Sasyldi myusu! Sasyldi! Sasyldi! – klīdze zuoleitis.
– Redzi? – saceja Začs. – Jom solts! – Otkon palēce i nūsagula.
– Pi myusu! Pi myusu!
– Ite! Ite! – klīdze nu vysu pušu.
– Kuo gaidi? – saceja Začs. – Guļstīs!
I Luoceits nūsagula.
– Cik sylts! Oi, cik sylts!
– I mani pasyldi, Luoceit!
– I myusu! I myusu!
Začs lēce i gula. A Luoceits kluseņom suoce veļtīs: nu mugurys iz suonu, nu suonu iz vādara.
– Sasyldi! Sasyldi! Myusim solts! – klīdze zuole. Luoceits vēlēs. Začs lakstēje, i mudri sasasiļdēja vysa pļova.
– Gribit, mes jiusim nūdzīduosim zuolis rudiņa dzīsmi? – paprasēja pymuo zuoleite.
– Dzīdit, – saceja Začs.
I zuole suoce dzīduot. Luoceits – veļtīs, a Začs – laksteit.
– Ei! Kū jius tī dorit? – Nu kaļneņa klīdze Ezeits.
– Syldam zuoli! – klīdze Začs.
– Kū?
– Syldam zuoli! – klīdze Luoceits.
– Sasaļsit! – aizaklīdze nu kaļneņa Ezeits. A zuoleitis izaslēja vysā augumā i aizdzīduoja skalim bolsim.
Dzīduoja vysa upismolys pļova.
I pādejuo lopa, kas treisēja viņā krostā, suoce viļkt leidza.
I prīžu adatenis, i egļu cykurži, i pat ziernūkļa aizmierstais teikls – vysi izaslēje, pasmaidēja i nu vysa spāka suoce viļkt zuolis pādejū rudiņa dzīsmi.

Varaveiksne

Luoceits dasaspīde ar muguru pi cepļa. Jam beja sylts sylts i ni nasagribēja kustēt.
Aiz lūga sviļpuoja viejs, skanēja kūki, styklā syta leits, a Luoceits sēdēja ar cīši acim i dūmuoja par vosoru.
Nu suoku Luoceits dūmuoja par vysu, i itys “par vysu” jam beja sauleite i syltums. A piečuok spylgtajā vosorys sauleitē, syltumā Luoceits īraudzēja Skudru.
Skudra sēdēja iz calma, izbūzuse malnuos acs, i nazkū vys runuoja, runuoja, tok Luoceits nikuo nadzierdēja.
– Tok dzierdi mani? – beidzūt da Luoceiša izalauze Skudrys bolss. – Struoduot vajag kasdīnys, kasdīnys, kasdīnys!
Luoceits pamuove ar golvu, tok Skudra napagaisa, a klīdze vys skaļuok.
– Slinkums, jis teve nūbeigs!
– Kū jei dasasēja maņ? – padūmuoja Luoceits. – Es tok taidys Skudrys vysā naatguodoju.
– Vysā apsalaiduši ar slinkumu! – klīdze Skudra. – Kū jius dorit nu dīnys iz dīnu? Atbiļdi!
– Atsapyušam, – bolsā atsacēja Luoceits pi cepļa. – Vosora tok.
– Vosora! – Skudra aizasirdēja. – A struoduos kas?
– Mes i struodojam.
– Kū ta jius izdarējet?
– Voi ta moz, – saceja Luoceits. I vēļ cīšuok dasaspīde pi cepļa suonu.
– Nā, tu pasoki – kū?
– Strodam būri.
– I vēļ?
– Beņčeiti salykom.
– Kur?
– Pi upis.
– Deļkuo?
– Sēdēt pa vokorim. Aizkur guni i siedi. – I Luoceišam ocu prīškā pasaruodēja, kai jī ar Ezeiti naktī sēd pi upis zam zvaigžņu, čajnīkā vuorej čaju, klausuos, kai iudinī loksta i sytās zivs, i čajnīks nu suoku seic, a piečuok burbulej, i zvaigznis kreit taišni zuolē i lelys, syltys kustīs pi kuoju.
I Luoceišam tai sasagribēja taidys vosorys nakts, tai sasagribēja atsaguļt meikstā zuoleitē, verūtīs dabasūs, ka Luoceits Skudrai saceja:
– Ej šur, siest pi cepļa, a es īšu iz tīni, iz vosoru.
– A tu panessi solmu munā vītā? – pavaicuoja Skudra.
– Es, – saceja Luoceits.
– A sešys prīdis skujis?
– Es, – saceja Luoceits.
– A div cykuržus i četrys putyna spolvys?
– Vysu nūnesšu, – saceja Luoceits. – Tik ej šur, siest pi cepļa, nui?
– Nā, pagaidi, – saceja Skudra. – Struoduot vajag kotram. – Jei pacēle kuojeņu. – Kasdīnys…
– Stuovi, – aizaklīdze Luoceits. – Klausīs munys komandys: skrīšus da cepļa, marš!
I Skudra izskrēja nu vosorys i nūsāda pi cepļa, a Luoceits tai tik īleida juos vītā.
Niu Luoceits sēdēja iz calma vosorā, a Skudra vālā rudinī pi cepļa Luoceiša sātā.
– Tu pasiedi, – Luoceits saceja Skudrai, – ka atīs Ezeits, padzyrdi jū ar čaju.
I Luoceits aizskrēja pa meikstū, syltū zuoli, īskrēja upē i suoce sist ar depem pa iudini, i, ka pasavērt damīgtom acim, kasreizis tī beja eista varaveiksne, i kasreizis Luoceits naticēja, i kasreizis Luoceits juos redzēja nu jauna.
– Ei, – Skudra aizaklīdze vosorā. – A kas sūlēja struoduot?
– Pagaidi! – saceja Luoceits. I sasavībdams otkon suoce laisteitīs ar iudini i damīgtajuos acīs giut varaveiksni.
– Kotram ir pīnuokums – struoduot, – runuoja Skudra, dasamīguse pi korstuo cepļa. – Kasdīnys.
– Apsarībuse, – padūmuoja Luoceits. – Nu kai jei nasaprūt, ka tei ir vosora, ka jei ir eisa, ka jei tiuleņ, tiuleņ beigsīs i kasreizis maņ depēs laistuos varaveiksne.
– Skudra! – Luoceits aizaklīdze nu sovys vosorys. – Nažvūrdz! Voi ta es nastruodoju? Voi ta itei atpyuta?
I jis otkon īsyta ar depi pa iudini, samīdze acs i īraudzēja varaveiksni.

Ezeiša kolns

Ezeits jau seņ nabeja redziejs taidu dabasu. Jau seņ tai nabeja bejs, kab jis itai nūsastuotu i palyktu. I ka kurs jam i pavaicuoja, kuo jis tai nūsastuojs, kuo tai stuov. Ezeits vysleidza ni par kū navarēja atbiļdēt.
– Kur tu verīs, Ezeit? – pavaicuoja Vuovere.
– Ai, – saceja Ezeits. I pamete ar depi.
– Kuo tu tī īsavieri? – pavaicuoja Skudra.
– Klusej, – saceja Vuovere.
– Aizadūmuojs, – Skudra nūsacēja pi seve i aizskrēja sovuos dzeluos.
A Ezeišam pieški pasaruodēja, ka jis itū mežu īraudziejs pyrmū reizi, itū kolnu, itū pļovu.
Ka da šam jis nikuo taida nikod nav redziejs.
– Kai ta itai? – dūmuoja Ezeits. – Es tok tik reižu asu skriejs pa itū stidzeņu, stuoviejs iz ituo kolna.
I kūki beja taidi cytaidi – vīgli, kai caurspeideigi, kai pylni ar sovu klusumu i mīru, ka Ezeits napazyna nu bierneibys zynomūs vītu.
– Kas ta tys? – bubynuoja Ezeits. – Ogruok ituo vysa naasu redziejs?
I putyni, tī nadaudzī putyni, kas beja palykuši mežā, niu Ezeišam ruodējēs pavysam cytaidi.
– Ite na Vuorna, ite nazkaids Ierglis grīž iz meža, – dūmuoja Ezeits. – Nikod naasu redziejs cik lela putyna.
– Vys stuovi? – vaicuoja Skudra. – Es, dzie, kaidu solmu atstīpu, a jis vys stuov.
– Namaisi jam, – saceja Vuovere. – Jis dūmoj.
– Dūmoj, dūmoj, – ūrce Skudra. – Kas ta mežā nūtyktu, kab vysi dūmuojuši.
– Padūmuos i vyss, – saceja Vuovere. – Namaisi.
– Vysi jius slaisti, – saceja Skudra. – Vysi jius cyts aiz cyta turitēs. – I aizskrēja.
A Ezeits pi seve Vuoverei pasacēja paļdis, partū ka jis sarunu dzierdēja nazkai tuoli tuoli – dūmuot, juos runuotu dabasūs, a jis byutu jiurys dybynā.
– Kaida jei loba, – Ezeits padūmuoja par Vuoveri. – Parkū es juos da šam nikod naasu satics?
Atguoja Luoceits.
– Nu kū? – jis saceja. – Kū dareisim?
Ezeits vērēs iz meža, iz kolna, iz Vuornys, kas grīzēs aiz upis, i pieški saprota, ka jam tai nasagryb nikuo atsaceit, tai nasagryb nūsalaist nu sova kolna… I jis suoce dūmuot par tim, kuru lobuos sirds deļ jis beja tics itymā kolnā.

Putyns

Vysu vosoru Začs veja viervi, i pret rudini jei tyka tik gara kai da dabasu.
– Dataiseišu kuosi, – dūmuoja Začs, – aizsvīsšu da zvaigznis i…
Atskrēja Vuovere:
– Kū tī dori, Zač?
– Viervi nūveju, – saceja Začs.
– A deļkuo?
– Izleisšu dabasūs, – saceja Začs. – Gribi, pajimšu teve leidza?
– Pajem, – saceja Vuovere.
Naktī izbyra zvaigznis. Začs aizsvīde kuosi da pošys leluokuos zvaigznis, i vierve kai smolks ziernūkļa teiklys nūsastīpe nu zemis da dabasu.
– Leiņ, – saceja Začs.
– A tu?
– Es aiz teve.
Začs leida jei pakaļ, tok jis namuocēja leist pa viervi, partū stypri atpalyka.
– Kur tu? Leiņ mudruok, – nu tymsa klīdze Vuovere. A Začs leida i leida, i jau suoce atpalikt.
– Kur tu tī esi? – nu tymsa vaicuoja Vuovere. Jei jau seņ beja izleiduse iz zvaigznis i gaidēja Zača. A Začs leiguojuos pa vydu, storp dabasim iz zemi, i jam vaira nabeja spāka ni leist iz augšu, ni laistīs iz zemi.
– Nu kū tu tī? – nu tymsa pavaicuoja Vuovere.
– Spāka nav. Navaru, – saceja Začs.
– Tu kai pa zareņam, kai pa zareņam, – saceja Vuovere.
Začs leiguojuos tymsā, juo auss kustynuoja naksneigs viejeņš, tuoli zam seve jis redzēja dzymtū mežu, a augšā – lelu zvaigzni i saprota, ka tiuleņ palaiss vaļā depis i nūkriss.
– Vysu vosoru pynu viervi, – biedeigs dūmuoja Začs, – i redz kai…
– Ei! – pieški jis nu zemis izdzierda zynomu bolsu. – Kas tī kircinej?
I cyts zynoms bolss atsacēja:
– Tuoli, navar redzēt.
– Kai tu dūmoj, Ezeit, kas tī varātu byut?
– Putyns, – saceja Ezeits.
– Kaids ta putyns iz dabasu vyds?
– Rats, – gribeja saceit Začs. Tok nūklusēja.
– Tys ir Začs, – nu zvaigznis klīdze Vuovere. – Leida dabasūs i redz kur aizasprīde.
– Luoceit, juo vajag gluobt!
– Izgluobit mane, – kluseņom saceja Začs.
– Nu kura laika Zači suokuši leist dabasūs, – nūbubinēja Luoceits i paruove aiz viervis.
– Oi, – klusom saceja Začs.
– Kai gluobsim? – vaicuoja Ezeits.
– Tiuleņ, – saceja Luoceits. I aizskrēja.
– Zači! – aizaklīdze Ezeits. – Tu tī?
– Es, – klusom saceja Začs.
– Nadzieržu!
– Es, – Začs saceja skaļuok. Kab jis klīgtu pavysam skali, jis nūkrystu.
– Tī jis, jis! – Vuovere bļuove nu zvaigznis.
– Turīs, Zači! – klīdze Ezeits. – Luoceits nazkū ir izdūmuojs.
Luoceits atsagrīze ar pologu.
– Turi, – jis saceja. I divejus golus īdeve Ezeišam.
– Zači! – Luoceits klīdze tymsā. – Taišni zam teve mes izstīpem pologu, dzierdi? Lēc!
– Maņ bais, – saceja Začs.
– Jam bais, – klīdze Vuovere. Jei iz zvaigznis beja lobuok dzieržams.
– Lēc, ite kam soka! – Luoceits aizaklīdze vēļ skaļuok i, atsalīkuši atpakaļ, jī ar Ezeiti izstīpe pologu, kai na varēja.
– Nu!
– Lēc! – sauce Vuovere.
Začs atlaide depis i liduoja, liduoja, liduoja, tik malnais naksneigais viejs sviļpuoja storp ausim.
– Kur ta pologs? Kur ta zeme? – dūmuoja Začs i nazynuoja, ka jis kai lels putyns ar lelim spuornim lidoj viers zemis i vaira nikai navar nūkrist.

dzismis_aile

Syltā, klusā reitā iz zīmys vyds

Lelais rudiņa viejs

Kur radīs, kur nā da Ezeiša i Luoceiša atskrēja Začs.
– Ei! – jis aizaklīdze. – Eje-jei! Eje-je-jeeei!
– Nu, kas ir? Runoj, – saceja Luoceits.
– Eje-je-jeei! – bļuove Začs.
– Nu tok runoj! – Ezeits aizasirdēja.
– Eje-je-jei! Je-jei! Je-jeeei! – I Začs aizbāga.
– Kas ta jam?
– Nazynu, – saceja Luoceits. A Začs kai putyns laidēs pa mežu i bļaustējēs spolgā zača bolsā.
– Kas ir ar jū? – vaicuoja Vuovere.
– Nikuo nasaprūtu, – saceja Skudra. A Začs apleide pylnu riņči i otkon izskrēja iz Luoceiša pļavenis.
– Saceisi kū voi nā? – klīdze Luoceits. Začs pieški nūstuoja, kai sastynga, pasacēle iz pakalis depu i…
– Nu tok! – sauce Ezeits.
– Ha-ha-ha-ha-haa! – Začs sasasmēja pats i laidēs nu vysa spāka paceļu.
– Varbyut jis nu pruota nūguojs, nu pruota nūguojs, nu pruota nūguojs? – kladzinēja Žogota.
– Da nā, jis pi pruota, jis pi pruota, jis pi pruota! – kloudzinēja Dzeņs.
I vīns pats Začs nivīnam nikuo navaicuoja, nivīnam nikuo nasaceja i breivs kai viejs lidout liduoja pa mežu.
– Zyni, – saceja Luoceits. – Maņ ruodīs, jis sevi ir īsadūmuojs par… vieju. Jis maņ nazkai to saceja:
“Īsadūmoj, Luoceit, ka es palyktu par vieju?”
– Tys breineigai, – saceja Ezeits. – Tik Začs jau nikod da nikuo taida nadasadūmuos.
A jam nabeja taisneiba. Partū ka Začs itymā vīgli saulainuos dīnys reitā eistyn beja sasajuts kai breivs rudiņa viejs, kas lidoj puori teirumim i mežim.

Mes atīsim i elpuosim

Jau nazcik dīnu nabeja saulis. Mežs stuovēja tukšs, kluss. Daža vuornys naliduoja – tik tukšs beja mežs.
– Cauri ir, taisīs iz zīmu, – saceja Luoceits.
– A kur putyni? – vaicuoja Ezeits.
– Taisuos. Syltynoj lygzdys.
– A Vuovere kur?
– Izlīk sovu caurumu ar sausu vylnu.
– A Začs?
– Sēd sovā olā, elpoj. Gryb pīelpuot iz vysys zīmys.
– Vot duraks, – pasmaidēja Ezeits.
– Es jam saceju: pyrms zīmys napīelpuosi.
– A jis?
– Pīelpuošu, soka. Elpuošu i elpuošu.
– Laižam pi juo, varbyut kai paleidzēsim. – I jī atsapruovēja pi Zača.
Zača ola beja kolna trešajā pusē. Nu vīnys pusis Ezeiša sāta, nu cytys – Luoceiša sāta, a nu trešuos – Zača ola.
– Redz, – saceja Luoceits. – Ite. Ei, Zač! – jis aizaklīdze.
– Nu, – nu olys atguoja apsluops bolss.
– Kū tī dori? – vaicuoja Ezeits.
– Elpoju.
– Daudz pīelpuoji?
– Vēļ nā. Puseiti.
– Gribi, mes paelpuosim nu viersa? – vaicuoja Luoceits.
– Nasaīs, – beja dzieržams nu olys. – Maņ durovys.
– A tu pataisi škierbeņu, – saceja Ezeits.
– Attaisi vaļā par drupaneņu, a mes elpuosim, – saceja Luoceits.
– Bu-bu-bu, – atskanēja nu olys.
– Kū?
– Tiuleņ, – saceja Začs. – Nu, elpojit!
Ezeits ar Luoceiti atsagula placu pu placa i suoce elpuot.
– Fu!.. Fu!.. – elpuoja Ezeits.
– Fu-u!.. Fu-u!.. – elpuoja Luoceits.
– Nu, kai? – aizaklīdze Ezeits.
– Palīk syltuoks, – saceja Začs. – Elpojit.
– A niu? – par minotu vaicuoja Luoceits.
– Nav kuo elpuot, – saceja Začs.
– Ej šī da myusu! – klīdze Ezeits.
– Dataisi durovys i leiņ uorā!
Začs dacierta durovys i izleida uorā.
– Nu, kai?
– Kai piertī, – saceja Začs.
– Verīs vīn, trejatā to lobuok, – saceja Luoceits.
– Mes niu vysu zīmu īsim da teve i elpuosim, – saceja Ezeits.
– A ka saļsi zemē, ej da mane, – saceja Luoceits.
– Voi pi mane, – saceja Ezeits.
– Paļdis, – saceja Začs. – Kai to, ka aizīšu. Tik jius da mane naejit, labi?
– A parkū?..
– Pādi, – saceja Začs. – Pīluočuosit, i tod mani kas nabejs jims i apēss.

Rudmīseite

Tei beja naradzāta rudiņa dīna! Beja tik daudz zyluma, tik daudz gunī dagūšu lopu, tik daudz saulis, ka pret vokoru Luoceits apsarauduoja.
– Parkū ta tu tai? – pavaicuoja Ezeits.
– Nazynu, – saceja Luoceits. – Rauduot gribīs.
– Tok tu pasaver…
– Es redzieju, – saceja Luoceits. – Partū i raužu.
– Kuo ta ite rauduot? Vajag prīcuotīs, – saceja Ezeits.
– Es nu prīcys i raužu. – saceja Luoceits.
– Voi ta nu prīcys raud?
– I kai vēļ! – I Luoceits apsarauduoja.
– Apsamīrej, kuo ta tu! – Ezeits nūgluostēja Luoceiti ar depi. – Nu reita otkon byus saule i otkon laissīs lopys, i putyni liduos prūm.
– Liduos prūm, – aizarauduoja Luoceits. I suoce rauduot vēļ vaira.
– Tok jī atliduos, – saceja Ezeits. – Jī atsagrīzs. Puorīs zīma, snīgs izkuss, i jī atsagrīzs.
– Zīma. – Luoceits ryugtai rauduoja i vyss treisēja.
– Nui, zīma. Tok jei puorīs i otkon vyss byus.
– Nagrybu! Nagrybu, dzierdi?
– Kuo tu nagrybi?
– Kab vyss beigtūs, aizliduotu! – aizaklīdze Luoceits.
– Tys tok na iz ilgu, – saceja Ezeits. – Tu tok pats zyni. A cik zīmā šmuki!
– Zīmā es tože rauduošu.
– Zīmā? Deļkuo ta?
– Maņ juos byus žāl. – I Luoceits niu tai aizarauduoja, ka Ezeits saprota: ar vuordim ite napaleidzeisi.
– Skrīnam! – jis īsasauce.
– Iz kurīni? – Luoceits pacēle sarauduotuos acs.
– Skrīnam, soku! – I Ezeits sajēme Luoceiti aiz depis i ruove iz mežu.
– Iz kurīni to tu mani veļc?
Jī paskrēja garom vacajam aizlyuzušajam bārzam, puorguoja puori ryuceišam pa sapyvušū tiļteņu, puoruope puori nūcierstajai apsei i, pynūtīs pa apdagušajim calmim, pasacēle kolnā.
– Verīs! – saceja Ezeits i paruodēja Luoceišam rudmīseiti.
– Mozuo zaltainuo sieņteņa, sasalīkuse celeišūs, mikrieslī sēdēja syunuos.
– Redzi? – saceja Ezeits. – jei nav ni papa, ni mamys, ni Ezeiša, ni Luoceiša, jei ir vysā vīna – i naraud.

Nasaver iz mane tai, Ezeit

– Kai to, tu dzierdi? Kai to, ka es, – saceja Luoceits. Ezeits pamuove.
– Kai to, ka es atīšu da teve, lai kas i nūtyktu. Es pi teve byušu vysod.
Ezeits kluseņom vērēs iz Luoceiša i nasaceja nikuo.
– Kuo ta tu klusej?
– Es tycu, – saceja Ezeits.
Ezeits īkryta vylku dūbē i nūsēdēja tī nedeļu. Jū najauši atroda Vuovere: jei skrēja cauri i izdzierda Ezeiša bolsu.
Luoceits nedeļu meklēja Ezeiti, izasyta nu spāka i, ka pi juo atskrēja Vuovere, izvylka Ezeiti nu dūbis i atnese iz sātu.
Ezeits gulēja, da poša daguna sasagts ar dečim, i kluseņom vērēs iz Luoceiša.
– Nasaver iz mane tai, – saceja Luoceits. – Navaru, ka iz mane tai verās.
Ezeits aiztaisēja acs.
– Nu tai, niu tu kai nūmirs.
Ezeits attaisēja acs.
– Pasmaidi, – saceja Luoceits.
Ezeits paraudzēja, tok jam saguoja tai sluobai.
– Niu es tevi dzirdeišu ar buļjonu, – saceja Luoceits. – Vuovere atnese svežnis sieņs, es pīvuorieju buļjona.
Jis īlēja buļjonu kruškeņā i pacēle Ezeiša golvu.
– Nā, ni tai, – saceja Luoceits. – Tu atsasiest.
– Navaru.
– Es tev aizlikšu spylvynu. Nu tai.
– Maņ gryuts, – saceja Ezeits.
– Pacīt.
Luoceits atslēja Ezeiti ar muguru pret sīnu i sapruovēja spylvynu.
– Maņ solts, – saceja Ezeits.
– Tiuleņ, tiuleņ. – Luoceits izkuope iz čardaka i apsedze Ezeiti ar kažuku.
– Kai tu nanūsoli? Nakts to taidys soltys! – aizarunuoja Luoceits.
– Es lakstieju, – saceja Ezeits.
– Septenis dīnys?
– Es pa naktim lakstieju.
– Kū ta tu iedi?
– Nikuo, – saceja Ezeits. – Īdūsi maņ buļjona?
– Oi, nui! Dzer, – saceja Luoceits.
– Ezeits pajēme puors guļdzeišu i aiztaisēja acs.
– Dzer, dzer!
– Pīkusu, – saceja Ezeits.
– Nā, dzer! – I Luoceits stuoja dzirdeit Ezeiti nu lizeicenis.
– Navaru vaira.
– Par mani!
Ezeits nūreja.
– Par Vuoveri!
Ezeits izdzēre.
– Par Zači! Tu nazyni, kai jis paleidzēja!
– Pagaidi, – saceja Ezeits. – Atsapyusšu.
– Izdzer par Zači, jis ceņtēs.
Ezeits nūreja.
– Par Kāmeiti!
– A kū Kāmeits padarēja?
– Nikuo. Kasdīnys skrēja šur i vaicuoja par tevi.
– Lai pagaida. Spāka nav, – saceja Ezeits.
– Šaļtim atskrēja i nu reita, – saceja Luoceits. – Apēd lizeiceņu.
Ezeits nūreja.
– A niu – par Palādu!
– A kaids ite Palādai sakars?
– Kai? Nā, par Palādu tu izdzersi treis lizeikys.
– A parkū?
– Tok es iz juos treis nakts liduoju. Teve meklējem.
– Iz Palādys?
– Nu ka!
– Maloj!, – saceja Ezeits.
– Kab mani zmejs parautu!
– Kai ta tu iz juos tyki viersā?
– Tu zyni, cik jei stypra? Izasādu iz kokla i liduoju. Byutu tu redziejs, kai myusu nūsabeida Začs.
– Kai?
– Izdzersi, pasaceišu.
Ezeits izdzēre treis lizeikys piec kuortys i otkon aiztaisēja acs.
– Kai? – jis pavaicuoja.
– Kas?
– Kai Začs nūsabeida nu jiusu?
– Ā! Začs? Vari īsadūmuot? Es lidoju. A tī – jis. Pajem vēļ lizeiceņu. Jiuti, kaids smuords? O!
Ezeits izdzēre.
– Nu tai. Sēd, škurynoj auss. Te mes.
– Ar Palādu?
– Nui. Jis ka-ai podlāc, ka-ai skrīn! Palāda čut naīliduoja kūkā. Niu par Palādu.
– Nā. Vaira navaru a ni, – saceja Ezeits. – Lobuok atsaguļšu.
Luoceits nūguļdēja Ezeiti vacajā vītā i sasadze ar kažuku.
– Nu kai, – vaicuoja Luoceits, – sylts?
– Nui, – saceja Ezeits. – A par Palādu izdūmuoji? Soki.
– Da tu kū? Paliksi vasals, paliduosim reizē.
– Paliduosim, – tik tikū dzieržamai damygdams nūšveikstēja Ezeits.

Kai Začam sapynā pasaruodēja Ezeits i Luoceits

Pa pyrmū snīgu Začs atskrēja da Luoceiša.
– Luoceit, tu esi pats lobuokais nu vysu, kū es zynu, – saceja Začs.
– A Ezeits?
– Ezeits tože lobs, tok tu – pats lobuokais!
– Tok kas ar tevi, Zač? Dasasiest, apsamīrej. Kuo loksti?
– Es šudiņ pīsacieļu i saprotu, – saceja Začs, – ka par tevi lobuoka nav iz vysa pasauļa.
Īguoja Ezeits.
– Vasals, Luoceit! – jis saceja. – Vasals, Zač! Kuo ta jius siedit ustobā – uorā snīgs!
– Es taisiejūs īt da teve, – saceja Luoceits. – A te atskrīn jis i soka, ka es asu pats lobuokais.
– Tai ir, – saceja Ezeits. – Voi ta tu nazynuoji?
– Tai ir, jis ir pats lobuokais? – saceja Začs.
– I kai vēļ! – Ezeits pasmaidēja Luoceišam i aizasāda aiz golda. – Dzersim čaju!
Jī suoce dzert čaju.
– Niu pasaklausit, kuo es šudiņ nūsepinieju, – saceja Začs. – Dūmuot, es mežā byutu palics vysā vīns. Dūmuot, nivīna, nivīna nav – ni putynu, ni vuoveru, ni začu – nivīna. “Kū ta es niu dareišu?” – es padūmuoju mīgā. I guoju pa mežu. A mežs vyss snīgā – nivīna, nivīna. Es i tī, i tī – treis reizis apskrieju vysu mežu, tok ni dzeivys dvēselis, varit īsadūmuot?
– Baileigai, – saceja Ezeits.
– Nui, – saceja Luoceits.
– I daža nivīna pāda nav, – saceja Začs. – A dabasūs – vata.
– Kai – vata? – pavaicuoja Ezeits.
– A tai – dabasi bīzi, kai nu vata. I māmai. Kai zam deča.
– Nu kurīnis tu zyni, ka māmai? – pavaicuoja Luoceits.
– A es klīdžu. Aizaklīdzu i īsaklausu… Māmai.
– Nu, nu! – saceja Ezeits.
– I te… I te…
– Kas?
– I te… Varit īsadūmuot? Zam vacuo calma, kas ir mežmalī…
– Aiz kaļneņa?
– Nā, pi upis. Zam vacuo calma, kas ir mežmalī pi upis, izleida…
– Nu tok! – saceja Luoceits.
– Tu, – saceja Začs. – Luoceit!
– Kū ta es tī darieju, zam calma?
– A tu lobuok pavaicoj, kū tu darieji, ka izleidi!
– A kū es darieju?
– Tu izleidi i tai kluseņom, kluseņom sacieji: “Nabādoj, Zač, mes vysi asam vīni.” Daguoji da mane, apskuovi i dabuozi pīri pi munys pīris… I maņ palyka tik labi, kas es apsarauduoju…
– A es? – pavaicuoja Luoceits.
– I tu, – saceja Začs. – Stuovim i raudojam.
– A es? – pavaicuoja Ezeits.
– A teve nabeja, – saceja Začs. – Vysā vaira nivīna nabeja. Vari īsadūmuot? – Začs pasagrīze iz Luoceiti. – Pūsts mežs, vata dabasi, ni-vī-na, a mes stuovim i raudojam.
– Tai nikod nav, – saceja Ezeits. – Maņ vajadzēja pasajuovēt.
– Tok tys že sapynā, – saceja Luoceits.
– Vysleidza. Jius vīnkuorši rauduojot i naredzējet, kai es izleidu nu kryumu. Izguoju, stuovu, verūs – jius raudit; nu, padūmuoju – raud, ak jau ir īmeslis – i nasuoku maiseit.
– Nabeja teve, – saceja Začs.
– Nā, beju.
– Nabeja!
– A es soku – beju! – saceja Ezeits. – Es vīnkuorši nagribieju jiusim maiseit rauduot.
– Kai to, ka beja, – saceja Luoceits. – Es juo redzieju ar acs kakteņu.
– A kuo ta tu napasacieji maņ? – saceja Začs.
– Es redzieju, tu esi biedeigs. Nu suoku, dūmuoju, nūmīreišu, a piec tuo i pasaceišu. A piec tuo – kū ta tī saceit? Ezeits, jis tok vysod ir ar mani.
– A pa munam mes vys tok bejom vīni, – saceja Začs.
– Tev tai izavēre, – saceja Ezeits.
– Pasaruodēja, – saceja Luoceits.
– A ka tai, kas maņ beja leidza?
– A tev kas naviņ beja leidza?
– Nui.
– Maiseņš, – saceja Ezeits.
– Ar būrkuonim, – saceja Luoceits.
– Pareizi! – saceja Začs. – Jius zynit, kas jius deļ mane esit? Jius deļ mane esit poši, poši lobuokī nu vysu, kas ir iz pasauļa!

Krauklis

Pabyra smolks snīdzeņš i beidzēs, tik viejs vīgleņom leiguoja kūku viersyunis.
Zuole, nanūbyrušuos lopys, zori – vyss nu soltuma nūbuolēja, palyka gaišuoks.
Tok mežs vys stuovēja lels i skaists, tik tukšs i skumeigs.
Krauklis sēdēja iz zora i guoduoja sovu senejū dūmu.
„Otkon zīma,” dūmuoja Krauklis. – „Otkon vysu aizness ar snīgu, pīputynuos, eglis nūsormuos, bārzu zori nu soltuma paliks troski. Paspīss saule, tok na ilgai i gaišai, a agrajā zīmys mikrieslī liduosim tik mes, kraukli. Liduosim i krauksim.”
Atguoja mikrieslis.
“Liduošu,” padūmuoja Krauklis. I nagaideitai vīgli aizsleidēja nu īsiļdeituos vītys.
Jis liduojam, tolkam navycynuodams spuornu, ar tikkū radzamom placu kusteibom izalosūt ceļu storp kūkim.
“Nivīna,” – nūsapyute Krauklis. – “Kur ta jī vysi nūsaglobuojuši?”
I mežs eistyn beja tukšs i slapnis.
– Ser-r-r! – bolsā pasaceja Krauklis. Jis nūsalaide iz vaca calma pļovys vydā i lānom pagrīze golvu ar zylom acim.
– Vuorna, – Ezeišam saceja Luoceits.
– Kur?
– Eu kur, iz calma.
Jī sēdēja zam lelys eglis i vērēs, kai mežā pīsalej palākais mikrieslis.
– Īsim parunuotu ar jū, – saceja Ezeits.
– A kū tu jai saceisi?
– A nikuo. Pasaukšu čaja dzartu. Pasaceišu: “Dreiži byus tymss. Īsim, Vuorna, čaja dzartu.”
– Ejam, – saceja Luoceits. Jī izleida nu eglis zamyškys i daguoja pi Kraukļa.
– Dreiži paliks tymss, – saceja Ezeits. – Vuorna, ejam dzartu čaja.
– Es asu Krrrrrauklis, – aizsmacs lieneņom saceja Krauklis. – Es čaja nadzeru.
– A myusim ir avīšu zapts, – saceja Luoceits.
– I sieņtenis!
Krauklis pasavēre iz Ezeiša i Luoceiša ar senejom akmiņa acim i padūmuoja: “Eee-ek-k!…”
– Es čaja nadzeru., – jis saceja.
– Pacīnuošu ar madu, – saceja Luoceits.
– A myusim ir bryuklinis i dzērvinis, – saceja Ezeits.
Krauklis nikuo nasaceja. Jis smogai izplēte spuornus i aizmuove puori pļovai.Sabīziejušajā mikrieslī jis ruodējēs tik lels, ka Ezeits ar Luoceiti daža atsasāda.
– Ot ite i putyns! – saceja Luoceits. – Īs taids ar tevi čaja dzartu!
– Tys ir jis, Krauklis, – saceja Ezeits.
– Vysleidza putyns. “Pasauksim, pasauksim!” – jis drāznēja Ezeiti. – Pasaucem.
– Nu i kas? – saceja Ezeits. – Jis pīrass. Īsadūmoj, vys vīns i vīns. A cytu reizi – kai to, ka atīs…
Jau gondreiž tymsā Krauklis liduoja viers teiruma, redzēja nazkaidys tuolejis guņtenis i tikpat kai ni parkū nadūmuoja, tik plotai i styprai cēle i nūlaide sovus spuornus.

Gadīnī, ka mane vyspuor nav

Vēļ pavysam nadaudz i aizadegs zvaigznis, izleiss mieness i maus, aizaleiguodams puori rudiņa teirumim. Piečuok mieness īsavērs mežā, šaļteņu pastuovēs, aizagivs aiz pošys garuokuos eglis viersyunis, i tod juo īsavērs Ezeits ar Luoceiti.
– Pasaver, – saceis Ezeits.
– Nui, – saceis Luoceits.
A mieness pasaceļs vēļ augšuok i pīlīs vysu pasauli ar soltu i naspūdru gaismu.
Itymā soltajā rudinī tai beja kasvokors. I kas vokors Ezeits ar Loceiti sasatyka to pi Ezeiša, to Luoceiša i runuoja par kū nabejs.
Tai i šudiņ Ezeits saceja Luoceišam:
– Kai vys tik labi, ka mes asam vīns ūtram!
Luoceits pamuove ar golvu.
– Tu tik īsadūmoj: mane nav, tu siedi vīns pats i nav ar kū apsarunuot.
– A kur tu esi?
– A mane nav.
– Tai navar byut, – saceja Luoceits.
– Maņ tože tai ruodīs, – saceja Ezeits. – A pieški mane vysā nav. Tu esi vīns. Kū tu dareisi?
– Īšu da teve.
– Iz kurīni?
– Kai – iz kurīni? Iz sātu. Atīšu i saceišu: “Kuo ta tu naatguoji, Ezeit?” A tu saceisi…
– Ak tu, glupais. Kū ta es saceišu, ka mane nav.
– Ka teve nav sātā, tok tu esi guojs da mane. Aizskrīšu iz sātu. A tu te! I suokšu…
– Kū ta?
– Lomuot.
– Parkū ta?
– Kai – parkū? Partū, ka tu naizdarieji, kai mes nūrunuojom.
– A kū nūrunuojom?
– Kai ta maņ zynuot? Tok tev ir juobyut pi mane voi pi seve sātā.
– Tok mane vysā nav. Saprūti?
– Tok redz kur tu siedi!
– Ite es niule siežu, a ka mane vysā nabyus, kur es byušu?
– Pi mane voi pi seve.
– Tys ir tod, ka es asu.
– Kai to, – saceja Luoceits.
– A ka mane vysā nav?
– Tod tu siedi pi upis i verīs iz mieneša.
– I pi upis naasu.
– Tod tu esi kur ta nūguojs i vēļ naesi atsagrīzs. Es aizskrīšu, puormekleišu vysu mežu i atrasšu teve!
– Tu jau vysu puormeklieji, – saceja Ezeits. – I naatrodi.
– Skrīšu iz cytu mežu.
– I tī nav.
– Apgrīzšu vysu ar kuojom gaisā, i tu atsarassi.
– Nav mane. Nikur nav.
– Tod, tod…. Tod es skrīšu iz teiruma, – saceja Luoceits. – I aizaklīgšu: “Eeee-zeeeeeeit!”, i tu izdzerssi i aizaklīgsi: “Luo-ceeeeeit!” Tai.
– Nā, – saceja Ezeits. – Mane nav ni par druponys. Saprūti?
– Kuo tu dasasieji maņ? – aizasirdēja Luoceits. – Ka teve nav, to i mane nav. Saproti?
– Nā, tu esi, a mane to nav.
Luoceits apklusa i sasavībe.
– Nu, Luoceit!
Luoceits nikuo nasaceja. Jis vērēs, kai mieness, pasacieļs augši viers meža, lej puori jim ar Ezeiti sovu soltū gaismu.

Syltā, klusā reitā iz zīmys vyds

Goduos tai – kurynoj cepli, verīs gunī i dūmoj: redz, kaida jei, leluo zīma!
I pieški naktī pasamūst nu nazkaida trūkšņa. Viejs tī, dūmoj, trokoj vātra, tok nā – skaņa ni taida, a kai nu tuolīnis, skaņ cīši zynomai. Kas ta tī?
I tu damīdz nu jauna. Nu reita izej iz slīkšņa – mežs vyss myglā i nikur nav radzams ni snīga salenis. Kur ta jei lykuos, zīma?
Nūkuop nu slīkšņa i īraugi… pļaņčku.
Rikteigu pļaņčku iz zīmys vyds. I nu vysu kūku ceļās pārs. Kas ta tys?
A tī naktī guojs leits. Lels styprys leits. I nūmozguojs snīgu. I padziņs soltumu. I mežā tics tik sylts, kai ir tik agri rudiņūs.
Tai dūmuoja Luoceits klusā syltā reitā iz zīmys vyds.
– Kū ta niu lai dora? – dūmuoja Luoceits. – Kurynuot cepli voi nā? Plēst deļ kurynuošonys skolus voi nā? I kai tys vyspuor ir – otkon vosora?
I Luoceits skrēja pi Ezeiša piec padūma.
Ezeits, dzili aizadūmuojs, staiguoja ap sovu sātu.
– Nasaprūtu, – bubynuoja Ezeits, – kai tys tai, leits iz zīmys vyds?
I te atskrēja Luoceits.
– Nu, kai? – jis klīdze jau nu tuolīnis.
– Kai, kai? Cepli izkurynuoji? – vaicuoja Ezeits.
– Nā, – saceja Luoceits.
– Skolu pīpliesi?
– Na-a! – saceja Luoceits.
– A kū to tu darieji?
– Dūmuoju, – saceja Luoceits.
– Es tože.
I jī stuoja obejūs staiguot apleik Ezeiša sātai i dūmuot reizē.
– Kai tu dūmoj, – saceja Ezeits. – Ka ir bejs leits i niu ir mygla, varbyut otkon byus soltumi?
– Nadūmoju, – saceja Luoceits.
– Saīt, ka soltumu vaira navar byut. Saīt, var byut tikai sylts.
– Tai saīt. – saceja Luoceits.
– A kab byutu sylts, juopasaruod saulei.
– Tai saīt. – saceja Luoceits.
– A ka ir sauleite, ir labi pi upis.
– Myužam nabyutu īsaguoduojs, – saceja Luoceits.
– Tod varbyut mes varim jimt i reitiškys ēst pi upis, – pīduovuoja Ezeits.
– Nui, – saceja Luoceits.
I jī īlyka skalinī sieņs, madu, čainiku, kruškenis i guoja iz upi.
– Iz kurīni jius ejit? – vaicuoja Vuovere.
– Iz upi, – saceja Ezeits. – Reitiškuos.
– Pajemit mani leidza!
– Eima!
I vuovere pajēme rīksteņus i krušku i steidzēs leidza.
– Eima, – saceja Luoceits.
Nu zuolis izleida Kāmeits.
– Beju jau damidzs, – jis saceja. – A te iudiņs! Iz kurīni jius?
– Reitiškuos, iz upi, – saceja Začs. – Īsim reizē!
– Maņ iedīņs vysod ir leidza, saceja Kāmeits i dasadyure vīnam nu sovu byudu, kas beja pīsapyuts kai maiss. Tik kruškenis nav, – i guoja leidza.
Nūguoja da upis, īkiure guņkuru, nūsasasāda ēst reitišku. Izleida saule.
Saule apspeidēje upi, viņu krostu i draugus, kas ēde reitiškys. Mygla izgaisa.
– Kab nabejs leita, – sasavībs saceja Kāmeits, – mes tok tai i nabyutu sasatykuši da pavasara.
– Kab nabejs leita, – saceja Vuovere, – tai i naatsavadeitu.
– Kab na Ezeiša, – saceja Luoceits, – nivīnam i pruotā nabyutu īguojs itymā atkusnī paēst reitiškys pi upis.
A Ezeits, dataisiejs acs, dzēre čaju, klausējēs klusumu, aiz upis pieški smolkai i skaidrai aizadzīduojušū putynu i dūmuoja – kab na jūs vysu, deļkuo ta itam zīmeigajam mežam byutu vajadzeigs syltums?

dzismis_aile

Piecvuords

Nav pruota dorba nazkū publicēt teiklā, pyrms tys nav pasaruodiejs gruomotā ar cītajim vuokim i prīveiti – taida jau ir latvīšu gruomotnīceibys tradiceja. Tok, nu ūtrys pusis, kam maņ vuoki i prīveite, ka maņ ir teksts. 2006. goda rudinī krīvu literaturys lopā www.lib.ru atrodu itū Sergeja Kozlova stuostu (ci puosoku?) i īsaļūbieju jimā. Nazkod beja muļtiks, tuo es tai nu bierneibys eisti napīmiņu – na jau bārnim jis beja dūmuots, dreižuok lelajim. A itys stuosts pīstuov rudiņam – palākom apsalaidušom dīnom, kod saule pasaruod i pagaist kai nūguruse, kai nikaida.
Varbyut nu tuo laika, kai tulkuoju itū stuostu, es poša asu cyta i rudiņs ir cyts. Pyrmom kuortom saprotu, ka latgaliski var daudz – vaira nakai ruodīs. Ka ar sovim vuordim var pasaceit, kū cyts ir dūmuojs i sajuts. Ka pasauļs izaplieš i jimā palīk par vīnu zuolis rudiņa dzīsmi vaira.

Niu par autoru. Teiklā izzynuoju, ka krīvu dzejnīks i rakstnīks Sergejs Kozlovs ir dzims 1939. goda 22. augustā Moskovā i mirs 2010. goda 9. janvarī. Taisneiba, ka moz kas zyna jū pošu, a vysi paziest i ļūbej juo gruomotu varūņus: Ezeiti, Luoceiti, Zači i cytus. Piec juo dorbu sataiseits nazcik multiplikacejis kinu, pazeistamuokuos nu jūs ir „Ezeits myglā” i „Lauvāns i bruņurupucs”. Zynamuokuos gruomotys ir “Ezeits myglā”, “Ezeits i jiura”, “Kai Ezeleits šyva kažuku”. Ak jau nu bierneibys kotrys nu myusu atguodoj ari taidys kinuos dzieržamys bārnu dzīsmeitis kai:
“Я на солнышке лежу,
Я на солнышко гляжу”
voi
“Облака,
Белогривые лошадки”.
[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=BK_EREb1gWo]

A vyss suocēs jau bierneibā, kod juo meiluokuo gruomota beja Danieļa Defo “Robinsons Kruzo”, vieļuok – Bunina, Jesenina i Pasternaka dorbi. Koč S. Kozlova sapyns beja izavuiceit par liduotuoju, jis īsastuoja Literaturys institutā, kū veice ar diplomdorbu – dzejūļu kruojuma manuskriptu. Pyrma palikt par profesionalu rakstnīku, jis struoduoja tipograpejā, gaļdnīceibā, brauce iz kuģa par kačagaru i laidēs geologiskajuos ekspedicejuos, struoduoja ari par dzīduošonys škūluotuoju i ekskurseju vadeituoju.
Stuostus par puosoku mežu i juo īdzeivuotuojim S. Kozlovs suoce raksteit 20. gs. 60. godūs, i jī rūnās i pa šai dīnai. Puosokys dūmuotys bārnim, tok sovpateiguos filozofiskuos raksteibys deļ aizskar kotra skaiteituoja sirdi i naatstuoj vīnaldzeigus ari lelūs.
Kotram zvārānam ir sova sāta, karakters i dzeive, jī taipat kai cylvāki guodoj iedīni i molku, kurynoj cepli i verās gunī, sepinej i cer, bādojās i ir prīceigi, klausuos meža bolsūs i skonūs, viejā, leitā i kūku šveiksteišonā. Jī īt cyts da cyta gostūs, vakarej, pasastaigoj, sasastreid i salobst, apsavainoj cyts iz cyta i cīnoj cyts cytu ar sienim, ūgom i čaju ar madu.
Piec puosokys “Ezeits myglā” 1975. godā tyka sataiseita, piečuok ari latvyski puorskaņuota multiplikacejis kina “Ezeits myglā”, kas daudzim labi zynoma jau nu bierneibys.
[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=Y6_UdeS0V2U]

Poša puosoka “Ezeits myglā” ir daļa nu leluoka kruojuma, kas kai gruomota ar taidu pošu nūsaukumu izguojuse tik 1989. godā. Gruomota suocās ar itū puosoku, i tuoļuok jai ir div dalis: “Zuolis rudiņa dzīsme” i “Syltā, klusā reitā iz zīmys vyds”.
Nazkai pyrma puors godu najauši puorskaitieju nazcik S. Kozlova dorbu, i īsaļūbieju itymā sovpateigajā pasaulī. Puors puosoku asu puorcāluse ari latgaliski – vīnkuorši taipat, sovys prīcys piec. Izaruodēja, ka juos pateik ari cytim, partū napasenim tyka publiceitys žurnalā “Katōļu Dzeive” i teikla vītā “LaKuGA”, www.lakuga.lv. Kab itymā puosoku mežā īvest vēļ vaira skaiteituoju, īsadūmuoju īlikt ari ite. A varbyut kaidam nūder. :O)

© Sergejs Kozlovs, 1989
Teikla olūts: Сергей Козлов Ежик в тумане. // lib.ru
Papeira olūts: Козлов С. Г. Ежик в тумане: Сказки. – М.: Дет. лит., 1989. – 115 с.: ил.
© saprge, 2006-2008
Teikla olūts: Sergejs Kozlovs Ezeits myglā // Lakuga.lv
Papeira olūts: Katōļu Dzeive

naktineica.lv

Category

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Back to top